*

sūdīgam gadam arī noslēgums sūdīgs. turpināju nejusties baigi izcili arī kopš sākās brīvais laiks. nē, nu vismaz jauki divatā padzīvojām pa mājām. bet man katru pēcpusdienu uznāca drusku drebulis un uzkāpa maza temperatūriņa - līdz 37,2, komplektā ar galīgu vājumu. neaizbraucām ne pie vienas ģimenes. no rītiem kaut ko mēģināju parosīties - biju stallī, bijām mežā pastaigāties, vakar pirmo reizi šosezon aizbraucām uz kalnu. šorīt K cēlās agri, lai brauktu uz Rīgu, es pamodos un nevarēju vairs normāli aizmigt, jo drausmīgi sāpēja muguras lejasdaļa. temperatūra jau no rīta bija 37, bet ap 11 sāka kratīt drebuļi, bija drausmīgi auksti un temp ļoti lēnām kāpa līdz 38,2, līdz ap kādiem 17 apstājās pie 38,2. pa vidu ietriecu vienu ibīti, ne pret temp, bet pret sāpēm. nevienā acī. tagad ir 38, auksti vairs nav, mugura joprojām sāp.* hvz, kas tas ir. kovids man jau bija pirms mēneša. vispār man ir ļoti neraksturīgi tik bieži slimot.
ēst negribas. iedomājoties par jebkādu ēdienu nāk vēmiens. izņemot augļus un... vārītu kondensēto pienu.
vismaz kaķis visu dienu guļ ar mani kopā čupā ar segām un termoforu.
priecīgus visiem trešos Ziemsvētkus.

*Why does my lower back hurt when sick?
It's a result of complex interactions between your immune system and your brain called the “neuroimmune synapse”. A fascinating and yet-to-be-understood consequence of this conversation between the immune and brain systems during sickness is that it is particularly noticeable in the lower back.
(man tā vienreiz ir jau bijis kaut kad sen atpakaļ, kad ar drausmīgu drudzi nāca gudrības zobs. tad arī ļoti sāpēja muguras lejasdaļa. toreiz arī dibens.)