*

Ved mani, kur vēji skrien brīvi pār baltiem augstkalnu skaustiem; ved mani, kur rāmās ielejās aizvējos pinkaini jaki ganās. Ved mani, kur upes ēd sniegu, kur upes plūst platas un straujas. Ved mani, kur akmeņi aug un izaug par klintīm; kur akmeņi aug un stīdzē līdz debesīm. Ved mani, kur meži ir biezi un smaržīgi tvano, ved mani, kur mīt zvēri - bikli, bet neiebiedēti. Aizved mani tur, kur skatiens var klejot nepiesiets; kur acīm priekšā nav krātiņa režģi. Aizved mani tur, kur elpot var plaši, ar atvērtu ikkatru esības kvadrātmilimetru. Aizved mani tur, kur viss liekais sakalst, saplaisā un nolobās nost, kā smaidošā saulē žūstoši dubļi. Ved mani tur, kur vēji skrien brīvi pār baltiem augstkalnu skaustiem, dziedot visskaistākās dziesmas par dzīvi. Aizved mani turp un ļauj dziedāt tiem līdzi.