*

flašbaki drudžaini skrien garām kā pelēki niknas mākoņu strēles. piecos no rīta uz balkona, kad saule jau uzlekusi, tā pati garša uz mēles, kas vēlā rudenī. blakus ir tālumā, kaut gan to izelpo vakardienas svelmē sakarsušais betons, uz kura rudenī tik ļoti sala kājas. atkal piezagusies nakts, kad miegs pabēdzis maliņā. es turpinu klusi ložņāt pa putekļainām gultapakšām, aplīpot aizmirstiem sapņiem, pazaudētām zeķēm un apgāžot pusizdzertas kafijkrūzes. galvā džinkst matraču atsperes un jāizvairās no kailām pēdām, kas karājas pāri gultmalēm. vaid naktstauriņa spārni starp loga stiklu un aizkariem. lēns vējš kā aizelsusies pasaules staigule kuce, plēn garām rasas siekalas šķiežot. neuzlaužamas piekaramās atslēgas, kuras tāpat kādreiz sarūsēs. tikai sarūsējis būs arī tas, ko tās sargājušas. sārtas plēksnes kā kreveles parausies gaisā un izkūpēs, paverot negribētas rētas. mazmazītiņš mazohisms kā nepiepūsts balons. elpo. elpo. elpo. ritmā. rij gaisu un pūt, līdz uzmilst sargājoša kūniņa. un sirds kā tārps graužas ārā, bet naktstauriņa spārni pa to laiku jau apklusuši.