aprīlis

Posted by [info]inese_tk on 2024.04.15 at 22:56
Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Reply to this entry:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.