*

man pēdējās dienās nāk tādas ļoti labas idejas prātā. tik labas, ka pašai brīnums un gribas sist sev uz pleca. vakar izdomāju elegantu risinājumu vienai K. problēmai. šodien, braucot uz svētvakaru ar manu ģimeni, domāju, kā padarīt šo pasākumu paciešamu, kaut cik jēdzīgu un, kas mūs visus (vismaz pamatģimeni - mani, brāli un vecākus) vieno. izdomāju. pa ceļam nopirku 2 kāršu kavas un tiklīdz bija paēsts un kaut cik novākti trauki, ierosināju uzspēlēt Džokeru - Džokera spēlēšana ir viena no retajām lietām, ko mēs kā ģimene jelkad esam darījuši visi kopā.
es pēdējo reizi to spēli spēlēju pirms 10+ gadiem ar Šakāli, pārējie vēl senāk, bet visi pavilkās un vakars beigu beigās noslēdzās ar tādu klusu un kautrīgu, bet tomēr īstu ģimeniskuma sajūtu. ņemot vērā, ka pavisam nesen mēs ar brāli vispār nesarunājāmies (diezgan ilgi), tas ir ļoti kruti.