*

Mazliet aizrijos, ar to lielo perlamutrīgi mirdzošo ārprāta pērli. Sabirzis sīksīkās šķembiņās lielais gliemežvāks un jūras šalkoņa no tā, kā uzpūtenis izslīd, maigi aplīpot ar miklo sniegu, un mīksti aizveļas projām, lēni absorbējoties ielas trokšņos. Šis ārprāts tik rāms un izliekas piejaucēts. Bikli baksta ar purnu plaukstā, mēmi lūdzot to neuzpurņot. Sirds man mīksta kā karsti izkurinātā virtuvē uz galda pastāvējis Latgales sviesta pikucis. Tik saulaini dzeltens. Es paklausu. Nē – padodos. Sajūtām. Bez šaubu bremzējošā drošinātāja. Lai iet. Izsitīsim visus korķus. Ar strāvu un no pudeļu kakliņiem.


šodien arī izdevās paraudāt... ai, nevaru īstenībā parakstīt, zaļumi...
raudāju un šoreiz laikam svarīgāks bija process nevis iemesls
lai gan you never know

ārprāc cik burvīgi ir vētras naktī nokļūt Vecmīlgrāvī tur kur Daugava ietek jūrā, līdz bākai nevarēja aiziet jo pāri molam skalojās milzvilņi, tie adatainie mežonīgā ātrumā pa gaisu lidojošie smilšgraudi tik sāpīgi dzīvīgi sitās sejā un šļakatas, ostā lēni un šūpīgi centās iebraukt kuģis, zemu caur šķidriem mākoņiem slīdēja lidmašīnas un spīdinājās apaļmēness un mazzvaigznītes, vējš auroja it kā būtu no visa spēka atsitis elkoni pret galda stūri, un rāva prom mūsu zaļganos dūmus.

ak dievs ak dievs....
manliex ka es pamazaam kljuustu caurspiidiiga (nu taa kaa T. Jansones staastaa par neredzamo beernu) vakar seedeeju 2 stundas (vai varbuut vairaak, vai varbuut mazaak) un vnk skatiijos apkaart un saaka likties ka pilniigi nekam shajaa realitaatee nav ne mazaakaa sakara ar mani (un zaali es sapiipeejos tikai 2 stundas veelaak)

visi mani pulkstenji skrien
laiks kavee un atpaliek
un mani saak maakt bailes ka vinjsh [laiks] nepaspees nemaz un vispaar nebuus

nakts bija silta un saule rietēja tik skaisti mēs trijatā tukšā autostāvvietā un pīpe un dūmi tālumā braucošo kravas vilcienu dunoņa stāstīja par mūžību un no krūmiem spindzošie odi par gaistošiem mirkļiem mans niķīgais miers pacēlās virs koku galiem un krita lejup smagi kā klavieres mēs saplūdām ar apkārtni zaudējot jebkuru formu un saturu laiks kļuva bezgalīgs un debesis zemas.

atkalsatikshanaas ar Dzhaa bij jauka un laba... draugi arii ir vislabaakie...viss ir labi, tikai miers nikjojas un nav nomierinaams... nez ko lai iegruuzh shim riiklee???