*

tu attopies nokavējis pasaules pagriešanos uz otriem sāniem. tu gaidi maigu un saudzējošu nakti, liegu mēnessgaismu un silti ieskaujošu tumsu, bet tā vietā caur taviem plakstiem nežēlīgi duras nepielūdzamas rīta saules stari. tu saproti, ka esi nokavējis. atpalicis pats no sevis. ka kaut kas būtisks ir atdalījies un aizgājis tālu aiz horizonta. tu steidzies, skrien un dzenies, bet pasaule ir pagriezusies uz otriem sāniem un tu esi palicis apvāršņa pelēkajā pusē.

tu baro nāvi
tā ēd no tavas rokas
un pamazām atmaigst
murrā vai luncina asti
kā jau daždien dzīvnieks
kas beidzot remdējis
mūžsenu izsalkumu

Mana telpa ir pilna ar putniem. Spārnu švīksti, šalkoņa, sišanās. Līki nagi un pleznas. Spalvu putenis un knābji. Visādi knābji. Īsi knābji un gari, līki knābji un taisni knābji, atvērti knābji un sakniebti knābji. Viņi visi klusē. Es pieprasu klusumu telpā. Tikai svīres drīkst kliegt un stārķis apaļās stundās klabināt knābi. Putni pacietīgi vēro, gaida un saudzē. Biezs, sargājošs haoss, graciozs lidojuma cēlums un asa izkārnījumu smaka. Raupji, pirmatnējs spēks un gaismas zaigas pāva astē. Mana telpa ir pilna ar putniem. Es esmu viņu vidū. Viņi sargā mani, bet es netieku ārā. Mana telpa ir putni.

nekas nav beidzies. mūžīgs un bezgalīgs entropijas akts. straumes šņāc. brūnas straumes, sarkanas straumes, melnas straumes, aukstas straumes, dedzinošas straumes, asiņu straumes, tauku straumes, kanalizācijas straumes, melodiju straumes, dūmu straumes, gaismas straumes, mūžam nebeidzamās - mēs sekojam tām, mēs sekojam tām. manās mājās ir ienākušas šaudīgas ēnas, lietas ir pazaudējušas savas vietas un gaisma krīt tik rudenīgos leņķos. rūsgani sarūsējusi, kvēpaini ruda. vasara vējā. es jūtu kā dziļi, dziļi zem zemes sāk sabiezēt veļi. veļas kamolos un laiski staipās. viņu laiks ir tuvu. paskatīties acīs sev - tik tukšās, tik caurspīdīgās, tik nemierīgās. man žēl to, kuri dzīvo bez robežām. robežas neierobežo, robežas dod satvaru, jēgu un karkasu, ko aizpildīt ar savu bezgalību. robežas atbalsta un sargā. tik šaurs ved ceļš uz miera ostu, tik aizaudzis un aizmirsts. cik muļķīgi un augstprātīgi ir iestāties svešā straumē un iedomāties sevi spējam to apturēt. par to varbūt var sapņot kāds, kurš nebaidās no robežām, bet ne jau būtne bez satvara un bremzēm. straume nejautā, straume plūst tālāk un aiznes visu sev līdzi, ierauj dzelmē un tu vairs nezini, kā elpot. tev atliek vien samierināties. māte samierināšanās, māte, kura nekad nav pratusi mīlēt. viss ir kļuvis savādāks, visi trūkumi ir saskaitīti un īstenībai nav jābūt izdevīgai. tumša pazemes upe zem degošām tuksneša smiltīm. aizskalo kaulus, aizskalo kaunu, aizskalo visu bezsatvarīgo. pazemes upe, bez kuras valgmes, tu jau sen būtu sabirzis pelnos. upe, kas seko mums. upe, kas šņākdama nes mūs un visas ostas uz priekšu.

Vasara vakar saplaisāja. Tagad pa visām spraugām stihiski lien iekšā rudens. Viss ož pēc rudens. Nakts gaiss vairs neglāsta un neveldzē, bet kož un dzeldē. Bet zvaigznes līst straumēm. Ar treknām, sarkanām astēm. Sienāži močī trance diseni, tālumā laiski sarejas suņi un pa brīdim no ābeles nolec kāds zaļš un tārpu sagrauzts ābolēns. Zvaigznes līst straumēm un zem tām ir liels, majestātisks un bezpersonisks miers. Uz mirkli mana personīgā bezgalība samijas vietām ar kosmisko. Tikai žēl, ka man salst.

perseīdas ir uzsākušas savu skrējienu. es tikai nekad nepaspēju ievēlēties. es nemaz nezinu, ko man vajadzētu vēlēties. manī ir uzsprāguši visi asinsvadi. visas vēnas un artērijas un kapilāri. visas mazās caurulītes, trubiņas un šļauciņas. viss dzīvības labirints. ienirt melnā, melnā, maigā ūdenī dziļi zem lielajiem greizajiem ratiem, zem lielā lāča. ūdens ir mana māte un mājas. es pati esmu ūdens. vienmēr esmu bijusi. upe. mana gultne ir dziļa un plaša, es lēni un mierīgi dodos uz okeānu. es visu nesu sev līdzi. mani tur gaida. pacietīgi un vienmēr - es varu nesteigties. ietīties miglā. visi tilti ir ietīti miglā. pretējā krasta nav un varbūt arī nekad vairs nebūs. virs miglas ir zvaigznes. viņas ir atgriezušās naktī. zvaigznes, kuras nāk apēst vasaru. kā tārpi saēd trūdošu miesu. tik svešādi tu smaržo. varbūt tu trūdi?

( # )

Lūdzu, nodziedi mani - es lūdzu. Es skatījos acīs, bet acu nebija. Tikai lēni mākoņi laiski slīdēja gar horizontu. Nodziedi mani, jo citādi es neesmu. Vien tur augšā, virs smagi melniem padebešiem, mūžam riņķo milzīgas, sniegbaltas svīres. Vienmēr aizmigušas un vienmēr kliedzienā pavērtiem knābjiem. Reiz, kad būs pagājusi puse no mūžības, putni pamodīsies. Acis atvērsies, knābji aizvērsies un iestāsies klusums. Tad būs par vēlu, tad mēs būsim nokavējuši. Mēs būsim beigušies.

Tikai putni, saules apmirdzēti, turpinās lidot. Pilnīgā klusumā, skatoties bezgalībā.

un pienāca diena, kad stārķi dzīrās vest karu pret cilvēkiem. tie pulcējās lielos baros un cēlās spārnos, lai planēdami riņķotu zilajās vasaras debesīs. drīz vien to karadraudze bija savākusies tik liela, ka to platie spārni pilnībā aizsedza sauli un diena tapa par nakti. vareno spārnu vēzieni sacēla tādu vētru, ka viss, ko cilvēki bija gadiem ilgi cēluši, tika noslaucīts no zemes virsas vienā rāvienā. bet spārnu švīkstēšana un garo knābju klabināšana lidojot, bija tik skaļa, ka katrs, kurš to dzirdēja, uz līdzenas vietas kļuva kurls.

( karš )

es gribētu būt sapnī, ko nemierīgā un caurā miegā sapņo miglains mežezers. sapnī par tveici, par smagu dūmakaini pelēku mākoni, ko sasper pērkona negaisā tieši virs ezera. sapnī par pielijušu egļu skuju smaržu, par to, kā smaržo lietū izmirkusi briežu govs, kas nonākusi ezerā padzerties. es gribētu būt sapnī, ko sapņo mežerzers vasaras naktī, kad laiks starp putnu aizmigšanu un pamošanos ir tik īss, kā mazliet garāka izelpa. sapnī par dzeltenzaļu ziedputekšņu miglu ezera arvien atvērtajā acī. es gribētu būt sapnī, kas lēnlēni izplēn ar pirmajām, vēl miegaino, putnu balsīm. rimti aizvijas starp priežu stumbriem, kad rītausma nāk satīt kamolā palsās jūnija nakts ēnas un iemet tās koku zaros, kur tās paliek karājoties līdz nākamajam vakaram. un es gribētu pamosties kopā ar ezeru, kad tā rāmajam dzidrumam ņirbošu zosādu uzmet vēss rītavējš. es gribētu kūpēt kopā ar viņu, kad saule paceļas virs mežu galiem un izklāj karstu staru lakatu pār tumšajiem ūdeņiem. es gribētu tā kūpēt un izkūpēt.

Atslēgas ir nolauztas. Režģi, restes, mūri, žogi, sētas. Mieti. Dīkstāves. Ledusskapis. Ledus. Āda pār acīm. Vārdi, kas negrib kārtoties teikumos. Vārdi, kuriem nav jēgas, pavisam plikiņi tādi. Nabadziņi, mazie. Izžuvuši, sažuvuši. Sausi un izslāpuši. Izpiesti. Vārgi. Atvērt vārtus?

Atslēgas ir nolauztas. Vārdi blāvi un caurspīdīgi. Apsūkāti un izzīžļāti. Izzīsti. Izmīzti. Vārti guļ ciet. Ietinušies necaurredzamā dūmakā. Sapņo. Atslēgas ir nolauztas un atslēgcaurumi aizauguši. Ar mizu, ar skujām, ar, pēc vasaras smaržojošu, zirga elpu.

Sapnis par brīvību. Par bezvārtību. Bezvārdību. Vārdi nomocīti nerimtīgās žokļu kustībās. Izdiluši. Cauri. Nepiepildīti. Izlijuši. Man pietrūkst punkta. Tāpēc te viņu ir tik daudz. Punkta kā beigām. Kā zīmes, no kuras dzimst viss pārējais. Visa mana mazā bezgalība. Bezgalībiņa. Aizslēgtā. Apvārdotā. Aizvārtotā.

Elpot. Man vienmēr ir par daudz ko elpot. Es nezinu kā saelpot visu to, kas man jāsaelpo. Spiež krūtis pušu. Kā pērkons pārspiež debesis. Elpa piepinusies sakaltušiem vārdiem, kā aizpērnā rudens lapām. Viņi vienmēr ir vieni un tie paši. Citu man nemaz nav. Vairāk nav iedalīti. Limits izsmelts un atslēgas nolūzušas. Nolauztas. Manas mazās, mīļās, klusās bezgalībiņas vārti.

Man jāļauj sev ilgoties. Man jāļauj sev neelpot. Man jāļauj sev klusēt. Man jāļauj sev būt. Vārti guļ biezā, vilnainā miegā. Kā perējošs pūķis, kā karotājs pirms izšķirošās kaujas. Vārdi bēg kā upe no saules. Putekļains krīks prērijā. Sausums. Sasprēgājums. Saplaisājums. Savilkums. Mums tik ļoti, ļoti slāpst.

Atslēgas ir nolauztas. Āda pār acīm. Tuksnesis. Smiltis. Smilšu vētras. Sausums. Pēc vasaras smaržojoša zirga elpa. Nemiegs, nenakts, nelabums. Vārdi, vārti, vārgums. Zedeņu žogs, zemē ieaugušas maikstes. Dzen saknes, meklē valgmi, lapo un aiztur elpu. Sapņo. Dzen.

Atslēgas ataug, ja tās kārtīgi un regulāri aplaista. Un mēģina slēgt, tikai tad, kad droši zināms, ka tās ataugušas pilnībā. Citādi ne.

Dziestošās vasaras pēdējā garā izelpa. Veļu laiks nāk, veļi nāk, nāk laiks. Izelpa, kurā jau 1:1 sajaucies stindzīgs rudens dzestrums ar neieelpojami tvanīgu tveici. Es jūtu kā rudens lēni velk tuvāk apziņas virspusei sen aizgājušu laiku ēnas, sen nolietotus un sairušus ķermeņus, netverami ātri pagaistošas atmiņas par jau sensenis sastingušām dienām. Dvēsele klusējot sevī atkal izdzīvo reiz jau nodzīvotu dzīvju notikumus. Sen izkaltušas asinis pamostas un savu nīcību aizmirsdamas brēc uz debesīm. Nē, es negribu atriebties. Es gribu atsvabināties. Piedot. Piedoties.
Izlaist no rokām visus striķu galus. Atraisīt cilpas, tīklus atšķetināt. Noņemt nastas no pleciem, akmeņus no sirdīm, klapes no acīm. Atbrīvot sažņaugtās plaukstas, sakrampētos pirkstus, atbrīvot bailes, palaist tās mājās. Lai skrien, lai aizskrien lepnas un brīvas. Manas un Tavējās.
Bet tās stīgas ir nospriegotas un turpina vibrēt. Tās rezonē, rezonē, rezonē. Piepilda ēteru, pievij ēteru, aizdūmako ēteru. Sajūtas, nojautas, šaubas un pārliecības. Atsieties, atpīties, atbrīvoties.
Vai zinājāt, ka pasaulē dzīvo cilvēki, kuriem nedrīkst palīdzēt? Nedrīkst un viss. Var tikai censties viņus iemīlēt, žēlot un cerēt, ka tas pamazām atsies visas tās saites. Tās karātavu virves un vergu važas un zirnekļtīklus, kuros mēs visi viens otru turam. Viņi un mēs. Piedodiet, jel tiem, jo tie nezin, ko dara. Spoles tinas, kamoli tinas, uztinot mūs, satinot kopā. Saivas tinas, atspoles skrien dūkdamas. Iztīties, izadīties. Ieausties, tikt ieaustiem atkal jaunā audumā, jaunā gobelēnā. Citās paralēlēs, citās krāsās, rakstos un kompozīcijās. Mēs neizbēgami būsim atkal blakus. Tāpēc, lūdzu, nestāvēsim viens pret otru jau tagad. Stāvēsim plecu pie pleca, roku rokā, viens PAR otru. Nav vajadzības acīs skatīties, nav vajadzības kaut ko pierādīt. Tik lieki ir liegties un spītēties. Viss jau ir zināms, viss jau ir pateikts, viss jau ir izdarīts. Atliek tikai mīlēt un piedot.



p.s.
1. viss, kas še aprakstīts ir balta patiesība;
2. kaukas šitāds mums abiem laikam tagad piemeties;
3. pāris dienas atpakaļ nesapratu, kā es uz tik ilgi biju varējusi aizmirst par vienu no visu laiku vislabākajām/ģeniālākajām LV grupām. bet kad kādu laiku paklīst ar viņu austiņās, tad ir skaidrs kāpēc - pašsaglabāšanās nolūkos. viņa ievelk, nohipnotizē, iekrampējas un negrib palaist vaļā, liekot vēlēties lēni un sāpīgi pagrauzties zem asfalta un tur arī palikt. Kartāga tā ir;
4. bildīte no Freda Tomaselli.

Ved mani, kur vēji skrien brīvi pār baltiem augstkalnu skaustiem; ved mani, kur rāmās ielejās aizvējos pinkaini jaki ganās. Ved mani, kur upes ēd sniegu, kur upes plūst platas un straujas. Ved mani, kur akmeņi aug un izaug par klintīm; kur akmeņi aug un stīdzē līdz debesīm. Ved mani, kur meži ir biezi un smaržīgi tvano, ved mani, kur mīt zvēri - bikli, bet neiebiedēti. Aizved mani tur, kur skatiens var klejot nepiesiets; kur acīm priekšā nav krātiņa režģi. Aizved mani tur, kur elpot var plaši, ar atvērtu ikkatru esības kvadrātmilimetru. Aizved mani tur, kur viss liekais sakalst, saplaisā un nolobās nost, kā smaidošā saulē žūstoši dubļi. Ved mani tur, kur vēji skrien brīvi pār baltiem augstkalnu skaustiem, dziedot visskaistākās dziesmas par dzīvi. Aizved mani turp un ļauj dziedāt tiem līdzi.

Es zinu par asinīm, par pulsu, par zarnām. Par dūrē sažņaugtu kuņģi. Par to, kā starp ribām izlocīdamies aiztrauc dzelžaini smagi kravas vilcieni. Pāri visam, kas silts un mīksts un mikls, tik bezgalīgi gari dunēdami tie aizrit. Es zinu cik tāls ceļš ir uz mājām. Vēl tālāks kā apvārsnis, kā Kasiopeja, kā Tukums. Es esmu dzirdējusi kā rej suņi tāltālos ciemos, kodīgi sausus putekļus sarijušies, aizgūtnēm. Stingi veroties, kā vakars aizslīd garām – pa ceļam, pāri palsi krēslainai upei, lēni uzrāpjas kalnā un pazūd aiz kores. Uz vietas paliekot, es noskatos. Tagad es zinu, ka pasaules stāsts nav par mīlestību, tas ir par bezgalīgām, neremdināmām ilgām atgriezties mājās. Kā ledains ūdens lēni iztek caur zobiem, tik ātri un griezīgi izplēn vasara un smaržīgie mijkrēšļi. Vārdu secībai nav nozīmes un nozīmes nav salīdzinājumiem, epitetiem un semantikai. Es zinu, kā ņaudēdami un glauzdamies pārnāk izsalkuši kaķi un cik vienaldzīgi tie atkal aiziet neatvadījušies. Tā mēs visi mēdzam pa reizei darīt. Tik bijīgi suns ošņā pār potīti notecējušu asinstērcīti un es zinu kā ir, kad iekož zirgs. Vai uzkāpj uz kājas. Es zinu, cik neiespējami patiesībā ir apmaldīties, bet tikai un vienīgi apmaldījušies mēs klīstam, vien govis nepaceļ galvu ēdot un neskatās tālumā un neskumst, pēc tam tik rāmi un mierīgi no ganībām mājās nākot, kā jau bieži esmu to pieminējusi. Mēs kavējam saulrietus, uz saullēktiem nepamostamies un diendienām slēpjamies ēnās. Jo tā jau allažiņ ir bijis ērtāk. Un nav vairs neviena, kas saķertu tramīgāko un staltāko no briežiem aiz ragiem tikai tāpēc, lai to samīļotu. Nezinu, kāpēc tā.

kauliņš uz kauliņa, cīpsla uz cīpslas, asins pār asini, trīs vārnas eglē.
kā tumša nakts, caur tumšu nakti es pārnācu mājās.
pieci balti vilki pretim skrēja. pieci balti vilki, sarkanu acu.
pretim skrēja, mani neredzēja.

klusums klauvē pie deniņiem
tuk tuk tuk
un man nav kur mukt
nav kur mukt
atliek tikai jukt
tuk tuk tuk

p.s. konstatēju, ka man ir nevis 10gab Soņas pēc kārtas, bet gan 12gab. kad šī diena būs beigusies, atliks vēl 8gab.

un es redzēju drakonu debesīs, gaisā sastingušu. viņš mainīja krāsas - tas sākumā bija balts, kā laimes pūķis Falkors, tad iemirdzējās zeltā, kā sen zudušu karaļvalstu godība. tas iekrāsojās ugunssārts, kā lielas kaujas priekšvēstnesis. tas biedīgi nomelnēja, it kā uzsūkdams nupat nopostītas pilsētas vēl gruzdošās drupas. es redzēju drakonu debesīs, es redzēju skudru tūkstošus brūnā, izkaltušā zemē. es redzēju drakonu debesīs. klusējošu cieņpilnā mierā. stings un nekustīgs tas karājās gaisā un tikai viņa skatiens runāja ar mani. tad lēnām viņš bālēja, viņš izplūda krēslainajās debesīs un aizejot atvēra muti, milzu žokļus, nolemtā smaidā. viņš izvēma pelēkos dienas putekļus, visas nepabeigtās domas un izšņāca caur kauliem izlaistās sajūtas. vēl reizi viņš ilgpilni noelsās un ienira vakara mākoņos. es paliku ar sauso, pirkstos irstošo zemi un skudras klusi sačukstējās bezdomu valodā, pirmlaiku balsīs. es šodien redzēju drakonu debesīs.

labvakar, vēlreiz. mani joprojām sauc Inese, tikai nu jau es esmu 38,6 grādus karsta un nešaubos, ka pavisam drīz mans ķermenis no krasā temperatūras kontrasta - liesmojošās iekšienes un aukstās, stingās ārienes - sasprāgs miljons sīkās atlūzās. tam palīdzēs, kā vulkāna lava, karstās asinis, kas rit zem manas ledainās, plānās ādas un mana jaukā, neatkārtojamā un maigā sirds, kas šobrīd sit dobjāk nekā pērkona grāvieni jūlija pēcpusdienā, liekot man sajust drebuļveida vibrācijas it visur - sākot no deniņiem un beidzot ar kāju pirkstiem.
es sasprāgšu gabalos, manas atlūzas trauksies atklātā kosmosā, kur beidzot izveidos jaunu galaktiku, kuras centrā būs mana, joprojām gaismu un siltumu izstarojošā, sirds, bet abas manas acis uz pārmaiņām mirdzēs jaunās planētu sistēmas naktīs, lai jebkuram vientuļam un noklīdušam ceļiniekam būtu iespēja saskatīt grūto un grubuļaino ceļu zem nogurušajām kājām.
labvakar, mani sauc Inese un es esmu šobrīd indīgi ironiska. bet tūlīt tūlīt es kļūšu spītīga, kā ēzelis no Vecās Derības, kurš redzot savā priekšā Tā Kunga enģeli ar paceltu, liesmojošu zobenu, nekustēja uz priekšu par spīti sava saimnieka nežēlīgajiem sitieniem. tikai es darīšu otrādi. es spītīgi iešu uz priekšu un nodarīšu to sasodīto lietu līdz galam, kaut vai pārkāpjot savus medikamentu nelietotājas principus un tūdaļ izdzerot krūzi karsta Coldrex!
arlabunakti, mani mazie draudziņi, saldu jums dusu.

nokost galvas, nokost galvas, nokost visiem, visiem, visiem vīriešiem galvas.
nu apmēram tā, kā vecos laikos Kurzemes krasta lībieši pavasaros ķēra vārnas, ar zobiem nokoda galvas un cepešos cepa. buljonos vārīja. pusdienās ēda, vakariņās ēda, brokastīm ar atstāja, bet, ja naktī sagribējās vēl, tad klusi, klusi uz pieliekamo lavījās. uzkost pa druskai.

es gaidu kad ziedēs jasmīni.

es zinu no kā dzimst bezmiegs. tie ir sērīgi ziloņi, kas naktīs klusi staigā pa namu jumtiem. bāž snuķus skursteņos un sapņus sūc. noslāpē tos, izkaltē un vasarās, kad neviens neguļ pa naktīm, ēd tos brokastīs. ne redzēt viņus var, ne dzirdēt. viņi vibrē. viņi aizvibrē miegu. novada lejup pa notekcaurulēm. tie ziloņi kā zibensnovedēji.
es gribu pateikt, ka mīlu Meiteni, kas uz durvīm ar lieliem, krāsainiem burtiem raksta, to, ko es uzdrošinos tikai pati savās acīs ierakstīt. ierakstīt ar burtiņiem sīkiem, tik mikroskopiskiem, kādi nav pat kabatas formāta Bībelēs. tā Meitene zina cik saldi reibinošs reizēm ir pārgalvīgs izmisīgums. es ticu, ka Viņa zina, kāds milzīgs dzinējspēks piemīt niknumam un kādā neglābjamā neapdomīgumā tas mēdz beigu beigās iedzīt. nē, tas nav par viņu, tas ir par mani. un es patiešām nezinu, kā tagad lai visu šito pabeidz. es nezinu arī cikkārša kuce es īsti esmu. divkārša jau nu noteikti.
labrīt.

kad es sajūtu, ka man pieķēries kaut kas svešs, kaut kas smags un nomācošs, kad manis atkal ir manā ādā par daudz, es skrāpējos ārā, es velku to nost, es izģērbjos. es kļūstu uz brīdi par vaļēju asinsvadu, par pulsu, pati sev bungas un basi, savs atvērtais ritms. es audzēju sev jaunu. samtaini siltu un maigu, elastīgu un biezāku ādu. pa milimetram, pa kilometriem. es mīlu kā manas laimīgās nejaušības ložņājot vijas ap mani, valdzina, spēlē mani, spēlējas. ar kauliņiem, kārtīm un minoriem. es spēlēju pretī, es spēlēju līdzi, pa ksilofoniem, pa bezgalīgi garām kāpnēm. un, ja absolūti godīgie noteikumi prasa, es rādu zobus, es rādu ilknīšus - baltus un cietus, kā ledainas krusas graudi. tā ir tā pilnīgās brīvības sajūta, sajūta, ka esi dzīvs, blakus sajūta, sajūta, ka nekas nekad nebeigsies.
un neviens no šeit uzrakstītajiem vārdiem nav otrās personas vietniekvārds!