*

Ilgojos pēc lietus. Pēc smaržīga lietus, kad no rīta peļķu malās sastājušies dzelteni ziedputekšņi. Un arī uz brūnsārtām sliežu pārmijām un smagiem gultņiem.
Naktīs brauc bezgalīgi gari vilcieni garām, monotoni vareni dunot un samaļot manus saldos sapņus miltos. Tu smiedamies saslauki un noliec plauktā.
Spokojas aizkari vējā un puķupodu kropļotie silueti logā. Tik tāli un nolemti trauc garām vilcieni.
Es aizķeros un apgāžu bļodu ar miltiem. Un sudraba mēness stīgās tie uzplaiksnot pakaras.
Tu smejies un dejo. Es stāvu pie loga un ilgojos. Nolemti aizdun pēdējais vagons un nolaižas klusums.


Klusums kārpās kā suns ar izkārtu mēli. Kāds izkāris dzeju kā veļu uz auklas ābeļdārzā. Un vakarā aizmirsis savākt. Tai uzkritusi rasa, tā valgi un vientuļi klusē.
Kauss nav ne pilns, ne pusē. Tu klusē, es dzeru. No zemes vēl atelpo diena, bet debesis nerunīgi saltas. Vēl šīs naktis tik baltas, bet aiz lielā meža jau rudens.
Rudens. Un izdzertā pudele klusē. Pa vidu mums novilkta bisektrise. Tik nejēdzīgi sīc ods, atvēziens, sitiens – un nu arī viņš ieprotas klusēt.
Austrumpusē jau lēni izstīgo sārtas tērces, kas antigravitātiski tiecas tecēt uz augšu. Nāks saule, un nomirs klusums.


Atkal tālumā dun vilciens. Vagons aiz vagona. Saules traipi austrumos uzzied kā magones. Bet man nāk miegs.
Tu ietinies flaneļa segā. Es klusumā noskatos saullēktā. Vilciens te bija un aiztrauca un varbūt arī viņam ir visa kā par daudz.
Tu sauc, lai nāku Tev blakus. Lēni sāk ieskrieties diena un trokšņi, bet man gribas lietu. Lai lāses uztvertu lieko un ieskalotu dziļumā.
Rīts kā jau rīts. Ar šķindošām karotēm kafijas krūzēs. Bet es neko nedzirdu. Mēs guļam un sapņojam klusumam.