*

un es redzēju drakonu debesīs, gaisā sastingušu. viņš mainīja krāsas - tas sākumā bija balts, kā laimes pūķis Falkors, tad iemirdzējās zeltā, kā sen zudušu karaļvalstu godība. tas iekrāsojās ugunssārts, kā lielas kaujas priekšvēstnesis. tas biedīgi nomelnēja, it kā uzsūkdams nupat nopostītas pilsētas vēl gruzdošās drupas. es redzēju drakonu debesīs, es redzēju skudru tūkstošus brūnā, izkaltušā zemē. es redzēju drakonu debesīs. klusējošu cieņpilnā mierā. stings un nekustīgs tas karājās gaisā un tikai viņa skatiens runāja ar mani. tad lēnām viņš bālēja, viņš izplūda krēslainajās debesīs un aizejot atvēra muti, milzu žokļus, nolemtā smaidā. viņš izvēma pelēkos dienas putekļus, visas nepabeigtās domas un izšņāca caur kauliem izlaistās sajūtas. vēl reizi viņš ilgpilni noelsās un ienira vakara mākoņos. es paliku ar sauso, pirkstos irstošo zemi un skudras klusi sačukstējās bezdomu valodā, pirmlaiku balsīs. es šodien redzēju drakonu debesīs.