*

vakarnakts novembrī gulēju dīvānā, lasīju Žaumes Kabrē "Es atzīstos" (5os no rīta pabeidzu. nepilnās 2 dienās), uzdzēru savu pēdējo gadu mīļāko vīnu, bet vīrs turpat blakus sēdēja oranžās apenēs (ar lācīšiem) un uz ģitāras spēlēja variācijas par spageti vesternu tēmu.
šodien saule un zilas debesis. zemu virs ziemāju laukiem plivinās ķīvītes, augstu virs ziemāju laukiem planē peļu klijāni, pļavu lāmās bradā dzērves un kūlas klājienos peļo kaķi. zirgu krēpes pilnas vēja, bet paši zirgi pārgalvīgi pavasarīgi priecīgi.

vakar pa sniega rožu ceru zummēja bites, pa kaimiņu tūjām lēkāja pirmie mājās pārnākušie strazdi, puriņa briksnājā savu smalko un vibrējošo dziesmiņu sauca smukās garastītes, zālienā nez no kurienes saradušies daudz tumšlillā kroksīši (pērn toč nebija) un viss bija pilns ar gaismu, sauli un glāsmainu gaisu. šodien pilnīgs novembris, lietus un vējš. guļu gultā zem segas, ēdu un lasu grāmatu.

p.s. man riebjas, ja daiļliteratūras grāmatās, īpaši biezās, zemsvītras piezīmes un komentāri ir beigās, nevis lappuses apakšā. tiešām riebjas.

attiecībā uz šo ziemu varam pārfrāzēt pantiņu: ziema ir balta no abiem galiem un pa vidu dubļi.

winter wonderland stila sniegs un smukums bija 1. un 2. decembrī un 27. - 29. februārī. vismaz manā skaistajā pilsētā.

no rīta bija saule un tāds gaiss, kāds man tik ļoti, ļoti patīk. pirmajā mirklī ciets un kraukšķīgs un mazliet abrazīvs, bet ievelkot dziļāk - mīksts, maigs, glāsmains, samtainu saulstaru piestrāvots. tāds, kā vēsa kārtainās mīklas kūciņa ar trekna, bet gaisīga krēma pildījumu. pilns gaismas, labvēlības, solījumiem un cerībām. vienlaikus veldzējošs, barojošs un iedvesmojošs.
bet tagad snieg un putina miklu, pūkainu milzpārslu sniegs.

( gaisā )

Redzēju pirmo stārķi

šovakar atkal kaila peldējos karjerā. bija skaisti un silti un vasarīgi, bet bija arī kaut kā ļoti bēdīgi. nebija vēls, bet jau visai tumšs un, spriežot pēc laikaziņām, šī bija pēdējā temperatūras ziņā komfortablā pelde šosezon.

kad es tā pavisam gausi un laiski peldu iekšā ezerā, kad ūdens ir silts un maigs, kad aizpeldējusi labu gabalu no krasta, apguļos uz muguras ūdenī un skatos debesīs, es jūtos tik mierīga, laimīga un pateicīga. man viss ir labi, tas mirklis ir mans, tas mirklis ir skaists un kluss un rimts un mierinošs. ūdens mani nes un viegli šūpina - kā augļūdens dzemdē. ūdens glāsta un smaržo un ņirb un klusi čalo. tajā mirklī viss, pavisam viss, ir kārtībā un pasaules centrs ap mani izplešas līdz bezgalībai.
un man ir bēdīgi, ka tagad priekšā ir tie daudzie, garie, aukstie, tumšie mēneši, kad šo mirkļu nebūs. es, protams, vēl kādu laiku centīšos turpināt peldsezonu, bet tas nebūs laiski un mierīgi. tas būs ātri un asi un dzeldīgi un negribīgi. un prieks būs galvenokārt par to brīdi pēc saņemšanās, ātras samērcēšanās un vēl ātrākas ūdens pamešanas. brīdi, kad ķermeni pārņems spējš karstuma vilnis un vidēji ātri gaistošs sakāpināta mundruma/možuma uzbangojums.
es tomēr visādā ziņā esmu ļoti siltummīloša būtne.

man nebūtu nekas pretī nākamajā dzīvē būt par tropisko abinieku. jeb varbūt es tāds esmu bijusi iepriekšējā?

šodiena bija gara un jocīga. es beidzot atbrīvojos no gudrības zoba. pēc aptuveni pusotra gada vilkšanas garumā. pārsteidzoši īzī un nesāpīgi. čiks un viss. uzreiz pēc tam peldēju Sauriešu karjerā, bija tveicīgs un pilnīgi rāms, ūdens zils un nekustīgs un caurspīdīgs, tālu lejā zem sevis varēja redzēt gultni. tad es biju darbiņā un tad gāju uz kursabiedrenes vadītu elpošanas piedzīvojumu, kas jāatzīst bija visai jaudīgs (balstīts uz hiperventilāciju). kad beidzām bija jau tumšs un nakts un es gāju uz staciju šūpodamies gandrīz visās Kronvalda parka kokos iekārtajās šūpolēs. un tad es atkal peldēju Sauriešu karjerā. kaila un tumsā un tieši zem Lielā Lāča. ūdens bija silts un glāsmains un es redzēju krītošu zvaigzni (kaut ko daudz mazāku un pieticīgāku nekā tas jūsu visu spožais bolīds). aiz kokiem pamazām lēca trekns un augošs mēness un pār ūdens virsmu vējš dzina mazu vilnīšu rindiņas.

mēness šovakar lēca tik milzīgs un spilgti oranžs, sārta gaismas atspīduma ieskauts. tas lēnām cēlās virs horizonta pa kreisi no šosejas un hipnotiski novērsa uzmanību no ceļa un autovadīšanas.
zirgs met vasaras spalvu, apakšā var sataustīt blīvu ziemas kažoku. svīres jau nedēļu kā prom, debesis tukšas un klusas. tikai sienāži sisina un stārķu bari ganās nokultos labības laukos. saule riet jau pirms deviņiem un pēdējās dienas es peldos tumsā. zemu virs ūdens virsmas joņo sikspārņi. ūdens ezerā smaržo pēc saulē sakarsušām priežu skujām un slapjuma un mazliet pēc sēnēm. dārzā ganās stirna. bet gaisma paliek arvien rūsganāka un krīt aizvien rudenīgākos leņķos. un zvaigznes kļūst spožākas.

tumsa sāk izritināt savus kamolus. ada jaunas bezgalīgas tumsas un spelgoņa naktis.
drīz. tas būs pavisam drīz.
jūtu ledainu pavedienu lēni un klusi slīdam caur mugurkaulu.

Es esmu ūdens cilvēks, bet neesmu jūras cilvēks. Jūru man sakārojas ~2x gadā, parasti rudeņos vai pavasaros. Bet vakarrīt pamodos ar sajūtu, ka gribas saskarties ar kaut ko lielu, nenovēršamu un atsvešinātu. Galvā skanēja, ka jābrauc uz Tūju. Visu dienu nobumbulējām, bet pēc sešiem vakarā tomēr izkasījāmies, jo 100 km jau nekas liels nav. Mūs sagaidīja auksts vējš un lieli, nemierīgi viļņi un nenovēršamas atsvešinātības sajūta. Nogājām pāris km turp nezinkur un pāris km atpakaļ uz mašīnu. Saulrietā saņēmos arī ielīst ūdenī par spīti aukstajam vējam. Ūdens bija silts kā Klievī, es lecu pa viļņiem un sajutos neizsakāmi dzīva un neizsakāmi laimīga. Viļņi bija vienlaicīgi biedējoši un ļoti izklaidējoši lieli. Kļūmīga soļa rezultātā varētu būt grūti izkļūt no ūdens apakšas. Es stāvēju un ļāvu tiem triekties pret manu muguru, es lecu tiem uz pleca un laidos līdzi. Es jutos kā šķīstītavā un ģērētavā un paradīzē. Un ļoti, ļoti dzīva. Tas bija brīnišķīgi.

P.S. Iesakiet kko lasāmu, lūdzu. Man gribas lasīt īstas, skaistas, biezas vasaras grāmatas, bet man tādu nav. Pēdējās reizēs grāmatnīcās vispār nekas neuzrunāja.

man te ir vardes, krupji, ķirzakas, ezītis, vāvere, visādi putniņi un kukainīši, bet tikko pie pašas mājas redzēju arī zalkti!

pagājšnakt ap diviem izbraucu no Saļika uz mājām. aiz Launkalnes krusta sajutos kā t-rex spēlē (aka "no internet game"), vienīgi bez iespējas ar mašīnu palekties. ar vienādu intervālu (pietiekami tālu, lai tas nebūtu viens un tas pats radījums) pāri ceļam skrēja zaķi, turklāt katru reizi no pretējās puses. kopā kādi 5 vai 6. šo priekšnesumu noslēdza viens stirnbuciņš. par laimi nevienu no viņiem nenotriecu.
mazliet pēc 4iem biju tikusi līdz Niedrājam. leca saule, dziedāja putni, otrā ezera galā kliedza ziemeļu gulbis, zem laipas saldā miegā gulēja meža pīļu pāris. ūdens bija kluss, rāms un caurspīdīgs un gar krastu klīda zivtiņu bari. nopeldējos un paliku kādu brīdi stāvam apmēram līdz krūtīm ūdenī un tad viens no zivju bariem sāka man vienkārši peldēt apkārt. zivis nebija pārāk lielas, bet arī ne pārāk mazas - tādā krietnas maizes rikas izmērā. viņas peldēja man ļoti tuvu, gandrīz pieskaroties un uz riņķi vien, uz riņķi vien. tas turpinājās kamēr man sāka klabēt zobi no aukstuma un es atļāvos pārtraukt šīs nakts priekšnesumu nr2 izejot krastā.

uff, nu pasaulē viss ir savās vietās. dzirdēju arī lakstīgalu. vairākas. vienkārši šogad nav tik tuvu pie mājām, toties ļoti tuvu ir pelēko strazdu kolonija. viņi ir ļoti skaļi un rosīgi, lai neteiktu vairāk. ņemas līdz pilnīgai tumsai un atsāk jau pirms trijiem naktī. tajā kņadā grūti sadzirdēt attālāku lakstīgalas pogošanu.

mēs nevaram kaut kā pa druskai noīsināt dažus citus mēnešus (piemēram, bezjēdzīgāko mēnesi gadā - fevrāli) un uz to rēķina uztaisīt garāku maiju?

Joprojām šogad neesmu dzirdējusi lakstīgalu, bet tikko redzēju un dzirdēju divas svīres!!!! <3

ņā, ārā viss šobrīd mirdzošs, kraukšķīgs un kluss. zālīte, puķītes, ķiršu ziediņi. viss, viss, viss.

ārkārtīgi priecājos par lietu, tikai drusku, drusku nesaprotu, kāpēc tam obligāti bija jābūt novembra lietum, kāpēc tas nevarēja būt maija lietus.

ļoti ilgojos pēc lietus. gaiss tik sauss un pilns putekļu, ka negribas kārtīgi elpot. tikai drusku, ar plaušu augšgaliem ātri ieraut kripatiņu gaisa - tik cik nepieciešams, lai turpinātu dzīvot. Rīgā īpaši pretīgi, bet arī provincē nav labāk. liekas, ka smiltis vienkārši karājas gaisā un šūpojas vējā. dārzā zeme izkaltusi un saplaisājusi kā tuksnesī. mana āda uzvedas līdzīgi. un zirgs klepo.

šī vakara izjāde - kā vietējais safari. vispirms gandrīz iejājām migrējošu zosu barā. viņas slinki pacēlās spārnos un palidoja mazliet tālāk, kad bijām jau pavisam blakus. pēc tam slaidā lokā ar kuplu, saulstaru gaismā liesmojošu, asti aizskrēja lapsa. tad meža ielokā satikām brīnumdaiļu staltbriežu pāri. ļoti dižragains kungs ar kundzi. ilgi stāvējām un viens uz otru blenzām, līdz briežu pāris cēli iegāja mežā. pļavā, otrpus grāvim, kliedza dzērves, briksnājā bungoja pelēkā dzilna, pāri galvām, sasaukdamies, laidās kraukļu bariņš. stirnas pa ceļam sastapām neskaitāmas + vēl visi tie putni, kurus joprojām neesmu iemācījusies atpazīt. noslēgumā krāšņs saulriets, ar milzīgu degošu greipfrūtu vēl visai augstu virs horizonta.
kad jau kopā ar bērzu sulu bačoku kāpu mašīnā, lai dotos mājup, dzirdēju pūčutēva saucienu.

vakar dārzā satiku ezīti un aizvakar pasaulē skaistāko vāveri. viņa man tepat blakus dzīvo, bet ir visai kautrīga un ļoti reti rādās acīs.

pasaule ir skaista, bet pavasaris vēl skaistāks.

tik skaista diena. putni nāk mājās, visapkārt jau dzied strazdi. savācu zem barotavas vēl 2 lielos spaiņus ar sauleņu čaumalām (iepriekš jau biju ~5 savākusi) un nolēmu šozeson klapēt ciet putniņu restorānu. nepilnos 3 mēnešos norijuši 30+kg sēmeņu un neskaitāmas tauku bumbas.

pilni tīrumi stirnu, no zirga kājapakšas katapultējas zaķis un zirgs, kuram nākamnedēļ paliek 17, uzvedas kā trīsgadnieks.

katru pavasari fascinē, cik ļoti mani spēj iepriecināt sauss asfalts - redzēt to, braukt pa to, iet pa to.

lai gan es ilgojos pēc kāda/iem mīlīgākiem un domesticētākiem mājlopiņiem, mani tomēr ļoti iepriecina pa virtuves logu redzēt vienā ābelē vienlaicīgi dižraibo dzeni, vidējo dzeni un pelēko dzilnu (cik viņa eleganta!). un tad vēl triljons zaļžubītes pie barotavas un pa kādam pūcīgam svilpim un visi citi mazputniņi un netikmazputniņi.
viss dārza stūris biezā slānī ar sēmeņu čaumalām, diez kā viņas efektīvāk aizvākt no mauriņa? kamēr bija sniegs, ik pa laikam ar lāpstu nocēlu virskārtu un aiznesu prom.