*

Es esmu to nograuzusi. Beidzot. Šī aste vairs neluncinās mani, lamatās iespiestā aste, kas lika man stāvēt uz vietas. Bez tā visa varēja iztikt un vainīga ir viena manas pašas neuzmanība, lai arī skaidrs, ka kādreiz tas vienalga būtu noticis. Asie zobi un suņa garša mutē, es negribu tajās acīs vairs skatīties, tajā vientuļajā, bezspēcīgajā skatienā. Tā sliena, kas velkas līdzi, staipīga, tā stiepjas kopā ar laika viļņveida virzību. Man ir citas, košākas, mīļākas, pūkainākas un paklausīgākas astes, kuras sauktas izlien no kājstarpes, bet pietiek ar mirklīgu iedomu, lai tās pazustu no redzesloka. Tās, manas mīļās, astes es paturēšu. Man pietiek ar tām gan ikdienai, gan svētku reizēm. Man nevajag moku asti, man nevajag kļūdīšanās asti un pārmetuma, žēluma un vainas sajūtas asti. Man ir mans lepnums un tā aste mani vairs neluncinās. Es esmu to nograuzusi, vien kaulu šķembas starp zobiem ieķērušās skrāpē mēli, grauž lūpu kaktiņus un dubļainās spalvu lēkšķes tik smacējošas. Tā aste guļ vientuļi lamatās. Lempju lamatās, tā guļ un gaida, savās iedomās ierežģota. Gaida savu īsto Kuci, kura to apvīs ap kaklu, kā dārgāko pāva spalvu boa un luncināsies kopā, luncināsies vienā ritmā, jautri, draiski un laimīgi, līdz Kucei apniks un tā to izzobos ārā, baltiem kā sāls, ilkņiem nograuzīs. Tāpat kā es. Es esmu to nograuzusi. To nelaimīgo asti, es esmu laimīgi nograuzusi.