*

gads ir patiešām sagaidīts - bija 2 krāniņi, 8 pupi un divas nulles pa vidu, kurās ietilpa visi mums klātneesošie cilvēki. tik daudz glaunu, gaumīgu un elegantu joku vienkopus es vēl nekad nebiju piedzīvojusi, ja vēl varētu tos visus atcerēties, es momentāli uzrakstītu lielo, glauno, gaumīgo un eleganto joku grāmatu, kuru varētu lietot gan ikdienā, gan svētku reizēs. abet viens joks ir tāds, ka katreiz sakot kādu vārdu, tajā pašā laikā tiek 2x pateikts 'Ilmārs Jansons' un 1x 'vecīīīt'. nu piemēram, šeit uzrakstītajā tekstā ir 76 vārdi, kas nozīmē, ka 'Ilmārs Jansons' ir pieminēts 153 reizes, un 'vecīīīt' 77 reizes [77, nevis 76, jo skaitās arī tas viens vārds 'vecīīīt', kurš pats par sevi nozīmē 'vecīīīt']. toties pēc ne-minūtes-miega mēs nokļuvām Afganistānā, kur dignai viss bija ļoti labi, man sala rokas, bet Jančukam sāpēja kāja.

( Afganistāna )

aizdomīgi. pēdējo reizi pīpēju kkad naktī no 6dienas uz 7dienu, kad, gluži kā vecos laikos, bijām nakts melnumā izrevidējuši ledusskapi un paēduši gaileņu zupu. vispār bij aizmirsies, ka jāpīpē, lai gan istaba joprojām mazliet nes pēc dūmiem - sāk jau likties, ka kāds kkur kkādu burvju izsmēķi paslēpis. + galīgi nav tā, ka man nebūtu cigarešu vai naudas to iegādei. un joprojām negribas smēķēt.

1) nekad vairs negribu dzirdēt čīkstēšanu - 'nu Īnes, Tu taču strādā teātrī, ja gadās kāds ielūgums vai lēta biļetīte, lūdzu neaizmirsti par mani...' - vakar, kad negaidīti tiku pie ielūgumu žūkšnīša, nācās apzvanīt vai puspasauli, kamēr sarunāju nācējus.
toties varētu apsvērt domu, vairs nekad neaicināt uz teātri digna, jo tas parasti beidzas ar katastrofu. neapsvēršu. jo man patīk šitādas jautras, aizraujošas un dzīvespriecīgas katastrofas.
2) viens no smieklīgajiem vakardienas katastrofas momentiem bija kā mēs pa Ata slepenām mīļākajām paredzētajām, līkumotajām un čīkstošajām, sētaspuses koka kāpnēm, kāpām uz bēniņiem un gandrīz arī uz jumta. smiekli man nāca arī vēl tad, kad biju jau aizmigusi. un es patiešām ticu, ka dzīve sastāv no laimīgu nejaušību virknes, kaut vai piemēram tāpēc, ka nevar zināt kā tas kāpiens būtu izvērties, ja vien nezināmu iemeslu dēļ man somā nebūtu bijis līdzi lukturītis.
3) saņemt rozes ir patīkami, lai kas arī tās nedāvātu.

Arnolds Švarcenegers par marihuānu: "Es nelietoju nekādas narkotikas. Tā nav narkotika. Tā ir vienkārši lapa."

man šodien bija porcelāna galva, vakariņas mēs ēdām uz skatuves un, ja piemirst par pīpēšanu, ar aizdedzinātu cigareti rokā var noiet no teātra gandrīz līdz pašai stacijai.

realitātes sajūtai piemīt īpašība atgriezties lēnītēm un želejveidīgi.

hašišahs & šahihašs

tikko dārzā šķinot 'zaļumus' aizdomājos, ka varētu narkotisko vielu patēriņu reducēt uz vienu mēnesi gadā - augustu, kad ir pieejama tīra, droša un efektīga 'manta' no sava dārza sētmalītes. tas būtu megasuperbaigiforši.
hehe, zinu gan, ka šādas runas parasti nav ne slima suņa ūsas vērtas. enīvei mēģināts nav zaudēts.

UPD:// tikko pārlasot nupat uzraxtīto pati sasmējos par savu baigi ticamo plānu...
UPD://2// tagad ēdīšu brokoļu biezeņzupu, kas izskatās uz mata tāpat, kā piens, ko taisos dzert vakarā. baigā zaļumu diena šodien man, hehe.

kad gāju 4. klasē, mēs ar skolas dramatisko pulciņu uzvedām lugu "Lauvas acenes" [Elza Stērste, 1969]. tajā bija teksts:
"opijs, hašišs ievelc dūmu
aši atņem omu drūmu."

labākā meditācija/galvas tīrīšana ir naktī, ar vienu no labākajām LV grupām austiņās, izbraukāties gar Daugavu pa dambi; lejā nesoties gandrīz notriekt kkādu neredzamu cilvēku, izlēkāties pa Pļavielas apmalēm, nodancot pāris lēnās dejas ar riteni un pārrasties mājās. mhm.

tagad es caur to krāsaino kosmosu kas šobrīd ir manā galvā mēģināšu skatīties filmu El Topo.
[bļ. cik grūti bij tikko šito uzraxtīt]

izjaucu pīpi pa detaļām un ieliku katliņā lai vārās

pirmā reize, kad savā dzīvē vispār kko pīpēju, bija 2000. gadā, 14 gadu vecumā, Londonā, kad brālis aizveda mani pie drauga uzsmēķēt zāli. pēc tā, kā man padevās pīpēšana brālis sāka lamāties, lai nemeloju, ka nekad neesmu pīpējusi, jo es taču protot pīpēt.
ilgu laiku turpināju nesmēķēt, varbūt pa retam, tās pašas narkotikas.
toties smēķēja lielākā daļa manu draugu, mani vecāki, mani vīrieši, mana labākā draudzene.
līdz 19 gadu vecumam, kad sāku smēķēt regulāri, vienmēr teicu - ja jau līdz šim neesmu sākusi, tad jau arī nesākšu.
sāku pīpēt reizēm alkohola reibumā, visdrīzāk jau tusiņa un kompānijas pēc. par savas regulārās smēķēšanas sākumu es uzskatu 2005. gada pavasari. kāpēc sāku? nezinu
tāds nenopietnais paskaidrojums ir tāds - mana labākā draudzene vairs nepīpēja, jo gaidīja bērniņu, tētis atmeta, bet no vīrieša izšķīros - tip kādam taču ir jāpīpē un es sāku.
tagad ir tā, ka mājās es pīpēju ļoti reti, parasti sesijas laikā vai reizēm, kad vēlu naktī sagribas tā vienkārši pasēdēt uz balkona un papīpēt. vispār vienatā smēķēju reti, reizēm kkur ejot - no vilciena mājās vai pēc darba.
man nemaz diezko nepatīk pīpēt, nepatīk ne tā garša mutē, ne smirdīgie dūmi. patika rodas alkohola reibumā. atrodoties sabiedrībā smēķēju arī, ja nedzeru. nu, piemēram, tā - aizbrauc līdz placītim, sasveicinies, apsēdies un uzpīpē. uzpīpē vienu, otru, trešo...
bieži speciāli nepērku cigaretes, ar domu, ka tad jau nepīpēšu, bet sagribas vienu, kādam paprasu un tad jau aiziet. pēc tam negribas vairs diedelēt un veikalā pēc cigaretēm iekšā.
ir jau arī labi reizēm tā - divatā apsēsties un uzpīpēt un parunāt vai pat paklusēt. un sajūta tāda ka tā degošā cigerete vieno tā, kā nebūtu ja viens no sēdētājiem nepīpētu.
nez, varētu jau mēģināt atmest. divas galvenās problēmas ir psiholoģiskā atkarība no tā procesa un alkohols - reibumā gribas un patīk smēķēt.
divarpus gadi nopīpēti. varbūt pietiek. nez.

sen, sen, laikā, kad pasaule vēl bija pavisam jauna, ezeri laidās pa gaisu un dzīvnieki prata runāt cilvēku valodā, sen, tik sen, man izdevās pieskarties pie Viņa dziļākā kodola. laiks ir pagājis, ezeri dus rāmi uz vietas, dzīvnieki klusē, mēs paliekam vecāki, bet Viņš vienmēr ir blakus. es zinu Viņu no galvas un es zinu, ka viņš zina. Viņš zina, ka es zinu, viņš zina mani pašu. vairāk arī neko nevajag.

blakus, silts sāns pie sāna, uz muguras, skatieni griestos, smieklu strūklakas, katram pa vienai kopīgai skaņai ausī, pilnas plaušas jāņu zāļu. piemiegtām acīm uz mirkli iznirstam no laika straumes, viena ieelpa mūžības un rīt mēs pamodīsimies.

nu tagad gan es beidzot pabeigšu referātu "Estētika viduslaiku Eiropā", kuru rakstu jau 3 dienas un esmu uzraxtījusi vienu rindkopu. darbs gan veiktos labāk, ja to varētu darīt uz saules pielijušā balkona kopā ar skaļu King Tubby. jānodod pēc pāris stundām.

+ kārtējo reizi pārliecinājos, ka vieglāk piecelties, ja iepriekšējā vakarā ir dūmots. lai arī sākumā ieraduma pēc pārliku modinātāju 20 min uz priekšu, pēc pāris minūtēm sapratu, ka nevajag man tās 20 minūtes.

hmm
ap 20iem pārrados mājās no zaļā izbrauciena pa botānisko dārzu un ar grāmatu rokā pīpētavā aizmigu. toties tik tikko es atbraucu no Valmieras.

vakarnakts bija zaļa zaļa. Daugava čalinājās pret dambja slīpo malu, mirdzinājās pieaugošais mēness un ne mirkli nebija auksti.

+ mazliet šokējošā informācija, ko šorīt guvu no paša pirmavota, ir reizē mulsinoša, biedējoša un daudzsološa. [un kā lai es tagad domāju par kaut ko citu?]

bij jauki atkal būt kā pacančikam starp pacančikiem

[katrā ziņā manam ļasikam šodien bija spārni]

pēc vakarnakts lidošanas kosmosā, kad raķetes vietā bij skaļš Venetian Snares austiņās un mazliet kursabiedra sagādātā labuma plaušās, piecelties bij sasodīti grūti, bet uz kalna bija perfekti. gaiss dzestrs un maigs, kā vēss piens, sildīga saulīte un sniegs. prieks arī ka pēc 5 gadu pārtraukuma dabūju tēti uz kalna. jāatzīst, ka viņš brauc tikpat labi kā vienmēr.
un vēl bija patiess prieks pie Neldas satikt veco tērbatsielas Gachu.

nuuuu ja

jaunie vnm grib asinis
par to paarliecinaajos vakardien naakotnee - nez kuraa paaudze jau naakusi klaat un vnm kliedz peec taas dziesmas... nu - Asins Liist

ir forshi kaadreiz pauzvesties pa urliigo... nu tas par to baukaashanu pa centru un klaigaashanu

un forshi pateelot lielo gudro tanti, tirdot 16gadiigu jaunieshu pulcinju par vinju izklaideem, atziimeem,attieciibaam ar preteejo dzimumu utt. un beigaas vinjus apzaljumot liidz naavei
zveerudaarzs :D

un ir labi, ja ir ruudiijums peec taa visa aiziet uz salamandru uz izlaist caur kauliem 5NIZZU.
koncis bij dieviigs, lai arii saakumaa likaas, ka aizmigshu kaajaas staavot

B-U-R-V-II-G-S!!!!!

tagad tikai uz maaju
guleet. guleet. guleet.

vakardien atgriezos uz zaljas takas

kad no vietas A (kkur uz matiisa, starp chaka un avotu) vajadzeeja nokljuut liidz vietai B (stacija, pedeejais vilciens) vislaik bij sajuuta ka eju pa atpakaljgaitaa sliidoshu lenti un atrodos uz chaka, starp tallinas un matiisa
nokljuvu jau gan beigu beigaas kur vajadzeeja

iekaroju un izlaupiiju ledusskapi

un peec 33h neguleeshanas un self destrukta maigaa formaa likos guleet

it kaa izguleejos, gaaju shoriit uz vilcienu un pzgjc - melns gar aciim, motora darbiibas trauceejumi, gaisa riishana utt.
blj
gaaju atpakalj maajaa, iegrimu kreeslaa (ar apbriinojami pastiprinaatas gravitaacijas paliidziibu), izdzeeru kruuzi teejas un gaaju uz naakamo vilcienu

kkas man tajaa visaa nepatiik...

Mazliet aizrijos, ar to lielo perlamutrīgi mirdzošo ārprāta pērli. Sabirzis sīksīkās šķembiņās lielais gliemežvāks un jūras šalkoņa no tā, kā uzpūtenis izslīd, maigi aplīpot ar miklo sniegu, un mīksti aizveļas projām, lēni absorbējoties ielas trokšņos. Šis ārprāts tik rāms un izliekas piejaucēts. Bikli baksta ar purnu plaukstā, mēmi lūdzot to neuzpurņot. Sirds man mīksta kā karsti izkurinātā virtuvē uz galda pastāvējis Latgales sviesta pikucis. Tik saulaini dzeltens. Es paklausu. Nē – padodos. Sajūtām. Bez šaubu bremzējošā drošinātāja. Lai iet. Izsitīsim visus korķus. Ar strāvu un no pudeļu kakliņiem.


šodien arī izdevās paraudāt... ai, nevaru īstenībā parakstīt, zaļumi...
raudāju un šoreiz laikam svarīgāks bija process nevis iemesls
lai gan you never know