*

Maģija. Maigums. Bezmiegs kā tuksnesis, pilns palsu ēnu. Griestos veroties minēt pussapņu spēlētās šarādes. Manas ēnas, ar kurām guļu, tik reālas un reizē caur pirkstiem slīdošas. Paspēt iekosties lūpā, lai neuzmodinātu blakusistabās guļošos. Tīt Tavu elpu kamolos, no kuriem sidrabainā vecumā adīt mazbērniem laimes zeķītes, ar Tavu pirkstgalu uz ādas veidotajiem rakstiem. Dūkani un bēri baloži uz palodzes sabozušies pelēkā rīta vējā. Mirklis, kas atveroties, aizber laika izraktos novadgrāvjus un rensteles, bet tam aizveroties, viegli nosmaržos pēc zemenēm un melnzemes, pēc palagos krustotiem sviedriem. Laiks audzē ķērpju ķekarus uz stumbriem ziemeļu pusē un daudzi kopīgie smaidi caur acīm virtenē savērti jau sausi un izžuvuši, kā pie alus klāt graužamas voblas. Mēs zinām cik ļoti acis prot melot, mēs skatāmies tikai uz līnijām, izliekumiem un saskares punktiem, bet brīžos, kad visi šie punkti kļūst par vienu, ir pauze bezgalībā. Ēnas mierina, ēnas smaržojot tinas apkārt, piepildot ar siltiem, baltiem, bieziem tvaikiem, kas izdzēš sirdsapziņu, trauksmi un jebkuru jautājumu.

pavisam drīz naktī uz balkona dzirdamo asnu dīgšanas skaņu nomainīs naktī uz balkona dzirdamā pumpuru vaļā sprāgšanas skaņa.

Ilgojos pēc lietus. Pēc smaržīga lietus, kad no rīta peļķu malās sastājušies dzelteni ziedputekšņi. Un arī uz brūnsārtām sliežu pārmijām un smagiem gultņiem.
Naktīs brauc bezgalīgi gari vilcieni garām, monotoni vareni dunot un samaļot manus saldos sapņus miltos. Tu smiedamies saslauki un noliec plauktā.
Spokojas aizkari vējā un puķupodu kropļotie silueti logā. Tik tāli un nolemti trauc garām vilcieni.
Es aizķeros un apgāžu bļodu ar miltiem. Un sudraba mēness stīgās tie uzplaiksnot pakaras.
Tu smejies un dejo. Es stāvu pie loga un ilgojos. Nolemti aizdun pēdējais vagons un nolaižas klusums.


Klusums kārpās kā suns ar izkārtu mēli. Kāds izkāris dzeju kā veļu uz auklas ābeļdārzā. Un vakarā aizmirsis savākt. Tai uzkritusi rasa, tā valgi un vientuļi klusē.
Kauss nav ne pilns, ne pusē. Tu klusē, es dzeru. No zemes vēl atelpo diena, bet debesis nerunīgi saltas. Vēl šīs naktis tik baltas, bet aiz lielā meža jau rudens.
Rudens. Un izdzertā pudele klusē. Pa vidu mums novilkta bisektrise. Tik nejēdzīgi sīc ods, atvēziens, sitiens – un nu arī viņš ieprotas klusēt.
Austrumpusē jau lēni izstīgo sārtas tērces, kas antigravitātiski tiecas tecēt uz augšu. Nāks saule, un nomirs klusums.


Atkal tālumā dun vilciens. Vagons aiz vagona. Saules traipi austrumos uzzied kā magones. Bet man nāk miegs.
Tu ietinies flaneļa segā. Es klusumā noskatos saullēktā. Vilciens te bija un aiztrauca un varbūt arī viņam ir visa kā par daudz.
Tu sauc, lai nāku Tev blakus. Lēni sāk ieskrieties diena un trokšņi, bet man gribas lietu. Lai lāses uztvertu lieko un ieskalotu dziļumā.
Rīts kā jau rīts. Ar šķindošām karotēm kafijas krūzēs. Bet es neko nedzirdu. Mēs guļam un sapņojam klusumam.

vīrieši ir kā vērmeles - rūgtas zāles, kas tomēr nepieciešamas izdzīvošanai. bet sievietēm nevar ticēt - viņas melo. it īpaši kāpostu pīrādziņu pārdevējas dažādos Rīgas mikrorajonos.

tiko spoleejot pa neizbrienajaam ielaam praataa ienaaca doma ka sniegs nemaz nav sniegs

tas ir miljoniem mazu niknu putninju meesli

pilnas skropstas ar meesliem

Nezinu. Cik tālu. Gail cigarete. Pelni krīt kā rudens uz mēles. Tas vilciens, no kura izlecu gada pēdējā dienā. Nebrauc. Paliec. Kāds teica. Vienu soli aiz muguras. Pāri plecam. Ar asu zodu atslēgas kaulā. Es paliku. Nešauboties. Kāds teica – ņem alu un brauc. Es braucu bez bremzēm. Caur tumsu, pa dubļiem. Kāds teica – es Tevi izārstēšu. Es ārstējos. Melnajos palagos. Saulei acīs spīdot. Kāds teica – es Tevi mīlu. Un es nevēru vaļā logu. Kāds teica – man nenāk miegs. Es gulēju blakus un liku nekautrēties. Kāds teica – Tu vari necerēt. Es izlikos. Es gaidu mieru. Es gaidu Tevi mājās. Vairs nevienam neesmu raudājusi. Asaras Tu esi savācis sev. Tikai tās, kas graužas iekšā. Palikušas. Kā stalaktīti. Asi. Kā naglas, kā ingvers. Būšana skaidrā kā sapnis, kā luksus, kā neesošā realitāte. Kāds teica – es būšu. Es gaidīju, es sagaidīju. Es neesmu Kādam teikusi neko. Es gribētu. Teikt. Paliec. Mēs zinām, ka kļūdījāmies. Viena kļūda ved nākamajā. Kāds teica – seko. Es nogriezos. Pazudu dūmakā, kā kumeliņš pieguļas miglā. Kāds teica – nenāc klāt. Es pieskāros. Mēs norāvāmies. Kā traki suņi no ķēdes. Kā kuces, kā pavasara runči. Kāds teica – saki, ko domā. Es iemērcu lūpas verdošā jasmīnu tējā. Klusums, dod pa galvu, triec bortā. Klusums - dod vārdus, dod niknuma spēku. Dod pīpi, teica Viņi un iebēra zāli. Tik pilnu. Pāri malām. Kā putojošs piens. Un iededza rāmumu. No ganībām mājās nākošas govs rāmo mieru. Kāds teica – es nākšu. Es ieslēdzos. Kāds teica – piedod. Es neklausījos. Cigarete garšo pēc rūsas. Sārtas kā asinis. Pēc dzelzs. Kāds teica – es mīlu Tavu mēli. Nokaitēts kailums. Un aiziešana kā Jaungada salūts. Es teicu Kādam – Tev jāiet. Paliec. Un atvēru durvis. Nolauztās atslēgas. Es teicu - ieslēgsimies. Pagājušā gada trolejbusi, greizie rati un nokavētie vilcieni. Simtiem kilometru. No manīm līdz Tevīm. Iekšā ārā, uz priekšu, vēl dziļāk. Kritiens pa trepēm, apakšā trausls ledus, tumsa, aukstums un sargājošais siltums. Kāds teica – nekas nemainās, lai arī es bēgu. Nesaraujami staipīgās slienas. Starpā. Vienotība iekļauj novēršanos. Un es jūtos vairāk. Aizmirsts miegs, elpa uz pleciem. Es iemācījos. Mazās mutēs lieli vārdi. Uzšķērž klusumu, izvaro mieru. Spirta tvaiku pirtī, kāds teica – izģērbies. Sviedriem pludojot, Kāds ienāca. No aizmugures. Pār plecu. Man nospļauties, jo miljoniem melnu kaķu pāri ceļam, pār takām, pār aizaugušām stigām. Piesit pie koka. Piesit pie deniņiem hārdkora ritmā. Kāds skatījās acīs un neteica neko. Tikai kuņģa sula škaļikā. Viens trīs pieci – dzeram. Kāds teica – Tev jābeidz. Mēs teicām viens otram, ka aizejam. Trešais teica – paliec. Lūgums karājas pavērtās lūpās. Nervi griež zobus, ripas griež zobus. Realitāte griež zobus. Kāds teica bremzēt ar priekšējām bremzēm. Tā varot iemācīties lidot. Skriet pa gaisiem kā deviņi jodi. Mums bija tikai trīs. Kāds teica – tur starp pirmo un otro stāvu staigā enerģija. Kāds teica – par daudz kedu telts ārpusē. Iekšā divi mēs un elsas. Kāds teica – Kuce, un es ierējos. Cukurbaltos ilkņos atspīd patiesība. Nāvējošs godīgums. Es neatceros, Kurš teica – es Tev nekad nemelošu. Melo visi. Elpojam melus kā saldāko liepziedu medu. Melojam korī, solo, melojam unisonā. Melojam mīlu, melojam aiziešanu, melojam sev. Kāds teica – padzeries. Balts piens uz sienas. Mēs teicām viens otram – paliec! Un metāmies bēgt. Bet, vissāpīgākā ir atskatīšanās.

Izklaidēties. Izkliedēties. Cilvēku pūļos, dunošos basos, sviedraini slidenās grīdās. Izklīst, sadalīties, izirt. Valdziņš pēc valdziņa, un es jau kļuvis par mēs. Par daudziem.
Izklaidēties. Kliegt, lai ielej vēl. Ieelpot, atelpot dūmus. Tuvināties, uz četrām debess pusēm.
Apgrieziens, sasistas plaukstas, palēciens. Kopība. Kopošanās. Atkratīšanās.
Izklaidēties. Dalīties sastāvdaļās. Mazās, sarkanās, lēni pulsējošās.
Izdzerto pudeļu kaleidoskops. Pārpilnu pelntrauku rulete. Spīdīgu skatienu šautriņas.
Izklaidēties. Izkliedēties. Līdzkliedzot vārdus, ritmā kratoties. Tavas kājas ir telpas pretējā pusē, rokas – otrajam krateklim pa kreisi. Tevis paša nav. Ir tikai pūlis. Aitas un dīdžejs gana vietā.
Izklaidēties. Atgūt spēkus elpojot svaigu sniegu, vārtoties zaļā zālē. Ripot, ripināties. Uz eža adatām sadurties. Atrums aizrauj.
Izklaidēties. Žonglēt ar monētām, zaudējot vienu pēc otras. Tik mazas, tik daudz. Un zūd tik nemanāmi. Izplūst caur rīkli, caur kuņģi, asinīm, caur nierēm.
Klasisks cirks ar sarkaniem vaigiem. Akrobātiskiem trikiem uz kāpnēm. No rīta sāpošiem sāniem.
Izklaidēties. Izkliedēties. Paslēpties saplūstot. Virpuļot pret pulksteni. Tu neizvēlies, izvēlas Tevi. Apstāties tikai sabrūkot. Un katru reizi cita seja no rīta. Gan Tev, gan tam, kas Tev blakus.
Labrīt.
Izklaidēties

Sadzīves ķīmija nozīmē būt vienotiem vēlmēs pēc mājas, mašīnas, bērniem un daudz naudas.
Sadzīves ķīmija nozīmē kaut ko just tikai skatoties seriālus vai dzirdot papīrnaudas mierinošo čaboņu.
Sadzīves ķīmija nozīmē mīlēt ziepes, šampūnus, veļasmašīnas, popzvaigznes, kuru vārdiem nav nozīmes, un naudu.
Sadzīves ķīmija nozīmē censties vienam otru appist laulību līgumos, tā nozīmē piekrist patērēt un tikt patērētam – par naudu.
Sadzīves ķīmija nozīmē nolemt savus bērnus nožēlojamai eksistencei pirms vēl tie dzimuši pasaulē, kura nepieder cilvēkiem, bet naudai.
Sadzīves ķīmija nozīmē neatšķirties, nepretoties, nedomāt, piekrist, pazemoties, liekuļot un pieglaimoties, lai iegūtu vairāk naudas.
Sadzīves ķīmija nozīmē pelēkas, steidzīgas, vienaldzīgas sejas. Būt par smirdīgām strutām, būt par barību naudai.
Sadzīves ķīmija nozīmē

pilseetas nomalee, pamestaa asfalta pljavaa, aaraa no zemes lauzhas beerzi, vecu autoriepu apgredzenoti, ar sasistu pudelju dimantiem pie kaajaam un peleeku balozhu baraa kliist vientulja, sudrabbalta kaija.

flašbaki drudžaini skrien garām kā pelēki niknas mākoņu strēles. piecos no rīta uz balkona, kad saule jau uzlekusi, tā pati garša uz mēles, kas vēlā rudenī. blakus ir tālumā, kaut gan to izelpo vakardienas svelmē sakarsušais betons, uz kura rudenī tik ļoti sala kājas. atkal piezagusies nakts, kad miegs pabēdzis maliņā. es turpinu klusi ložņāt pa putekļainām gultapakšām, aplīpot aizmirstiem sapņiem, pazaudētām zeķēm un apgāžot pusizdzertas kafijkrūzes. galvā džinkst matraču atsperes un jāizvairās no kailām pēdām, kas karājas pāri gultmalēm. vaid naktstauriņa spārni starp loga stiklu un aizkariem. lēns vējš kā aizelsusies pasaules staigule kuce, plēn garām rasas siekalas šķiežot. neuzlaužamas piekaramās atslēgas, kuras tāpat kādreiz sarūsēs. tikai sarūsējis būs arī tas, ko tās sargājušas. sārtas plēksnes kā kreveles parausies gaisā un izkūpēs, paverot negribētas rētas. mazmazītiņš mazohisms kā nepiepūsts balons. elpo. elpo. elpo. ritmā. rij gaisu un pūt, līdz uzmilst sargājoša kūniņa. un sirds kā tārps graužas ārā, bet naktstauriņa spārni pa to laiku jau apklusuši.

Pūlis pārstājies, modinātāji nezvana, tāda pirmsrudens garša mutē un mazliet no plastmasas. Atkal tā vecā doma, par apgulšanos zālē un nemanāmu iesūkšanos zemē. Plūdumveidīgu izgaišanu. Miers joprojām niķojas, zibina pakaļkājas gar degunu. Atšķirīgi diapazoni, sapnī braucu ar bezgalīgiem traktoriem, es gaidu lietu. Sāp mugura no kūleņu mešanas un acis no skatīšanās acīs. Nez, vai nogurumus vai īgnums, vai vienkārši nepareizās vietas un laiki un pieskārieni. Ar čūskiņas asti pa zobiem. Tas, ko es gaidu vienmēr nokavē pēdējos vilcienos un uz pirmajiem nepamostas. Tas, kas es esmu, stāv ēnā aiz koka un smejas par slēpšanos saulesbrillēs.

Tie paši riņķi ar citiem rādiusiem.

Priekā!

gaismas kuuninjaas ietiitas spuldzes un skatieni.

silts konduktora rokas pieskaariens
tev pietruukst santiims liidz debesiim

vakardienas sniegs likaas kaa kaadas nosleepumainas energjijas ietekmee gaisaa spraagstoshi cukurgraudi

man patiik staaveet zem augstsprieguma vadiem
un klausiities kaa dzied elektriiba

tikai neprotu dziedaat liidz

sakozhot zobus ir jaauzmanaas neiekost sev meelee

Mazliet aizrijos, ar to lielo perlamutrīgi mirdzošo ārprāta pērli. Sabirzis sīksīkās šķembiņās lielais gliemežvāks un jūras šalkoņa no tā, kā uzpūtenis izslīd, maigi aplīpot ar miklo sniegu, un mīksti aizveļas projām, lēni absorbējoties ielas trokšņos. Šis ārprāts tik rāms un izliekas piejaucēts. Bikli baksta ar purnu plaukstā, mēmi lūdzot to neuzpurņot. Sirds man mīksta kā karsti izkurinātā virtuvē uz galda pastāvējis Latgales sviesta pikucis. Tik saulaini dzeltens. Es paklausu. Nē – padodos. Sajūtām. Bez šaubu bremzējošā drošinātāja. Lai iet. Izsitīsim visus korķus. Ar strāvu un no pudeļu kakliņiem.


šodien arī izdevās paraudāt... ai, nevaru īstenībā parakstīt, zaļumi...
raudāju un šoreiz laikam svarīgāks bija process nevis iemesls
lai gan you never know

speeleeties. ar savaam kljuudaam. interesantaak nekaa smilshkastee vai ar lelleem. mest savas kljuudas kaa zhileshu asuma aakjus. taam ziviim kas tur taalu - dziljumaa. spozhas un mirdzoshas, bet aukstas un sliidiigi glumas. izraut nezheeliigi sausumaa un skatiities slaapees. izraut asaas asakas, bet nenonaaveet. iesaldeet aciis. aaraa var tikt tikai vienaa veidaa. ar asaku leduu aalingji izcirst. bet asaka pasleepta. taalu. prom. aiz trejdevinjiem kalniem, aiz trejdevinjaam juuraam. olaa. bet taa ola ir taa, kuru mans niknums Tevii peree. vilinoshi. naac mana zivs. mana haizivs. garsho Tev kljuudas, bet man garsho Tava maigi saartaa fileja. apsuukaat asti un spuras un izmest. mest naakamo aakji. un baroties. uzbaroties

Skriesim mežā salasīt ogas,
Norausim pēdējās nepiešūtās pogas
Grozos sajauksim jukām
Un nesīsim kaisīt ielās
Kā pelēku sāli
Tik maksimāli tik savādi
Sadzīvosimies, lauzīsim zobus
Pret pogām, bet ogas tiks
Zem mašīnu riteņiem
Nav jēgas vairs kompasu adatām
Un sūnām kas aug uz ziemeļiem
Jebkurā grozā var pagrābties
Tikai līdz kasēm ir jāiznes, no kabatām pasmeļot
Mirdzošas metāla pogas, nē, naudu
Mans mežs ir plastmasas plauktu rindas
Un vāveres un lāči jau safasēti plēvēs
Tur iet var bez gumijniekiem
Jo odzes iesietas luņķos karājas āķos
Nav viršu, nav vaivariņu ir lētais vīraks
Prezervatīvi, šķiņķis, un cigaretes

Izvirpotās rokās sadosimies kopā
Apaļos astotniekos izlocīsimies
Un neatlaižoties paņemsim pirkstos
Visskaistākos sapņus
Lai iedrupinātu tos izsalkušos
Baložu baros

Neatlaižoties
Baloži atnāks ar kājām
Pa balti ziedošām pļavām
Tām pašām kurās mēs
Sešus vēršus kāvām
Grēdās sakrāvām
Nomaucām ādu
Uz pusēm sadalījām

Uz pusēm un bez dakšiņām
Pirkstos mēs turējām
Acīs neskatoties lēni
Košļājām rijām un spļāvām

Knābs tāpat baloži
Tie kuri ar kājām
Un sapņu atraugas no viņu knābjiem
Laidīsies tāltālu projām

Tavs skatiens kā spēriens ar pakavu.
Pa pieri. Pa krūtīm. Pa vēderu.
Plūst mulsas asinis pa nāsīm -
Tik niknas. Un verdošās straumēs
sarūsē zibīgā dzelzs. Izkrīt naglas no nagiem,
pakavi atpaliek un pātaga. Tu seko,
ar putām uz lūpām, kožoties laužņos,
līdz pavadas satrūkst un groži.
Kūleņi auļos, krampjaini ķeroties krēpēs,
pārmetot salto uz saskaršanos,
uz brīvības sviedros kaistošu ādu.
Bez segliem, bez krūštura un piešiem,
ar gandrīz nokavētu apstāšanos
lēcienā. Pāri aizai. Ar mirklīgu nāvi un
negribētu atgriešanos. Dubļos samītās ganībās,
salauztā aplokā. Aizcirstu elpu
un aprautu zviedzienu.
Bet divatā.