*

mana sirdsapziņa atpūšas Polinēzijā vai slēpo Kilimandžāro. es pa to laiku kurinu sev elli, kurinu ar bērzu, ar osi, ar sveķaini smaržīgām priedēm. kurinu ar melniem plastmasas maisiem, ar sprāgstošiem šīfera gabaliem. kurinu elli, kurā triljons gadus sildīties. kad nebūsi blakus. es ceru, ka mana sirdsapziņa neatgriezīsies. ka to sagūstīs un pārdos par prostitūtu vai, ka tā kritīs un sadauzot galvu zaudēs atmiņu. es viņai acīs nevaru skatīties. pati sev gan joprojām mierīgi varu. jo nešaubos.

bez tiem diviem vakardienas stratēģiskajiem izgājieniem, no kuriem, viens man ir ļoti neizdevīgs un otrs mazliet izdevīgs, varēja mierīgi iztikt. tā būtu labāk ne tikai man, bet visām iesaistītajām personām.
priekā!

iedoma, ka mīlestībai vienmēr jānāk kā labi apkalta Šairas aukstasiņa* spērienam pa pakausi, man liekas absolūti muļķīga. drīzāk jau šādā veidā atnāk nevis mīlestība, bet truls dumums. un, kad cilvēks no spēriena atguvies, izrādās, ka nekādas mīlestības nav un nekad nav bijis. ir tikai tukšums.

__________
( * )

atmiņas, kurām nelaikā notraukti putekļi, plosās pa iekšām kā aizkaitināta, adatas gaisā saslējusi dzeloņcūka. pastiep roku mierinošā glāstā - un pilna sauja dzelkšņiem.

tā mēs visi dzīvojam - cepures kuldami, viens otram un paši sev pāri darīdami.

ai, ai, mīlīt, nav jēgas censties ar skropstu galiem mākoņus padebešos pluinīt, ja skatiens tik vien kā pār pērnajām smilgām spēj ko saredzēt.

Nē, tā nebiju es, kas gulēja ar Tevi tonakt. Tā bija tikai apaļmalaina lauska, balta akmens šķemba, putekļa mikrodaļiņa. Lielākā manis daļa tupēja stūrī uz grīdas un smējās, kā mazs, pārgalvīgs bērns. Vēl daļa sēdēja virtuvē, gaismu neieslēgusi un pūlējās sajust, kā lēni, bet neapturami, uz nesen skūtajiem stilbiem ataug mazi, asi matiņi. Tas nebiji arī Tu, kas gulēja ar mani tonakt. Es nezinu, kur Tu biji, bet es neteikšu banālo – varbūt Tevis nav vispār. Tu neapšaubāmi eksistē, Tu esi dzīvs, tikai aizmirsis, ka ar karuseli nevar aizbraukt tālāk. Tas gan traucas uz priekšu, bet vienmēr aizrauj atpakaļ. Tāpat, kā lielie panorāmas rati - tie parāda tikai to, kas jau pēc mirkļa būs jāzaudē, ceļ debesīs, lai pēc brīža nosviestu turpat uz zemes. Vienalga vai dubļos, vai mīkstā smaržīgā zālē – tomēr turpat. Absurdi, bet nākotni mēs veidojam kā atmiņas par šodienu, tāpēc atgriešanās vietā, kur jau pabūts, ir mazliet vairāk nekā solis atpakaļ. Mazliet par daudz, lai būtu tā vērts. Nē, tā nebūšu es, kas gulēs ar Tevi citnakt, tur būs tikai pāris augšējās notis, kuras es neprotu izdziedāt. Vairums manis būs citur, varbūt par medībām sapņojoša, iemiguša suņa smilkstos, varbūt karuseļa zirdziņā ar nolupušu krāsu, bet varbūt manis, pilnīgi banāli, nebūs vispār. Tu? Tu, protams, būsi. Tu būsi no sirds, līdz kaulam un pa īstam. Tik īsti, cik patiesas un izmisīgas ir slāpes paģiru rītos. Mani tas neinteresēs, es būšu iemigusi. Vai tad naktis nav domātas, tam lai ienirtu miegā? Es dusēšu saldi, kā mazs, pārdraiskojies bērns, es būšu pārāk maza, lai uz maniem stilbiem, vai kur citur, dīgtu spalviņas. Ar mani vienmēr ir kāds, kurš ieaijā.

pēdējā nedēļa pamatīgi pārbauda manu nervu sistēmu, bet vismaz es atkal dzīvespriecīgi peldu pa dzīvi savā ironijas peldriņķī. likās jau, ka pārāk ilgi man galva zem ūdens. starp citu ironiskai attieksmei ir daudz kā kopīga ar gumijas izsrādājumiem - tā mēdz būt kā peldriņķis, kas notur virs ikdienišķajiem mēsliņiem, reizēm pat kā gumijas laiva, ar ko tikt pāri visvisādām krācēm un sarežģījumiem, bet citreiz tā ir kā prezervatīvs, ko uzvilkt, piemēram, nopietnam, godīgam un grūti izsakāmam sakāmajam, tādējādi nodrošinot sev iespējami nepieciešamo atkāpšanās ceļu un mīkstinot varbūtējās sekas. vispār ironiju var valstīt pa muti kā košļeni, kad nekā cita nav ko tajā mutē bāzt. gan jau arī biksēs var ievērt. vo.

skumjas reizēm ir tik neizmērojami plašas un monotonas, kā Mongolijas līdzenumi; sāļas, kā siļķīšu marināde; nomācošas, kā nemainīgā ritmā pakaļ skrienošs monstrs, kurš vēlas Tev galvā uzmaukt smacējošu vilnas maisu; smagas, kā ar kūstošu sniegu piesūkušies bikšu gali; kaitinošas, kā prātā aizgūtnēm smejoša hiēna; noturīgas, kā veclaiku meistaru mūrētās krāsnis un tik neizprotamas, cik neizprotami būvēti ir Londonas metro sistēmas tuneļu labirinti.
vai man tādas ir? nezinu, varbūt. un, ja nav tagad, tad drīz noteikti būs.

Rīga, manliekas, ir pasaules pohu galvaspilsēta. nekur citur visā plašajā pasaulē man nav bijušas tādas šausmīgas pohas, kā Rīgā. toties Īrijā pohu nav vispār. te nav porcelāna galvu, alkoholā izšķīdušu nervu apvalku, drūmas zummēšanas starp ausīm un, ar nolemtību pilna, nelabuma.

pagātne ir kā ass naglas gals, kas lien laukā no grīdas vietā, kur netiek pārāk bieži staigāts ikdienas gaitās. nu tāds, uz kura ik pa laikam pamatīgi uzrauties.
un tad brīdi pieklibojot šļūkāt ar smeldzīgi sakostiem zobiem, aiz sevis atstājot sārtu asiņu tērcīti.

lai gan mana galva šobrīd nav ne no porcelāna, ne arī no tā biezā, lētā, slīpētā stikla, no kā vera muhina graņonkas taisīja, nedz arī no māla vai glūdas, man tomēr liekas, ka nebūtu slikti to manu galvu iesaiņot biezā, baltā, pūkainā vatē, ielikt kartona kastē un noglabāt bēniņos vai pagrabā. jess.

Kad nerviem nolobījusies izolācija; kad skumjas kļūst samērojamas ar piena ceļu; kad viss labākais, ko es vēlos, izrādās nežēlīgs; kad man nedrīkst Tevis pietrūkt; kad izdodas divas minūtes paraudāt; kad nogurums ir visaptverošs, kā atmosfēra, kas ieskauj Zemi; kad negribas gulēt, ne vienai, ne vispār; kad nav cigarešu, bet ir auksti; kad Tu apjaut, ka mēs vairs neesam tie paši; kad laiks, ritot uz priekšu, gaudo kā strauji bremzējošs vilciens; kad

Tas kad ir tagad.

Laiks spēlē Tev flautu, kā vijīgai zeltādas čūskai. Es gaidu. Mazs, kamolā savērpies dzestrums tup zem balkona soliņa naktī. Kniebj manos plikajos stilbos. Es gaidu tik ļoti. Vārdi domās smagi kā vecu avīžu saiņi, pilni pagātnes. Smagi, kā no labās auss uz kreiso, cauri galvai traucoši kravas vilcieni. Kaucošas bremzes, griezīgi sliežu kliedzieni un tie paliek turpat. Iekšpusē. Izlej tur jēlnaftu, melnu kā kailsala ziemas rīts, lipīgi neatlaidīgu, kā domas par Tevi. Pilna ar negribīgumu, pilna ar tramīgām gaidām. Sašūšanās ar baltiem diegiem, ar sanošiem augstsprieguma vadiem. Tās gaidas, kā puslēcienā sastindzis meža zvērs. Šaubpilnas ilgas. Savvaļas vēlēšanās. Bēgt, uzbrukt vai padoties. Es gribu pieradināties.

es nekad neesmu par vēlu. vilcieni kavē mani un Tu esi jau nokavējis.

varbūt par to tas mazais melnais mežonēns izkodās cauri nagam. mēs pārkāpām robežu. šis ir nobraukto kaķu laiks. manu robežu pārkāpa tā sudrabkaija, neticamā, lielā sudrabkaija, kas pašcieņas pilna ēda no manas rokas šorīt. ar 140 km/h cauri miglai, tik apdullinošā kontrastā ar skatienu čokurā raujošo sauli, ceļvidus svītra slīd zem mašīnas vidus. un tu nezini ar ko un uz kurieni brauc. sirreāla pilsēta piecos no rīta nedēļas pirmajā dienā, daudzstāvenes tik mēmas un nepieejamas. visi šorīt lamājas. lamājas krieviski. es čukstu. ietīt, ieritināt dūmaku sevī un mēģināt paklusēt. pārāk daudz vārdu, Vismaz Visi Vārdi. tas viss no jūras. mēs visi no jūras. es ļoti ceru, ka miegs mani tagad paglābs.

sen, sen, laikā, kad pasaule vēl bija pavisam jauna, ezeri laidās pa gaisu un dzīvnieki prata runāt cilvēku valodā, sen, tik sen, man izdevās pieskarties pie Viņa dziļākā kodola. laiks ir pagājis, ezeri dus rāmi uz vietas, dzīvnieki klusē, mēs paliekam vecāki, bet Viņš vienmēr ir blakus. es zinu Viņu no galvas un es zinu, ka viņš zina. Viņš zina, ka es zinu, viņš zina mani pašu. vairāk arī neko nevajag.

blakus, silts sāns pie sāna, uz muguras, skatieni griestos, smieklu strūklakas, katram pa vienai kopīgai skaņai ausī, pilnas plaušas jāņu zāļu. piemiegtām acīm uz mirkli iznirstam no laika straumes, viena ieelpa mūžības un rīt mēs pamodīsimies.

Te, kur es sēžu, var redzēt trīs durvis. Vienas ciet, vienas vaļā, vienas puspievērtas. Divas no tām veras uz kreiso, vienas uz labo pusi. Teksta uzdevums matemātikā. Manā ķīmijā. Man ir savas laika mašīnas, kā Bredberija „Pieneņu vīnā”, manas mazās rotaļlietiņas. Smaržas, ar acs kaktiņu uzķerti skatieni, no plaukta izvilkti, gadiem neklausīti diski, skapi kārtojot atrastā dažādu vīriešu apakšveļa. Uz balkona skaņu meža afterpartijs ar vēju, kas čabina vēl nenobriedušās lapas - mazos lapu bērniņus, strazdulēniem pažobelē, kas brēc pēc ēdiena, aurējošām lakstīgalām, bērnu klaigām un manām ieelpām izelpām. Es tik sen neesmu rakstījusi vēstules, man šķiet es vairs neprotu, bet varbūt es rakstu tagad. Man līdz kaulam patīk, kad Tavs ķermenis slīd pār manu muguru, pa katru tās kaktiņu, paraugoties ap katru stūri. Tur aiziet iepriekšējie, ap to stūri, lai ātrāk pazustu no redzesloka, bet es palieku, es zinu, ka Tu atceries. Mēs neaizmirsīsim. Es nevaru nesmēķēt, ja grāmatas, ko lasu, varoņi, to dara nepārtraukti. Vaniļas vīraks, kaķene klēpī, mēs esam tik īsti, lai gan nepastāvam. Neizbēgami. Mīlestībai nav nekāda sakara ar apsēstību, mīlestība ir pa īstam. Nevajag mani mācīt, to, ko man vajadzēs es iemācīšos pati, kad man pietrūks. Nevajag man pārmest, es noliekšu galvu savu kļūdu priekšā, kad tās mani svētīs. Nevajag no manis pieprasīt, es varu iedot bezgalīgi daudz, bet tikai klusiņām, no sirds un silti un tad, kad es zinu, ka varēšu neatkāpjoties. Es atkal esmu tikusi vaļā no ilgošanās, man nav pēc kā ilgoties. Ir daži, kuri nav manas ilgošanās vērti un ir tādi, kuri ir blakus vienmēr. Pēc tiem nav jāilgojas, tiem ir jāuzsmaida. Neapturami. Ir tādas stīgas, miklas un staipīgas, kā siekalas. No mutes mutē mēs esam kopā. Ar ierītiem āķiem lūpās, neizspļaujamiem, tādēļ ir vienalga, kad mēs satiekamies. Es jūtu Tevi ar kāju pēdām, kailām un netīrām, kad eju pa zāli, pa akmeņiem, pa lietus pielietām peļķēm. Šķīst šļakatas un es atceros, kā sen sen Tu nesi mani mājās tik tālu ceļu, jo man sāpēja kājas, es spītējos un negribēju iet. Katrs milimetrs manas ādas ir kāda no spēļlietām, kāda no manām laika mašīnītēm vai kāds prieka avots, brīžos, kad laiks ir tepat blakus, kad tas nav jādzen vai jāstādina, kad tas godbijīgi apstājas pats un novēršas. Visi sīkie oļi, kuriem uzkāpju, palien zem ādas un šovakar tie auļo, es redzu kā pulsē āda. Es jūtos sasodīti dzīva un, ja arī man ir bijušas skumjas, tās sen jau noslīkušas. Jasmīnu tējā, pārbāztā pelnutraukā vai izkusušā Smiltenes pienotavas sierā.

ārā ir tieši tik zilganpelēkas debesis, kā Tās acis. un milzīgs pusnodilis mēness kārājas virs jumta kā plēsoņas skats. putni ir pamodušies, man jāiet gulēt. kaut kas ir tajos rītos, tajās negulētajās naktīs, kad es kaisu pelēkus pelnus uz vēl pelēkākā balkona betona un bradāju pa tiem ar nosalušām basām kājām. kaut kas ir tajos saulainajos rītos, kad mierīgas pasēdēšanas uz balkona ar tēju un brokastīm dēļ, var ziedot steigšanos svarīgās dienas gaitās. man patīk staigāt ar basām kājām. pa māju, pa zāli, pa dārza melno zemi un kā bērnībā, pa kluso - ar netīrām pēdām, palīst zem segas un sildīties. strazdu pārim, kas dzīvo starp jumtu un griestiem, ir izšķīlušies bērni un drīz būs tas laiks, kad mājās atbraucot un izkāpjot no vilciena varēs piedzerties no ābeļu, plūmju, ķiršu un visu pārējo ziedu smaržas.
pēc tam būs ceriņi.

kad biju maza, prasīju Mammai - kad beidzot būs vasara?
kad noziedēs ceriņi, - Viņa teica, - tad būs.

vakardiena kā asa urķēšanās pa kūpošām iekšām, pa svaigu, sārtu miesu. es atkal esmu nogurusi. tas bija par daudz. neīsti smiekli kā pelēkbaltas putuplasta lodītes. šāvieni pa perimetru. niršana svešās zarnās. es neprotu iemīlēties, mēs neprotam iemīlēties. pagaist no krustojuma vidus valriekstu čaumalu tupelītēs. viņš ir tik labs, ka neeksistē. mocīt vārdus, izmocīt vārdus, es eju atpakaļ pa izbērto vārdu pēdām, pa putnu uzknābtajām pēdām. sašūties, aizšūties ar baltiem, trausliem diegiem. es mīlu to meiteni, kas zina. tas nebija reibums, tas bija apdullums šorīt. es gribu brīdi pastāvēt, vidū, nemanāma un nomainīt maršrutu, trajektoriju un rezultātu. nomazgāt tās saārdītās iekšas baltas, kā vijīgus gulbju kaklus un nolikt atpakaļ vietā. paslēpt dziļi vēdera dobumā un sadzīt.

labi, ka man ir darbabiedri, ar kuriem tādā dienā, kā šī, var iet ēst sušī un no sirds smejot spēlēt badmintonu.

Es esmu to nograuzusi. Beidzot. Šī aste vairs neluncinās mani, lamatās iespiestā aste, kas lika man stāvēt uz vietas. Bez tā visa varēja iztikt un vainīga ir viena manas pašas neuzmanība, lai arī skaidrs, ka kādreiz tas vienalga būtu noticis. Asie zobi un suņa garša mutē, es negribu tajās acīs vairs skatīties, tajā vientuļajā, bezspēcīgajā skatienā. Tā sliena, kas velkas līdzi, staipīga, tā stiepjas kopā ar laika viļņveida virzību. Man ir citas, košākas, mīļākas, pūkainākas un paklausīgākas astes, kuras sauktas izlien no kājstarpes, bet pietiek ar mirklīgu iedomu, lai tās pazustu no redzesloka. Tās, manas mīļās, astes es paturēšu. Man pietiek ar tām gan ikdienai, gan svētku reizēm. Man nevajag moku asti, man nevajag kļūdīšanās asti un pārmetuma, žēluma un vainas sajūtas asti. Man ir mans lepnums un tā aste mani vairs neluncinās. Es esmu to nograuzusi, vien kaulu šķembas starp zobiem ieķērušās skrāpē mēli, grauž lūpu kaktiņus un dubļainās spalvu lēkšķes tik smacējošas. Tā aste guļ vientuļi lamatās. Lempju lamatās, tā guļ un gaida, savās iedomās ierežģota. Gaida savu īsto Kuci, kura to apvīs ap kaklu, kā dārgāko pāva spalvu boa un luncināsies kopā, luncināsies vienā ritmā, jautri, draiski un laimīgi, līdz Kucei apniks un tā to izzobos ārā, baltiem kā sāls, ilkņiem nograuzīs. Tāpat kā es. Es esmu to nograuzusi. To nelaimīgo asti, es esmu laimīgi nograuzusi.

"Sirdī ir vairāk kambaru nekā mauku mājā."
[G. G. Markess "Mīlestība holeras laikos"]


reibinoši. tikai un tā. pats spilgtākais sapnis pašā mēles galā. bezmiega nakts ieraksta pasakas zemacu zilajos lokos. es nespēju šobrīd skatīties sev acīs. es izskatos labi, bet tur trīsuļo visi mani senpateiktie vārdi. par jebkuru no mums. nojaustā neizbēgamība. reibinoši joprojām. reibinoši forever, kas aizgriežoties turpina klauvēt pie ausīm un lauzt vaļā plakstus. es esmu sev blakus, roka uz pleciem, roka uz pulsa. tajā pašā mēles galā, bez miega ar visu, kas bijis, kas nav ierāmēts, kas joprojām dzīvo savvaļā, kas reizēm mēdz pieklīst. kas vienmēr ir tepat. vienīgā blakus sajūta, kas man jebkad bijusi. mēs esam joprojām turpat. un arī mēs. reibinoši. mēs.