*

*šodien Radžai bija jāsvin 9. dzimšanas diena. tā vietā viņa pirms 2 mēnešiem un 1 dienas nomira;
*toties mēs svinējām papā dzimšanas dienu. mums beidzot ir parādījusies opcija kopīgiem ģimenes pasākumiem - ejam uz to unimarine spa, kur jubilāram ir for free un viņa viesiem ar atlaidi. ejam visi kopā, ir tipa ģimenes kopābūšana, bet katrs var sēdēt savā pirtī vai baseina galā vai džakūzī un nekomunicēt. ik pa laikam kādā no stūriem satikties, mazliet pakontaktēties un tad atkal pazust;
*vēl šodien beidzās ārprātīgais Kārklu maratons. tagad līdz pašām sezonas beigām būs miers no šīs izrādes (un krietni lielāks miers no darba vispār)

aizbraucu uz salaspili, sabrēcu uz papā. nu, es gluži nebrēcu, bet es nezinu kā vienā vārdā apzīmēt ātru, intensīvu runāšanu, mazliet skaļākā tonī nekā runāju ikdienā. no vienas puses man ir šausmīgi žēl tēta, es redzu viņa anksietiju, viņa nenormālās bailes, viņa izmisīgo vēlmi būt labam un pieņemtam, kuru viņš diemžēl pauž veidā, kas rada pilnīgi pretēju efektu utt. no otras puses man ir manas emocijas - dusmas un vilšanās par to, ka man nekad nav bijis īsta tēta, nu tāda kādi bija manām klasesbiedrenēm, draugiem, paziņām. kas naktī brauc pakaļ uz ballīti, iedod pieclatnieku pa virsu pusdiennaudai, interesējas vai bērnam iet labi, priecājas par sasniegumiem, utt. es nedomāju, ka visiem, izņemot mani, ir ideāli tēti, bet no malas, no ārpuses skatoties, īpaši bērnībā man tā ir ļoti bieži licies. es esmu apskaudusi draudzenes, kurām pat patēvi bija klātesošāki, nekā man tētis. klātesoši emocionālā, ne fiziskā ziņā. jo tā jau tētis man ir bijis vienmēr - cilvēks pie televizora ar aliņu rokās, kurš visu naudu iegulda mašīnā, kurš nekad, pilnīgi nekad, nav atzinis nevienu savu kļūdu.

sabrēcu uz viņu un jau brēcot sapratu, ka viņš arī šoreiz neko nesaprot un nesapratīs. braucu mājās un domāju, ka es nekad neesmu redzējusi savu tēti tādu trū priecīgu. esmu redzējusi dusmīgu, aizkaitinātu, nobijušos, aizvainotu, noslēgušos, varbūt arī tādu kā apmierinātu. vistuvāk priekam viņš ir slēpojot, bet tur viņš ir viens, tur nav vietas ģimenei. lai gan es priecājos, ka viņš joprojām brauc uz kalnu, slēpo un dara to skaisti un eleganti. un, man ir žēl, ka viņam ir tikai divas ļoti, ļoti šauras komforta zonas - pleķītis pie televizora ar alkoholu un uz slēpēm. un re - atkal viņš ir mani nemanāmi aptinis ap pirkstu - es žēloju viņu un savas personīgās emocijas atstāju otrā plānā, jo tās taču, tās taču, tās taču ir mazsvarīgas.

p.s. jā, pareizi, vēl viņam mēdz būt pilnīgs bērna prieks par dzīvnieciņiem un kontaktu ar viņiem. bet tas tiešām ir trū bērna prieks. kad Trīne bija satraumētu vietu pie astes turpinājusi laizīt līdz kaulam (jā, brūcē tiešām varēja redzēt vaļēju kaulu), tad papā tā vietā, lai aizvestu viņu pie veta, gulēja viņai blakus gultā un nekustējās, lai netraucētu/nepamodinātu utt.. nebūtu es pamanījusi, Trīne būtu prom uz mākoņmalas jau pāris gadus iepriekš.

man pēdējās dienās nāk tādas ļoti labas idejas prātā. tik labas, ka pašai brīnums un gribas sist sev uz pleca. vakar izdomāju elegantu risinājumu vienai K. problēmai. šodien, braucot uz svētvakaru ar manu ģimeni, domāju, kā padarīt šo pasākumu paciešamu, kaut cik jēdzīgu un, kas mūs visus (vismaz pamatģimeni - mani, brāli un vecākus) vieno. izdomāju. pa ceļam nopirku 2 kāršu kavas un tiklīdz bija paēsts un kaut cik novākti trauki, ierosināju uzspēlēt Džokeru - Džokera spēlēšana ir viena no retajām lietām, ko mēs kā ģimene jelkad esam darījuši visi kopā.
es pēdējo reizi to spēli spēlēju pirms 10+ gadiem ar Šakāli, pārējie vēl senāk, bet visi pavilkās un vakars beigu beigās noslēdzās ar tādu klusu un kautrīgu, bet tomēr īstu ģimeniskuma sajūtu. ņemot vērā, ka pavisam nesen mēs ar brāli vispār nesarunājāmies (diezgan ilgi), tas ir ļoti kruti.

Ar kaut ko neparastu saistīja loti intelliģentā pazīstamā nervu slimību speciālista docenta Vildes māsa Alīne, kas drīz kļuva mana divkāršā skolas biedra Madonā un Rīgā Oto Grinberga kundze. Grīnbergs bija kļuvis kreiss, organizēja kopā ar Andreju Kurciju „neatkarīgo sociālistu" partiju. Alīne bija ceļojusi pa Franciju, stāstīja, kā kāpusi ar biedriem kalnos. Viņa bija ne visai skaista, bet mēs abi aizrāvāmies. Daudz tā stāstīja par kreisajām kustībām, ironizēdama par visu demokrātisko, kas notika Latvijā. Oto diezgan rūpīgi studēja un palīdzēja izgatavot diplomdarbus tādiem, kam nebija laika. Baigajā gadā viņš bija Rīgas pilsētas izglītības valdes vadītājs, Alīne inpektrise Franču licējā, kur J. Kadilis bija par direktoru. Tagad O. Grīnbergs ir marksisma "profesors" universitātē, un kā ļoti uzticamam vīram viņam bija pat atļauts ceļot pa ASV.
Oļģerts Liepiņš // Latvija Amerikā, Nr. 32 (20.08.1977)

( man gan neliekas, ka viņa bija ne visai skaista )

Vaj jūs esat novērojuši pilsētu parkos, piem. Rīgā, vaj Liepājā - kas tur rītos, bet sevišķi svētdienas rītos staigā, kas sēd uz soliem, kas priecajas par saules siltumu, par koku un zāles zaļumu - kam tur pieder daba un viņas labumi?
Tie ir buržuji. Dažadi tušņas ar spieķiem rokās, izgāstiem vēderiem tipina no sola uz solu. Dažadas vecenes un madamas, satuntuļotas visu gadusimteņu modes krikumos, aizņem saulainakos solus. Dažadi mietpilsoniski pāriši uzjautrinas taureņiem līdzigi pie parka puķu skaistumiem un pa lapu ēnam. Tas vēl nav viss. Reti ir tādi starp šiem dabas uzņēmējiem, kam nebūtu līdzi suņu! Kungi, madamas un viņu suņi - tie izmanto strādnieka rokām daiļoto dabu viņu pašu celtās pilsētās. Tie aizņem sēdekļus un sauli.
Tas nav pareizi. Strādniecībai ir jaieņem pilsētu dārzi un parki! Tie ir strādniecības īpašumi. Lai no pilsētas dodas projām tie ar suņiem un automobiļiem. Strādniekam vajaga svētdienās vaj darbdienu vakaros, kad vien laiks un kur vien pa rokai - ieņemt visus parkus, visus sēdekļus, visas saules vietas. Eeņemt tā, lai kungs, madama, suns tur vairs nerādas!
F.

"Kreisā Fronte" Nr. 3, 1929.

( akmeņi manās kabatās )

es pēdējā laikā drusku mokos ar visādiem anksietijiem utt., bet vakar LKA salidojumā biju tik priecīga, kādu neatceros sevi bijušu ļoti, ļoti sen. tāda pure priecīga. turklāt man izdevās dabūt profesoru Briedi uz vairāk nekā stundu tikai un vienīgi sev. tas gan nebija viegli, bet ļoti tā vērts. viņš visu laiku man stāstīja par to pašu revolucionāru Otto Grīnbergu, par kuru es te pēdējā laikā bieži rakstu.

tā kā Rainis šogad modē un viņam tagad te tā jubileja, piedāvāju ieskatu sava sarkanā vecvectētiņa dienasgrāmatas ierakstos par Raini

( Otto Grīnbergs un Rainis )