*

Maģija. Maigums. Bezmiegs kā tuksnesis, pilns palsu ēnu. Griestos veroties minēt pussapņu spēlētās šarādes. Manas ēnas, ar kurām guļu, tik reālas un reizē caur pirkstiem slīdošas. Paspēt iekosties lūpā, lai neuzmodinātu blakusistabās guļošos. Tīt Tavu elpu kamolos, no kuriem sidrabainā vecumā adīt mazbērniem laimes zeķītes, ar Tavu pirkstgalu uz ādas veidotajiem rakstiem. Dūkani un bēri baloži uz palodzes sabozušies pelēkā rīta vējā. Mirklis, kas atveroties, aizber laika izraktos novadgrāvjus un rensteles, bet tam aizveroties, viegli nosmaržos pēc zemenēm un melnzemes, pēc palagos krustotiem sviedriem. Laiks audzē ķērpju ķekarus uz stumbriem ziemeļu pusē un daudzi kopīgie smaidi caur acīm virtenē savērti jau sausi un izžuvuši, kā pie alus klāt graužamas voblas. Mēs zinām cik ļoti acis prot melot, mēs skatāmies tikai uz līnijām, izliekumiem un saskares punktiem, bet brīžos, kad visi šie punkti kļūst par vienu, ir pauze bezgalībā. Ēnas mierina, ēnas smaržojot tinas apkārt, piepildot ar siltiem, baltiem, bieziem tvaikiem, kas izdzēš sirdsapziņu, trauksmi un jebkuru jautājumu.