*

vakar pirmo reizi mūžā braucu ar kabrioletu. tiesa gan, aizvērtu.

2013. gadā zirgs man ir izmaksājis 1641.92 Ls, bet mašīna 1772.31 Ls (attiecīgi vidēji 136.83 un 147.69 Ls mēnesī).

Golfa pakaļstikls laikam ir nolādēts. šodien atbrauca stikla licējs un nejauši pats saplēsa jauno stiklu. rīt mēģinās vēlreiz.

pirms ~nedēļas mūsu ieliņas vidū izraka bedri un pazuda. tipa ūdensvada vilcēji. visām mūsu ieliņas mājām ir savi dziļurbumi un neviens nav pasūtījis pieslēgumu pilsētas ūdensvadam. mūsu ieliņa ir samērā dubļaina un lēni žūstoša, kuru pirms pāris gadiem, pēc ilgas kļančīšanas nobēra ar šķembām, tādējādi padarot kaut cik izejamu un izbraucamu.
šodien rakšanas darbi atsākās. tranšeja izrakta jau gandrīz līdz mūsu mājai. kaimiņa mašīna jau noslīka dubļos. kad braucu pie zirga, knapi tiku ārā no pagalma, jo priekšā aizlikta tehnika. braucot mājās tehnika (un tranšeja) bija izpletusies vēl labu gabalu uz priekšu, tāpēc mašīnu nobraucu gabaliņu tālāk, mazā placītī starp divu kaimiņu sētām. viens no tranšejistu brigādes vēl palūdza iebraukt placītī dziļāk, lai viņi tiekot garām, ko arī laipni izdarīju. es viņam vēl prasīju vai rīt tikšu ārā, šams teica, ka jā, noteikti un gan jau jūs brīdinās, kad būs iespēja netikt. uz ko es viņam atbildēju, ka šodien taču tiku ārā tikai brīnuma un sava auto mazo gabarītu dēļ un ka neviens mani nebija brīdinājis.
kad pēc kādas stundas mājās nāca vīrs, tad nobrīnījās kāpēc mašīna tik debīli nolikta. es gan nejutos īpaši debīli nolikusi, apstāstīju situāciju un nospriedām, ka būs labāk izbraukt Golfiņu pavisam ārā, uz lielās ielas. tad atklājās, ka es patiešām neesmu debīli nolikusi mašīnu. viņu debīli ir nolicis traktors. t.i. braucot atpakaļgaitā sametis slīpi, uzmetis uz sniega čupas un izdauzījis pakaļējo stiklu. mums ir traktorista telefona numurs un lieciniece.

bet pasakiet, man, lūdzu, kāpēc decembra beigās, kaukādā ieliņā x, kas nevienam nekad nav interesējusi ir pēkšņi jāvelk pilsētas ūdensvads, kuram neviens no ieliņas iedzīvotājiem negrib pieslēgties un kāpēc par to nevar brīdināt ielas iedzīvotājus, kuri tomēr vēlas izkļūt no saviem īpašumiem gan kājām, gan ar automašīnām?

šovakar braucu maestro G.Ā. baltajā Volgā. viņa smaržo tieši tāpat kā smaržo Volgas manās bērnības atmiņās.

šodien divas reizes mēģināju ielikt sestajā ātrumā. bet man liekas, tā nebija tikai mana izklaidība - Golfiņš uz simtiņu kaukā aizdomīgi sērīgi gāja.

šodien pirmo reizi rakstīju saskaņoto paziņojumu - vakarvakar beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad šaurajā teātra pagalmā (kurš tajā brīdī gan bija gandrīz pavisam tukšs) sanāca ar kādu sarīvēties. it kā jau nekas - Golfam vispār ne vainas, Toijotai mazliet noskrāpēts bamperis. paskatījos, ka nekā nav un nesapratusi, kam tā Toijota pieder (jo nevienam no teātra tāda nav) aizbraucu mājās. šodien izrādījās, ka Toijotu Gatis paņēmis nomā, jo pats savu mašīnu saskādējis jau pirms tam. nedusmojās, protams, un paziņojumu rakstījām tāpēc, ka nomas mašīna, bet vienalga stulbi.

nesaprotu, kad vienreiz tās nebūšanas atstāsies. pārvākšanās ar ir iekavējusies uz diezgan nenoteiktu laiku, mūsu noskatītās un sarunātās mājiņas īpašnieku problēmu dēļ, bet neko citu atrast nesanāk. darbs ar jauns nemeklējas. nu viens jauks piedāvājums ir, bet izsverot visus par (vides maiņa, mazliet vairāk jāstrādā ar galvu) un pret (atalgojums tāds pats, bet darba laiks apmēram 3x ilgāks), laikam jau tomēr palikšu teātrī. tā jau man tas teātris neriebjas un mīļš ir, vien tiešie darba pienākumi līdz kaklam.

ar veselību nez. dzeru tējas, svaigās sulas un homeopātiju un vispār jūtos labāk un dzīvīgāk, nekā septembrī un oktobrī. kaukāds efekts ir.

šodien tāda jocīga diena. trāpīju ceļā puteņa epicentrā. pirms tam jau padsmit minūtes raku ārā mašīnu, ar vasaras riepām knapi uzspolēju nelielā slīpumiņā un braucu pāri HESam uz 60, priecājoties, ka pa priekšu brauc fūre un es vismaz apmēram saprotu kur man jābrauc. jo nebija ne debesu, ne zemes, ne ceļa malu. vien ik pa brīdim tieši blakus, no blīvā puteņaizkara iznira pretimbraucošo mašīnu ugunis.
Plakanciemā sniega bija krietni mazāk un mums bija ābolu etiķa talka. t.i. lasījām ābolus, ārā mazgājām, spiedām sulu, ko liksim raudzēties. ziniet, ja, ka ābolu etiķis ir ļoti veselīgs zirgiem gan iekšķīgi, gan ārīgi. talkas laikā saule mijās ar sniegu, bet mēs trijatā, četrās stundās, izpiedām 90 litrus sulas. visa gan nebūs zirgiem - daļa ir nodeva ābeļu un sulu spiedes īpašniecei.
pēc tam jau bija vakars un atkal putenis, zibens un pērkons, un es vētrā gāju meklēt zirgus, lai pasniegtu tiem spainīšus ar visādiem labumiem. zirgi neatsaucās un nenāca. brīžiem likās, ka dzirdu kāju dipoņu, bet tas bija tikai vējš. bridu tumsā pa dubļiem, ar spaiņiem rokās. atradu zirgus, zirgi mani gandrīz apēda, es beigās uz viņiem sadusmojos. dažam labam pat ievilku ar spaini pa sānu. tad viņi paēda un es bridu atpakaļ, lai pārģērbjoties labajās drēbēs, tur visu dienu atstātajā telefonā atrastu īsziņu no teātra administrācijas, ka man ir pielikti daži desmiti latu pie algas (man neiet ar matemātiku, bet varētu būt kādi 30).
vēl es ļoti, ļoti ceru, ka mēs esam atraduši uz kurieni pārvākties. ļoti ceru, ka tur viss sanāks un kad Kārlis atbrauks no tūres, mēs varēsim visi trīs tur ievākties.
( p.s. )

divtūkstošdivpadsmitais vēsturē ieies ar to, ka šai gadā esmu krietni pārsitusi visus savus līdzšinējos peldsezonas atklāšanas un noslēgšanas datumus.
atklāju 12. aprīlī, ledainā Misā, noslēdzu 19. oktobrī, ledainā Misā. var gan gadīties, ka pārnoslēgšu rīt vai parīt, ja turpinās būt šitik debešķīgs laiks.

upe gan izskatījās visnotaļ nedraudzīga. neredzēti augsts ūdens līmenis, ļoti ātra straume, kas rāva sev līdzi brūnas rudens lapas un tumši, tumši, tumši ūdeņi.

vēl es šodien braucu ar Golfu pa šoseju un biju tik ļoti ne-šeit-un-tagad, ka gribēju ielikt 6. ātrumā.
toties lēkšot forši šitādā dienā. pretī saulei un vējam. pa sausu smilšu ceļu, zirga kājām raujot dzeltenas lapas čabošos virpuļos.

mājupbrauciens gan bij diezgan maģisks. Ķengaragā gāza, tā ka ščotkas nespēja tīrīt un redzēt neko nevarēja. tikai ūdeni un groteski iztaipītus laternu atspīdumus slapjajā asfaltā. posmu caur Dārziņu mežiem pilnībā izgaismoja bez divām kapeikām pilnmēness, bet pa kreisi, virs Salaspils, debesis plosīja dižžuburaini zibeņi. tagad tie jau lēnām grimst pamalē, ik pa laikam vēl uzmetot pa koši aukstam zibsnim.
man ļoti patīk braukt ar mašīnu.

no vienas pīkstēšanas par to, ka beidzas benzīns līdz nākamajai, ar pilnu bāku Golfs var noripot 760 km.

skati neizgāju, bet nekas traģisks - 2 caurumiņi izpūtējiņā un kapots.
ar kapotu vesels cirks - ņem un netaisās vaļā. skatē visādi onkuļi izraustīja - nepakam nevērās. ielika divnieku un palaida projām ar tādu pusviru - aizcirst ar nevar.
iebraucu pirmajā servisā, iegāju iekšā un lūdzu vai man nevarētu aiztaisīt motora pārsegu. veči skatījās uz mani kā debīlu un izskatījās, ka knapi valda smieklus. beigās divi gabali noķimerējās labas 20 minūtes kamēr atmūķēja un aizcirta. noplēsa divus latus. jābrauc uz šrotu jauna slēdzene meklēt.

pērkona grāviens, kas mani 5:20am uzrāva gandrīz stāvus gultā, izklausījās tā, kā varētu izklausīties paātrināta zemes tektonisko plātņu sadursme.

labi, turiet īkšķus, mēs ar Golfu braucam iet skati.

*) parkoties pilsētā joprojām raustos;
*) ar raustījienu iegriezt šaurajā teātra vārtrūmē esmu puslīdz tikusi galā. braucu, bet nepriecājos, kad tas jādara;
*) pārvietoties pa Rīgu baigi nebiedē, reizēm vietās, pa kurām nav jābraukā ikdienā, bail, ka ietrāpīšu ne tajā joslā un aizbraukšu kaukur ellē ratā;
*) ir pamatīga prakse dubļu braukšanā, aizžmiedzot acis pišu cauri arī vietām, kurās Kārlis raustās līst iekšā. neesmu iesēdusies ne reizes;
*) ziemu pārlaidu bez problēmām. divreiz iebuksēju uz tīra ledus - nevarēju izbraukt no stāvvietas, kura atradās slīpumā. vienreiz mani izvilka, otrreiz izstūma;
*) vienreiz paliku uz ceļa ar tukšu eļļas bačoku. atbrauca tētis ar eļļas pudeli un mani izglāba. kopš tās reizes turu mašīnā rezerves eļļu;
*) menti apturējuši 2x. vienreiz trešajā dienā pēc tiesību dabūšanas par braukšanu bez gaismām. dabūju brīdinājumu. otrreiz par braukšanu uz 125 km/h, kur reāli braucu uz 65. palaida vaļā;
*) fotoradars it kā vienreiz uzknipsēja, bet nu laiciņš pagājis, bet nekas vēl nav piesūtīts;
*) ar Golfu saprotos labi, bet kad iekāpju tēta Volvo 2 litru turbodīzelī brīžam šķiet, ka tā mašīna dara ar mani ko grib. jauda liekas milzīga, ir kruti, bet mazliet biedējoši;
*) braucu vidēji 2-3x nedēļā;
*) braukt ir pārsvarā patīkami un tiesības ir kruta!

http://www.tvnet.lv/auto/satiksme/416470-iesaceja_klume_fotoradara_novietosana
http://www.diena.lv/latvija/zinas/fotoradaru-slepsanu-ierosinajusi-valsts-policija-13939691

pāris nedēļas atpakaļ mani arī nofočēja. atzīstu - pārsniedzu ātrumu. par kādiem 10 km/h. sods gan vēl nav piesūtīts.
fotoradars bija paslēpts mašīnā, kas stāvēja novietota ceļa malā tieši pirms zīmes Nr.519 "Apdzīvotas vietas beigas". ceļa mala bija apzīmēta ar balto, nepārtraukto līniju - kas nozīmē, ka šai vietā aizliegts apstāties, par stāvēšanu nerunājot. mašīna nebija trafaretēta, nebija bākuguņu. nebija ieslēgtu avārijas gaismu un avārijas trīsstūra. mašīnas atrašanās tur bija klajš CSN pārkāpums. protams, esmu vainīga - man vajadzēja rātni braukt uz 50 līdz pašai zīmei un sākt uzņemt ātrumu tikai pēc tās, bet mana taisnīguma sajūta brēc par to, ka CSN pārkāpējus ķer pārkāpjot CSN t.i. no sērijas par - visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži...
veh.

pilnmēness + magnētiskās vētras + mēnešreizes + kaukas rota vīrusam līdzīgs (pēdējā maltīte, ko sagremoju bija viegla biezzupiņa aizvakar, dienas pirmajā pusē) + zirgam klepus saasinājums (šodien būs vets) + Golfs servisā + ar naudu sūdīgi

braucu mājās no staļļa. posmā starp Ķekavas apli un pirms-HESa apli brauc fūre ar pakaļējo riteni lupatās uz 30 km/h. visi, kas pirms manis, paspēj apdzīt, bet es palieku pēdējā. pretī brauc vesela fūru rinda, tāpēc čunčinu aiz tās klibās fūres un gaidu savu izdevību. kad tāda rodas ar to pašu trešo ātrumu lēnām ritinos garām. uzritinos līdz maksimums 70 km/h, apdzenu un iekārtojos atpakaļ savā joslā. uzreiz redzu, ka priekšā iedegas zilas bākugunis un pretimbraucošie menti mirkšķina, lai stājos malā. apstājos, atnāk ments un paziņo, ka es esot uz 125 km/h braukusi. no šoka bezmaz valodu sāku raustīt. stāstu kā čunčināju aiz fūres un, ka ar Golfu pa to mazo gabaliņu nemaz nav reāli uzspiest līdz 125. šis groza galvu un saka, lai nākot skatīties ko viņiem radars fiksējis. neeju, bet turpinu skaidrot, ka man tiesības pat vēl gadu nav un, ka es nemaz ar tādu ātrumu nekad braukusi neesmu. beigās nopūtās un palaida. tik pieteica, ka ja tomēr tiešām braucu ar tādu ātrumu, lai vairāk tā nedarot.

pēc tam dabūju vēlreiz dzīties garām klibajai fūrei, skatījos speciāli spidometrā - lai gan šajā reizē man to vajadzēja paspēt ātrāk, jo pretī brauca mašīnas, es uzspiedu tieši līdz 70 km/h. nez, man šķiet, ka man paveicās, tāpēc ka ments paskatījās, ka tāda sabijusies meitenīte ar samērā svaigām tiesībām un mazs nabaga Golfiņš. būtu, piemēram, Kārlim tā gadījies, neviens viņam neticētu un noštrāfētu pēc pilnas programmas. debīli kaut kā tā.

man laikam kaukāds transporta lāsts uzlikts:
1) vakar ap 18iem taisījos doties mājup no Dabaszirgiem, bet Golfs spolēja pa slideno sniegu un nespēja uzkūņāties pavisam neiecīgā uzkalniņā, kas jāpārvar izbraucot no stāvvietas. noraku visu iespējamo sniegu, liku pagales zem riteņiem, mēģināju iešūpot (ko gan īsti nemāku) un izbraukt slīpi. nekā. nācās gaidīt Līgas dzīvesbiedru mājās, kurš teicās būt pēc kādas stundiņas un solījās izvilkt. rezultātā nogaidījos līdz pusdesmitiem naktī. viņš pa ceļam bija iebraucis benzīntankā ielaist riepā papildus gaisu, bet skrūvējot vaļā vāciņu rokā bij palicis viss nipelis;
2) šodien diezgan steidzīgi vajadzēja nokļūt ar Soņas kostīmiem no Lāčplēsenes Talsenē. izsaucu taksi. gaidu, gaidu, gaidu - nav. zvanu vēlreiz - a šie - kā, bet jūs taču jau aizbraucāt! kamēr saorganizēja citu taksi...
3) braucam pēc darba mājās. ar dīzeli. parasti iet 25 min. šoreiz velkas visu ceļu izteiktā kapu gaitā. pārsimts metrus pirms Salaspils stacijas apstājas un vadītājs skaļruņos pasaka - tehnisku iemeslu dēļ vilciens nezināmu laiku tālāk nebrauks. un sēdi. beigās sanāca kādu stundu kopumā tai vilcienā nonīkt.

nepietiek jau ar to, ka ir elles spelgonis, trešā progonoze jau vismaz nedēļu (izskatās, ka barometrs labprāt uzrādītu vēl augstāku atmosfēras spiedienu, nekā rāda šobrīd, bet nav vairs iedaļu), vēl arī pilnmēness nāk. notresījos visu nakti pa gultu kā lietuvēna apsēsta un skatījos visādas bezjēdzības. murgus nē, nekas baigi briesmīgs nebija, tikai un vienīgi nebeidzama, nogurdinoša bezjēdzība. jāatzīst gan, ka aizpagājšnakt sapņoju ko ļoti skaistu - metu ārā visādus krāmus un pēc tam piesnigušā dārza viena pēc otras uzplauka visādas krāsainas un liegas puķītes.



un kad Kārlis gāja uz darbu, Golfiņš nepieleca. kad man būs jāiet, mēģināšu vēlreiz. ļoti ceru, ka izdosies.

šodien tāda ieskāba diena.
pirmo reizi saskāros ar kolikām savam zirgam. tipa 24/7 ārā dzīvojošiem zirgiem aukstā laikā mēdz būt problēma ar dzeršanu - viņi dzer mazāk nekā viņiem vajadzētu dzert ēdot tādu rupjo barību kā siens. turklāt Radis pieder mazkustīgākajai bara daļai. kamēr viena daļa iet ālēties un dauzīties, viņš ar dažiem domubiedriem paliek pie barotavas rīt sienu, bet kustības ir nepieciešamas normālai vēdera darbībai. nuvo, šodien aizbraucu un skatos, ka zirgs taisās ta ka uz vārtīšanos, bet nevārtās. drīzāk mēģina šļūkāt ar vēderu pa zemi - kolikas tātad. nācās dzenāt zirdziņu kordā, pa sporta modei, kamēr vēders atkal sāka normāli darboties un viņam izdevās izspiest savus zirgābolus. process bija diezgan ilgs, bet beigas laimīgas. labi, ka izdevās iztikt bez vetārsta saukšanas, mans maks par to ir ļoti priecīgs. vispār labi, ka gadījās tāds viegls gadījums - radās pieredze un zināšanas kā jārīkojas un kā noteikt, kad točna jāzvana ārstam (ja pulss pārsniedz 80 sitienus minūtē. normāls ir 30-50 sitieni).

un man riebjas, riebjas, riebjas aukstums. ir nenormāli pretīgi -20 grādos iekāpt aukstā mašīnā un braukt mājās. šķiet, ka rokas ar visiem cimdiem piesalst pie stūres un diezgan strauji pārvēršas nejūtīgos ledus klučos. kaut cik atsila tikai tad, kad jau griezu iekšā Saļikā.

fevrālis jau izsenis ir mans nemīļākais gada mēnesis.

( pūkains zvērs ar gremošanas traucējumiem )