*

Atslēgas ir nolauztas. Režģi, restes, mūri, žogi, sētas. Mieti. Dīkstāves. Ledusskapis. Ledus. Āda pār acīm. Vārdi, kas negrib kārtoties teikumos. Vārdi, kuriem nav jēgas, pavisam plikiņi tādi. Nabadziņi, mazie. Izžuvuši, sažuvuši. Sausi un izslāpuši. Izpiesti. Vārgi. Atvērt vārtus?

Atslēgas ir nolauztas. Vārdi blāvi un caurspīdīgi. Apsūkāti un izzīžļāti. Izzīsti. Izmīzti. Vārti guļ ciet. Ietinušies necaurredzamā dūmakā. Sapņo. Atslēgas ir nolauztas un atslēgcaurumi aizauguši. Ar mizu, ar skujām, ar, pēc vasaras smaržojošu, zirga elpu.

Sapnis par brīvību. Par bezvārtību. Bezvārdību. Vārdi nomocīti nerimtīgās žokļu kustībās. Izdiluši. Cauri. Nepiepildīti. Izlijuši. Man pietrūkst punkta. Tāpēc te viņu ir tik daudz. Punkta kā beigām. Kā zīmes, no kuras dzimst viss pārējais. Visa mana mazā bezgalība. Bezgalībiņa. Aizslēgtā. Apvārdotā. Aizvārtotā.

Elpot. Man vienmēr ir par daudz ko elpot. Es nezinu kā saelpot visu to, kas man jāsaelpo. Spiež krūtis pušu. Kā pērkons pārspiež debesis. Elpa piepinusies sakaltušiem vārdiem, kā aizpērnā rudens lapām. Viņi vienmēr ir vieni un tie paši. Citu man nemaz nav. Vairāk nav iedalīti. Limits izsmelts un atslēgas nolūzušas. Nolauztas. Manas mazās, mīļās, klusās bezgalībiņas vārti.

Man jāļauj sev ilgoties. Man jāļauj sev neelpot. Man jāļauj sev klusēt. Man jāļauj sev būt. Vārti guļ biezā, vilnainā miegā. Kā perējošs pūķis, kā karotājs pirms izšķirošās kaujas. Vārdi bēg kā upe no saules. Putekļains krīks prērijā. Sausums. Sasprēgājums. Saplaisājums. Savilkums. Mums tik ļoti, ļoti slāpst.

Atslēgas ir nolauztas. Āda pār acīm. Tuksnesis. Smiltis. Smilšu vētras. Sausums. Pēc vasaras smaržojoša zirga elpa. Nemiegs, nenakts, nelabums. Vārdi, vārti, vārgums. Zedeņu žogs, zemē ieaugušas maikstes. Dzen saknes, meklē valgmi, lapo un aiztur elpu. Sapņo. Dzen.

Atslēgas ataug, ja tās kārtīgi un regulāri aplaista. Un mēģina slēgt, tikai tad, kad droši zināms, ka tās ataugušas pilnībā. Citādi ne.