*

Grīnbergu spams jeb - mana vecvecmāmiņa 1967. gadā apmeklē Kanādu

EKSPO - 67
Starp 50 miljoniem
“Būt cilvēkam - nozīmē būt atbildīgam par visu… Būt cilvēkam - nozīmē priecāties par uzvaru, ko guvuši biedri… Būt cilvēkam, nozīmē apzināties, ka ar savu darbu tu palīdzi celt pasauli…” - šie Antuāna Sent-Ekziperī vārdi kļuva par šī gada vispasaules izstādes motīvu. (..)
Arī man bija izdevība būt vienai no šiem 50 miljoniem. 10 stundas lidojums no Maskavas komfortablā padomju pasažieru lidmašīnā TU-104 pāri Baltijas jūrai, Zviedrijai, Norvēģijas fjordiem, Atlantijas okeānam, Grenlandei, Islandei un drīz redzami Kanādas krasti - un esam Monreālā, kas 1967. gadā saņēma no Briseles vispasaules izstāžu stafeti.
Un, lūk, esam Expo-67. Ļaužu daudz, dažādu ļaužu… Dažādu tautību, dažāda vecuma, dažādi ģērbušies, nereti mums neparastos tērpos: sievietes modernos minisvārciņos vai mini biksītēs virs ceļgaliem, vai visai vieglos, atklātos tērpos… (..)
Saviļņojumā ieejam Expo-67, dodamies pāri Kosmosa tiltam. Iztālēm redzams viens no skaistākajiem, saistošākajiem stiklā, alumīnijā, tēraudā un betonā veidotais paviljons, kura fasādē mirdz burti USSR - URSS (angļu un franču ir oficiālās izstādes valodas). Pie galvenās ieejas paceļas augsta skulptūra - sirpis un āmurs, uz kuras priekšējās šķautnes izveidots PSRS valsts ģērbonis un Konstitūcijas teksts stāsta visai pasaulei par visu sociālistisko republiku, visu padomju nāciju vienlīdzību un līdztiesību. Lepnums par piederību visprogresīvākai cilvēces sabiedrībai pārņem ikvienu no mums, ieejam savā paviljonā kā personīgās pārbaudes brīdī! Jā, iekļūt arī tajā nav tik viegli… ļaudis, ļaudis, ļaudis… Interese par pirmās sociālistiskās valsts paviljonu ir milzīga. (..)
Padomju Savienības paviljons ir pats lielākais izstādē pēc eksponātu skaita un eksponātu aizņemtās platības. Desmit tūkstoši eksponātu trijos stāvos - kosmoss, zeme, okeāni - stāsta par padomju cilvēka radošo darbu un sasniegumiem. (..) Uz neskaitāmiem poliekrāniem krāsainās filmās atainojas mūsu darbs un atpūta, dzīve un sasniegumi.
10. jūnijs /vai jūlijs?/ - Padomju Latvijas nacionālā diena expo-67. Paviljonu priekšējā fasādē mirdz Padomju Latvijas karogs. Jau no agra rīta paviljonā skan Latviešu tautas dziesmas, pulcējas daudz ļaužu. (..) Izcilus sasniegumus guva mūsu republikas redzamāko mākslinieku uzstāšanās Expo-67. Dziļu saviļņojumu klausītājos izraisīja A. Kalniņa “Brīnos es” Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslinieka J. Zābera izpildījumā (..).
Pārejot Kosmosa tiltu nokļūstam pie ASV paviljona. Lode 20 stāvu mājas augstumā. Veidota no caurspīdīgas plastmasas, stikla, viegla tērauda caurulītēm, kas sastāda ap 2000 sešstūra sekcijas. (..) Paviljona iekšienē plašums un tukšums. Saista vienīgi kosmosa zāle (..). Bet aiz kosmosa - “vadošā Amērika”, ko pārstāv ievērojamu dziedoņu ģitāras, Debi Reinholddes guļamistaba, kinozvaigžņu portreti un abstraktās gleznas. Mēs nešaubāmies par to, ka ASV ir ko parādīt Vispasaules izstādē, mēs negaidām, ka tā stāstīs par karu Vjetnamā, tomēr mēs nesaprotam, kādam apmeklētāju kontingentam domāts šis paviljons (..).
/1967. gads. Mašīnraksts (kopā 10 lappuses). Alīnas Grīnbergas arhīvs/


https://hiddenarchitecture.net/expo-67-ussr-pavilion/
Brīnos es
kādas zootehniķes - Sociālistiskā Darba Varones iespaidi par braucienu

ciltsrakstu izpētes un "Krimināllietas iesācējam" iedvesmots - lūdzu, jums Grīnbergu spams - jeb - mans vecvectētiņš 60. gados ceļo pa Eiropu.


Šo ceļojumu organizēja PSRS un Francijas draudzības biedrība un mūsu grupas uzdevumā ietilpa apmeklēt Francijā mūsu tautas draugus. (..) Manuprāt, nav iespējama Francijas politika, kas tiektos pasliktināt attiecības ar PSRS, kas pašlaik ļoti labas. Daudz padomju tūristu tagad apmeklē Franciju un franči brauc pie mums. (..) Runādams par studentu dzīvi b. Grīnbergs pastāsta, ka viņi apmeklējuši Parīzes Universitāti (Sorbonnu), Monpeljē Universitāti, Tuluzas Universitāti. Viņš saka, ka uz 10 000 iedzīvotājiem rēķinot, Francijā ir vairākkārt mazāk studentu kā mums. (..) Francija, tūliņ aiz Spānijas, ir otra buržuāzistiskā valsts, kurā uz katru iedzīvotāju ir vislielākais policistu skaits. (..)
Manī radīja ziņkāri, saka b. Grīnbergs, raksts Marseļas avīzē “Le Meridional” par studentu budžetu. Autors cenšas pierādīt, ka studentu budžets Francijā diezgan labi sabalansējoties. (..) Bet skaidri redzams, ka uzturam rēķināts ārkārtīgi maz. Šis postenis, manuprāt, jāpavairo vismaz piecas reizes, lai kaut cik būtu paēdis, jo es pārliecinājos, ka restorānā par minerālūdens “Višī” puspudelīti bija jāsamaksā 1 fr. un 40. sant., bet par 3 austerēm - 2fr.
Mūsu specialajā tūristu grupā pārstāvji bija visvairāk no Gruzijas (12 personas no 20), pārējie bija no Maskavas (4), Ļeņingradas (2), Tadžikijas (1) un Latvijas (1). Pēc profesijām tie pārstāvēja visdažādākās intereses: mediķi, arhitekti, juristi, ekonomisti, literāti, kultūras darbinieki. Francijā apmeklējām Parīzi, Marseļu, Tuluzu, Avinjonu, Boloņu, Taraskomu, Arles, Monpeljē, Seto, Pezenasu.
Katedra nolēma atzīt, ka b. O. Grīnbergs savu uzdevumu speciālā tūristu braucienā ir izpildījis.
/60. gadi. Mašīnraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

Kat.vad.doc. O. Grīnbergs ziņo par savu braucienu zinātiskā tūrismā uz Helsinkiem, lai tur Padomju Savienības juristu delegācijas sastāvā piedalītos Starptautisko tiesību Asociācijas 52. konferencē. (..)
Somijas oficiālās aprindas bija ļoti gādājušas, lai konferences dalībniekus uzņemtu augstā līmenī: 15. augustā konferences dalībniekiem un viesiem pieņemšanu rīkoja Marski restorānā Somijas valdība, kurā tagad ietilpst arī komunisti; pieņemšanā viesus sagaidīja ārlietu, tieslietu u.c. ministri; 16. augustā pieņemšanu rīkoja parka restorānā - Kaivohuonepuisto - Helsinku pilsētas mērs. 17. augustā bija Somijas Nacionālā operā balets viesiem; 18. augustā konference nemaz nestrādāja, bet visi tās dalībnieki ar specialu vilcienu devās ekskursijā uz Turku, kur sakāpa kuģī “Ilmastar”, kas 3,5 stundu braucienā viesiem izrādīja salu arhipelāgu jūrā pie Turku; kuģī bija gratis dineja. Pēc ceļojuma kuģī ekskursanti apskatīja pilsētu, tai skaitā universitāti, kas nobeidzās ar atpūtas stundu Turku senatnīgajā pilī; 19. augustā vakarā bija plašs konferences nobeiguma bankets restorānā Kalastajatorppa, kas nesen uzcelts attālākā pilsētas malā, kāda fjorda krastmalā.
Kad konference jau bija beigusies, Padomju juristu delegācija devās braucienā pa Somiju. Tamperē mūs arī pieņēma audiencē justicijas burgmistrs Toominens un informēja par justicijas organu darbību šajā pilsētā. (..) 23. augustā pēcpusdienā devāmies atpakaļ uz savu dzimteni.
/60. gadu beigas. Mašīnraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

Lieliskais jūras ceļojums
Agrā rītā komfortablais padomju tvaikonis “Pobeda” atstāja Rīgas ostu, lai dotos jūras braucienā apkārt vecai Eiropai. Uz kuģa borta atradās …. pasažieri, padomju tūristi no mūsu lielās valsts malu malām, kā ari kuģa ekipaža … personals, lieliskā kapteiņa Vis…/nesalasāms/ vadībā. (..) Patiesībā šis tvaikonis bija peldošā sanatorija, kurš /nesalasāms/ visas kaites un slimības. Tikai jūras slimība dažus neatstāj. (..) Pirmā vieta, kur jūtam atkal cietzemi zem kājām - ir Kopenhāgena. Tā ir skaista pilsēta, bet ne tik skaista kā Rīga. (..)
Ziemeļjūra. Kurss uz Skotiju. (..) Ļoti gleznains saulriets. Vakarblāzmas zelta vizma pret Norvēģiju. (..) Šķērsojam Griničas meridiānu. Vēl 45 jūras jūdzes un Roberta Bernsa dzimtenes krasti būs klāt. (..) Pusdienās restorana man blakus nosēdas kāds krievu emigrants. Viņš strādājot Edinburgas universitātes krievu valodas fakultātē. (..) Jautāju, kāpēc viņš atstājis savu Dzimteni. (..) Atkal Ziemeļjūra. Kurss uz Londonu gar Anglijas krastu. Debess mākoņaina, apvarksnis miglā. Agrā 9. septembra rītā iepeldam Temzā un metam enkuru Tilberi ostā. (..) Londona, kādreiz vislielākā pasaules pilsēta, nav īsos vārdos aprakstāma.
/60. gadi. Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/*

*te tas brauciens turpinās vēl čupas lappušu rokrakstā - viņš patusē pa Londonu un tad apciemo Havru, Parīzi, Tanžeru (es īsti nesaprotu kā viņi tur teleportējas uzreiz no Francijas. Varbūt es neprotu izlasīt, ko viņš raksta un tā ir cita pilsēta. Bet tur ir +35 grādi, tiek pieminētas Antlantijas okeāna pludmales un kalifa pilis). 21. septembrī viņš kuģo gar Gibraltāru, bet acīmredzot viņam apnicis rakstīt un ir vairākas lappuses, kas ir iesāktas, bet nav turpinātas.

* noņēmu ķiplokus un sīpolus. ķiploki ir pat ļoti normāli. es tos stādīju 18. novembrī, ļoti intensīvas snigšanas laikā. sīpoli arī ciešami, bet es viņus laistīju. es parasti nekad nelaistu sīpolus
* izmetu ārā četrgadīgās zemenes
* iesēju redīsus, spinātus, rukolu, kressalātus, cukurzirņus, daikonu un pak čoi
* izraustīju izgāzušās gurķenes, magones, kliņģerītes un kinzu
* uztaisīju mazliet kinzas pesto (kinza, drusku dilles, grauzdētas mandeles, olīveļļa, ķiploks, sāls, pipari)
* uzsāku ziedos aizgājušā bazilika glābšanas akciju
* tomāti negrib sārtoties
* ja jūs meklējat izcilu siltumnīcas gurķu šķirni, tad Pony H būs īstā
* uzradās brālis
* manā ģimenē nav neviena pieauguša cilvēka
* vakardiena bija ļoti jocīga diena
* pagājšnakt nolija vēl viens pavisam īsts lietus
* man ļoti patīk būt mājās
* man ļoti patīk ēdiens
* šodien mana ciba paliek pilngadīga. es te rakstu jau 18 gadus, bļe
* PĒKŠŅI ATGRIEZĀS DECIBELS! vakarnakt, īsi pēc pusnakts iekāpa pa guļamistabas logu. es jau biju aizmigusi, bet K pamanīja. viņš izskatās ļoti labi. tīrs un balts, normālās miesās (baigi resns gan nav). vaigs neticami labi aizaudzis un apspalvojies. praktiski vispār nevar pateikt, ka viņam pirms pusgada vaigā bija milzīgs, pūstošs caurums. brīdi uzkavējies viņš atkal aizgāja. un pirms kādas stundiņas bija atnācis atkal. ēdiens neinteresē, bet grib mīļš.

it kā man šovakar jau nepietiktu sarežģītu sarunu, no zila gaisa uzradās brālis. neesam komunicējuši mēnešiem un arī pāris iepriekšējās komunikācijas reizes pēdējo 2 gadu laikā bija šādā pašā stilā:

"uzticies harizmaatiskajiem ko veeleeji, vinji tevi paarstaav un dariis kaa veelaataaji liks. tu esi noteiceeja. jo taa ir goddigi,un savaadaak nevar buut. ir ok maaasa.miilu, lai gara dzzive, sapratne un pamosjanaas. ja nu veel logjika palikusi maasa, piedod, nenotureejos. bez maskas, bez vakciinas, ar veezi galvaaa, laizzju pa 10 miljonu metropoli rokas nezinfkcijeetot-joprojaam dziivs.ja neesi pamodusies peec 2 gadiem bs, nepamodiisies nekad. ps. skatamies mind control, voice to skull patentus usa. lai speeks ar tevi un Kaarli, jums buus biezji kovids, man zjeel. leeenaam un veelreiz maasa, doma, leenaam,man nav kovida,es bez maskas , nevakcineejies katru dienu celjoju transportaa ar 1k indiviidiem. vairaak kaa gadu. man i laikam laimes mate miil. 10 miljonu pilseetaa. nevis 6k smiltenee. man nav motiiva tev melot maasa. domaa ar galvu. cita teema, ja juuties kaa hivemind -dod zinju. man tiesjaam interesee. tu baidies. no viirusa. pieaudz maasa"

un šitā kilometriem gari, pilns mesendžeris. droši vien iedzēris.
drausmīgi, drausmīgi besī un drausmīgas dusmas un drausmīgi žēl, ka tā ir sanācis un, ka tur no malas neko nevar darīt.

baigi daudz depresīvu cilvēku man apkārt.

pavisam netīšām uzskrēju virsū šādai rindiņai "K. Švarca kartīte atrasta publiskotajā VDK savervēto aģentu kartotēkas daļā. Tajā apgalvots, ka viņš ar segvārdu "Strūve" savervēts 1956. gada septembrī."
Kurts Švarcs bija, pareizāk sakot, laikam joprojām vēl ir, ļoti fancy kodolfiziķis - dibinājis un vadījis Saļika atomreaktoru utt. Viņš bija precējies ar manu vectanti Romēnu, esmu viņu jau pieminējusi. Romēna sajuka prātā, viena no versijām, ka tāpēc, ka uzzināja, ka Kurts viņu krāpj. Viņš no viņas izšķīrās un apprecējās otrreiz. Interesanti, ka Kurta vikijas šķirklī viņa pirmā sieva, t.i. Romēna, nav minēta.
Tas, ka bijis VDK aģents, protams, nepārsteidz. galu galā būdams augstas klases zinātnieks braukāja apkārt pa pasauli. tomēr interesanti šo faktu zināt. jāpameklē kurā gadā Romēna sajuka un kad viņi izšķīrās.

citās veļu ziņās - mamma saņēmusi ziņu, ka svētdien Bātā miris vecāsmammas jaunākais brālis, kurš uz UK aizklīda bēgot no karošanas krievu armijā. viņš ilgus gadus visiem ģimenes locekļiem uz dzimšanas dienām sūtīja kartītes, kurās bija ielīmēta piecu mārciņu banknote. nu viss, tā paaudze manā ģimenē ir beigusies pilnīgi un galīgi. visi miruši.

par krieviem:
šis ir ļoti, ļoti labs: https://youtu.be/5F45i0v_u6s - par to, kāpēc Rietumiem ir tik grūti saprast Krieviju.
un man patīk arī Kamila tredi.

Mana vecāmamma stāstīja, ka vēl ilgi pēc kara, kamēr bērni bija mazi, pagultēs stāvēja sagatavoti čemodāni. Ja nu jābēg. Ja nu ved uz Sibīriju. Mana mamma ir dzimusi 1953. gadā - gadā, kad nomira Staļins un augusi ar čemodānu zem savas gultiņas.
1991. gadā, barikāžu laikā, vecāki mani deportēja drošībā uz Smilteni pie vecāsmammas un vecāpapa, kamēr paši gāja stāvēt par brīvību. Man bija piecarpus gadi. Es atceros, kā baidījos, ka pa Audēju ielu, augšā gar Jāņukalnu, brauks tanki. Tēta pusbrālis bija viens no tiem, ko OMON saņēma gūstā. Neatceros kāpēc, bet pēc tikšanas brīvībā, viņš brīdi padzīvoja pie mums - viņam bija visādas traumas no dauzīšanas. Asinsizplūdumi vēdera dobumā un atsista niere un kas tik vēl ne.
Mana vecāmamma bija brīnišķīgs cilvēks, ar augstiem ētikas un morālajiem standartiem. Bet viņa ienīda krievus. Viņa no visas sirds ienīda krievus un kategoriski atteicās runāt krievu valodā. Viņai bija 19-20 gadi, kad sākās karš. Pats skaistākais laiks, kad visa dzīve vēl priekšā. Viņa stāstīja par vācu oficieriem, kas galanti amizējās un cienāja bērnus ar konfektēm, nāca mainīt šokolādi pret lauku labumiem un palīdzēja ar medikamentiem. Viņa stāstīja par krievu zaldātiem, kuri laupīja, izvaroja un, ienākot, uzrīkoja dzerstiņu pagastmājā. Tā tika izdemolēta un rakstāmgalda atvilktnes bija piedirstas. Ne jau Staļins kakāja, viņa teica. Krievi.
Vecāko brāli paņēma vācu armijā, viņš karoja kaut kur Čehijā, pēc tam atmalās līdz Kurzemes katlam, kur kļuva par krievu karagūstekni. Jaunākais, lai nebūtu jāiet krievu armijā, aizbēga un visu dzīvi nodzīvoja Anglijā. Ap pērnajiem Ziemassvētkiem vēl bija dzīvs - atsūtīja manai mammai kartīti.
Viņas tēvs Pirmajā pasaules karā bija karojis strēlnieku pulkā. Ģimenē klīst leģenda, ka frontē bijis saindējies ar zarīna gāzi, tāpēc viņam bijušas vājas plaušas. Viņš nomira ar plaušu karsoni, vienu dienu pirms piedzima mana mamma.
Vecaispaps bija Sibīrijā. Vorkutas sālsraktuvēs. Viņš tur nebija ļoti ilgi, bet pietiekami, lai sabojātu veselību. Kad atbrauca atpakaļ, nevarēja nedz normālu darbu dabūt, nedz dzīvot dzimtajā vietā. Viņa tēva, vecsaimnieka, saimniecība bija iznīcināta karā. Tai pāri pārgāja fronte. Ceļot Smiltenes mājiņu, kurā es šobrīd dzīvoju, viņš brauca uz turieni un no gruvešiem kasīja laukā vēl lietojamas lietas. Durvis, logu rāmjus. Tāpēc šajā mājā ir atšķirīgu izmēru un dažādas durvis un logi. Ja ieskatās - šķūņa durvīs ir pa pilnam ložu caurumu. Viņš lepojās, ar to, ka ir stāvējis goda sardzē pie Brīvības pieminekļa. Bet par Sibīriju runāt atteicās. Nekad nedzirdēju viņu to pieminam. Nekad. Viņš nevarēja ciest visu, kas saistījās ar karu. Viņš regulāri slepus iznīcināja mana brāļa rotaļu ieročus, pat ūdenspistoles viņam nepatika, un nodeva metāllūžņos krievu zaldātu ķiveri, kuru brālis ar kaimiņu puikām bija neznokurienes dabūjuši un uzskatīja par īpašu trofeju.
Tetamamma, kura bija tieši 10 gadus jaunāka, par manu mammas mammu, strādāja diezgan augstā amatā Iekšlietu ministrijā. Mamma stāstīja, ka tad, kad Latvija atguva neatkarību, viņa esot atnākusi ciemos, apsēdusies uz dīvāna un patiesā izbrīnā teikusi, ka neesot zinājusi. Par to visu. Par represijām un izsūtīšanām. Nezinu vai un kā tas ir iespējams. Viņu pašu tas neskāra, jo viņas māte bija bārene, kurai visa ģimene mirusi tīfa epidēmijā, bet tēvs, diezgan dēkaina personība, bija bijis gan Gaujas pārcēlājs, gan Turaidas pils atslēgu glabātājs, gan milicis - abi neklasificējās būšanai par budžiem. Viņa uzauga vairākās mājās, kuras iedzīvotāji bija pametuši un viņas vecāki ieskvotojuši. Neesmu droša vai mājas bija pamestas pēc pašiniciatīvas - dodoties bēgļu gaitās vai represiju rezultātā. Es deviņdesmitajos gados biju šokā, kad izrādījās, ka foršā Turaidas māja nav mūsējā un tai ir uzradušies likumīgi mantinieki.
Mani vecvecvecāki no tēva puses bija komunisti - ideālisti. Vācu laikā abi evakuējās uz Krieviju, atstādami savus mazos bērnus (t.i. manu vectēvu un viņa māsu) Rīgā pie paziņām. Mana mamma un vecāmmama bieži viņus par to zākāja - par to, kā var aizbēgt, atstājot bērnus. Kara laikā. Es arī esmu par to daudz domājusi. Kā tā var un kāpēc viņi tā darīja.

kad bijām Gruzijā, Zestafoni, ciemojāmies un nakšņojām tādās kā barakās, kurās dzīvoja Abhāzijas bēgļi. Tā bija divstāvene vai trīsstāvene ar vienu sauso tualeti katrā stāvā. Un "virtuvi" gaitenī. Tur dzīvoja vissirsnīgākie cilvēki pasaulē. Mēs toreiz runājām par karu, bet es vairs neatceros ko, jo mēs ne tikai runājām, bet arī šausmīgi daudz dzērām. Armēnijā, mazā ciematiņā Lčapā pie Sevana ezera, tikām burtiski nolaupīti (pozitīvā ziņā) un izmitināti pie Marķika, kurš bija karojis Kalnu Karabahā. Retinātajā kalnu gaisā ticis pie insulta, kas bija no viņa prāta izslaucījis krievu valodu. Armēniski viņš runāja, lai arī raustot valodu. Arī viens no vissirsnīgākajiem cilvēkiem, kādus jelkad esmu satikusi.

Es nezinu kāds tam visam sakars un kāda jēga to rakstīt. Bet domājot par Ukrainu es daudz domāju par viņiem - cilvēkiem, ar kuriem tā vai citādi bijusi saistīta mana dzīve un, kuru dzīves tā vai citādi ietekmējis un neatgriezeniski mainījis karš. Un kādas būtu varējušas būt viņu dzīves, ja kara nebūtu.

bildē: vecaispaps kaut kad pēc atgriešanās no Sibīrijas apciemo dzimtās mājas Ilzenes pagasta Mežslokās

patērzēju ar mammu pa telefonu. mums tur Saļikā kaimiņos ir tāda kā sociālā māja. tur dzīvošot daži ukraiņi. mamma noskaidrojusi, ko viņiem varētu vajadzēt un no Grīnbergu ģimenes krājumiem salikusi trauku komplektu un galda piederumus.
traukus un galda piederumus, ko gadiem (varbūt nekad) neviens nav lietojis, bet kuri nav mesti ārā vai atdoti ātrāk, jo pēckara/padomju paaudze - viss jātaupa, jākrāj un var kādreiz noderēt. un, re kā noder - jo atkal ir karš.

šon laikam pirmo reizi mūžā pavadīju 4h trū kvalitītaim ar tēti. bijām kopā uz kalnu un viņš bija tiešām jauks, nebija iritabls un nervozs un pievērsa man uzmanību. tādu īstu, nevis garāmejošu un steidzīgu un viegli aizkaitinātu. bija vērts pirms daudziem gadiem ciest, mocīties un anksēt, lai vismaz 35 gadu vecumā uz pāris stundām satiktu īstu Tēti. nebūtu iemācījusies slēpot, mums vispār nebūtu nekāda punkta, kurā potenciāli satikties.
mēs patīkami tērzējām kopā braucot augšā ar pacēlāju. viņš pat gaidīja mani, lai brauktu kopā, nevis ķērās pie tuvākā brīvā āķa. un lejā braucot es pārsvarā centos braukt aiz viņa, precīzi pa viņa trajektoriju. cik nu spēju. tas bija ļoti kruti, jo paļaujoties uz viņa izvēli, es varēju pati par to nedomāt un vairāk uzmanības veltīt sava ķermeņa sakārtošanai. tā darot arī atkal un atkal brīnījos cik gudri viņš to dara un cerēju, ka kaut kripatiņa no tā iekopēsies man smadzenēs/muskuļos. es pati parasti, protams, domāju, kur braucu, bet manu izvēļu lietderība parasti ir krietni mazefektīvāka - gan no ātruma, gan elegances viedokļa. attiecībā uz sevi priecājos, ka, lai gan nevarēju sapņot par viņa apdzīšanu (droši vien neapdzītu pat, ja mauktu lejā pa taisno), es spēju daudz maz noturēties viņam aizmugurē. reizēm mēs mainījāmies un viņš brauca aiz manis un pēc tam tā tiešām draudzīgi komentēja un rekomendēja labojumus. nebija asi un nepatīkami, nebija jājūtas kā neprašai muļķei.
es apbrīnoju to, kā viņš spēj savos gandrīz 68 gados slēpojot būt tik lunkans. viņa ķermenis liekas kā no stingras, bet elastīgas gumijas. un slēpošana ir vienīgā sportiskā aktivitāte, ko viņš vispār piekopj. nu neskaitot notīrīt sniegu, nopļaut mauriņu, uzrakt mammai kādu dobi. es ar visu savu (pēdējā laikā atkal novārtā pamestās) jogas pieredzi nespēju uz slēpēm būt tik gumijaina.

vēl es domāju, ka no tāda terapeitiskā viedokļa ir ļoti kruti, ka man ir kkas ar ko es objektīvi varu lepoties ar savu tēti. citādāk viņš ir cilvēks, ar izcili asu prātu, zelta rokām un siltu (bet dziļi noslēptu) sirdi, kas savu dzīvi ir nosēdējis pie TV, dzerot aliņu un, kuram viss ir grūti un sarežģīti un labāk nemaz nemēģināt. nav tāda pārāk iedvesmojoša un iedrošinoša aizmugure/pamats/bāze.

bija ļoti skaisti. gribētos vēlkādreiz tā.

kalnu slēpošana man liek daudz domāt par tēvu. man ir ļoti sarežģītas attiecības ar tēti. man ir diezgan daudz lietu/sajūtu, kuras es esmu no viņa gaidījusi, bet neesmu dabūjusi. kad pirms čupiņas gadu kādu laiku gāju pie terapeita, kā blakus produkts terapijai iestājās kaut kāds tāds visai fundamentāls miers attiecībā uz tēti. es kaut kā pieaugu un pieņēmu, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir un ir tās lietas, kuras es no viņa nekad nesagaidīšu un tas ir ok. blakusprodukts - jo neatceros, ka būtu risinājusi tēva kompleksu, gāju citu iemeslu dēļ un runāju par citām tēmām.
viena no lietām, kas man attiecībās ar tēti vienmēr ir pietrūkusi ir būšana pamanītai, kaut kāda atzinība, sajūta, ka viņš ar mani lepojas vai priecājas par maniem panākumiem. viņš nekad nesaka komplimentus, bet, ja viņam uzbāžas un jautā, viņš vienmēr atbildēs - jā, labi, bet... piemēram, uztaisu ēst - garšo? - jā, bet špicums pietrūkst... ar šo kleitu var iet uz balli? - jā, bet baigi raibā. vienmēr un visur tas BET. vai otrs variants - ja viņam nav pa rokai kāds BET, tad atbild ar joku vai ironiju vai mazliet sarkasma. jāatzīst gan, ka viņš to nedara ļauni vai pazemojoši vai nicīgi, vienkārši gribētos jau kādreiz arī bez tā BET un bez jokiem.
es saprotu, ka viņš nespēj un neprot, bet tas nenozīmē, ka man tā nepietrūkst.

kalnu slēpošana ir tēta lieta. viņš jaunībā ar to ļoti nopietni un visai talantīgi nodarbojās. ir vinnējis jaunatnes čempionātā un bijis pēc rezultātiem kaut kādā augstā vietā PSRS līmenī, bet pēc vairākām nopietnām traumām (galvaskausa plīsums un ceļgals) pārtraucis. ar maziem bērniem mans tētis nekad nekrāmējās, bet kad biju jau kļuvusi par tādu nosacīti lielu cilvēku, sāka ņemt mani līdzi uz kalnu. ar mācīšanu vai pieskatīšanu, gan viņš nenodarbojās. kaut ko īsi un ļoti sarežģīti pastāstīja un pats aizbrauca. es mācījos braukt ar 70. gadu vintage slalomenēm, kas bija 15-20 cm pāri galvai un ar spiciem, uzliektiem galiem (mūsdienu kārvinga slēpes ir līdz zodam/degunam, daudz platākas un ar apaļiem galiem). man bija drausmīgi bail, drausmīgs anksis un pamestības sajūta. ar dievu uz pusēm iemācījos pagriezties uz vienu pusi, bet uz neērto pusi baidījos, īpaši, ja tā sanāca bugeļa pusē (tā šausmīgā, spurainā, eļļainā trose, kurai bija jāpiekabinās ar savu privāto uzparikti, kas sastāvēja no sprungulīša, ko iebāž starp kājām, striķīša un krampīša ar kuru pieāķēties), jo man bija bail ietriekties cilvēkos, kas brauca augšā. tad nu aizšļūcu slīpi līdz vienai kalna pusei. apsēdos uz dibena, pārliku kājas/slēpes uz otru pusi un braucu atkal. toreiz arī nebija nekādu smalku ratraku un kalnu kopšanas tehnikas, vismaz tai trasē, uz kuru mēs braucām (kalns blakus Pilsētais trasei, kurā, manuprāt, šobrīd nekas jau gadiem nenotiek). segums bija ļoti nevienmērīgs un klumpačains. man bija bail arī no tā bugeļa, tāpēc mēdzu kāpt augšā kājām. un katra tikšana lejā man bija ļoti stresains izdzīvošanas jautājums. kaut kāds breaktrough notika reizē, kad mana mamma pielauza tēti braukt uz Reiņa trasi, kur bija arī lēzens iesācēju kalns un es varēju bez bailēm no mežonīga ātruma un nosišanās paeksprimentēt ar fizikas likumiem un savu koordināciju. kaut kādā brīdī man līdzi sāka braukt klases biedrene un tad divatā jau bija drošāk un jautrāk. viņa arī nebija tik bailīga kā es un tas iedarbojās iedrošinoši. tētis mēdza mūs skijoringot ar slēpēm aiz mašīnas, nezinu kā mēs tur divatā turējāmies pie vienas virves, bet bija jautri.
videnes laikā tētis ļāva iet dzert, ar nosacījumu, ka no rīta jābrauc ar viņu slēpot. atceros reizi, kad visu nakti biju dzērusi haļavno šņabi Limbažu Putnudienu beksteidžā, braukusi mājās ar pārpildītu pirmo autobusu, sēžot uz zemes šoferim pie kājām - pārvilkos mājās drausmīgā stāvoklī, pārģērbos un braucām slēpot. tas bija divtūkstošo sākums.
bet mūsu vintage ekipējums bija savu dzīvi nodzīvojis. man vienai slēpei diezgan ekstrēmi izļurkājās klamburs un mēdza izmest kāju no slēpes visādos random brīžos - es bieži kritu un skumji noskatījos kā slēpe viena aiztraucas lejā pa kalnu un kaut kā slēpošana apsīka. jaunam ekipējumam naudas nebija, nomas tolaik nemaz tā visur arī nebija/tāpat bija dārgi. tētis nosēdēja pie televizora daudzas ziemas, līdz es atsāku braukt uz kalnu ar Salaspils draugiem. kad pirmo reizi uzkāpu uz iznomātām modernā tipa slēpēm, slēpošana likās pat ekstrēmi viegla un patīkama. vienreiz ar mokām pierunāju arī tēti un paldies dievam - kopš tā laika viņš ir atpakaļ uz slēpēm, sačomojies ar veciem un jauniem kalna korišiem, no kāda no viņiem dabūjis krutas slēpes un piemēram, šogad gandrīz katru dienu ir uz kalna. (mamma ziņo, ka šodien esot slēpojis no 10 līdz 15 un saulē apdedzinājis degunu)

mēs tagad nebijām slēpojuši kādus gadus 7 - vismaz tā šķiet pēc atmiņu apcirkņu izcilāšanas, izcilāju, ka neesam bijuši uz kalna kopš 2015. gada. vai 2014. bijām - not sure. bet nu šogad atsākām, pa sludekļiem un paziņām salasījām sev lietotu inventāru un braucam. man ir prieks un tiešām patīk un es to izbaudu.
un es jūtu, ka sāku ilgoties pēc tēta. ilgoties, lai viņš paslavē un papriecājas ka un kā man sanāk. ilgojos arī redzēt kā viņš slēpo - viņam ir 67 gadi un viņš brauc tajā oldskūlajā ļoti elegantajā un izsmalcinātajā stilā, kādu praktiski vairs neredz. šoziem Žagarā un Ozolkalnā vismaz neesmu redzējusi. modernais slēpošanas stils liekas daudz robustāks un neestētiskāks. man gribētos arī, lai viņš man pamāca kaut ko jaunu un palīdz paslīpēt tehniku, jo es braucu stabili un ātri, bet prasās kaut kā padziļināt savas prasmes. esošajā līmenī kļūst drusku garlaicīgi, bet nezinu ko un kā darīt, lai attīstītos. un gribētos jau mācīties no sava tēta, lai gan es ļoti labi zinu, ka viņa pedagoģiskās spējas ir ekstrmāli zemas. BET es vismaz vairs neesmu pārbijies bērns.
varētu jau mēģināt kaut kā sarunāt ar viņu satikties uz kāda mūspuses kalna un paslēpot kopā. bet man bail un negribas to čakaru. bail no tā, ka mēs nesatiksimies, ka būs pārāk daudzi BET, ka viņš vienkārši slēpos un vispār nepievērsīs man nekādu uzmanību (nu varbut smīnot ūsās panesīsies man garām) un, ka tās ilgas, kas manī šobrīd ir visai gaišas, lai gan skumīgas, saskābs un paliks smagas un ķepīgas.
es viņam mēdzu vacapā aizsūtīt kādu bildi no mūsu kalna apmeklējumiem vai video, kā slēpoju, bet viņš nekad neko neatbild. bet es turpinu to darīt, jo iztēlojos, ka viņam ir par to vismaz drusku prieks.

( 2001 )

ceturto vakaru pēc kārtas (sākās tai dienā, kad bija spkc zvans) vienā brīdī gar kauliem paložņā vēsums - izmēru temperatūru - ir ~37.2, bet apm divu stundu laikā pazūd. visādi citādi jūtos labi, kamēr bija saule - pat visai moži. ēdiens garšo, smaržas jūtu, iesnu nav, klepus nav, bezspēka nav. hvz - varbūt man ir kovids vieglā formā, varbūt hvz kas cits. katru dienu, kad esmu izkasījusies no gultas, ejam ~7 km pastaigā kaut kur uz mežu (to var visai drīz sasniegt ejot praktiski visos virzienos no mājām). šodien, piemēram, mežā aiz Klievja un Cērtenes pilskalna atradām tādu iespaidīgu kalnu ar izcirtumu. nu tādu, uz kura varētu krīvu krīvu templi sliet. dabūjām mašīnu no servisa. bez kontakta. bija pilnīgi izjucis ģenerators. taisu visko ēst - piemēram, vakar pirmo reizi mūžā uztaisīju debesmannā. pēc sastāvdaļām likās, ka būs ok daudzums, bet rezultātā sanāca milzīga māla bļoda pilna līdz malām ar debesmannu. vēl aģentūras salātus, gruzīnu lobio nigozit, dārzeņu podiņus cepeškrāsnī utt. K beidzot sagaidīja cīgas, ko grupasbiedrs sūtīja ar omnivu. vietējais topiņš piegādā pārtiku un alko, bet cīgas nē. ilgojos pēc zirdziņa. viņš šodien bija bez manis aizbraucis uz Valmiermuižu izkustēties. ar staļļa saimnieces vīru. esot gājis labi, tik zirdziņam gribējies ātrāk, augstāk un vairāk. šodien uzpeldēja brālis. ar saviem kovid neeksistē un antimaskistu murgiem un konspirāciju teorijām. ļoti, ļoti noguru no tās sarunas. ļoti centos turēties rāma un pēc iespējas neiesaistīties un kaut kā turēt savu robežu. neteiksim gan, ka viņš to tā līdz galam respektē. piesauca matriksu un tableti - skaidrs, ka esam apēduši dažādas tabletes un es esmu tajā muļķu pusē. bet varbūt tieši to viņam arī vajadzēja - sajūtu, ka viņš ir redzošs un es esmu aita. miglaini atceros, ka kaut kādā valodā inese nozīmē aita. ļoti labi. lai esmu aita, tikai lieciet mani mierā ar tiem murgiem. visādi citādi gribas kko radošu darīt, bet nevaru izdomāt ko. kko trinos, trinos līdz tā arī neizdomājusi apsēžos pie kompja un pazūdu internetā. rakstīt negribas un taisīt ziemassvētku kartītes arī nē. bija tā doma par Līgu ph3 zsv dziesmu, bet K mūzikas pričendāļi 1d palika mēģu telpā, jo bija plānots tur vēl šonedēļ būt. ļoti priecājos, ka Rikardo pie mums atnāca. ko mēs bez viņa tagad darītu? biju jau sākusi rakstīt šeit slavinošu postu par viņu, bet uzradās tas brālis un visa iedvesma novīta. kādu dienu uzrakstīšu. par Rikardo - lielu, lēni plūstošu, omulīgu un saulainu meduslāsi kaķa kažokā. joprojām ilgojos pēc īstas ziemas. aizvakar čaļi uz Klievja jau spēlēja hokeju. bet gribas sniegu, gaismu, baltumu.
jo vairāk par visu man patīk gaisma.
tas īsumā arī viss.

šodien gribas gulēt uz grauzdētas maizes matrača, kas apklāts ar pesto un biezām, treknām tomātu šķēlēm un dreifēt bezgalīgā, izkusuša siera okeānā, ik pa brīdim uztriecoties kādai veģetāra burgera vai falafela salai. paldies manai ģimenei un šoreiz īpaši mammai par to. viņa izcili filigrāni prot lēkāt pa visām trim Karpmana trīsstūra šķautnēm un ar tām bakstīt citu cilvēku robežās un reizēm tas ir pārāk spēcīgs trigeris, lai es spētu saglabāt cietu pamatu zem kājām un nereaģēt.

Noskatījāmies "Spiegs, kurš mans tēvs" un atkal šausmīgi sakārojās uzzināt kaut ko vairāk par savu vecvectēvu, kurš 60. gadu beigās pabija ASV (tai skaitā Baltajā namā), Kanādā, Francijā un citur Eiropā. kaukad prasīju vēsturniekam Jānim Š. vai kaut kur kaut ko nevar izrakt, bet viņš teica, ka visdrīzāk tas viss ir Maskavā un nav pieejams kaut kādiem random cilvēkiem.
noskatījāmies arī "Mēs gribējām izmainīt pasauli". normāli.

turpinot iepriekšējo postu un šajā postā noslēdzot rindkopu par tēta pusbrāli - atrasts dzīvoklī aiz slēgtām durvīm, ar lodi galvā.

gada sākuma nāvju statistika papildinājusies ar tēta pusbrāli. turklāt kaut kā nelāgi. vai nu pats vai ar kāda palīdzību. bēdīgi un savādi, ka Grīnbergu ģimenes vīriešos ir tāds milzīgs, pelēks un netverams smagums, inertums un bezcerīgums, apvienojumā ar izciliem, ātriem un asiem prātiem (kuru reālo potenciālu viņi tā arī neizmanto, jo ļaujas tam lielajam, pelēkajam Nekam).
ļoti ceru un novēlu, ka vismaz manus brāļadēlus tas neskars. lai gan vecākajā esmu jau saodusi to Grīnbergu ģimenes vīriešu nolemtības noti. jaunākais gan tāds it kā no citas planētas, ļoti negrīnberdzīgs. lai nu tas tā arī paliek līdz bezgalībai.
https://thebestbrainpossible.com/epigenetics-trauma-brain-reversed-mental-health/

Rīga vasarā ir paciešama a) tveicīgos vakaros sēžot bāru terasēs, dzerot, čalojot un klausoties kā kliedz svīres; b) kad, kā vakar, skraida viegls vējiņš ar knapi nojaušamu jūras aromātu un smaržo liepas.

biju uz Pārnēsāmajām ainavām. visai interesanti, tāpēc, ka mana vecvecmamma Alīna 1926/1927. gadā tusēja pa Franciju un strādāja pie Raimonda Dunkana. nebiju iepriekš neko vairāk par to Dunkanu interesējusies. laikam jāpainteresējas.

Baltu cilšu pirmizrāde
Grails koncerts
tuvu pie desmit mimozām Čē
burciņu sezonas atklāšana ar rabarberu čatnija vārīšanu
Vasarsvētki ar pirmo vegan bārbekjū namiņā

pēdējā laikā daudz laika pavadu ar brāli

Vija Celmiņš piestāv muzeja kupola zālei gandrīz tikpat labi, kā Boiko Sāls kristāli. atkārtoti apmeklēju "1243 ziņas", atkārtoti patika. pēc tam piezvanīju mammai, paziņoju, ka gribu ēst un, ka pēc stundas būsim. pasaulē joprojām nav nekā daiļāka par Vilnīti. un šodien iznāca mana mīļā Efrima Menuka jaunais soloalbis.

dzīvei būtu jābūt skaistai, bet man sāp gudrības zobs un līdz tikšanai pie manas zobārstes jāgaida vēl gandrīz viss mēnesis. toties man kaut kas ir normalizējies attiecībās ar tēvu. vairāk liekas mīļš, nekā kaitinošs. ceru, ka šī sajūta nav pārāk pārejoša.

FB izlasīju, ka miris tēta kādreizējais kolēģis un draugs, kurš bērnībā bieži nāca pie mums uz Tērbatsielas dzīvokli dzert un spēlēt kārtis. daudz esmu viņam klēpī sēdējusi. viņš, nezkāpēc, man asociējās ar Lindgrēnes Ronjas tēvu. neatceros, kad pēdējo reizi viņu satiku. kādi 10 gadi jau būs. mana perfektā klasesbiedrene apprecējās ar viņa dēlu un tagad dzīvo muižā.
viņš bija apmēram tikpat vecs, cik mani vecāki. tāda diezgan asa apjausma, ka... nevarētu teikt, ka es dzīvoju ilūzijās par savu vecāku mūžīgumu - ar mammu esam izrunājušas mantojuma lietas utt., bet šis kaut kā tā diezgan strauji paraustīja tepiķīti, uz kura es stāvu.
es gan vispār pēdējā laikā mēdzu ilgoties pēc mammas. gribas ar viņu komunicēt, bet man nav ko viņai teikt, īpaši pa telefonu. es piezvanu, prasu - kā iet? kas jauns? viņa kaut ko īsi atbild (jo, protams, nekā daudz jau nav) un tad iestājas klusums. viņa pati man nezvana, jo baidās man traucēt. man tas besī.

apdeits: izrādās tomēr 8 gadus jaunāks par maniem vecākiem, turklāt izkritis pa logu :(

vakar beidzot aizvedām manu mammu uz kino. viņa pēc tam nakšņoja pie mums. sēdējām divatā virtuvē ar tēju un viņa pēkšņi sāka runāt par lietām, par kurām biju sen gribējusi uzzināt ko vairāk, bet nebiju varējusi sadūšoties pajautāt. piemēram, par viņas pirmo laulību, kura bija īsāka par gadu un par kuru zināju no dažām bildēm (kurās nogriezts jaunais vīrs), kaut kādiem dokumentiem un pāris aprautiem teikumiem. tagad zinu gan to, gan vēl viskautko ļoti, ļoti bēdīgu. piemēram, detaļas par mana brāļa pašnāvības mēģinājumu 1995. gadā. ir labi, ka es to zinu, bet es nezinu kā to visu tagad apstrādāt un procesēt savā iekšienē, tā lai tas tur neiegultos, kā kārtējā sacementēto sajūtu/smaguma kārta.

sāku domāt par savu ģenētisko predispozīciju nosliecei uz leftvingu, aizdomājos par sava vecvectētiņa rakstītajiem rakstiņiem pagājušā gadsimta pirmās puses kreisajos izdevumos, ieguglēju dažus no šiem kreisajiem izdevumiem, konstatēju, ka periodikā.lv nemazam nava, toties rekušeku pa 7 štukām var nopirkt. man Saļikā, Otto čemodānā, pāris "Kreisās Frontes" mētājas. ja tā cena būtu reāla un atrastos kāds pircējs uz līdzenas vietas, es varētu mest galdā atlūgumu un brītiņu neparko neuztraukties. nu vai nopirkt jaunu mašīnu vai vēl vienu zirgu vai uzlikt Smiltenes mājai jaunu jumtu.

p.s. basta pameta tik jauku domu - mazliet smieklīgi, ka 'antikapitālistu' izdevumu tagad var atļauties tikai kārtīgi kapitālisti.