*

mans iekšējais pulkstenis dzīvo 4 darba dienu ritmā. katru trešdienas vakaru man ir sajūta, ka rīt būs pēdējā nedēļas darbdiena un katru ceturtdienas vakaru man ir sajūta - viss, darba nedēļa beigusies. un tad nāk piektdiena. kā maiss ar laukakmeņiem uz pleciem. pirmdienas totāli nav problēma. piektdienas ir problēma.
tāpat bija arī muļķīgi iedomāties, ka pārejot uz "parasto cilvēku" darba režīmu man uzlabosies sociālā un kultūras dzīve, jo būs brīvi vakari un nedēļas nogales. vakaros man vienkārši gribas pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, aizvērt visas durvis, logus un iebarikādēties savā safe place (tāpēc arī mans kačalkas eksperiments ir cietis diezgan lielu izgāšanos). kas attiecas uz nedēļas nogalēm - man pēc darba nedēļas gribas (vajag!) vienu dienu, kurā es atpūšos mierā un klusumā (ļoti normāla vēlme beisik introvertam cilvēkam) un tad, kad varētu iet ārā, darīties, ņemties un tikties, tad jau ir svētdiena un nākamajā dienā atkal uz darbu.
šodien biju līdzi uz filmēšanu. sapratu, ka jaunajā ikdienā ļoti trūkst dinamikas un pārmaiņu. es negribu 40 stundas nedēļā sēdēt uz viena un tā paša krēsla. joprojām necik nenožēloju aiziešanu no teātra, bet sāku drusku nožēlot, ka nepieņēmu Keitas piedāvājumu strādāt Šmita filmā.