*

trofeju pavasaris. pūces spārnam šodien piebiedrojās ~3 gadus veca staltbrieža rags. jājot atradu grāvmalē. pēc tam nojāju kādus 6 km turot viņu rokā. jauks tāds.
otrie ragi, ko atrodu. iepriekšējos atradu dziļā bērnībā - jauna aļņa apaļradža. gribētos kādreiz atrast nobrieduša aļņa - platradža ragus.

trīs dienas biju Rīgā. uztaisījām to lībiešu izrādi. pa šo pandēmijas gadu esmu ekstrēmi atradinājusies no Rīgas. man negribas būt tajā "šķīstie, tīrie lauki vs netīrā, samaitātā pilsēta" konceptā, bet man tiešām ir grūti. drausmīgi smird, drausmīgs troksnis, drausmīgs nervozums, drausmīgi nogurdinoši. ceturtdien sanāca nostaigāt ar kājām pie 20 km pa pilsētu un man bija viņas žēl. likās tāda netīra un nošņurkusi un nesamīļota un nemājīga. un Rīga man vispār ir mīļa pilsēta. es esmu augusi "uz Tērbatsielas bruģa", dzīvoklī ar augstiem griestiem, čīkstošu parketu, durvīm ar matētu stikliņu rūtojumu, salonpalmu un sekcijā dzinkstošām glāzītēm, jo māja visu laiku vibrēja no pa bruģi braucošajām automašīnām. nespēju iztēloties kā tur džinkst tagad, jo mašīnu ir miljons reizes vairāk nekā manā bērnībā. nujā, staigāju pa to Rīgu, regulāri piefiksējot, ka automātiski cenšos elpot ļoti sekli, jo pieejamo gaisu baigi negribas vilkt plaušās. tas bija putekļains, sāļš un naftains. par spīti pandēmijai, mehānisko transportlīdzekļu ielās bija nemainīgi par daudz, tikai gājēji likās jūtami mazāk. un tādi ļoti nesmaidīgi. mazliet novēroju slavenās čakenes velojoslas. pa velojoslu redzēju braucam tieši vienu velosipēdistu, bet vismaz pieci brauca pa ietvi.

kas attiecas uz pirmizrādi - man tur viskautkas patīk, bet nav īsti privāta gandarījuma par padarīto darbu. negribas, gan šajā jautājumā šobrīd vairāk publiski iedziļināties. bet nu vismaz ir prieks, ka izdarījām.

šovakar aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz zirga un acumirklī atlaida - gan Rīgu, gan negandarījuma sajūtu. izmetām nelielu loku pa pļavām burvīgā divatnē ar zirgu. satikām dzērves un stirnu baru, redzēju pirmo stārķi, virs laukiem plivinājās ķīvītes un izdvesa savus dīvainos animē robotu pīkstienus, dzirdēju un manīju arī pelēko dzilnu berot savu beramo, koki un krūmi bija pilni ar dziedošiem strazdiem un dzeltenajām stērstēm un vēl visādiem putniem, ko neprotu atpazīt. braucu mājās pa tukšu šoseju uz 120, skaļi klausījos Dead Man saundtraku un atpakaļskata spoguļos uguņoja mežonīgs saulriets.

10 km. uzgāju līdz Pilskalna priekšai, izgāju cauri purvam līdz Raiņielai, tad līdz Vidzemei, tur, nepārejot upi, iegriezos mežā un vienkārši gāju pa meža ceļu. kādā brīdī tas beidzās, bet turpinājās kā maza taciņa caur priežu un egļu jaunaudzi. taciņa izveda no meža lielā laukā un izzuda. gāju gar mežmalu uz priekšu. redzēju daudz zvēru pēdas. un stirnu baru. iznācu uz grantinieka kaut kur netālu no Ilgām. kad sāku iet, spīdēja saule un bija zilas debesis, bet ļoti drīz apmācās un kļuva pelēks. apkārt bija tikai bezgalīgi viļņaini dzeltenzaļmelnbrūnpelēki lauki un dzērvjpelēkas debesis ar sārtu strīpiņu pamalē - tādu kā dzērvēm uz galvas. un koki tālumā. un visapkārt kliedza dzērves. es redzēju kā viņas melanholiski staigā šurpu turpu starp samelnējušiem siena ruļļiem. un kliedz. es tikai gāju un gāju pa to grantinieku un viņas kliedza un kliedza pļavās. cita tuvāk, cita tālāk, negants vējš raustīja viņu saucienus visapkārt un brīžiem mežmala vēl attrauca atbalsis. nekā cita nebija, tikai es un dzērves un vējš un vēl daži gulbji, kas peldēja lielā lāmā. vēl labu gabalu pēc tam, kad dzērvju lauki bija palikuši aiz muguras, es brīžiem dzirdēju viņu kliedzienus - nesaprotot vai tos atnes vējš vai tie vienkārši turpina skanēt man galvā. iegāju Smiltenē pa Kaikas ielu, bet atteicos no iespējas ļoti drīz nokļūt mājās pa sausu asfaltu un pagriezos uz dubļaina grantinieka, lai izmestu vēl līkumu gar Mācītājmuižu.

februāra pēdējā dienā dzirdēju pirmās dzērves un pirmos cīruļus. samierinājos, ka šī gada skaistā ziemā ir galā un pārslēdzos uz pavasara režīmu. pat sāku kaut ko drusku rosīties dārzā un ievasarot biezās drēbes. bet. vakar atkal bijām pastaigā pa Līču Laņģu gravu. sākām pavasarī, beidzām ziemā. šodien ir padsmit centimetru svaiga sniega un mīnusā. kaķis priecīgs - viņš ir izrādījies par īstu ziemas zvēru, kurš pat lielajā spelgonī lielāko dienas daļu pavadīja laukā, peldoties sniegā.
visu nakti putināja, vējam gaudojot skurstenī un klabinot šīberus. no rīta reģionālais autoceļš P18 neeksistēja. bija vien balts dziļa sniega tuksnesis ar dažām knapi apjaušamām, iebrauktām risēm. izgājām ~8 km kolektīvā pastaigā ar zirgiem. Beverīnas novada klajumos pūta mežonīgs vējš, brīžiem likās, ka nopūtīs mani no zirga. līdz es neizturēju un nokāpu pati. acīs griezīgi spīdēja saule un balto plašumu atspīdums un zirgs bija līksms un šķelmīgs.
rīt brauksim uz kalnu. tētis arī būšot.

šī bija brīnišķīgi skaista nedēļa. ziema un zirgs un gaisma un vēl viskautkas man ir devuši ļoti daudz dzīvesprieka un laimīguma sajūtas.

jūtos ļoti pateicīga dzīvei, ka šogad ir īsta ziema. protams, viņai ne vienmēr iet kā pa diedziņu, bet viņa ir un cenšas un vismaz pēdējās dienas ir pilnīgi ideāla - daudz sniega, mazi mīnusiņi, brīžiem saule, brīžiem snieg. ja šajos dīkstāves un mājsēdes laikos būtu tāda "ziema" kā pērn, tāds pelēks, bezgalīgi garš, drēgns, dubļains un mikls bezgaismas puņķis, es visdrīzāk gulētu depresijā un vispār nespētu izlīst no gultas. pēdējās dienās ziema man ir devusi ļoti daudz laimes un prieka sajūtas.

sestdienas vakarā, pēdējā stundā pirms komandantstundas, raitā solī izskrēju pastaigā caur parku. laiski putināja un laternu gaismās sniegpārslas dejoja savu mūžseno laikmetīgo deju. Parks bija kluss, piesnidzis un pūkains un man likās, ka esmu Nārnijā.
svētdien beidzot arī Mūrmuižā bija sasnidzis daudz sniega un mēs ar zirgu gājām laupīt nevainību bezgalīgiem, neskartiem sniega laukiem. sūdīgā pamata dēļ zirgs sen nebija dabūjis kārtīgi izskrieties. kā piedāvāju lēkšus tā katapultējās neprātīgā ātrumā. sniegs šķīda un krēpes plīvoja.
pirmdienas rītā zirgi tika iekrauti treilerī, lai dotos baudīt Niedrāja mežus. bija sasnidzis vēl vairāk sniega, caur kokiem vizēja ziemas rīta saule un zilu debesu pleķīši. es jutu, cik zirgs ir priecīgs un zirgs juta, cik es esmu priecīga un mēs visi bijām ļoti priecīgi.
otrdien bijām slēpot uz Žagarkalnu. pavisam cita lieta salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad bija tikai tas mākslīgais putuplasta sniegs un ārpus trases pelēki dubļi. šoreiz tās divas stundas likās krietni par maz. gribas vēl.
šodien pastaigājāmis tepat ar kājām no mājām sasniedzamajos mežos. mazliet saules un bezgalīgi daudz skaistuma. tagad atkal lēni snieg. kaķis caurām dienām ņemas pa āru. nirst un peld sniegā un rok alas un skrien pa kokiem un pārkārto šķūņaugšu.

paldies, paldies, tev, ziema, ka tu šogad esi!

( come along for the ride )

limināla pirms-pusnakts pastaiga Pilskalna mežā pirms-pilnmēness spozmē. vētra krāc koku galotnēs, gāž no zariem blāķiem sniegu un starp stumbriem rausta samtaini mirdzošu sīksīku pārsliņu lēverus. kalna galā tikpat gaišs kā dienā, ap mēnesi milzu halo, apkārt ālējas aukas un skumji mētājas vēja dekapitēts sniegavīrs. sajūta, kā Bezgalīgā stāsta sākumā. gribējās palikt mežā, šeipšiftot par kādu vecu celmu un kļūt par vienu no balsīm šajā pirmatnēji dzīvespriecīgajā nebeidzamās decembra nakts dziesmā.

tādu ziemu kā šodien varētu līdz fevrālim. mazi mīnusiņi, daudz sniega, viss skaisti, gaiši, liegi un maigi. un saulīti pa brīžam.

lai gan es esmu ļoti izteikts vasaras cilvēks, es šobrīd tiešām ilgojos pēc ziemas. man gribas gaismu, mīkstumu un pūkainumu no sniega un, lai nav dubļi, miklums un pelēkumus. lai gaiss ir svaigs un kraukšķīgs un vizuļojošs. jāt pa sniegu, nevis grimt dubļos un iet leduskritumu meklēšanas ekspedīcijās.
Bricis teica, ka vismaz līdz gada beigām īsti neesot ko cerēt.

vakardien bija ļoti izteikta sajūta, ka beidzās vasara

baidos un negaidu to dienu, kad piecelšos, iziešu ārā, jutīšu, ka kaut kas nav tā, bet kādu brīdi nesapratīšu, kas tieši. un tad nāks atskārsme, ka svīres ir prom un debesis vairs nepiepilda viņu saucieni, kas apsola vasaru, sauli, gaismu, laimi un bezrūpību. tā diena būs ļoti, ļoti drīz.

Vakar stundu pirms pusnakts peldēju tumsā, vējā un lietū. Starp sikspārņiem. Šovakar pusnaktī ūdens virsma gluda un nekustīga kā ledus, vien viegli trīsuļo zvaigžņu atspulgi un debesīs vēl atspīd kripatiņa gaismas. Komēta ir prom. Klāt pirmā perseīda. Viņas nāk, lai uzmirdzētu un dziestot rautu vasaru sev līdzi tumsā. Pa kumosam vien, pa kumosam vien.
Vēsi un atturīgi tavu vakaru apskāvieni, jūlij. Vismaz ezera ūdenī vēl pagaidām glabājas saule. August, es ceru, ka tu būsi maigāks un kaislīgs.

Guļu savā šūpuļtīklā un skatos, kā pa kokiem lēkā vairākas vāveres. Kopā ar viņām pa vieglā vējiņā trīsošām koku lapām rotājas saules stari. Drusku smird pēc sūdiem. Drošvien kāds netāls kaimiņš nupat sūknējis atejas bedri. Mazliet sāp galva. Gaidu negaisu.

aizvakar bijām uz koncertu hernhūtiešu saieta namā Riņģi, Blomē. Iļģi un Juuk. ļoti eksotiska sajūta - būt koncertā. es diemžēl nespēju atcerēties, kas bija iepriekšējais koncerts, uz kuru biju un tas ir bēdīgi. Iļģi gan man nekad nav patikuši, bet šādā formātā un situācijā bija jauki. Juuk forši. Riņģi arī tāda diezgan medžik vieta ar to vienu no pavisam dažiem izdzīvojušajiem brāļu draudžu saieta namiem, milzu ozoliem un liepām un apkārtni. vienīgi koncerts bija negaidīti garš un ārā un es diezgan drausmīgi nosalu - jūlij, es ticu, ka tu vari labāk!

vakarrīt toties bija cits medžik notikums. mans zirdziņš kopā ar savu biedru atbrauca līdz Niedrājam (viena no manām visivismīļākajām vietām šajā universā) un mēs jājām pa superīgajiem Niedrāja mežiem, kuros ir garas, garas un taisnas ugunsdzēsības stigas ar šobrīd ideālu pamatu jāšanai visās gaitās. turklāt ļoti reljefainas, ar kalniem un lejām. ja būtu iespēja tur jāt regulāri, zirgi būtu izcilā fiziskajā formā. pēc tam paplunčājāmies ar zirgiem arī ezerā. un, no rīta, kamēr gaidīju, kad atbrauks zirgi, peldējos un man apkārt riņķoja milzu zivtiņu bars. vienkārši sekoja man un peldēja ap mani. viens no visskaistākajiem rītiem šogad.

tepat blakus, Jāņkalnā, brēc vairāki ausainās pūces bērni. atceros bērnībā redzējusi vasaras naktī pūci sēžam uz mājas skursteņa. varbūt tā bija šo pīkstētāju vecmāmiņa. vai vectēvs.
Vecajā parkā tvanīgi smaržo liepas un pirmo reizi šosezon nopeldējos aukstākajā šīs pilsētas ezerā. bet nebija auksti. tikai lietus lija.
karaliskās lilijas sāk ziedēt un tumsa nolaižas jau sajūtami ātrāk un biezāka.

šovakar drusku atgriezās ticība šī gada maijam. visu dienu bija pelēks un brīžam smidzeklīgs, bet ap sešiem vakarā saņēmos braukt uz stalli un bija jauks, saulains un gana silts vakars. jāju apvidū pa pieneņu un pērkoņu laukiem un sapriecājos, ka atpazīstu bariņu putnu balsis. visi tādi basic, bet tāpat forši - lakstīgala, dzeguze, žubīte, čuņčiņš, dzeltenā stērste, lauka balodis, lauka cīrulis, ķīvīte, pelēkā dzilna un vēl strazdi, kurus gan baigi labi neatšķiru vienu no otra. iztraucējām arī stirnu baru no vakariņām.
kad deviņos vakarā stāvēju garā rindā pie omnivas pakomāta, lai aizsūtītu biedrenei, kurai rīt sākas starošana pēc krūts vēža operācijas, savu vāktu bērza čagu, dzirdēju pirmās šī gada SVĪRES! es viņas tik ļoti gaidīju un nu beidzot ir klāt.

pēc tam vēl iestādījām manu jauno purpura ābeli un bija jau kurā citplanētīgā un/vai sēnīgā šī maija varavīksne uz sērdzeltena un košļeņrozā fona.

Pilnmēness, zied plūmes un pogo pirmā šī gada lakstīgala.

kā zināms, pasaulē nav nekā skaistāka par maiju, bet maijā savukārt ir pasaulē skaistākās varavīksnes. šī bija spilgtākā, skābākā, dīvainākā un iespaidīgākā varavīksne manā mūžā. tādas trū sēnes.

( viņa pati personīgi )

tad, kad visu ziemu nebija ziemas, man jau likās, ka tas tik vienkārši nebeigsies. manas prognozes gan bija, ka martā uznāks kaut kāds aukstuma vilnis ar -20, bet to, ka ziema šitā atraugāsies aprīļa vidū, es gan nebiju plānojusi. vakar visu dienu putināja, šodien snieglīst. diezgan pretīgi.

mēnesis ārkārtas stāvoklī. tādā praktiskā ziņā viss joprojām labi - ko ēst ir, ko darīt arī, ir kur iet ārā, bet jūtu kaut kādu trauksmes apakšstraumi. baigi negribas neko darīt, gribas spēlēt Heroes (personīgais red flag), negribas darīt jogu. negribas pat braukt pie zirga, lai gan tas ir tas, kas mani tiešām iepriecina un nekad neesmu nožēlojusi, ka aizbraucu. cenšos savus erorus apiet, sarunājot ar staļļa saimnieci cikos un kad būšu, tas motivē tikt līdz mašīnai un sākt braukt, jo ir taču sarunāts. pēc tam jau ir labi un priecīgi. brīžiem naktīs sapņoju garus, nogurdinošus un ļoti sarežģītus, vārdos neieliekamus sapņus. pārreiz esmu modusies arī nosvīdusi pilnīgi slapja. mājās un dārzā neesmu izdarījusi gandrīz neko. vīrs arī pārstājis pievērsties saimniecības lietām - spēlē ģitāru, skatās Peaky Blinders vai taisa audio failus KVFR Dekamerona projektam. pusotru nedēļu nebijām bijuši veikalā. vakar bijām un, lai gan gandrīz vienīgā lieta, ko reāli vajadzēja bija maize, iztērējām veselu žūksni naudas, jo - ja nu sagribas to, ja nu šito, labāk jāpaņem tagad... apnicis arī internets. neskatos un nepatērēju nekādu ēkultūru. tikai no rīta un vakarā nočekoju ziņas un periodiski truli skrollēju soctīklus.

aizvakar gan bija ļoti forša diena. sapratām, ka dabas takas ir mīkstajiem un pēc manas dziedāšanas biedrenes - hidrobioloģes ieteikuma gājām pārgājienā pa džungļiem Rauzas krastiem. ļoti skaista upe, tepat mūsu rajčikā, kuras liela daļa ir dabas liegums, tāpēc, ka tajā dzīvo vairākas ļoti, ļoti retas gliemenes. tās gan nemācējām pamanīt, bet es pirmo reizi redzēju mežirbi, kuru nav nemaz tik viegli tā ieraudzīt. izbridāmies pa brikšņiem, kraujām, zvēru agorām un upes krastiem. nogājām tik nelielu daļu no upes, tā kā palika citām reizēm arī ko iet. vēl plānā ir turpat blakus esošā Šepka un Kapusila senkapi un pilskalns. ja kas, šādām aktivitātēm iesaku LVM GEO aplikāciju. var redzēt grāvjus un mazos celiņus + to, kas ir LVM, kas privātīpašums, t.i., kur var droši vazāties. pēc pārgājiena beidzot atklāju arī peldsezonu.

kas jums jauns?