Es zinu, ka vajag sliedēm perpendikulāri.
Posted on 2009.06.30 at 01:07man:: sērīgs
skan: Tom Heasley - Thonis
Es zinu par asinīm, par pulsu, par zarnām. Par dūrē sažņaugtu kuņģi. Par to, kā starp ribām izlocīdamies aiztrauc dzelžaini smagi kravas vilcieni. Pāri visam, kas silts un mīksts un mikls, tik bezgalīgi gari dunēdami tie aizrit. Es zinu cik tāls ceļš ir uz mājām. Vēl tālāks kā apvārsnis, kā Kasiopeja, kā Tukums. Es esmu dzirdējusi kā rej suņi tāltālos ciemos, kodīgi sausus putekļus sarijušies, aizgūtnēm. Stingi veroties, kā vakars aizslīd garām – pa ceļam, pāri palsi krēslainai upei, lēni uzrāpjas kalnā un pazūd aiz kores. Uz vietas paliekot, es noskatos. Tagad es zinu, ka pasaules stāsts nav par mīlestību, tas ir par bezgalīgām, neremdināmām ilgām atgriezties mājās. Kā ledains ūdens lēni iztek caur zobiem, tik ātri un griezīgi izplēn vasara un smaržīgie mijkrēšļi. Vārdu secībai nav nozīmes un nozīmes nav salīdzinājumiem, epitetiem un semantikai. Es zinu, kā ņaudēdami un glauzdamies pārnāk izsalkuši kaķi un cik vienaldzīgi tie atkal aiziet neatvadījušies. Tā mēs visi mēdzam pa reizei darīt. Tik bijīgi suns ošņā pār potīti notecējušu asinstērcīti un es zinu kā ir, kad iekož zirgs. Vai uzkāpj uz kājas. Es zinu, cik neiespējami patiesībā ir apmaldīties, bet tikai un vienīgi apmaldījušies mēs klīstam, vien govis nepaceļ galvu ēdot un neskatās tālumā un neskumst, pēc tam tik rāmi un mierīgi no ganībām mājās nākot, kā jau bieži esmu to pieminējusi. Mēs kavējam saulrietus, uz saullēktiem nepamostamies un diendienām slēpjamies ēnās. Jo tā jau allažiņ ir bijis ērtāk. Un nav vairs neviena, kas saķertu tramīgāko un staltāko no briežiem aiz ragiem tikai tāpēc, lai to samīļotu. Nezinu, kāpēc tā.