Neirožu spēļu laukums

nebrīnīties, ja es kaut kad jūnija vidū publicēšu savu maiju.
dzīve notiek tik nenormāli ātri.
aaaaaaaaaaaaaaaaaa

rīt uz Helsinkiem

atbildot inesei, man liekas šeit ir vienkārši paaudžu plaisa. tev ir ap 40, tiem kas nāk, ir ap 20, un jūs nevarat runāties vienā līmenī (lai gan tev pašai šķiet, kā tad tā, mans subjektīvais vecums ir ap 25, kāpēc man nesanāk?).

Tiem jaunajiem ir nepieciešams cits piegājiens, cita veida sarunāšana. Kāda tieši? Es nezinu. Bet man ir neliela nojausma, jo man ir 45 gadi, manai meitai drīz būs 12 gadi. Es redzu viņu, viņas klasesbiedrus, un viņi aug citādi. Tas kas tev, 40 gadīgajam, liekas apātija, neinterese, amēbas, ir, iespējams, daudz augstāka sevis vērtēšana, skaidra izpratne vai tev tas ir vai nav vajadzīgs, un neraušanās līst tur, kur tevi neprasa vai nelūdz, vai liek justies neērti vai nenovērtētam.

Viņi tev to neteiks, jo viņu acīs tu esi večuks/vecenīte, kas vnk neko nesapratīs, un no tā, ka pateiksi nekas neuzlabosies, un vienīgais varbūt rezultāts ir, ka tev uzēdas. Tāpēc vnk neko nesaka. Balso ar kājām.

Ieteikums šāds: grožus tos jaunos koordinēt ir jāatdod jaunajiem pašiem. Jāatrod viens vai divi uzticības personas, un tad jau viņi lai aicina, uzrunā, sarunā, bīda, stumda, un izrāda to, ka tie cilvēki kuriem jānāk, ir gaidīti, vajadzīgi, saudzēti un loloti. Tādam sovjetu pamatizglītības auglim kā mūsu paaudze, tas varētu likties pretdabiski un pazemojoši "ko tās amēbas tur vispār iedomājas, saudzēti? loloti? LOL". Bet tā ir nākošo gadu realitāte. It īpaši dēļ covid gadiem, kas riktīgi deformēja socializēšanos.

Bet galvenais ir tas, ka mēs, mūsu paaudze, vairs nesaprotam tos jaunos, ar kuriem ir 20 gadu plaisa, viņu motivāciju, veidus kā viņus jāuzrunā, kā likt viņiem justies lai viņi sagribētu kaut ko, un tā tālāk.

Tā ideja ar senioru iesaistīšanu ir garām. Aiziet tikai tādā gerontokrātijā, kas savā sulā vārīsies. Līdz kamēr iestādījums paliks pavisam ārpus jaunatnes redzesloka vai interesēm.

Mans ieteikums, atdot grožus, atdot kontroli jaunajiem.

Tā kā bija jāpaspēj iegādāties zivis vecākiem, kuriem tās ir rets, tādēļ īpaši gaidīts gardums, pirms Praida un vēl citiem saviem pienākumiem iegriezos Centrāltirgū. Piepeši nez no kurienes izplūda visai plaša frakcija ar jauniešiem atbilstošajā atribūtikā un ar visai ievērojamiem varavīksnes karogiem.
Vienkāršo pilsoņu sejas izteiksmes variējās no himērām Parīzes Dievmātes katedrāles greznojumos līdz Onorē Domjē trāpīgajiem tušas saržiem. Neaizmirstot Bosu, kurš Centrāltirgus caurmēra publiku vienmēr ir raksturojis ļoti precīzi.
Esmu allaž aizstāvējis Rīgu - arī tāpēc, ka tā ir mana dzimtā pilsēta un uzmanīgam vērotājam var atklāt daudz jauna un, ja ne skaista, tad interesanta - tomēr šodien tās vēders tika atklāts īpaši pretīgi, iespējams, kontrastējoši priecīgās un atraktīvās jaunatnes dēļ.
Varbūt tas ir paaudžu nomaiņas jautājums un savas izmaiņas nesīs arī Rail Baltica veiktā pārkārtošana. Katrā ziņā pamestības, nolaistības un bezcerības mods šajā pilsētas daļā ir iesūcies katrā betona un asfalta porā tiktāl, ka arī ļaudis, kuri šai vietai slīd cauri, pieņem objektu, nevis subjektu formas. Un prieks, kas tās ielokā negaidīti parādās, ir perversija, nevis svaiga gaisa malks - tieši tāpat, kā par to domā noteikta daļa sabiedrības, kura Praida karogu bradā ar kājām, neskanīgi aizsmakušā balsī lasa Jauno Derību un tur plakātus ar brīdinājumiem ka "grēks jūs iznīcinās".

Meistars ieteica 2x dienā pabīdīt un tīrīt arī pašu stieni, that mf painful as shit. Kādam ir pieredze un padomi prātīgai pirmo dienu kopšanai?

Dienvidū piezagās izmisums. (No diendusas izrāva ļoti nikns gāziens; es dzīvoju pažobelē ar skārda jumtu. Turklāt pirms tam sapnī biju nonācis šaurā ejā starp padomju betona sētām (kaut kas līdzīgs ir Jūrmalas veloceliņa posmā starp Depo un Zolitūdi), kur man pretī nāca dusmīgs, dresētāju nomocīts, tāpēc visiem cilvēkiem atriebties gatavs zilonis.
Kādu brīdi apsvēru neiešanu uz praidu. Rīta delfu gabals, ko Jansone nošēroja, pārsteidzošā kārtā izrādījās traumatisks. Tieši saraksta dēļ, kuru tas autors, starp citu, publicē ne pirmo reizi. Es it kā saprotu intenci – "mēs neesam vieni, mūsu ir daudz" –, bet šoreiz tas kaut kā asāk lika justies vienam un kailam. Tieši praida priekšvakarā, uz kuru es arī kaut kādā ziņā vienmēr esmu gājis viens. (Nē, nē, es augstu vērtēju pirmo reizi, kurā Džims mani paņēma pie rokas, otru, kurā iejuku bariņā kopā ar citām draudzenēm, un tādu pašu trešo, bet tas viss bija spontāni, bez kopīgas gatavošanās, bez kopienas sajūtas un ar drīzu atgriešanos atkal savā vienatnē.) Tagad arī. Stulbi jutos jau tajā Propagandas ballītē. Kā tāds stalkeris, kur visi pa pāriem. (Turklāt Jurģis pirms tam vairākkārt atgādināja par +1 manā ielūgumā, bet bēdīgā kārtā tā draudzene, kura visbiežāk ir bijusi mana +1 šādos gadījumos, nesen piedzīvoja bojfrenda pašnāvību, un tāpēc nevar.)
Delfu saraksts visu saasināja arī tāpēc, ka tas ir mana rajona galvenais medijs. Es varu būt vis kaut kur izteicies, visādi dižojies utt, bet tas vienmēr ir tādās vietās, ko vidējais kaimiņš nepamana. Toties par varavīksnes masku ciema pieturā (2x14 eur Mozaīkas atbalstam pandēmijas laikā) uzrējienu un dunku sānos dabūju faktiski uzreiz. (Šeit jāpiebilst, ka esmu tēvocis piektā gadu desmita vidū.) Šogad esmu iepircis vēl visādus sartoriālus atribūtus visās krāsās, vienlaikus gan atbalstīdams visādas iniciatīvas, gan tiešām jusdams paļāvību un praidu, bet tagad nevaru saņemties un sashēmot rītdienas plānu: vilkt? nevilkt? Braukt ar taksi, lai ciemā ne ar vienu nav jāsastopas? Iet ar kājām visās krāsās, lai redz? (Tad tas būtu daudzreiz spēcīgāk par ieniršanu kopējā pulī uz to stundiņu centrā.) Kādam piezvanīt un pajautāt, vai un kā gatavojas? Un tādā garā.
Izgāju vakara pastaigā un pieredzēju šausmas: viss ciems neiecietīgā vienotībā (es gāju pretējā virzienā) plūda uz stadionu, kur izrādās, šovakar ir hokejistu koncerts (viņi laikam, pagastveču apmaksāti, tagad tūrē pa Latviju kā tādi gagārini pēc kosmosa).
Tas uzsita asini, un es nolēmu – nē, iešu visās krāsās visu ceļu, par spīti! Kā tas zilonis! (Lai gan tā nav tā sajūta, ar kuru patiešām gribētos iet praidā.)

Ja skolēns visu mācību gadu ir bumbulējis un rezultātā nesekmīgs, tad viņam ir "vasaras darbi" 2 nedēļu garumā, kuros šis saņem minimālo sekmīguma vērtējumu un tiek pārcelts uz nākamo klasi. Man tā subjektīvi šķiet, ka ja kāds spēj 2 nedēļās apgūt gada vielu, tad viņš ir ģēnijs. Tā kā šī prakse ir vispārēja, ģenialitāti atmetam. Tad rodas jautājums: priekš kam vispār skolā jāpavada 12 gadi, ja pamatskolas un vidusskolas mācību vielu minimālā līmenī var apgūt 24 nedēļās?
P.S.
Jāatzīst, visi 2 nedēļās to nokārtot nespēj. Tad tas pats atkārtojas augustā. Ja nenokārtos augustā - skolēnu pārceļ uz nākamo klasi arī ar nesekmību vienā priekšmetā (principā vairākos, taču pārējie skolotāji atmet ar roku un ieliek 4, lai pašiem vieglāk), taču visu mācību gadu skolotājam jāvada viņasm individuālā iepriekšējā gada vielas apgūšana. Lieki piebilst, ka pašam skolēnam no tā ne silts, ne auksts - noklaustās, kā tantes baras, un bumbulē tālāk, - jo zina, ka agri vai vēlu pieaugušie neizturēs un sataisīs šim liecību kā vajag.

laikam viena no tuvojošā vecuma pazīmēm ir tāda, ka es sāku nesaprast jauniešus. es jau kopš kvfr pirmsākumiem koordinēju brīvprātīgos, kuru pamatpienākums ir dežūras uz izrādēm (uzkopt zāli, pārbaudīt biļetes, ierādīt vietas utt.). attiecīgi esmu to darījusi jau 5 gadus. pirmā sezona bija vislabākā, bija savācies superīgs kolektīvs, pārsvarā pēdējo klašu skolēni/pirmo kursu studenti. visi rāvās strādāt, sūdzējās, ka nav paspējuši pierakstīties uz dežūrām un visas jau aizņemtas*. nāca skatīties caurlaides un ģenerāļus, miljons reizes skatījās izrādes, nāca uz ballītēm, tusēja, atbildēja uz ziņām e-pastos un čatā. otrā sezona arī bija diezgan ok. tad bija kovidgadi un trimda Zeļļu ielā. kolektīvs mainījās, it kā cilvēku bija vairāk nekā sākumā, bet aizpildīt dežūru grafiku kļuva grūtāk, nē, nevis grūtāk, bet vienkārši grūti. nu labi - sarežģīti laiki, pismačs strādāt (kašķēties ar cilvēkiem par maskām, rakstīt visus tos papīrus, kas bija jāraksta, pieskatīt, lai nepārbīda ar distanci saliktos krēslus utt.) un, kuram gan gribas kulties uz Zelleni. + čatā uz ziņām neatbild, uz ballītēm nenāk, skatīties izrādes neinteresē. listē drusku zem 20 cilvēkiem, bet bija dežūras, kurās Kronis bija garderobē vai Gediņš pārbaudīja biļetes utt, jo vnk nebija brīvprātīgo. un izrāžu jau kopumā nebija daudz tajā laikā, jo tobrīd vispār nepirka biļetes.
liku lielas cerības uz atgriešanos cirkā - vismaz lokācija tāda ērtāka, telpas mājīgākas. ar grafika aizpildīšanu kļuva drusku labāk. bet visādi citādi - uz ballītēm nenāk, izrādes/caurlaides/ģenerāļu skatīties negrib, grib pēc izrādes sākuma skriet prom, čatā klusē. tā, protams, var būt, bet tad es vispār nesaprotu viņu motivāciju nākt strādāt. kāpēc? kāda jēga? es visiem, kuri piesakās par brīvprātīgajiem, lūdzu aizpildīt aptauju, kurā ir daži jautājumi no sērijas - kāpēc vēlies to darīt un ko tu no tā sagaidi. tur viss parasti ļoti skaidri un vienveidīgi - iepazīt aizkulišu darbu, teātra radīšanas specifiku bla bla bla. realitātē tā neizskatās. kāpēc viņi turpina nākt, ja negrib ne strādāt, ne tusēt, ne skatīties izrādes? es nesaprotu!
kad patērzēju dzīvajā, visi forši cilvēki un visi saka, nē, nē, gribam turpināt brīvprātīgot pie jums. kad jautāju vai varbūt ir kādi ieteikumi ko uzlabot brīvprātīgo darba organizācijā, lai stimulētu cilvēkus nākt, atbild, ka nē, viss forši un labi tāpat.
visvieglāk man iet ar dažiem patiešām pieaugušiem cilvēkiem, kam ir skaidra motivācija. piemēram, viena meitene strādā vadošā amatā un tā arī teica, ka brīvprātīgo darbu nāk darīt, lai trenētu pazemību. manliekas baigi kruti. protams, ir tāds kodoliņš, kas nāk biežāk un skatās izrādes un tusē, bet tās lielākoties ir meitenes, kas strādā visilgāk un neietilpst tajā pašu jaunāko jauniešu kateogrijā. par tiem visjaunākajiem jauniešiem viens no pamatnovērojumiem ir - ka viņi vispār neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz ziņām. kopčatā vispār neatbild, ja uzraksta privāti, tad varbūt, kaut kad, pēc atkārtotas bakstīšanas kaut ko atbild. kas tās par manierēm? kāpēc tā ir? kad es augu tā nebija.
ārzemēs vispār ir diezgan populāri šādus brīvprātīgo darbus darīt senioriem. es gaidu, kad pie mums arī tā būs. man gribētos kādu foršu omīti kolektīvā.

*man bija izklaide iemest čatā jauno grafiku un tad live skatīties kā google sheetā histēriski aizpildās kvadrātiņi

“Begpackers”

kā jūtubē atrast normālas līgotnes, kas nav a la Drēģeris ar rumpi pumpi vai arī akadēmiskais koris? (vēlams komplektos, nevis pa vienai)

Labs tas Neona pavasaris.

Nobanot varēja tikai, ja kāds atstāj komentāru tavā cibā, jeb bija kaut kāds vēl veids? Lapas kartē kaut kā nespēju ieraudzīt.

Ļoti specializēts jautājums, bet vai kādam, kas kādreiz darbojās Papardes Ziedā, gadījumā nav saglabājušās koka loceklīšu bildes? Varbūt kāds, kas bijis Papardes Zieda vienaudžu izglītības programmā, pamanījās vienu nofočēt? Asking for a friend.

FDA aprobē Neuralink klīnisko testu uzsākšanu.

Vai kāds ir lietojis online mašīntranskripcijas servisus video/audio latviešu valodā, un var ko ieteikt?

Es skatos, ir, piemēram, tāds simonsays.com , bet nav ne jausmas, cik labi transkribē LV.

biju pierezervējusi sev divas vietas šovakar, 19:00, cirkā uz zombiju slēgto pirmizrādi (īstā pirmizrāde aiznākamnedēļ Helsinkos un rudenī Rīgā), bet mani nācēji netiek. kāds grib atnākt paskatīties?

https://www.kvadrifrons.lv/play/49

UPD: viena vieta aizņemta, otra vēl brīva.

Martin Amis nomira. Ieteiktu 'The Information' un 'London Fields' (esmu lasījis tikai šīs divas viņa grāmatas).

'The Information' ir īpaši aktuāla.

skaista kā puķupušķis

...anyway, šodien vienā filozofijas memē bija attēlots Buda, kurš cilvēku pūlim paziņoja: "Jūs vēlaties, tādēļ jūs ciešat."
Pie laba ātri pierod, un pie ātrām baudām vēl ātrāk. Nonākšana klajā laukā, kur tev jāmeklē baudas alternatīvas, var būt aizraujoša, un negaidītie atradumi jāglabā īpaši rūpīgi. Gadās dienas, kad neatrodi nevienu. Vai arī pats sev iestāsti, ka neesi atradis. Tās ir visbīstamākās dienas.Labi, ka ir spēja tās nofiksēt un atbilstoši turēt nostāk vai pat pa gabalu.Tai pat laikā, to darot, tu apzinies, ka itin kā aplaupi sevi. Kaut gan vienīgais, kas tiek nolaupīts, ir sagandēta veselība un tik ilgi meklētais, līdz daudz maz ieraudzītais dvēseles miers.

Šķobās mana sapņu pils kā vēl nekad agrāk. Sapulē viens vecbiedrs teica: man kā alkoholiķim viena doma var cirkulēt turp un atpakaļ dienām. Ja es nelikšu tās vietā jaunu un labāku vai arī nedošu praktisku risinājumu esošajai, viss beigsies pie pudeles.
Vēl jau droši vien arī tas, ka akūti trūkst seksa - aizvadīto trīs mēnešu laikā šie prieki man ir bijuši precīzi četras reizes un tāda izretinātība nav pieredzēta ļoti sen. Protams, varbūt šāds skaits konkrētajā laika amplitūdā ir normāls (mēs neesam seksa mašīnas utml.), bet vēl jau pie 50 gadniekiem sevi gluži negribas pieskaitīt. Note to self - jāapskatās aktuālie socioloģijas dati par kopulācijas vidējo regularitāti dažādās vecumgrupās.
Darbā mēdzu nozust speciāli iekārtotajā nomiedža kambarī, tas gan dod tik vajadzīgo ticību ne tikai rītdienai, bet arī gaidāmajam vakaram. Jāatceras vitamīni no rītiem (šī tēma ļoti palaista pašplūsmā) un vēl jau ir kaut kādi krikumi no pēdējās esperāla bundžiņas.
Ā, un tā skriešana no rītiem, tā arī.
Bet iekšējā boja zvārojas un zvandz: "Come, join the party of invisibles", kur visi staigā cigāriem mutes kaktiņos, valda 'ot kuķūr un rīts pienāk tad, kad tu viņam nosaki pienākt.
Tā, lūk, ir. Kad uzraksta, uzreiz paliek kaut kā pretīgi. Bet agrāk tieši tā arī dzīvoju.

Vēl sapulces gaitā mans biedrs teica, ka cilvēkam jau nekad neesot gana un neesot labi.
Tāpat arī Džims teica, ka viss notiekot periodiem un pēc šī nākšot vieglāks. Tā ir bijis. Lai tad nāk arī tagad, citādi sprauga kļūst šaura un līdz ar to gaisa (un gaismas) top mazāk.

telts vai guļamtīkls? kādas ir priekšrocības? personiskā pieredze ar nakšņošanu tīklā?

Ceļotājā visam 40% atlaide, bet tas, ko gribēju, nav manā izmērā...
Nē, nenopirku tīklu.