*

skati neizgāju, bet nekas traģisks - 2 caurumiņi izpūtējiņā un kapots.
ar kapotu vesels cirks - ņem un netaisās vaļā. skatē visādi onkuļi izraustīja - nepakam nevērās. ielika divnieku un palaida projām ar tādu pusviru - aizcirst ar nevar.
iebraucu pirmajā servisā, iegāju iekšā un lūdzu vai man nevarētu aiztaisīt motora pārsegu. veči skatījās uz mani kā debīlu un izskatījās, ka knapi valda smieklus. beigās divi gabali noķimerējās labas 20 minūtes kamēr atmūķēja un aizcirta. noplēsa divus latus. jābrauc uz šrotu jauna slēdzene meklēt.

pērkona grāviens, kas mani 5:20am uzrāva gandrīz stāvus gultā, izklausījās tā, kā varētu izklausīties paātrināta zemes tektonisko plātņu sadursme.

labi, turiet īkšķus, mēs ar Golfu braucam iet skati.

*) parkoties pilsētā joprojām raustos;
*) ar raustījienu iegriezt šaurajā teātra vārtrūmē esmu puslīdz tikusi galā. braucu, bet nepriecājos, kad tas jādara;
*) pārvietoties pa Rīgu baigi nebiedē, reizēm vietās, pa kurām nav jābraukā ikdienā, bail, ka ietrāpīšu ne tajā joslā un aizbraukšu kaukur ellē ratā;
*) ir pamatīga prakse dubļu braukšanā, aizžmiedzot acis pišu cauri arī vietām, kurās Kārlis raustās līst iekšā. neesmu iesēdusies ne reizes;
*) ziemu pārlaidu bez problēmām. divreiz iebuksēju uz tīra ledus - nevarēju izbraukt no stāvvietas, kura atradās slīpumā. vienreiz mani izvilka, otrreiz izstūma;
*) vienreiz paliku uz ceļa ar tukšu eļļas bačoku. atbrauca tētis ar eļļas pudeli un mani izglāba. kopš tās reizes turu mašīnā rezerves eļļu;
*) menti apturējuši 2x. vienreiz trešajā dienā pēc tiesību dabūšanas par braukšanu bez gaismām. dabūju brīdinājumu. otrreiz par braukšanu uz 125 km/h, kur reāli braucu uz 65. palaida vaļā;
*) fotoradars it kā vienreiz uzknipsēja, bet nu laiciņš pagājis, bet nekas vēl nav piesūtīts;
*) ar Golfu saprotos labi, bet kad iekāpju tēta Volvo 2 litru turbodīzelī brīžam šķiet, ka tā mašīna dara ar mani ko grib. jauda liekas milzīga, ir kruti, bet mazliet biedējoši;
*) braucu vidēji 2-3x nedēļā;
*) braukt ir pārsvarā patīkami un tiesības ir kruta!

http://www.tvnet.lv/auto/satiksme/416470-iesaceja_klume_fotoradara_novietosana
http://www.diena.lv/latvija/zinas/fotoradaru-slepsanu-ierosinajusi-valsts-policija-13939691

pāris nedēļas atpakaļ mani arī nofočēja. atzīstu - pārsniedzu ātrumu. par kādiem 10 km/h. sods gan vēl nav piesūtīts.
fotoradars bija paslēpts mašīnā, kas stāvēja novietota ceļa malā tieši pirms zīmes Nr.519 "Apdzīvotas vietas beigas". ceļa mala bija apzīmēta ar balto, nepārtraukto līniju - kas nozīmē, ka šai vietā aizliegts apstāties, par stāvēšanu nerunājot. mašīna nebija trafaretēta, nebija bākuguņu. nebija ieslēgtu avārijas gaismu un avārijas trīsstūra. mašīnas atrašanās tur bija klajš CSN pārkāpums. protams, esmu vainīga - man vajadzēja rātni braukt uz 50 līdz pašai zīmei un sākt uzņemt ātrumu tikai pēc tās, bet mana taisnīguma sajūta brēc par to, ka CSN pārkāpējus ķer pārkāpjot CSN t.i. no sērijas par - visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži...
veh.

pilnmēness + magnētiskās vētras + mēnešreizes + kaukas rota vīrusam līdzīgs (pēdējā maltīte, ko sagremoju bija viegla biezzupiņa aizvakar, dienas pirmajā pusē) + zirgam klepus saasinājums (šodien būs vets) + Golfs servisā + ar naudu sūdīgi

braucu mājās no staļļa. posmā starp Ķekavas apli un pirms-HESa apli brauc fūre ar pakaļējo riteni lupatās uz 30 km/h. visi, kas pirms manis, paspēj apdzīt, bet es palieku pēdējā. pretī brauc vesela fūru rinda, tāpēc čunčinu aiz tās klibās fūres un gaidu savu izdevību. kad tāda rodas ar to pašu trešo ātrumu lēnām ritinos garām. uzritinos līdz maksimums 70 km/h, apdzenu un iekārtojos atpakaļ savā joslā. uzreiz redzu, ka priekšā iedegas zilas bākugunis un pretimbraucošie menti mirkšķina, lai stājos malā. apstājos, atnāk ments un paziņo, ka es esot uz 125 km/h braukusi. no šoka bezmaz valodu sāku raustīt. stāstu kā čunčināju aiz fūres un, ka ar Golfu pa to mazo gabaliņu nemaz nav reāli uzspiest līdz 125. šis groza galvu un saka, lai nākot skatīties ko viņiem radars fiksējis. neeju, bet turpinu skaidrot, ka man tiesības pat vēl gadu nav un, ka es nemaz ar tādu ātrumu nekad braukusi neesmu. beigās nopūtās un palaida. tik pieteica, ka ja tomēr tiešām braucu ar tādu ātrumu, lai vairāk tā nedarot.

pēc tam dabūju vēlreiz dzīties garām klibajai fūrei, skatījos speciāli spidometrā - lai gan šajā reizē man to vajadzēja paspēt ātrāk, jo pretī brauca mašīnas, es uzspiedu tieši līdz 70 km/h. nez, man šķiet, ka man paveicās, tāpēc ka ments paskatījās, ka tāda sabijusies meitenīte ar samērā svaigām tiesībām un mazs nabaga Golfiņš. būtu, piemēram, Kārlim tā gadījies, neviens viņam neticētu un noštrāfētu pēc pilnas programmas. debīli kaut kā tā.

man laikam kaukāds transporta lāsts uzlikts:
1) vakar ap 18iem taisījos doties mājup no Dabaszirgiem, bet Golfs spolēja pa slideno sniegu un nespēja uzkūņāties pavisam neiecīgā uzkalniņā, kas jāpārvar izbraucot no stāvvietas. noraku visu iespējamo sniegu, liku pagales zem riteņiem, mēģināju iešūpot (ko gan īsti nemāku) un izbraukt slīpi. nekā. nācās gaidīt Līgas dzīvesbiedru mājās, kurš teicās būt pēc kādas stundiņas un solījās izvilkt. rezultātā nogaidījos līdz pusdesmitiem naktī. viņš pa ceļam bija iebraucis benzīntankā ielaist riepā papildus gaisu, bet skrūvējot vaļā vāciņu rokā bij palicis viss nipelis;
2) šodien diezgan steidzīgi vajadzēja nokļūt ar Soņas kostīmiem no Lāčplēsenes Talsenē. izsaucu taksi. gaidu, gaidu, gaidu - nav. zvanu vēlreiz - a šie - kā, bet jūs taču jau aizbraucāt! kamēr saorganizēja citu taksi...
3) braucam pēc darba mājās. ar dīzeli. parasti iet 25 min. šoreiz velkas visu ceļu izteiktā kapu gaitā. pārsimts metrus pirms Salaspils stacijas apstājas un vadītājs skaļruņos pasaka - tehnisku iemeslu dēļ vilciens nezināmu laiku tālāk nebrauks. un sēdi. beigās sanāca kādu stundu kopumā tai vilcienā nonīkt.

nepietiek jau ar to, ka ir elles spelgonis, trešā progonoze jau vismaz nedēļu (izskatās, ka barometrs labprāt uzrādītu vēl augstāku atmosfēras spiedienu, nekā rāda šobrīd, bet nav vairs iedaļu), vēl arī pilnmēness nāk. notresījos visu nakti pa gultu kā lietuvēna apsēsta un skatījos visādas bezjēdzības. murgus nē, nekas baigi briesmīgs nebija, tikai un vienīgi nebeidzama, nogurdinoša bezjēdzība. jāatzīst gan, ka aizpagājšnakt sapņoju ko ļoti skaistu - metu ārā visādus krāmus un pēc tam piesnigušā dārza viena pēc otras uzplauka visādas krāsainas un liegas puķītes.



un kad Kārlis gāja uz darbu, Golfiņš nepieleca. kad man būs jāiet, mēģināšu vēlreiz. ļoti ceru, ka izdosies.

šodien tāda ieskāba diena.
pirmo reizi saskāros ar kolikām savam zirgam. tipa 24/7 ārā dzīvojošiem zirgiem aukstā laikā mēdz būt problēma ar dzeršanu - viņi dzer mazāk nekā viņiem vajadzētu dzert ēdot tādu rupjo barību kā siens. turklāt Radis pieder mazkustīgākajai bara daļai. kamēr viena daļa iet ālēties un dauzīties, viņš ar dažiem domubiedriem paliek pie barotavas rīt sienu, bet kustības ir nepieciešamas normālai vēdera darbībai. nuvo, šodien aizbraucu un skatos, ka zirgs taisās ta ka uz vārtīšanos, bet nevārtās. drīzāk mēģina šļūkāt ar vēderu pa zemi - kolikas tātad. nācās dzenāt zirdziņu kordā, pa sporta modei, kamēr vēders atkal sāka normāli darboties un viņam izdevās izspiest savus zirgābolus. process bija diezgan ilgs, bet beigas laimīgas. labi, ka izdevās iztikt bez vetārsta saukšanas, mans maks par to ir ļoti priecīgs. vispār labi, ka gadījās tāds viegls gadījums - radās pieredze un zināšanas kā jārīkojas un kā noteikt, kad točna jāzvana ārstam (ja pulss pārsniedz 80 sitienus minūtē. normāls ir 30-50 sitieni).

un man riebjas, riebjas, riebjas aukstums. ir nenormāli pretīgi -20 grādos iekāpt aukstā mašīnā un braukt mājās. šķiet, ka rokas ar visiem cimdiem piesalst pie stūres un diezgan strauji pārvēršas nejūtīgos ledus klučos. kaut cik atsila tikai tad, kad jau griezu iekšā Saļikā.

fevrālis jau izsenis ir mans nemīļākais gada mēnesis.

( pūkains zvērs ar gremošanas traucējumiem )

šodien zvēriem tāds vispārēji suicidāls noskaņojums.
vispirms jau tādā tumšpelēkā krēsliņā gandrīz uzdūros uz balta stirnas dibena, kas nesakarīgi klamzāja pa ceļu Plakanciems-Ķekava un vēl viens balts dibens taisījās pirmajam pievienoties no krūmāja. paspēju nobremzēt pieklājīgā attālumā un sagaidīju, kad baltie dibeni cēli lēnās gaitās atbrīvos ceļu. uz savas ieliņas griezos jau normālā decembra tumsā un tad tieši priekšā mašīnai izleca kaimiņu melnais kaķis. bremzēju cik spēka, kaukur tas kaķis aizleca, bet biju tik dusmīga, ka aizbraucu tālāk atpakaļ neskatīdamies. šitas kaķis mani jau iepriekš ir pamatīgi nokaitinājis un nobaidījis ar savu pašnāvnieciskumu un autmašīnu nerespektēšanu.
vēl es šodien meža ceļa līkumā gandrīz sapurnojos ar smago un pēc tam tik tizli braucu atpakaļgaitā, ka uzrāvu ar labo pakaļriteni uz paaugstas smilšu apmales. smagā vadītājs drošvien padomāja, ka kaukāda nenormālā.

a) ejot uz vilcienu redzēju diezgan baismīgu avāriju. nu ne pašu procesu, bet daļu no sekām. cietušie jau bija prom, gaļa ar nekur nemētājās. auto detaļas gan. sadragāta mūra siena un mašīna ielidojusi kādas mājas dārzā apmēram 20 m tālāk. Raiņa un Budeskalna ielas stūrī. kopš man ir tiesības es šitādas lietas uztveru daudz jūtīgāk. joprojām šķērma dūša par redzēto;
p) noskatījos Nijaramas pasakas. viss būtu vispār pavisam lieliski un ideāli, ja ne pēdējās ainas. bērnu izrādei ne visai atbilstoša un nav saprotams, priekš kam viņa tur piekabināta. visādi citādi ļoooti smuki un mīlīgi. scenogrāfija burvīga, gribas visus tos priekšmetus un iekārtojumu nest uz mājām. Nīmo + Makša dzīvais muzons ļoti foršs un organiski ieaudzēts izrādē;
ī) es esmu atkarīga no īsziņu rakstīšanas. telefonam sāka čakarēties pogu rinda, kurā ir burti p, q, r, s, t, u, v, w, x, y, z. pēdējās dienas nespiežas vispār necik, līdz ar to uzrakstīt normālu īsziņu nav iespējams. un tikai pateicoties tam apjēdzu cik daudz īsziņu es patiesībā rakstu un cik ļoti esmu no tā atkarīga. tās pārsvarā ir nelielas domas, idejas, sajūtas vai mazi notikumiņi, mirklīši, par kuriem gribas uzrakstīt dzīvesbiedram. tādi mazi enerģijas kamolīši, ar kuriem esmu pieradusi ikdienas gaitā apmainīties. un zvanīšana te nelīdz, tas ir kaut kas tāds, par ko man nemaz negribas runāt. cik ir mēģināts izlīdzēties ar zvanīšanu, tas parasti visu padara vēl sliktāku. kaitina. jo tas, ko vajag ir pastarpināta, mazliet laikā nobīdīta, lakoniska, koncentrēta un netieša komunikācija. šis piespiedu īsziņu gavēnis mani kaut kādā ziņā padara emocionāli mazliet nestabilu. stulbi.
kāds nezina labu, lētu un ātru telefonremontdarbnīcu, m?

t) pirmais Oblomova bloks ir beidzies. vakarvakar pēc izrādes visi izskatījās mežonīgi pārguruši. izrāde ir piedzimusi, mana sestā sezona teātrī sākusies un vasara ir prom. pavisam, pavisam prom.
Oblomovs spītīgi negrib un negrib saīsināties, pirmizrāde vispār beidzās 23:20, tas ir piecas minūtes pirms aiziet pēdējais vilciens uz Salaspili. gribi negribi nākas paplašināt savu komforta zonu autobraukšanā. pārvietoties pa, ar dārgām mašīnām pieblīvēto, teātra pagalmu un trāpīt šaurajā vārtrūmē. pagaidām visi dzīvi.
un, ja pēc Oblomova mēģiem bezjēgā migu ciet, ta pēc izrādēm aizmigt nevaru. vakarnakt ar notrinos pa gultu līdz nezincikiem (galvā vislaik skanēja Costa Diva) un šorīt tikai 11os spēju uzcelties;
v) kārtējo reizi apstiprinājās manas dzīves likums - katra otrā vasara ir krutāka, spilgtāka un krāsaināka. tāda bija pagājšgad. šogad viss šausmīgi rāmi un mierīgi. ievērojamākais notikums laikam bij pirmais laivu brauciens manā mūžā. ar zirgu sanāca salīdzinoši mazāk darboties, nekā biju domājusi, jo visu jūliju bija tie vājprātīgie dunduri. nujā, bet viss labi tā. pašiem jau ar neko īsti vairāk negribējās, kā luņot pa māju;
l) bet vispār par īsu likās šī vasara. drošvien tāpēc, ka teātra sezona beidzās vēlāk nekā citus gadus un sākās ar nenormāli ātri - ar komandējumu uz Cēsīm pašā augusta sākumā un Oblomova mēģosnīkšanu. es vispār tagad labprāt vēl vienu maiju vai jūniju nodzīvotu. bet ir jau labi, ir jau labi arī tā kā tagad ir.
f) gaidu kad ieslēgsies rudens uzrāviens. parasti man ir tāds.

A) treniņā tiku izklaidēta ar konkūra pamatiem, t.i. šķēršļu pārvarēšanu noteiktā secībā, no noteiktas puses, pa noteiktu trajektoriju, noteiktā ātrumā un ar noteiktu uzsēdi. nekad iepriekš nebiju neko tādu darījusi, bet ir baigi kruta. trenē mobilizēšanos un koncentrēšanos un tas ir tieši tas, kas man dzīvē pietrūkst. šķēršļi jau gan nebija nekādi īpašie, kaut cik lecams bija tikai viens - pārējie vienkārši kavaletes vai zemē guļošas kārtiņas. bet šausmīgi interesanti. treniņi pie Gitas un pāriešana uz nenormāli foršiem beztrenžu iemauktiem (hakamoras paveids, ko sauc par LG bridle) ir ļoti, ļoti uzlabojusi manu vadību. iekšējā pavadā gandrīz vispār vairs neķeros un strādāšana ar ārējo jau sāk kļūt par automātisku ieradumu. tagad vairāk jāpiestrādā pie vadības ar ķermeni. Radiks ar priecīgs, viņam izrādās šausmīgi patīk lekšana, šķēršļi un maršruti. viņš ieiet baigā azartā un pat sāk bišķi par daudz nesties. karoč labi mums iet visiem trijiem kopā - man, zirgam un trenerei;
B) šodien saņēmos uz savu pirmo braucienu pie stūres uz Rīgu mašīnā atrodoties vienai pašai. it kā pa Rīgu ir braukāts, galu galā Rīgā tak mācījos braukt, bet tā braukšana vienai bija kaukāds krupis, kuru vislaik nevarēju saņemties norīt. bet nu šodien pēc treniņa savācos, iepriekš izdomāju visu maršrutu - kur vajadzēs griezties un kādas joslas ieņemt, un braucu. aizbraucās bez problēmām un bija pat vairāk patīkami nekā nervozi. drošvien palīdzēja tas maršrutu treniņš pirms tam, kurš prasīja pietiekami daudz spēka, lai pēc tam nebūtu liekas enerģijas stresošanai.

pirms nepilnas stundas braucu ārā no Dabaszirgiem un iztraucēju pūci - laidās labu gabalu pa priekšu mašīnai un rādīja raibo dibenu. nu, labi, varbūt tas bija ūpis.

kad izbraucu no meža varēju sākt vērot kā tieši priekšā debesīs nepārtraukti ieslēdzas un izslēdzas violetoranži zibeņi.

braucu un sākumā klausījos Džojdivižn, tad atcerējos, ka Dambis sen atpakaļ teica, ka viņam nepatīkot klausīties pašnāvnieku mūziku. nosmīnēju un nodomāju moš man arī tagad nevajag. paspiedu uz priekšu, kas nu tur tai mp3 diskā bija sarakstīts un paliku pie Nirvanas.

laikam pirmoreiz mūžā mazliet sāku gaidīt, kad vasara ies uz galu. man šausmīgi gribas jāt, bet dunduru dēļ tas ir gandrīz neiespējams. no rīta, pirms viņiem, es nespēju piecelties (viņi ceļas diezgan laicīgi, ja kas) un vakarā, kad viņi iet gulēt, sāk palikt jau pārāk tumšs, lai jātu.

esmu diezgan pieradusi pie tā, ka man ir tiesības un varu ņemt mašīnu un braukt, kad vien ienāk prātā. tagad jāsāk pierast braukt pa tumsu. tas tā vēl diezgan jocīgi vēl liekas.

akjā, mājās braucot tak gadījās lielisks atgadījums.
braucu, logs vaļā, mati plīvo, muzons priecīgi skan, viss forši tā.
pārbrauktuve ciet, priekšā divi busiņi. stāvu, gaidu, priecājos, ka aizmugurē neviens nav, jo man joprojām bišķi raustījiens par uzsākšanu ar mazmotorGolfiņu slīpā vietā. protams, īsi pirms pārbrauktuve attaisās piebrauc kaukāds Opelis tieši pie manas pakaļas. nu tā, ka tuvāk vairs nevar. es saņemos un uzsāku ideāli, ne milimetriņu neatripojot. sākam braukt, a tie priekšējie busiņi kauko tur pēkšņi nobremzē un es savā otrajā ātrumā sāku bišķi raustīties un slāpt. bet nu ne ar kādu īpašu muļļāšanos nenodarbojos un braucu tālāk. aizmugurējais Opelis sāk nenormāli histēriski pīpināt. man vienā brīdī apnīk, izbāžu pa logu roku un parādu nepieklājīgu žestu. Opelis, neraugoties uz to, ka pretī brauc mašīnas, piebrauc blakus un sāk mani ļoti intensīvi spiest iekšā apmalē, kas atdala brauktuvi no gājēju ejas.
spieda, spieda līdz, mirkli pirms sapurnošanās ar pretimbraucošo mašīnu, panesās garām un aizbrauca.
sajūta neizsakāmi pretīga.

ķ) mīļie draugi, kam pieejamas ķiploku dobes. ir pats īstākais laiks taisīt ķiploku ziedu/kātu pesto. es gan taupības nolūkos visu reducēju līdz minimumam - vienkārši sablenderēju ķiploku kātus/ziedus ar labu olīveļļiņu un burkās iekšā. it kā rakstīts, ka vajag glabāt saldētavā, bet izgājšziem burciņas stāvēja pagrabā un nekas nesabojājās. ļoti labs smērēšanai uz maizītes, pievienošanai zupām un citiem ēdieniem;
v) un vīgriezes zied pilnā sparā. kam vajag miega tēju, tam jāiet lasīt;
n) gribu iemācīties pati apgriezt zirgam nagus. šodien skatījos kā to dara Radika īpašniece un neko nesapratu. bet beigās dabūju pavīlēt priekškāju nagiem malas. skatoties kā to dara kāds cits, tas izskatās viegli un ātri, bet kad pašai jāķeras klāt viss izrādās pavisam savādāk;
m) labi, ka ar mašīnu viss tik veiksmīgi sanāca - šodien izgāja skati, bez jelkādiem servisa tēriņiem;
p&a) pilnmēness un rītdienas aptumsums gan spiež. jūtos nīgra, niķīga, gražīga un nenormāli rijīga. pati nenormāli krītu sev uz nerviem.

*) vakardienas lieliskākais moments - mums par godu nejauši zemē nomestais puķupods absolūti lieliskā brīdī;
*) vakardienas pirtošanās bija visforšākā pirtošanās no visām pirtošanās reizēm manā mūžā. manā mūžā gan nav bijis diezko daudz pirtošanās reižu, es labprāt pirtotos biežāk (it īpaši, ja var tā kā vakar);
*) jūrā, pie Mangaļsalas mola, izrādās vēl ir ledus;
*) Sarkanās klintis un Rūcamavots pie Cēsīm ir ļoti jauka vieta. pašas Cēsis gan man no visām Vidzemes pilsētām patīk vismazāk. architektūra jau glīta, bet kopējā sajūta kaukā nevisai;
*) šodien izveicu varoņdarbu - iestūrēju ar auto teātra vārtrūmē un pēcāk izstūrēju arī ārā. tiesa gan vēlāk, braucot augšā uz Salu tilta un pārkārtojoties joslās, gandrīz iešķēlu vienam sānā;
*) daži cilvēki ir krietni mazāk vērīgi nekā man likās. bet daži savukārt ir tieši tik vērīgi cik man likās;
*) Kārlis foršs;

karoč šodien pirmo reizi mūžā braucu pie stūres, mašīnā atrodoties viena pati. nu labi, Radža arī bija līdzi. aizbraucām uz Dabaszirgiem, notusējām visu dienu, braucām atpakaļ un mani pirmo reizi mūžā apturēja ceļu policija un man pirmo reizi mūžā tika sastādīts protokols. par braukšanu bez gaismām. sodu gan neuzlika, nosmēja par manām trīs dienas vecajām tiesībām un uzrakstīja brīdinājumu. vot.

vēl man ir jēla mute, šodien ananāss ananāsam galā.

vakardiena pret šodienu kā Centrāltirgus bomzis pret pūkainu kaķentiņu. gulēju labi, piecēlos negaidīti lieliskā garastāvoklī. ar Kārli pie labā sāna aizstūrēju Golfu līdz CSDD (parkojoties pat pamanījos bamperi pamīcīt pret apmali) un gāju uz eksāmenu. uztraukums bija protams, bet nebija tā galvā-uzmaukts-melns-maiss sajūta, kas vakardien. dabūju citu inspektoru - runīgāks gan nebij ne par gramu, bet bija vienkārši kluss, mierīgs un laipns. nevis kā tas vakarējais, kurš likās ka vislaik valda dziļu aizkaitinājumu un riebumu. maršruts gan bij diezgan smags, ilgi dzenāja pa Krasteni un Maskačku, kreisie pagriezieni nepārredzamos krustojumos pāri tramvaja sliedēm, iekļaušanās plūsmā ar intensīvu satiksmi, utt. kad pusstunda bija jau nobraukta un viņš vēl nebija pateicis paldies, eksāmens beidzies, nāciet citu dienu sāku nenormāli svīst un trīcēt, jo šausmīgi negribējās pašās beigās izgāzties. un neizgāzos. ielikta man punktiņu par to, ka pārreiz par strauju sajūgu nometu (bet tie eksāmenbembji diezgan patraki ir) un vēl punktiņu par to, ka es pie stopzīmes apstājos nevis uzreiz pie šķērsojamās brauktuves malas, bet kādu metru pirms, tad pabraucu uz priekšu un atkal apstājos.
tagad nevaru apjēgt, ka varu tā vienkārši paņemt mūsu mašīnas atslēgas un viena pati braukt kur gribas un kur vajag.

statistikai:
tiesību iegūšana man izmaksāja 356.83 Ls (viss, viss, viss kopā)
un prasīja apmēram 3 mēnešus (pirmā braukšana 18. janvārī, pirmā teorijas nodarbība 8. martā. bet braukšanai pa vidu bija lielas pauzes, ja būtu braukāts intensīvāk, ta mierīgi iekļautos 2 mēnešos)
+ varu rekomendēt teorijas pasniedzēju Natāliju Fjodorovu un braukšanas instruktoru Normundu Kolātu

visu nakti murgoju par braukšanas eksāmenu (nebij gan pirmā reize). piecēlos ar galīgi neritīgu sajūtu. un nenoliku. savu kļūdu pat īsti nemāku aprakstīt, bet drošvien var nosaukt par bezjēdzīgi sasteigtu manevru. inspektors gan bij tieši tāds kā stāsta ļaunākajos eksāmenstāstos - onkulis-mašīna, ar akmenscietu seju, neizdvesa ne liekas zilbītes un paralizēja ar savu nīgrumu. kad tur tie inspektori nāca, es ļoooti cerēju, ka man būs kāds cits, jo daži bij arī tādi smaidīgi un mīlīgāki. kaukas labs gan viņā arī bija - kad uztaisīju to savu liktenīgo kļūdu, viņš piedāvāja uzreiz vēl nebraukt atpakaļ, bet mazliet vēl pabraukāt, tā ka nauda nav pavisam zemē izmesta, jo sanāca tāds kā izmēģinājuma eksāmens. pēc tam arī īsi, bet ļoti saprotami izstāstīja man manu kļūdu (tiesa gan, ne visai laipni). un tehnisko jautājumu arī nepaprasīja.

otrais piegājiens rīt.
rīt noteikti būs labāka diena, rīt vairs nevajadzēs braukt figūras un rīt Kārlim būs laiks man pirms eksāmena rociņu paturēt. un cerams, ka būs cits inspektors.