*

es gribētu būt sapnī, ko nemierīgā un caurā miegā sapņo miglains mežezers. sapnī par tveici, par smagu dūmakaini pelēku mākoni, ko sasper pērkona negaisā tieši virs ezera. sapnī par pielijušu egļu skuju smaržu, par to, kā smaržo lietū izmirkusi briežu govs, kas nonākusi ezerā padzerties. es gribētu būt sapnī, ko sapņo mežerzers vasaras naktī, kad laiks starp putnu aizmigšanu un pamošanos ir tik īss, kā mazliet garāka izelpa. sapnī par dzeltenzaļu ziedputekšņu miglu ezera arvien atvērtajā acī. es gribētu būt sapnī, kas lēnlēni izplēn ar pirmajām, vēl miegaino, putnu balsīm. rimti aizvijas starp priežu stumbriem, kad rītausma nāk satīt kamolā palsās jūnija nakts ēnas un iemet tās koku zaros, kur tās paliek karājoties līdz nākamajam vakaram. un es gribētu pamosties kopā ar ezeru, kad tā rāmajam dzidrumam ņirbošu zosādu uzmet vēss rītavējš. es gribētu kūpēt kopā ar viņu, kad saule paceļas virs mežu galiem un izklāj karstu staru lakatu pār tumšajiem ūdeņiem. es gribētu tā kūpēt un izkūpēt.