marts

Posted on 2024.03.07 at 14:34
Tags: ,
PAVASARA NAKTS

Pie debess zvaigznes klusi trīc un mirdz,
Un viegli staigā miglas tēli...
Bet klau! Kāds savāds kliedziens žēli
Caur tālēm iet, - un krūtīs nodreb sirds...
Ak rimsti, sirds! Nāk atkal pavasars,
Tā nekliedz cilvēks savās mokās...
Gar zvaigznēm tumšas ēnas lokās:
Uz ziemeļiem trauc gāju putnu bars,
Un viņu klaigas pusnakts stundā skan;
Tās pilnas cerību un gaidu,
Bet es? Es sadzirdēju vaidu -
Ne man nāk pavasars, ne man, ne man!
/Andrejs Kurcijs "Dzeja", Rīga, 1958/

Lappusē pie šī dzejoļa ielikta Ziemassvētku/Jaungada kartīte, kurai otrā pusē Otto rokrakstā rakstīts:

1978. gada 27. decembrī
Es pie sava galda
lasu
recenzēju
kontroldarbus studentiem

Romulite pavisam klusa, klusa tā kā pelīte savā tahtiņā pret lielo logu dus un dus; izteidzas ari virtuvē un cigaretes smēķē, traukus mazgā. Virtuves nokopšanu katru vakaru viņa uzlūko par savu pienākumu un apzinīgi, atbildīgi pilda, pilda...
Antilite - lielā tahtā pussēdus vienmēr lasa un lasa ar nopietnu seju, bāla, lakatiņš ap galvu, mati nav sirmi, vitāli aprauga sevi - un cer un cer uz dzīvi, kaut jau otro ziemu smagi slimo un temperaturu mēra un atkal mēra
Kas būs? //////////////// - ? Kas to zin.
pl 1/2 22

(Romēna tajā laikā jau labu laiku slimoja ar šizofrēniju. Antilite - tā Otto sauca Alīnu - slimoja ar vēzi (ja nemaldos leikēmiju) un nākamajā gadā nomira)

Previous Entry  Next Entry