*

Žurnals "Informators" un viņa nozīme

Žurnals "Informators" iznāca buržuaziskā Latvijā laikā no 10. oktobra līdz 12. decembrim 1932. gadā. Tā bija savdabīga, līdz tam neparasta mūsu legalās preses forma, ko pielietojām toreizējos buržuaziskās Latvijas politiskos apstākļos - ekonomiskās krīzes posmā. /seko izklāsts par tā laika ekonomiskajiem apstākļiem un cik zemnieku saimniecību izūtrupētas 1931. gada laikā un apstākļiem kādos rīkotas 1931. gada saeimas vēlēšanas un kā 1932. gadā tika vardarbīgi likvidēta strādnieku un zemnieku frakcija, kuru man slinkums pārrakstīt/ (..)
Kādā dienā pie manis ieradās Strādnieku un zemnieku frakcijas saeimas deputats Emils Sudmalis (..), kurš man pastāstīja, ka esot noorganizēts jauns preses izdevums, jautājums esot saskaņots ar Latvijas komunistiskās partijas Centralās komitejas pārstāvi - Frici Deglavu. Man esot partijas uzdevums darboties līdzi šai jaunorganizētā preses izdevumā. Biedrs Sudmalis bija gādājis arī par to, lai ap jauno žurnalu sagrupētu personas, kas politpārvaldei nedotu nekādas aizdomas par žurnala sakariem ar Strādnieku un zemnieku frakciju vai Latvijas komunistisko partiju.
Lai nebūtu žurnala uzturēšanā un noorganizēšanā jāiesaista daudz personu, tad tika izraudzīta komanditsabiedrība, kā juridiska organizacija - žurnala izdevējs. (..) Augusts Kalniņš un Voldemars Rubenis bija noslēguši līgumu par komanditsabiedrības dibināšanu, ko nosaukuši skaistā itaļu vārdā "Avanti" - "Uz priekšu". Itaļu vārdi fašizētai Skujenieka iekšlietu ministrijai patika un komanditsabiedrība "Avanti" pieteiktā žurnala izdošanai saņēma iekšlietu ministrijas atļauju, ko toreiz sauca par koncesiju. (..)
Par "Informatora" atbildīgo redaktoru kļuva rakstniece Austra Ozoliņa-Krauze, kura jau pirms tam izdeva žurnalu "Nord-Ost" krievu valodā. Rakstniece Ozoliņa-Krauze buržuaziskās republikas sabiedrībā bija diezgan pazīstama preses darbiniece ar neapšaubāmiem ienākuma avotiem un mantas stāvokli, kas krita svarā "Informatora" legalizēšanai. Ozoliņa-Krauze bija piedalijusies arī Vispasaules pretkara kongresā Amsterdamā. (..)
"Informatora" redakcijas izcils darbinieks bija Aleksandrs Sakss, tagad populārās padomju rakstnieces Annas Sakses brālis. Sakss bija augstākā mērā idejisks cilvēks. Materialu sagatavošanai "Informatoram", tā rediģēšanai un prasmīgam satura iekārtojumam žurnalā viņš veltīja daudz ikdienas pūļu. (..)
Žurnāla redakcijas darbā dalību ņēma arī pazīstamā aktrise Marija Leiko. Savu slavu viņa bija guvusi darbodamās Vācijas teatros un filmās. Tagad tā bija ieradusies Latvijā vairīdamās no hitleriskā fašisma, ko tā nīda līdz sirds dziļumiem. (..) Marija Leiko kopā ar Ozoliņu-Krauzi sarakstīja lugu "Marija Vaļevska", ko veltīja Aleksandram Kažokam, kura nama dažādos dzīvokļos risinājās visa žurnala rediģēšana, sastādīšana, ekspedēšana.
Lielu ieguldijumu redakcijas darbā deva arī Voldemars Rubens un daži mākslinieki, kas sāka pulcēties ap "Informatoru". Starp pēdējiem ir jāmin mākslinieks Haskins, kas bija žurnala mākslinieciskais vadītājs. (..) Zīmējumus grieza linolejumā tāpēc ka cinkografijas klišejas bija dārgas. Tos savus zīmējumus, kas bija vērsti pret sociāldemokrātiem, biedrs Haskins parakstīja ne ar savu vārdu, bet ar - I. Tenders. (..) Ar savām grafikām žurnalam daudz palīdzēja arī mākslienieki Augusts Pupa, Alfreds Žurgins, K. Bušs. Visu šo mākslinieku zīmējumus, daļa no kuriem bija iespiesta "Informatorā", 1933. gadā komanditsabiedrība "Avanti" izdeva atsevišķā krājumā ar nosaukumu "Laikmeta sejas". "Avanti" izdeva arī mākslinienka Z. Haskina 48 linogriebumus zem nosaukuma "Izvēlētā tauta". Šo krājumu buržuaziskā vara konfiscēja. Izdevās paglābt vien dažus eksemplarus. (..)
Arī Otto Grīnbergs žurnalā "Informators" ievietoja dažus rakstus. (..)
Tomēr oriģinaldarbi neizveidoja žurnala galveno saturu. To izveidoja tulkojumi no pasaules preses dažādiem izdevumiem. Tāds arī bija žurnala redakcijas darba princips, t.i. balstīties galvenokārt uz tulkoto materialu. Šo principu uzspieda politiskie apstākļi kādos vajadzēja pastāvēt žurnalam. Aizskarot jautājumu par buržuaziskās Latvijas politisko režimu, varēja sagaidīt žurnala nekavējošu konfiskaciju. (..)
"Informators" savās slejās sniedza ari romanu. Savā pastāvēšanas laikā tas iespieda visu diezgan garo, Teodora Plivjē romanu "Ķeizars aizgāja ģeneraļi palika". Šo romanu "Informatoram" tulkoja tagad popularā padomju dzejniece Mirdza Ķempe (..). Kad pārtrauca savas gaitas žurnals "Informators", tad izdevēji vēl iespieda kā vienreizēju izdevumu ši romana beigas. Vēl jāatzīmē, ka dzejnieks Eriks Adamsons tulkoja žurnalam indiešu dzejnieka Tagores dzejas (..).
Ilustrētais nedēļas žurnāls "Informators" pastāvēja tikai dažas dienas ilgāk par diviem mēnešiem. Pavisam iznāca 11 numuri un pēc tam atsevišķs izdevums minētā romana nobeigumam. (..) Pēc sava ārējā izskata žurnals bija īpatnējs, krietni līdzīgs franču preses izdevumiem un pēc sava apmēra (16 kvarta formata lappuses) tas spēja ietilpināt diezgan daudz materiala. (..)
/Alīna Vilde-Grīnberga. Mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

* ja vēlaties iegādāties žurnalu "Informators" - lūdzu, te būs https://biblio.ie/book/informators-objektvs-pasaules-preses-un-notikumu/d/1374341835
* palasīties var arī periodika.lv - http://periodika.lv/#searchResults:%23informators
* ļoti interesanta persona šķiet žurnala redaktore Austra Ozoliņa-Krauze
https://jauns.lv/raksts/sievietem/384874-starp-makslu-azartspelem-un-bohemu-aleksandras-belcovas-tuvas-draudzenes-un-mecenates-noslepumi
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:166547|article:DIVL822|query:Aleksandram%20Ka%C5%BEokam%20
* ir kaut kādas piezīmes, ka Otto un Alīnai bijušas siltas attiecības ar Mariju Leiko un viņas ģimeni, bet tad kaut kādu praktiskas (naudiskas vai mantiskas) dabas apsvērumu dēļ atsalušas skat. nākamo ierakstu
* būvuzņēmējs Aleksandrs Kažoks - Otto kādu laiku strādāja viņa birojā. šķiet bijis diezgan atvērts revolucionārajām idejām (piemēram, ļaujot savā dzīvokļu namā, kur vēlāk dzīvoja Otto un uzaugu es, organizēt visādus šitādus žurnālus un perināties revolucionāriem). Tas gan viņu neglāba no izsūtīšanas 1941. gadā. Nomira viņš 1942. gadā izsūtījumā. Bet manā Grīnbergu foto kastē ir viņa portrets ar uzrakstu - par atmiņu no Aleksandra Kažoka
* Samuils Haskins - ebreju grafiķis, mācījies pie Romana Sutas.
* nezinu vai šis teksts ir kaut kur publicēts. tās ir 12 ar rakstāmmašīnu rakstītas lapas. iespējams ir publicētas kādā revolucionāro cīnītāju atmiņu krājumā, kurus visi jau sen nodevuši makulatūrā. varbūt arī nav publicētas.. Ir publicēts krājumā "Cīņas balsis" (1959) https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:695933|article:DIVL11

(..) Gribu piezīmēt, ka ar tēlnieku K. Zāli iepazinos un sadraudzējos viesībās pie dzejnieka Andreja Kurcija (Andreju vakaros), kur ari es tiku vienmēr ielūgts. Vienā gadījumā man ar Zāli izraisījās saruna par mātes tēlu. Es teicu: "Man māte nomira, kad biju sasniedzis tikko 6 gadu vecumu..." Zāle satvēra mani savā klēpī (viņš bija fiziski stiprs, plecīgs, plats, bet es toreiz svēru tikai 72 kg), pašūpoja mani un teica: "Mate Latvija tevi vēl ilgi auklēs..." Tā arī ir noticis, nu jau viņa mani šūpo un auklē 87. dzīves gadu!
Rīgā, 24.8.88. velu vakarā
Oto Grīnbergs Latvijas PSR nopelniem bagatais jurists
/Vēstules melnraksts Latvijas PSR Arhitektu Savienības Kārļa Zāles jubilejas organizācijas komitejai. Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

oh my. man šitāds ir un vēl pāris numuri arī šķiet, ka ir pilns visu iznākušo žurnālu komplekts
https://biblio.ie/book/informators-objektvs-pasaules-preses-un-notikumu/d/1374341835
izrādās esmu bagāta

Izziņa

Biedrene Grīnberga Alina Jāņa m., dzim. 1901.g., dzīvojoša Rīgā, Pētera Stučkas ielā Nr.55. dz.33. strādā Rīgas 1. juridiskā konsultacijā par advokati. Viņas izpeļņa 1957.g. ir šāda:
Janvarī - Rub. 990,25
Februarī - " 688,50
Marta - " 794,75
Aprīlī - " 493,-
Maijā - " 344,25
Junijā - " 119,-
Jūlijā - " 178,50
Augustā - " 327,25
Septembrī - " 255,-
Oktobrī - " 246,50
Novembrī - " 204,-
/ar zīmuli pierakstīts - XII 433,25/
________________
Kopā Rub. 4.641,-
/ar zīmuli pierakstīts 5.074,25 (mēnesī 423 rubļi)/
________________

Vienlaicīgi paziņojam, ka b. Grīnbergai, tā pat kā arī citiem advokātiem atvaļinājuma apmaksa nav paredzēta. Atvaļinājumā advokāti iet paši uz sava rēķina. Izziņa izsniegta personālās pensijas kārtošanai.

Rīgas 1. juridiskās konsultacijas
Vadītājs: Iļjenko
Galvenā grāmatvede: Klāsupe

Vorkutā 3. martā 1956 g.

Sveika mīļā māte!

Tavu vēstuli saņēmu. Ļoti pateicos par to. Tu man raksti, ka esat pilnīgi vesela. Tas mani ļoti iepriecināja. Tagad es zinu, ka mēs vēl redzēsimies un runāsimies.
Tagad noteikti zinu, ka pavasarī tikšu mājās. Pie mums bija valdības komisija un manu lietu ari izsprieda man par labu. Gaidi mani pēc pāris mēnešiem, kad pienāks no Maskavas papiri. Pie mums pašlaik milzigs sniegs un dzelzceļa kustiba ierobežota
Visādā ziņā man iet labi, veselība ļoti laba. Strādāju tāpat slimnicā un labi nopelnu. Darbs man patīk, tikai ilgojos redzēt Tevi un Ritu. Rita bija atrakstījusi, ka tagad esot vesela. Gādā Tu ari par savu veselibu. Tu nedrīksti neko celt un Tev nakti vajaga gulet vismaz 12 stundas. No ritiem nekāp no gultas ārā kaut ari jau miegs ir nogājis. Palieci siltā gultā līdz pulksten 9nien, lai Tev brokastis pasniedz gultā. Vakarā ej gulet plkst 9-ņos. Izvairies no roku saslapināšanas un caurvējiem. Staigā ļoti lēnitiņām. Ēd daudz vitaminu, aizvien nedaudz lieto sīpolus. Sveicini visus, kas man labu vēlē. Uz drīzu redzēšanos.
Tavs dēls
J. Vilde*


* Jānis Vilde, Alīnas Grīnbergas brālis http://www.ieverojamiemediki.lv/v/vilde-janis/

PAVASARA NAKTS

Pie debess zvaigznes klusi trīc un mirdz,
Un viegli staigā miglas tēli...
Bet klau! Kāds savāds kliedziens žēli
Caur tālēm iet, - un krūtīs nodreb sirds...
Ak rimsti, sirds! Nāk atkal pavasars,
Tā nekliedz cilvēks savās mokās...
Gar zvaigznēm tumšas ēnas lokās:
Uz ziemeļiem trauc gāju putnu bars,
Un viņu klaigas pusnakts stundā skan;
Tās pilnas cerību un gaidu,
Bet es? Es sadzirdēju vaidu -
Ne man nāk pavasars, ne man, ne man!
/Andrejs Kurcijs "Dzeja", Rīga, 1958/

Lappusē pie šī dzejoļa ielikta Ziemassvētku/Jaungada kartīte, kurai otrā pusē Otto rokrakstā rakstīts:

1978. gada 27. decembrī
Es pie sava galda
lasu
recenzēju
kontroldarbus studentiem

Romulite pavisam klusa, klusa tā kā pelīte savā tahtiņā pret lielo logu dus un dus; izteidzas ari virtuvē un cigaretes smēķē, traukus mazgā. Virtuves nokopšanu katru vakaru viņa uzlūko par savu pienākumu un apzinīgi, atbildīgi pilda, pilda...
Antilite - lielā tahtā pussēdus vienmēr lasa un lasa ar nopietnu seju, bāla, lakatiņš ap galvu, mati nav sirmi, vitāli aprauga sevi - un cer un cer uz dzīvi, kaut jau otro ziemu smagi slimo un temperaturu mēra un atkal mēra
Kas būs? //////////////// - ? Kas to zin.
pl 1/2 22

(Romēna tajā laikā jau labu laiku slimoja ar šizofrēniju. Antilite - tā Otto sauca Alīnu - slimoja ar vēzi (ja nemaldos leikēmiju) un nākamajā gadā nomira)

13. IV 58 g
Svetdiena. pl 21:30

Šodien mēs Otto, Kurts, Eriks, Romite, es aizbraucām uz Jūrmalu, Dubultiem. Gājām pie Kurcija - Rakstnieka mājā. Mūs panāca Atis Ķeniņš un dzejniece Austra Dāle. Bijām nodomājuši iet pie Kurcija, bet tā kā gribējām vēl pastaigāt, tad gājām uz jūru. Jūra vēl ledū, tikai vietām redzams ūdens - saulaina skaista diena. Eriks priecīgs pa plašumiem lēkā no viena smilšu kāpas ciņa uz otru. Pēc pustundas mēs - Otto, Eriks, es gājām pie Kurcija, bet Romīte ar Kurtu vēl pastaigājās.
Pie Kurcija bija Ķeniņš un Dāle. Neko daudz nevarēja runāt. Kurcijs uzdāvināja savu dzeju izlasi "Dzejas" ar Griguļa priekšvārdu. Šai sakarībā Kurcijs pastāstīja, ka Grigulis teicis, ka nu "laikam viņš savu vainu pret Kurciju būšot izpircis. Vainīgs jau bijis Jānis Niedra. Tai laikā pat Andrejs Upīts no Niedras baidījies!! Ja Jānis Niedra nepatīk nevienam cilvēkam, tā pat kā Ernestīne Niedra - tā tiek dēvēta par Latvijas Beriju.
Eriks jutās ļoti labi. Skrēja visu laiku runāties ar dažādiem cilvēkiem. Sevišķi runīgs bija ar Araju - Bērci.
Austra Dāle nolasīja savu jauno dzejoli - putniem un lidmašīnai Tu-112.
/Alīna Grīnberga. rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


Kurts - Kurts Švars, atomfiziķis, Romēnas vīrs
Romīte - Romēna Švarca, Otto un Alīnas meita, mana vectante
Eriks - mans tētis, 58. gadā viņam ir 5 gadi
Andrejs Kurcijs - rakstnieks, politiķis. kaut kad teicis Alīnai - "Tu esi man Parīze"
Atis Ķeņiņš - sabiedriska un politiska personība ar visai vētrainu dzīvesgājumu
Austra Dāle - dzejiniece, tulkotāja, A. Ķeniņa sieva
Grigulis - Arvīds Grigulis - padomju rakstniecības ideologs
Andrejs Upītis - lec kā krupītis
Jānis Niedra - sūdīgs rakstnieks un padomju funkcionārs, žurnālista Ērika Niedras vectēvs
Ernestīne Niedra - Ernestīne atrodama manā dzimtas kokā, pilnīgi pretējā zarā nekā Grīnbergi. Viņa bija manas mammas vecāsmātes māsas vīra māsa. mamma atceras kaut kādu ciemošanos pie Ernestīnes agrā bērnībā - vasarnīcā Langstiņos. tajā pašā zarā atrodama arī Anna Laicena, Linarda Laicena sieva
Berija - No 1938. gada līdz 1945. gadam vadīja PSRS represīvo aparātu
Arājs - Bērce - kā rakstīts vikipēdijā - profesionāls revolucionārs

p.s. minētais Kurcija krājums atrodas vecāku grāmatplauktā. tajā divi ieraksti:
1. Jaunu vārdu es debesīs sviežu! Vēro Tu viņu un tālāk meti! A. Kurcijs
2. Romulitei ar daudziem laimes vēlējumiem dzimšanas dienā, ļoti sniegotā pavasarī - 1958. gada 2. aprīlī. Rīgā, papsis: Otto Grīnbergs (dzejas grāmatas autora draugs)

vēl viens Otto aspekts ir dzeja. viņš cauri visai dzīvei ir rakstījis ļoti sūdīgu un neveiklu dzeju. nu tādu, ka man brīžiem ir neērti (sveškauns) lasīt. pārsvarā uz visādām noskretušām lapiņām, kas pilnīgi nekategorizētas sabāztas aploksnēs. vai arī mētājas starp citiem dokumentiem. ir arī viena kladīte. taču - ja no mākslinieciskās puses tas viss ir lielākoties nebaudāms, tad šis un tas noder biogrāfiskās puzles likšanā. nu vai arī gluži otrādi - rada aizvien jaunas mīklas.

Pārdoma

Divas reizes miru:
Septiņpadsmitā un
Četrdesmitpirmajā,
Tomēr nenomiru...

Biju briesmās divas reizes:
Divdesmitastotajā un
Piecdesmitpirmā gadā
Bet atkal dzīvs bez raizes...

Kas no nāves glāba?
Kas prom briesmas vīla?
Cilvēks... Cilvēks! Labais!
Viņa sirds un mīla...

Tagad redzu:

Kareivs zirgā ašā...
~~~~~~~~~~~~~~ (tur tiešām ir tādi ar zīmuli salikti vilnīši, viņš acīmredzot ir mēģinājis arī grafisko dzeju)
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Ārsti Ivanovā...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Draugi Rīgā - pašā...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Draugs, kas Krievu zemē...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~

14. XI 1964 19:05 AZ*

*viņš dzejas pārsvarā paraksta ar pseidonīmu Atis Zaļkalns

Kaut kādā ziņā sanāk, ka es tikko atrisināju pirms ~120 gadiem notikušu, neatklātu slepkavību. Noslepkavotie cilvēki atradās manas ģimenes čemodānā. Amazing.

Domāju par tiem rudzu laukā nozūmētajiem žandarmiem. Mēģināju kaut ko atrast periodikā, bet neko neatradu. Varbūt nepratu izvēlēties pareizos atslēgas vārdus. Ierakstīju jautājumu FB Dzimtas detektīva grupā. Un lūk, mani žandarmi -
“Pēteris Grīnbergs tiešām apzināto mežabrāļu pulkā neparādās, bet tas tikai liecina, ka viņam tajā skarbajā laikā izdevies gan izdzīvot, gan izvairīties mo represijām. Pazudušo divu cara kalpu liktenis gan ir interesants. Par to ir rakstījis tā apvidus mežabrāļu kustības vadītājs Jānis Liepiņš (Steņka) ( sk. Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata. - R.: Avots, 1980, 159. lpp.). Arī arhīvā: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 117. f., 1. apr., 1767. l. Uzvārdi liekas ir Pečulis un Budiks, Rīgas Avīzē 1906. gada 23. nov. ir ziņa, ka gubernators licis izmaksāt atraitnēm Monikai Pečulis un Marijai Budink vienreizējo pabalstu 50 rubļus.
Viņi abi, liekas dzērumā, publiski izlielījušies, ka noķeršot meklēšanā izsludinātos mežabrāļus, bet tikuši vien līdz pirmajiem krūmiem, kur pazuduši bez vēsts. Viņus tiešām ilgi meklēja, Liepiņš to ir aprakstījis. Liels paldies par tādu ziņu!” Pētniece Līga Lapa

Esmu dzimusi 1901. g. 20. jūnijā Turkalnes pag. (tagad Ikšķiles) laukstrādnieku ģimenē. (..) 1907. gadā tēvs sāka strādāt Rīgas ostā. Drīz viņš saslima un bija spiests no darba aiziet un iestāties darbā iebraucamā vietā "Zelta Lauva" Lielā Maskavas ielā Nr. 143. Māte strādāja turpat pie šīs iebraucamās vietas īpašnieka kā apkopēja. (..)
Kad Rīgu 1917. g. rudenī ieņēma vācu armija, pie mana brāļa nāca un nesa boļševiku proklamācijas Jānis Tomsons un Auzenbahs. Brālis mani "nozvērināja" nevienam par šīm pakām nestāstīt. (..) Kādu dienu Auzenbahs atnesa paku, ko mans brālis aiznesa. Drīz vien mūsu dzīvoklī atnāca 2 vācu žandarmi un sāka pārmeklēt dzīvokli. Es atrados sētā. Tur arī paliku, lai sagaidītu brāli un pateiktu, ka dzīvoklī notiek kratīšanas. Brālis man arī pateica, ka virtuves galdā atvilktnē atrodas dažas proklamācijas, lai es mēģinot tās paņemt. Pats viņš aizsteidzās projām. Žandarmi bija iegrimuši grāmatu pāršķirstīšanā, nepievērsa man uzmanību. Tāpēc man izdevās izņemt no atvilktnes proklamācijas. Noglabāju tās uz krūtīm, uzkāpu zirgu staļļu jumtu stāvā un tur proklamācija ieraku smiltīs. Augstāk minētie notikumi mani saistīja ar revolucionāro kustību. 1919. gada janvārī iestājos Komjaunatnē. (..)
Šai laikposmā Komjaunatnes uzdevumā organizēju literaturas izplatīšanu, izbraucu arī uz rajoniem, kur nodevu komunistisko literaturu (..). Šajā laikā sastāvēju arī propagandistu pulciņā, kurš biedra "Spieķa" (Jāņa Ēķa) vadībā studēja politekonomiju. Šai pulciņā piedalījās arī "Čiepa" un "Saulgrieze" (Dobris un Leimane), kas izrādījās provokatores un tā 1920. g. 22. maija naktī tiku arestēta kopā ar savu brāli - Rīgā, Maskavas ielā Nr. 135. Mājās man neko neatrada, pret mani bija tikai provokatoru liecības. Arestēja ap 60 biedru. 3 nedēļas ieslodzīja politpārvaldē, bet pēc tam Centrālcietuma 4. korpusa pirmā vieninieku kamerā. (..)
1922. g. beigās, tā kā politpārvaldes spiegi man pastāvīgi sekoja, tad uz laiku tiku no pagrīdes darba atbrīvota. (..)
1924. g. smagi saslimu ar plaušu tuberkulozi un veselu gadu gulēju gandrīz uz gultas. Palīdzību man sniedza MOPR-s*. Kad sāku atveseļoties, tad uzsāku atkal darbu pagrīdē, bet politpārvaldes spiegi man sekoja, arī darbu dabūt bija neiespējami.
1926. g. martā aizbraucu uz Franciju. Dzīvoju Parīzē, Lasonā, Nicā, kur mani arī uzņēma Francijas komunistiskajā partijā par biedri. Strādāju Raimonda Dunkana (Izidoras Dunkanes brāļa) dekoratīvās mākslas darbnīcā Nicā. Pēc tam Parīzē. (..)
1933. g. septembrī LKP uzdevumā piedalījos, kā delegācijas vadītāja I Starptautiskā pretfašistu Kongresā Parīzē. (..) Tiku ievēlēta Kongresa Manifesta izstrādāšanas komisijā. (..)
No 1936. g. - 1939. g. strādāju Spānijas Republikas vēstniecībā Rīgā, piedalījos palīdzības organizēšanā spāņu republikāņiem viņu cīņā ar fašismu. uzturēju sakarus starp Spānijas Republikas vēstnieku Rīgā Ceferino Palencia un LKP Centrālo Komiteju.
Alīna Vilde Grīnberga. Autobiogrāfija
/kompilēts no 4 līdzīgiem dokumentiem mašīnrakstā, kuros atšķiras cik daudz kurš notikums izklāstīts. faktoloģisku atšķirību nav. Alīnas Grīnbergas arhīvs. 1971./

*Starptautiskā organizācija palīdzības sniegšanai revolucionāriem (1922.-1947. g.; krievu “Meždunarodnaja orgaņizacija pomošči borcam revoļucii”), saukta arī “Starptautiskā sarkanā palīdzība”.

Savus piedzīvojumus kaujinieka gaitās viņš* vēlākā dzīvē, kad carisms un baronība jau bija aizgājuši nebūtībā, atkārtoti izklāstīja ģimenes un draugu lokā ar atzīstamu meistarību. Tad klausītāju priekšā atainojās “meža brāļa” bruņotā sadursme starp diviem cara žandarmiem Taurupes “Brikumu” mežmalē, kurus viņš tur pieveicis. Ar “Brikumu” saimnieka palīdzību tie aprakti laukā, kas bijis sagatavots rudzu sēšanai. Rudzi tūliņ arī iesēti un nekāda cara valdības iestāžu izmeklēšana nav atklājusi notikuma patiesību, žandarmi “pazuduši bez vēsts”.
No - Daži vārdi par dzīvi un cīņu (Autobiogrāfiski fragmenti).
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*Pēteris Grīnbergs

Krimas aneksijas un pilna mēroga iebrukuma Ukrainā gadadienām par godu dažas tematiskas fotogrāfijas no Otto arhīva

( karš )

vispār es par pašreizējo situāciju jūtos ļoti līdzīgi kā K. diezkas nav.

vakar vakarā, kad jau taisījos vērt ciet kompi un likties uz auss, pēkšņi saklikšķēja info, ko jau ilgāku laiku nebiju varējusi salikt loģiskā bildē. dažas random virspusīgas Otto piezīmes + dažas bildes Otto albumā, kurām otrā pusē rakstītie personu vārdi visu laiku nelīmējās nekur iekšā, bet bija sajūta, ka būtu jālīmējas + viena īsa periodikā atrasta ziņa, kurā minēta virkne vairāku personu dokumenti, kuri tiek pasludināti par anulētiem, jo sadeguši. mazliet pārgalvīgi un bez rūpīgas mācītāja rokas izdarītiem, nule saliktās puzles apstiprinošiem, ierakstiem baznīcu grāmatās atļāvos visu uzreiz salikt Geni un nekavējoties pievienojās zars, kurā viss sakrita.
šodien, turpinot skatīt tālāk, nonācu pie tā, ka Otto mātes brāļa dēls, tātad Otto brālēns, darbojies pretošanās kustībā, kureliešos, palīdzējis organizēt bēgļu laivas, līdz ar pēdējo kuģi pats aizbēdzis uz Vāciju un tālāk uz Kanādu. viņa dēlu - Minestres ģimnāzijas skolnieku, savukārt, čeka 80. gadu sākumā izraidījusi no Latvijas. šīs gadījums diezgan plaši aprakstīts visādos preses izdevumos. te daži piemēri:
ārzemju prese (Austrālijas Latvietis)
padomju prese (Padomju Jaunatne)
situācijas izklāsts no pašu iesaistīto puses (ELJA Informācija)

+ Haralds jaunākais 90. gados no Kanādas pārcēlās uz LV un viņu pazīst manas dziedāšanas biedrenes - trimdas latvietes. ja es šajā taciņā neesmu nekur kļūdījusies, tad viņš ir mans second cousin twice removed (latviski tas ir 3. pakāpes brālēns?).

Mūsu mīļai, labai, tuvai radiniecei I. Grīnbergai, dzimušai Smiltenē 1985. gada 30. jūnijā (tūliņ pēc Pēterdienas kā saucās sencis)
Sniedzam Tev, dārgulīt, mīlulīt, zeltgalvīt - pirmo dāvaniņu - rožainas krāsas (kas meitenei piestāv!) kristala šaliti, kur nolikt rakstāmpiederumus, ja dzīves gaitās kļūsi rakstniece, dzejniece, žurnaliste vai publiciste, vai ari ārste, inženiere, fiziķe (kā vectēvs), vai juriste (kā vecvectēvs), varbūt izcila sportiste utt. Vienmēr šī šalite noderēs! Šālīte novietojam divas tafelītes šokolādes Taviem vecākiem, bet brālītim Arnim jau vakar iedevām...
Dzīvē ir jāmācās, jāstrādā visu mūžu un jāmīlē visu mūžu. Lai Tavs mūžs, Inesīte, būtu 100 gadus garš, tad šeit pievienojam ari simtu rubļu naudaszīmi, lai Tev vecāki varētu iegādāties pirmās rotaļlietiņas, ar ko mācīties izaudzināt dzīvei vajadzīgos minētos trīs pamatus. Esi laimīga un veselīga, gudra un darbīga!
Tavs vecvectēvs Otto Grīnbergs, pensionārs
Tava vectēva māsa Romēna Švarca dzimusi Grīnberga, ārste, invalīde*
Rīgā 1985. gada 7. septembrī (Tava vectēva Raimonda dzimšanas dienā)

es viņu mazliet atceros. man bija trīs gadi, kad ievācāmies Tērbatsielas dzīvoklī. viņš nomira, kad man bija četri - 87 gadu vecumā. man šķiet vēlāk viņš mazliet spokojās. galu galā bija tur nodzīvojis ~50 gadus. mums tur bija čīkstošas parketa grīdas. lielajā istabā stāvēja divi atpūtas krēsli, kuros sēžot un mazliet sakustoties radās ļoti specifiska parketa/krēslu kāju čīkstoņa. tieši sienai otrā pusē bija mana istaba - rakstāmgalds, pie kura pavadīju daudz laika. mani salīdzinoši agri sāka atstāt vienu mājās un es regulāri dzirdēju viņa šļūkājošos soļus un atpūtas krēsla/parketa čīkstēšanu aiz sienas. cik atceros - man nebija bail. bija tāds vatever - ā, Otto Petrovičs atkal atnācis. ja pareizi atceros, viņš pārstāja nākt, kad mācījos kādā 2. - 3. klasē.

*Romēna it kā sajuka prātā, kad uzzināja, ka viņas vīrs, pasaules klases atomfiziķis Kurts Švarcs, viņu krāpj ar savu asistenti (kuru vēlāk arī apprecēja). aizbrauca uz Šmerli un pārgrieza vēnas. garāmgājēji viņu atrada un izsauca ātros. pēc tam tika uzstādīta diagnoze - šizofrēnija. labajos posmos viņa dzīvoja pie Otto, bet, kad palika traki, tad Tvaiķenē. arī viņu es mazliet atceros.

Tēva stāsti par meža brāļa gaitām un viņa dedzīgā pārliecība par strādnieku šķiras ideāliem mūs bērnus (Frīdbertu, Otto, Olgu) ļoti ietekmēja. Tikai viens viņa dēls Maksmiljāns, kurš pēc mātes nāves auga viņas brāļa ģimenē, bija ārpus šīs ietekmes.”
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

Sākās bāreņa un pabērna gaitas. Pēc bērēm bija ieradies mātes brālis un mazāko bāreni Maksi aizveda sev līdz, no ta laika viņš auga šķirts no mūsu ģimenes un nekad ar viņu vairs ģimene nesaauga. Es un viņš - tās divas dzīves, tie divi bezgala dažādi dzīves ceļi.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/


Paskatījos, ko nozīmē Maksimiliāna būšana “ārpus ietekmes” un “bezgala dažādais dzīves ceļš”. Maksimiliāns tātad taisīja karjeru Latvijas armijā un bija ticis līdz leitnanta pakāpei. Dienējis 10. Aizputes kājinieku pulkā. Saņēmis Viestura ordeņa 2. pakāpes goda zīmi. Pēc Otto piezīmēm spriežot, viņš mirst 1964. gadā, bet nav īsti skaidrs, kas ar viņu notiek un, kur viņš paliek, kad Latvijā uz palikšanu nostiprinās padomju vara.
https://www.familysearch.org/search/film/103401464
https://www.familysearch.org/search/film/103948378

tā kā es šodien prokrastrinēju vienu diezgan svarīgu uzdevumu, tad lūdzu, jums vakara pasaciņas vietā, vēl viens Grīnbergu spams

***
Es redzu arī kā ganīju aitas, kuras vienmēr skrēja pie pupām, ko kaimiņu mājas iedzīvotāji bija sakrāvuši zārdos. Man vēl tagad ausīs skan kaimiņa stipri kliedzieni: Vecen, aitas pie pupām!" Jo es biju sasiets sieviešu lakatos un bikšu vietā bija kleita. Tāds tupēju rudens vēsumā un uzraudzīju aitas.

***
Otra vasara manās cūkgana gaitās iezīmējas ar manu slimo kāju. Olga* iegūst jaunu nodarbošanos. 1910. gada* oktobrī piedzimst Gustavs*. Atceros, kā pirmo reizi viņu gāju skatīties: sarkans, mazs, kliedzošs. 1911. gada vasarā viņš guļ mazā raspuskā un Olgas galvenais uzdevums uzraudzīt viņu. Iepriekšējā vasarā Olga bieži nāca talkā cūkas ganīt. 1911. gadā es paliku viens ar savu cūku armiju. Pašā vasaras vidū nopļautā rudzu laukā uzskrēju uz kāda veca asa kaula un pārdūru kāju. Drīz sākās asins saindēšanās. Milzīgas sāpes. Murgi. Atceros, kā pamāte* pienāca pie gultas un jautāja: “Vai tu gribi iet pie savas mammiņas? Tur tev nebūs slikti…” Es biju kļuvis lieks. Cūkas kvieca pa aploku. Es varēju mirt. Tēvs mani lika ratos un guļus veda pie ārsta. Pa ceļam Vīķēnu muižiņā* lūdza ledu, ko likt pie sapampušās karstās kājas. Aizveda Brakos un atstāja ārsta mājā. Vēl tagad atceros, kā guļu kādā tukšā istabā uz daktera kušetes. Apkārt skapji. Viens un nakts, sāpēs un bērna domas.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*Otto māsa Olga, precējusies - Asare. Viņas znots bija Annas Sakses personīgais šoferis.
*Otto ir dzimis 1902. gadā, attiecīgi viņam tad ir 8 gadi
*Gustavs Grīnbergs, Otto pusbrālis. Kritis 1941. gadā kaujā pie Serpuhovas, kā sarkanarmietis, protams.
*Otto māte Kristīne 1908. gadā mirst no “grūtas slimības” (turbekuloze?) un tēvs apņem jaunu sievu - Paulīni.
*īsti nesaprotu, kas ir Vīķēnu muižiņa. pa ceļam no Alīdzēniem uz Brakiem ir Mazozolu muižiņa.

Mana dzīve iesākās Cēsu pilsētā. No šās pirmās dzīves vietas es nekā neatceros. Tad sekojis Vijciems. Par to ari nav nekas atmiņā. Tāļāk Taurupe. Taurupes mežsarga mājiņa liela meža malā vēl šodien ar savām ainām acu priekšā.
1905. gads. Revolūcija. Tēvs meža brāļos. Glabā ieročus, piedalās kaujās. Nošauj divus cara žandarmus. Vienu baronu. Uzbrukums otram baronam nesekmīgs. Muižu dedzināšana. Nodevēju sodīšana. Tas viss ir dzirdēts no tēva nostāstiem.
Tagad es vēl redzu acu priekšā, ka maļ cigoriņus un stampā lielās burkās kafiju. Decembris. Uz mazo meža mājiņu visi ceļi aizsniguši. Pēkšņi pa Poču ceļu, gar Lāču aploku dodas vesela virkne pajūgu. Tēvs, māte, mēs visi četri bērni pielīpam pie loga: kas tie tādi. Braucēju virkne vienmēr tuvojas un griežas iekšā pa mūsu majiņas ceļu. Majiņu ielenc cara soda ekspedīcijas sūtīti zaldāti. Sākas kratīšanas. Viens zaldāts ieiet otrā istabā un rausta pie sienas pakarto, tēva izgatavoto koka lelli. Vēl tagad redzu, ka zaldats garā pelēkā šineli un lielos zābakos stāv un aiz diedziņa rausta lelli, kas lec un cilā rokas un kājas. Tad tēvam liek doties līdz uz meža šķūnīti, lai uzrādītu paslēptos ieročus. Tēvs saka, ka nekādu ieroču tur nav. Daļa zaldātu aizbrauc uz mežu, paņemdami tēvu līdz. Pēc dažām stundām ir atpakaļ. Kā vēlāk tēvs stāstīja, ir svieduši no šķūnīša sienu, rakuši, kratijuši, lai atrastu paslēptos ieročus. Acīmredzot, kad bijis apracis. Tomēr pārmeklēšana līdz galam nav izdarīta un ieroči, kas bijuši paslēpti zem siena pie pašas šķūnīša baļķotās grīdas tā ir palikuši neatrasti, laimīgi.
Ekspedīcija no šķūnīšiem atgriežas, Tēvam liek braukt līdz uz soda ekspedīcijas mītni Meņģelē. Vakara krēslā visi dodas ceļā. Tētiņu aizved. Viņš ar saviem staltiem pleciem, liels un plats, novietojas vienā no pajūgiem starp zaldātiem pelēkos šineļos.
Kā vēlāk no tēva stāsta uzzinājām, viņš aizvests uz Meņģeles pili, kur atradusies soda ekspedīcijas vadība. Bijis jāstājas tās priekšā. Kā liecinieks uzstājies “dumais Mārtiņš” no Brikumiem. Ejot cauri priekštelpām bijis jābrien pa asiņainam ūdenim, zemē gulējuši sasisti, kas aplaistīti ar aukstu ūdeni, kad tie paģībuši. Liecinieks “dumais Mārtiņš” nobijies, kāds zaldāts to parāvis aiz cepures. Lai noņemot cepuri pie tiesas galda. Bet Mārtiņš jo vairāk saķēris cepuri ar abām rokām un turējis to cieši galvā. Defektivā runa vēl vairāk sākusi šļupstēt un beidzot viņš nemaz nav varējis parunāt. Tā liecinieks atkritis. Tēvs atlaists, lai iet mājās. Viņš nācis atpakaļ naktī pa to pašu ceļu, kur vakarā vests. Kavējies pie domām, kādas tam /nesalasāms/ promvedot. Toreiz bijis daudz tādu gadījumu, kad cara žandarmi savu upuri paveduši, tad izgrūduši no ragavām un nošāvuši, pēc tam paziņots: “Bēgot nošauts”. Tēvs nolēmis, ja tā notiks ar viņu, viņš pretosies līdz pēdējam, kaut zobiem pārkodīs kādam cara kalpam rīkli. Tagad viņš nāk mājās domādams, kā neizdevās viņam neko pierādīt. Laimīgais. Viņš grib steigties ātrāk un nogriežas no ceļa, lai ietu taisni caur “Lāču” aploku, kur jāšķērso lieli dīķi. Dīķī ielūst ledus un viņš grimst ūdenī. Tomēr pieķēries pie /nesalasāms/ kārts un izglābies. Tā izglābies no divkārtējām briesmām viņš laimīgs atgriežas mājās un visu mūžu paliek uzticīgs revolūcijai un strādnieku lietai.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī, Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/



Īsumā par Pēteri Grīnbergu (1869 - 1927)
no Cēsu Kūduma pagasta
1890 - 1892 dienējis obligātajā dienestā Varšavā
Strādā Cēsīs kā strādnieks dažādās vietās, tai skaitā Ruckas kokzāģētavā, kur 1903. gadā nozāģē kreisās rokas pirkstus
Pārceļas uz Vijciemu pie pirmās sievas radiem, 1904. gadā tur pabeidz mežsargu skolu
1905. gadā dabū mežsarga posteni Taurupē un dzīvo mežsarga mājā "Mežvidi"
Kaut kādu laiku ir kroņa mežsargs Slātē, Kurzemē, jo Vidzemes baroni, viņam negrib dot darbu - politiski aizdomīgs
No apm 1910. gada dzīvo otrās sievas dzimtas mājās Ogres pagasta "Alīdzēnos"
Kaut kad tiek pie sīksaimniecības Koknesē - "Zaļkalni", kur arī nodzīvo līdz mūža galam.

p.s. diezgan gabaliņš bija ko viņam iet decembra naktī mājās - https://i.imgur.com/HhvmLDq.jpeg
"Mežvidi" esot karā nopostīti, nezinu kurā. Bet pēc rakstītā viņi kaut kur te blakus starp Lāčiem, Počiem un Brikumiem ir bijuši. Tā ir 20. gadu Latvijas armijas karte. Mūsdienu kartē vairs nav nevienas no minētajām mājām - https://i.imgur.com/aJKG5SJ.jpeg

vecie Grīnbergi manā dzīvē uznirst ar retu, bet tomēr regularitāti. ik pa pāris gadiem. otrajā kursā LKA rakstīju kursa darbu "Kultūras dzīves atspoguļojums Grīnbergu ģimenes arhīvā". pats darbs, gan bija pilnīgs sūds. Pirmajā kursā maģistrantūrā rakstīju referātu (un sanāca pat visnotaļ jēdzīgs) pie Ievas Kalniņas - "GRUNDONIS - GRĪNBERGS. Annas Sakses romāna “Dzirksteles naktī” tēla Grundoņa salīdzinājums ar tā iespējamo prototipu – Otto Grīnbergu." Kaut kā visu laiku liekas, ka viņiem vēl ir ko teikt. Un man ir pārāk daudz jautājumu, kuri šķiet neatbildami. viens no tiem - kas īsti viņi bija?
mums ir info par viņu vētraino un aizraujošo dzīvi komunistiskajā pagrīdē starpkaru periodā, mums ir info par viņu salīdzinoši rāmo un stabilo dzīvi padomju laikā, kas sevī ietvēra arī grūti iedomājamus ārvalstu ceļojumus (Otto ir bijis arī ASV, tai skaitā delegācijā Baltajā namā, bet par šo braucienu neesmu pagaidām nekādas piezīmes atradusi). Un tad ir periodikā atrodamie kultūras darbinieka un publicista Jāņa Mauliņa raksti, kuros Otto pieminēts šādi:

*) Iespējams, ka mūs aizstāvēja arī godīgi mācību spēki: Oto Grīnbergs, Līvija Jaunzeme un citi. Toreiz otru aizstāvēt bija tik bīstami, ka labāk bija nevienam neteikt, ka esi kādu aizstāvējis, tāpēc bieži pats izglābtais līdz mūža galam neuzzināja, kas bijis viņa labdaris un vai vispār tāds bijis. Neaizmirstams ir Oto Grīnberga garīgais atbalsts, ko viņš vienādā veidā vairākiem no mums savā dekāna kabinetā izteica šķiroties: “Turieties, nenokariet galvu! Ja būsiet vērtīgi cilvēki, mēs jūs aizstāvēsim, dabūsim atpakaļ pat no Sibīrijas.” To viņš teica katram zem četrām acīm, pārliecinājies, ka neviens cits nedzird. Runāja droši un pārliecinoši, un man radās nojauta, ka viņš ir mūsējais, cīņu biedrs. Vēlāk noskaidroju, ka nojauta bijusi pareiza. Lielais vairums studentu (un ari pasniedzēji) tomēr palika pārliecībā, ka O. Grīnbergs ir zvērināts komunists, un aizmugurē viņu lādēja. To pieminu tāpēc, ka ari mūsdienās netrūkst ekstrēmistisku vientiešu, kas par pretiniekiem nosauc savus sargus un aizstāvjus. (1990)

*) Nupat dzirdēju atsauksmes no klausītājiem par manu radiorunu piektdien, 27. maijā. Mauliņš tā lieloties ar VDK darbības pazīšanu, ka rodoties pamatotas aizdomas par viņa paša sadarbību ar čeku. Redz, cik vienkārši! Pirmā mirklī uzvirmoja niknums, jo tā var spriest tikai cilvēki, kas absolūti tīri... stāvējuši malā un nekad nav pat domājuši cīnīties pret padomju varu. Katrs, kas vismaz plānoja kaut ko darīt un nebija prāta paviegls, vispirms sāka iepazīt savu pretinieku. Turklāt piebildīšu Otto Grinberga vārdiem: "Mācītam juristam taču jāzina, kā darbojas mūsu slavenie drošības orgāni." To viņš teica brīdinādams un reize mācīdams. Otto Grīnbergs, šis fantastiskais pagrīdes meistars! Kad mani sita par demogrāfiju un par romānu "Kājāmgājējs", satikos ar viņu Vērmaņparkā. Viņš teica: "Jūs esat izdarījis lielu darbu, daudz lielāku, nekā pats apzināties." Viņš prata atbalstīt īstajā brīdī Un paskubināt vajadzīgā virzienā. Man toreiz likās, ka viņš zina, ko es daru slepeni, un slavē arī par to, jo atklāti es jau faktiski neko lielu nebiju paveicis: viens romāns, demogrāfiskie raksti, stāsti. Varbūt viņš lasīja manas domas pa nezināmiem kanāliem, uztvēra to, ko bez manis nedaudz zināja tikai viens? Dīvaini, ka no viņa iespējamās zināšanas es nebaidījos, bet, gluži otrādi, izjutu drošību, atbalstu Zinātne vēl nav noskaidrojusi, kas tie par dīvainiem starojumiem starp cilvēkiem. (1994)

*) bija daudz citu "buržuāzisko nacionālistu", kas nēsāja vēl dzelžaināku komūnistu masku nekā minētie. Dažus pazinu tuvāk. Juridiskās fakultātes partijas sekretārs Otto Grīnbergs, LVU rektors Jānis Jurgens, docente Līvija Jaunzeme (Paula Dzērves dzīves biedre). Viņi visi miruši, bet par viņiem sabiedrībā joprojām nav patiesa priekšstata. (1998)

*) Trešā lekcija bija Valsts un tiesību teorijā, ko lasīja Otto Grīnbergs, iznesīgs vīrs zeltītās acenēs, dzelžainu jurista stāju. Kad šis docents ienāca auditorijā, šķita, ka viņam līdzi ieplūst kaut kas ciets un negrozāms un reizē romantiski skaists. Plata piere, iesirmi blondi mati, romisks profils un pelēkas vērīgas acis veidoja klasisku galvu. Un žesti. Tie apbūra ar pirmo kustību. No viņa dvesa saspringts miers un pārliecība. Viņš pavirši apsveicinājās ar auditoriju. Tāda nevērība šim docentam piestāvēja, likās dabiska. — Pirmais kurss? lesācēji studenti? — viņš asi jautāja, ar roku pamādams tādu galantu žestu, kādu Vilnis savā mūžā vēl nebija redzējis. Tas pauda gan pārliecību, gan izaicinājumu. Seja palika nopietna un neizdibināma, tikai tēraudpelēko acu skatiens pārslīdēja auditorijai kā izkausēta metāla šalts. — Man jālasa lekcijas par specifisku tēmu, kas jums būs pirmās īsti juridiskās lekcijas, — viņš turpināja, vēl reiz strauji pamādams ar roku, it kā izslēgdams jebkurus iebildumus. Balss bija bezkaislīga, bet saspringta un stindzinoši asa. Viens otrs students bailīgi sarāvās, noliecās pār papīriem, bet Vilni docenta skaudrā nopietnība sajūsmināja. Kursa vecākais piecēlās, brīdi stāvēja, baidīdamies pasniedzēju traucēt. Grīnbergs pavīpsnāja un jautāja: — Kāpēc jūs stāvat? — Un ar atbrīvojošu žestu pamāja: — Lūdzu, runājiet! — Piedodiet! — students sacīja. — Es jums uz katedras noliku žurnālu ar studentu sarakstu. — Kas man ar to būtu jādara? — Grīnbergs ironiski jautāja. — Ar jūsu uzvārdiem es iepazīšos eksāmenā. — Un viņš stiepa roku ar žurnālu uz kursa vecākā pusi. Tas vēl gribēja kaut ko jautāt, bet neiedrošinājās. Tad pasniedzējs brīdi lūkojās papīros, kā kaut ko pētīdams un pārdomādams, un pēkšņi jautāja: — Vai te klāt būtu Avots? — Un piebilda: — Vilnis Avots. Tas bija pārsteigums. Vilnis strauji piecēlās. Pelēkas caururbjošas acis brīdi pētīja viņu. — Jūs esat pareizi rīkojies, izvēlēdamies jurisprudenci, — docents labvēlīgi pavēstīja. — Tiesībzinātne jums palīdzes. Vilnis bijīgi klusēja. — Es arī piedalījos jūsu lietas kārtošanā, — prokuroriskais mācību spēks turpināja, — tāpēc jūtos atbildīgs. Vai jums ir dekāna atļauja, nenokārtojušam iepriekšējo sesiju, klausīties lekcijas? Tas, protams, formāli, bet juridiskā puse jāievēro visur. Vispirms likumībai jābūt savās mājās, ja reiz paši gribam tapt par likumības kalpiem. Vilnis saprata, ka docents stilojas, ka viņu ārā nedzīs, jo no bargā vīra neredzamā strāvā plūda labvēlība. Plūda tieši uz viņu, Vilni Avotu, un to laikam spēja uztvert tikai viņš, jo citi izskatījās nobijušies. — Jā, to es nokārtošu, — Vilnis atbildēja. — Līdz manai nākošai lekcijai, — docents precizēja. — Labi. — Paldies! Sēdieties! — docents sacīja bezkaislīgi un nevaļīgi. Un tad ar karalisku galvas pavērsienu sāka savu lekciju, kas uz visu mūžu iespiedās Vilnim atmiņā: — Visu cilvēces pastāvēšanas laiku dažādu interešu skubināti domātāji centušies izstrādāt tādu valsts pārvaldes veidu, kas būtu pats labākais. Dažam tas ir pa daļai izdevies, citam klājies ļaunāk. Tā tas gājis cauri gadsimtiem līdz pat mūsu laikam, kad, kā jau jūs būsiet pietiekoši informēti, radās marksisms-ļeņinisms, kas visus grūtos jautājumus atrisināja vienā paņēmienā un līdz galam. — Pēdējos vārdus izrunājot, majestātiskuma vietā ieskanējās tikko jaužams sarkasms, ko Vilnis uztvēra, bet kam īsti nespēja ticēt, jo no docenta staroja tāda pārliecība par savu vārdu pareizību, ka pretējo iedomāties bija grūti. Tālāk pasniedzējs runāja par sava priekšmeta problēmām un marksismu vairs ne reizes nepieminēja. Vilnis cītīgi pierakstīja, jo pamatdomu uztvert bija viegli. Viņš centās veidot glītu rokrakstu, tīksmi lūkodamies uz katru jauntapušo sīko rindiņu burtnīcā. Viņš labprāt paskatītos, vai arī citi tā pieraksta, bet svešatnība atturēja. Viņš jutās kā spīlēs sažņaugts. Tā galu galā bija labi, viņš koncentrējās tikai vienam — mācībām. (no autobiogrāfiska romāna "Lielais noliegums", 1992)

ikvakara Grīnbergu spams

1. patērzēju ar tēti. jautāju vai viņš zina kaut ko vairāk par Grīnbergu episkajiem ceļojumiem 60. gados. Viņš īsti nezina, jo, viņš ir dzimis pieēsmit trešajā un viņa vecāki izšķīrās, kad viņam bija 6 gadi. viņš ar māti aizgāja dzīvot komunālajā dzīvoklī Raiņa bulvārī, bet tēvs ar jauno sievu palika Tērbatsielas dzīvoklī pie Otto un Alīnas. tāpēc viņi neesot baigi daudz tusējuši. bet viņš zināja, ka Otto pēc tam, kad atgriezies no jūrasbrauciena apkārt vecajai Eiropai, vēl labu laiku mājās gulējis raskladuškā, jo tas viņam licis justies it, kā viņš joprojām turpinātu ceļojumu ar kuģi.
2. man visu laiku likās jocīgi, ka arhīvā vispār nav bilžu no tiem braucieniem, īpaši tāpēc, ka viņš vēl pirms kara ievācās Tērbatsielas dzīvoklī un dzīvoja tur līdz savai nāvei (izņemot vācu laiku, kad bija evakuējies uz Ivanovu) un mēs no turienes izvācāmies laikam 2002. gadā. pazust it kā nevajadzētu. bet izrādījās, ka tā fotogrāfiju kaste, kas stāv pie manis nav vienīgā. Salaspilī atradās vēl čupiņa ar Grīnbergu bildēm. no ceļojumiem gan joprojām īsti nav. Pēc Otto piezīmēm spriežot, viņš kaut kādus savus dokumentus ir nodevis pskp arhīvam. moš arī bildes.
bet! dažas tomēr atradu. pavei
(tās bildes ir tāds randoms, ka es nešaubos, ka ir bijušas vēl)

( Grīnbergi ceļo )