*

ārā ir tieši tik zilganpelēkas debesis, kā Tās acis. un milzīgs pusnodilis mēness kārājas virs jumta kā plēsoņas skats. putni ir pamodušies, man jāiet gulēt. kaut kas ir tajos rītos, tajās negulētajās naktīs, kad es kaisu pelēkus pelnus uz vēl pelēkākā balkona betona un bradāju pa tiem ar nosalušām basām kājām. kaut kas ir tajos saulainajos rītos, kad mierīgas pasēdēšanas uz balkona ar tēju un brokastīm dēļ, var ziedot steigšanos svarīgās dienas gaitās. man patīk staigāt ar basām kājām. pa māju, pa zāli, pa dārza melno zemi un kā bērnībā, pa kluso - ar netīrām pēdām, palīst zem segas un sildīties. strazdu pārim, kas dzīvo starp jumtu un griestiem, ir izšķīlušies bērni un drīz būs tas laiks, kad mājās atbraucot un izkāpjot no vilciena varēs piedzerties no ābeļu, plūmju, ķiršu un visu pārējo ziedu smaržas.
pēc tam būs ceriņi.

kad biju maza, prasīju Mammai - kad beidzot būs vasara?
kad noziedēs ceriņi, - Viņa teica, - tad būs.