*

Pūlis pārstājies, modinātāji nezvana, tāda pirmsrudens garša mutē un mazliet no plastmasas. Atkal tā vecā doma, par apgulšanos zālē un nemanāmu iesūkšanos zemē. Plūdumveidīgu izgaišanu. Miers joprojām niķojas, zibina pakaļkājas gar degunu. Atšķirīgi diapazoni, sapnī braucu ar bezgalīgiem traktoriem, es gaidu lietu. Sāp mugura no kūleņu mešanas un acis no skatīšanās acīs. Nez, vai nogurumus vai īgnums, vai vienkārši nepareizās vietas un laiki un pieskārieni. Ar čūskiņas asti pa zobiem. Tas, ko es gaidu vienmēr nokavē pēdējos vilcienos un uz pirmajiem nepamostas. Tas, kas es esmu, stāv ēnā aiz koka un smejas par slēpšanos saulesbrillēs.

Tie paši riņķi ar citiem rādiusiem.

Priekā!