*

kad es sajūtu, ka man pieķēries kaut kas svešs, kaut kas smags un nomācošs, kad manis atkal ir manā ādā par daudz, es skrāpējos ārā, es velku to nost, es izģērbjos. es kļūstu uz brīdi par vaļēju asinsvadu, par pulsu, pati sev bungas un basi, savs atvērtais ritms. es audzēju sev jaunu. samtaini siltu un maigu, elastīgu un biezāku ādu. pa milimetram, pa kilometriem. es mīlu kā manas laimīgās nejaušības ložņājot vijas ap mani, valdzina, spēlē mani, spēlējas. ar kauliņiem, kārtīm un minoriem. es spēlēju pretī, es spēlēju līdzi, pa ksilofoniem, pa bezgalīgi garām kāpnēm. un, ja absolūti godīgie noteikumi prasa, es rādu zobus, es rādu ilknīšus - baltus un cietus, kā ledainas krusas graudi. tā ir tā pilnīgās brīvības sajūta, sajūta, ka esi dzīvs, blakus sajūta, sajūta, ka nekas nekad nebeigsies.
un neviens no šeit uzrakstītajiem vārdiem nav otrās personas vietniekvārds!