Posted by inese_tk on 2016.08.16 at 04:30
Es mirstu katru reizi, kad tu aizmirsti, ka esmu dzīva. Balss, kas apputeksnē vārdus. Balss, kas aizkož ziedus, kā salna vēlā vasarā. Sarauties. Sarauties un aizmirst. Smaidi, kas pārvēršas čīkstošos metāla putnos. Putni, kas aizlido puteņos. Zeme plaisā bez ūdens, plaisās krīt šaubas un uzliesmo. Izdeguši dārzi, ceļš no pelniem, pīšļiem un putekļiem. Mūsu putni ietriecās viens otrā četrpadsmit kilometru augstumā. Pajuka spalvas, šņirkstēja knābji, lija siltas un lipīgas straumes. Zarnas nolaidās līdz lejai kā virvju kāpnes, kā jaunavas mati. Mati, kas ilgojas uguns, lai uzšvirkstētu. Atvērt ugunij durvis, atvērt logus, atvērt krūšukurvi. Izaudzēt sevī valgu mākoni, kurā pazūd un nodziest visas krītošās zvaigznes. Asiem purngaliem, apaļiem plakstiņiem. Noliektām galvām ieraudzīt debesis zemē un aprakt savu skatienu smiltīs. Es mirstu katru reizi, kad jāatkārto. Es aiznesu sev līdzi iespēju zelta rītasvārkos. Iespēja nodziest atstarodama, kā vakara saule pelēkzilgos padebešos. Bailēs no nāves mīt bailes no gaismas. Es mirstu katru reizi, kad tu atsaucies tumsai. Tumsai ir jāļauj elpot, ne izplesties. Viss ir nomērīts, bet pār ziedošajiem dārziem nolaižas krēsla. Metāla putni atstāj eļļainus traipus, čīkstēdami un kaukdami aizlaižoties aiz horizonta. Šī tumsa nezaigo, tā ir necaurspīdīga. Es mirstu katru reizi, kad tiek pārprasta nāve. Apgriezties kustībai pretējā virzienā, aizvērt acis, izvemt mākoni no sevis. Krustcelēs iestādīt osi, lai putniem būtu kur sakļaut spārnus garajā ceļā. Es mirstu katru reizi, kad tavs skatiens ir nogrimis smiltīs. Es mirstu katru reizi, kad tava balss mani aizkož. Es mirstu katru reizi, kad tu aizmirsti, ka esmu dzīva.