*

skumjas reizēm ir tik neizmērojami plašas un monotonas, kā Mongolijas līdzenumi; sāļas, kā siļķīšu marināde; nomācošas, kā nemainīgā ritmā pakaļ skrienošs monstrs, kurš vēlas Tev galvā uzmaukt smacējošu vilnas maisu; smagas, kā ar kūstošu sniegu piesūkušies bikšu gali; kaitinošas, kā prātā aizgūtnēm smejoša hiēna; noturīgas, kā veclaiku meistaru mūrētās krāsnis un tik neizprotamas, cik neizprotami būvēti ir Londonas metro sistēmas tuneļu labirinti.
vai man tādas ir? nezinu, varbūt. un, ja nav tagad, tad drīz noteikti būs.