*

ārprāc cik burvīgi ir vētras naktī nokļūt Vecmīlgrāvī tur kur Daugava ietek jūrā, līdz bākai nevarēja aiziet jo pāri molam skalojās milzvilņi, tie adatainie mežonīgā ātrumā pa gaisu lidojošie smilšgraudi tik sāpīgi dzīvīgi sitās sejā un šļakatas, ostā lēni un šūpīgi centās iebraukt kuģis, zemu caur šķidriem mākoņiem slīdēja lidmašīnas un spīdinājās apaļmēness un mazzvaigznītes, vējš auroja it kā būtu no visa spēka atsitis elkoni pret galda stūri, un rāva prom mūsu zaļganos dūmus.

Manu vārdu izbāzeņi, novilktām un atkal uzmauktām ādām, piešūtām stikla pogu acīm, griezumu rētām un dīvainu smaku. Nolikti uz plaukta, noputējuši un nedzīvi ņirdz nekustīgā smaidā. Pelējums un trūdi, pīšļi, pelni un putekļi.

Ja vien es varētu iznīcināt šo gadu. Sašķaidīt pret sienu, pret asfaltu, nomest uz sliedēm, sagraizīt ar nazi, plosīt ar zobiem un nagiem, apliet ar benzīnu un aizdedzināt, uzrīdīt suņus, uzrīdīties pašai, saplosīt sīksīkos gabaliņos, lai nepaliek pāri nekas. Nepacietībā trīcošām rokām, aizturētām elsām, zobus griežot un kliedzot. Tad ielekt dziļi aukstajā dzelmē un ļauties, lai straume norauj to visu nost. Asinis, sviedrus, kliedzienus, jūsu pieskārienus, dūmus, skatienus un smieklus, izdzertās glāzes, melus, konfektes un kļūdas. Izkārpīties krastā ar ādu un dubļiem aiz nagiem, gulēt uz muguras tumsā mācoties no jauna elpot, just un sapņot un vēlēties. Rokas aiz galvas, rokas gar sāniem, savilktas dūrēs, bez maiguma - manī ir tikai niknums. Ieelpa un izelpa, dvašas mutuļi, nekustīgums, spītīgums un līdz desmit. Tik tālu cik vajadzēs. Tik prom cik vajadzēs. Tik riebīgi, atriebīgi, pāri darīgi, melīgi, neīsti un negodīgi cik visi jūs. Es neesmu apvainojusies. Es esmu dzīva. Un mīlu.

*) Naktī, kamēr Tu gulēsi, noguris, tik cieši, galvu atmetis un mani apķēris, atnāks rīts un nepacietīgi zvanīs pie durvīm kā modinātājs. Bet es neatbīdīšu Tavu roku no sevis, nekārpīšos ārā no žņaudzējčūskiskās segas un necelšos atvērt. Ar drebošu sirdi un aizturētu elpu es gaidīšu, kad viņam apniks zvanīt un dauzīties pie durvīm un, no visa spēka vēlēšos kaut Tu nepamostos. Kad viņš pārstās un viņa promejošie soļi tālīni atbalsosies kāpņutelpā un dzirdēšu aizcērtamies parādes durvis, es atviegloti nopūtīšos un Tu pa miegam apskausi mani ciešāk. Es aizliegšos miegam, lai sargātu Tavējo un elpošu ritmā, ādu pie ādas, ar sviedru un smaržu amortizatoriem. Es baidīšos no puspievērtajām balkona durvīm – ja nu pa tām sadomā iekāpt dusmīgais un piekrāptais rīts un aizved Tevi sev līdz?. Tev taču ir rāmi jādus man blakus un ik pa brītiņam klusiņām jākrāc un jāpagrozās un jānosper sega, lai varu Tevi atkal sasegt. Bet sasodītais rīts tik un tā atlidos uz kliedzošām kaijām un kaisīs mošanās saulstarus (tos ar kafijas smaržu) uz leju pār visu mikrorajonu. Visi celsies un arī Tu pamodīsies, bet es Tevi mīlu.

*) Skatīšos acīs asi kā friziera šķēres, mēs šodien svinēsim bēres tai dienai, kad satikāmies un saskatījāmies, tam rītam, kad pamodāmies un sabučojāmies, tai naktij, kad kliedzām un sakāvāmies un pēc tam kopīgi izraudājāmies un tam vakaram, kad divatā, vientuļi, sveši un nerunājoši, sēdējām istabā un skatījāmies zilajā televizora ekrānā.

*) Salda kafija ar pienu – citādāk nekā pie Tevis un vieta pie virtuves galda man blakus tukša, ēdu brokastu siermaizīti un sulīgi sārtu arbūzu.
Šņāc krāns, es mazgāju krūzi un sīkie, biezumu punktiņi, kā brūni burti no uzsprāguša alfabēta salīp pie izlietnes malām, veidojot nepateiktus un nepasakāmus vārdus.
Mans klusais rīts, bez vārdiem, bet apdullinoši skaļi uzgrieztiem basiem. Trīsuļo sekcijas stikli un slaidkāju glāzes aiz tiem. Tukšas diemžēl, bet es dzeršu alu vakarā no brūnās pudeles kakliņa, tik rūgtu un smaržīgu, kā Tava āda.
Ir laiks, man jāskrien, jo vilcieni negaida un Tu arī nē, telefons klusē, bet zvana pārbrauktuves zvans. Tik spalgi un spilgti un nolemti tuvojas vilciens.
Stacija izgrūž mani uz pārpildītas ielas. Mans vientuļais rīts ir beidzies. Čiepst putekļaini zvirbuļi parka kokos. Arī rīt es dzeršu kafiju un ar mani būs klusums.

kad es beidzot tikshu normaalaa orbitaa??? vislaik, kaukaadi meteoriitu lieti, tad tieshi blakus uzrodas liesmojoshas komeetas un bojaajas dzineejs un nedarbojas amortizaators un mana dziive izskataas kaa nemieriiga kardiogramma... augshaa lejaa augshaa un veel dziljaak

nakts bija silta un saule rietēja tik skaisti mēs trijatā tukšā autostāvvietā un pīpe un dūmi tālumā braucošo kravas vilcienu dunoņa stāstīja par mūžību un no krūmiem spindzošie odi par gaistošiem mirkļiem mans niķīgais miers pacēlās virs koku galiem un krita lejup smagi kā klavieres mēs saplūdām ar apkārtni zaudējot jebkuru formu un saturu laiks kļuva bezgalīgs un debesis zemas.

sasodiits!
aizvakar atdziivojaas mana pusgadu vecaa pagaatne, kas jau bija paspeejusi mumificeeties. staigaaaja apkaart man, lija lietus un vinja uzsuuca sevii mitrumu un kljuva arvien dziivaaka un dziivaaka un...
kad iestaajaaas tumsa vinja uzbruka. tumsaa pa gabalu likaas ka ir ok, bet pataustot ar meeles galu viss pajuka piishljos un putekljos!

vakar glaabos pie tagadnes. ir taa veerts. lai cik skaista vai daarga nebuutu pagaatne taa tomeer mazliet nelaagi ozh it iipashi ja aiztiek. labaak lai taa glabaajas fotograafijaas. bet tagadne reibina silda miiljo un glaabj!

nu jau atkal ir labi...