*

šovakar atkal kaila peldējos karjerā. bija skaisti un silti un vasarīgi, bet bija arī kaut kā ļoti bēdīgi. nebija vēls, bet jau visai tumšs un, spriežot pēc laikaziņām, šī bija pēdējā temperatūras ziņā komfortablā pelde šosezon.

kad es tā pavisam gausi un laiski peldu iekšā ezerā, kad ūdens ir silts un maigs, kad aizpeldējusi labu gabalu no krasta, apguļos uz muguras ūdenī un skatos debesīs, es jūtos tik mierīga, laimīga un pateicīga. man viss ir labi, tas mirklis ir mans, tas mirklis ir skaists un kluss un rimts un mierinošs. ūdens mani nes un viegli šūpina - kā augļūdens dzemdē. ūdens glāsta un smaržo un ņirb un klusi čalo. tajā mirklī viss, pavisam viss, ir kārtībā un pasaules centrs ap mani izplešas līdz bezgalībai.
un man ir bēdīgi, ka tagad priekšā ir tie daudzie, garie, aukstie, tumšie mēneši, kad šo mirkļu nebūs. es, protams, vēl kādu laiku centīšos turpināt peldsezonu, bet tas nebūs laiski un mierīgi. tas būs ātri un asi un dzeldīgi un negribīgi. un prieks būs galvenokārt par to brīdi pēc saņemšanās, ātras samērcēšanās un vēl ātrākas ūdens pamešanas. brīdi, kad ķermeni pārņems spējš karstuma vilnis un vidēji ātri gaistošs sakāpināta mundruma/možuma uzbangojums.
es tomēr visādā ziņā esmu ļoti siltummīloša būtne.

man nebūtu nekas pretī nākamajā dzīvē būt par tropisko abinieku. jeb varbūt es tāds esmu bijusi iepriekšējā?