*

Te, kur es sēžu, var redzēt trīs durvis. Vienas ciet, vienas vaļā, vienas puspievērtas. Divas no tām veras uz kreiso, vienas uz labo pusi. Teksta uzdevums matemātikā. Manā ķīmijā. Man ir savas laika mašīnas, kā Bredberija „Pieneņu vīnā”, manas mazās rotaļlietiņas. Smaržas, ar acs kaktiņu uzķerti skatieni, no plaukta izvilkti, gadiem neklausīti diski, skapi kārtojot atrastā dažādu vīriešu apakšveļa. Uz balkona skaņu meža afterpartijs ar vēju, kas čabina vēl nenobriedušās lapas - mazos lapu bērniņus, strazdulēniem pažobelē, kas brēc pēc ēdiena, aurējošām lakstīgalām, bērnu klaigām un manām ieelpām izelpām. Es tik sen neesmu rakstījusi vēstules, man šķiet es vairs neprotu, bet varbūt es rakstu tagad. Man līdz kaulam patīk, kad Tavs ķermenis slīd pār manu muguru, pa katru tās kaktiņu, paraugoties ap katru stūri. Tur aiziet iepriekšējie, ap to stūri, lai ātrāk pazustu no redzesloka, bet es palieku, es zinu, ka Tu atceries. Mēs neaizmirsīsim. Es nevaru nesmēķēt, ja grāmatas, ko lasu, varoņi, to dara nepārtraukti. Vaniļas vīraks, kaķene klēpī, mēs esam tik īsti, lai gan nepastāvam. Neizbēgami. Mīlestībai nav nekāda sakara ar apsēstību, mīlestība ir pa īstam. Nevajag mani mācīt, to, ko man vajadzēs es iemācīšos pati, kad man pietrūks. Nevajag man pārmest, es noliekšu galvu savu kļūdu priekšā, kad tās mani svētīs. Nevajag no manis pieprasīt, es varu iedot bezgalīgi daudz, bet tikai klusiņām, no sirds un silti un tad, kad es zinu, ka varēšu neatkāpjoties. Es atkal esmu tikusi vaļā no ilgošanās, man nav pēc kā ilgoties. Ir daži, kuri nav manas ilgošanās vērti un ir tādi, kuri ir blakus vienmēr. Pēc tiem nav jāilgojas, tiem ir jāuzsmaida. Neapturami. Ir tādas stīgas, miklas un staipīgas, kā siekalas. No mutes mutē mēs esam kopā. Ar ierītiem āķiem lūpās, neizspļaujamiem, tādēļ ir vienalga, kad mēs satiekamies. Es jūtu Tevi ar kāju pēdām, kailām un netīrām, kad eju pa zāli, pa akmeņiem, pa lietus pielietām peļķēm. Šķīst šļakatas un es atceros, kā sen sen Tu nesi mani mājās tik tālu ceļu, jo man sāpēja kājas, es spītējos un negribēju iet. Katrs milimetrs manas ādas ir kāda no spēļlietām, kāda no manām laika mašīnītēm vai kāds prieka avots, brīžos, kad laiks ir tepat blakus, kad tas nav jādzen vai jāstādina, kad tas godbijīgi apstājas pats un novēršas. Visi sīkie oļi, kuriem uzkāpju, palien zem ādas un šovakar tie auļo, es redzu kā pulsē āda. Es jūtos sasodīti dzīva un, ja arī man ir bijušas skumjas, tās sen jau noslīkušas. Jasmīnu tējā, pārbāztā pelnutraukā vai izkusušā Smiltenes pienotavas sierā.