*

pirms nepilnas stundas braucu ārā no Dabaszirgiem un iztraucēju pūci - laidās labu gabalu pa priekšu mašīnai un rādīja raibo dibenu. nu, labi, varbūt tas bija ūpis.

kad izbraucu no meža varēju sākt vērot kā tieši priekšā debesīs nepārtraukti ieslēdzas un izslēdzas violetoranži zibeņi.

braucu un sākumā klausījos Džojdivižn, tad atcerējos, ka Dambis sen atpakaļ teica, ka viņam nepatīkot klausīties pašnāvnieku mūziku. nosmīnēju un nodomāju moš man arī tagad nevajag. paspiedu uz priekšu, kas nu tur tai mp3 diskā bija sarakstīts un paliku pie Nirvanas.

laikam pirmoreiz mūžā mazliet sāku gaidīt, kad vasara ies uz galu. man šausmīgi gribas jāt, bet dunduru dēļ tas ir gandrīz neiespējams. no rīta, pirms viņiem, es nespēju piecelties (viņi ceļas diezgan laicīgi, ja kas) un vakarā, kad viņi iet gulēt, sāk palikt jau pārāk tumšs, lai jātu.

esmu diezgan pieradusi pie tā, ka man ir tiesības un varu ņemt mašīnu un braukt, kad vien ienāk prātā. tagad jāsāk pierast braukt pa tumsu. tas tā vēl diezgan jocīgi vēl liekas.