*

es saožu tavu vientulību. tā viegli ož pēc dzimumorgāniem un ceriņiem un nēsā plastmasas masku, zem kuras tās seja ir mūždien sasvīdusi. sveloša, kā sirseņa dzēliens, kā vīrieša sēklas garša. kā vienmēr, neaicināta, tu iemaldies manā bērnības zemē, krīti histērijā, graizi savas rokas, sagriez arī manējās. asinis, visur asinis, visi mani brūni svārki, ar tām joda asinīm un, tad nāk mana vecāmamma un saka - bērniņ, man liekas ir atkal jāsauc ātrā palīdzība. bet no visiem pakšiem mierīgi un rimti smaida nāve.