*

sēžu Aleponijā, tieši zem Ļeņina ģīmetnes, gaidu K no Grab mēģa un prokrastrinēju darbu. tāpēc šī vakara Grīnbergu spamā būs neliela kompilācija no preses par slaveno 1928. gada mītiņu cirkā, pēc kuras Otto tika apcietināts.



*) Visspilgtāk atceros lielo protesta mītiņu, kas notika 1928. gada 20. augustā Rīgas cirka telpās, kā arī 1928. gada 22. augusta strādnieku ģenerālstreiku.
Lielā, amfiteātra veidā uzbūvētā zāle ar smilšaino arēnu vidū bija līdz pēdējai iespējai pieblīvēta ar cilvēkiem. Tribīne novietota arēnas vienā malā. Pēc Internacionāles pirmais runātāju tribīnē uznāk O. Grīnbergs. Viņa runa nelika nevienam vilties. Lielos vilcienos viņš tūkstošu klausītāju acu priekšā uzzīmēja Latvijas proletariāta slaveno cīņas ceļu un droši pateica, ka buržuāziskā reakcija tiks sakauta. Pēc O. Grīnberga tribīnē kā otrs runātājs parādījās visu mīļotais rakstnieks Linards Laicēns. Lai gan viņš parasti runāja klusu un lēni, tomēr šai mītiņā strīdnieku revolucionārais noskaņojums deva tam it kā citu runas veidu, un rakstnieks runāja ar asu kāpinājumu un diezgan spēcīgā balsī. Ar niknumu viņš vērsās pret buržuāzisko un menševiku presi, kur par revolucionārajām, tolaik slēgtajām arodbiedrībām dažādie tintes kalpi rakstīja visādas provokatoriskas ziņas. Kapitālistu Benjamiņu «Jaunākās Ziņas» nekautrējās nosaukt revolucionāro strādniecību par «uzpirktu no Maskavas»» Laicēns savā runā tik iespaidīgi atmaskoja šādu «Jaunāko Zinu» provokāciju, ka šī laikraksta korespondents Lasis, kas bija ieradies mītiņā, metās bēgt uz izejas pusi. Kā vēlāk dabūja zināt, mītiņā bijuši klāt daudzu Rīgas laikrakstu korespondenti, kā arī politiskās apsardzes priekšnieks Ozoliņš ar veselu grupu špiku. Tiem bija jāsēž klusu. Sapulces revolucionārā noskaņa tos baidīja. Tikko Linards Laicēns bija beidzis savu runu, no augstākajiem amfiteātra soliem vienlaikus lidoja simtiem lapiņu ar uzsaukumu, kas aicināja cīņā pret fašismu, uz demonstrāciju.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

*) Tas bija 1928. gada vasarā, kad politiskā streika priekšvakarā mums abiem Komunistiskās partijas uzdevumā bija jārunā lielajā strādnieku mītiņā Rīgas cirka telpās. Tas bija varens mītiņš. Policija un tās balstītā valstiņa nodrebēja. Otrajā naktī pēc mītiņa mani notvēra policija. Man bija sieva, kas gaidīja dēlu, kā daudziem citiem jauniem vīriem, bet dzīvokļa nebija. Kad atrados cietumā, piedzima dēls, un sievai ar viņu nebija kur palikt. Linards Laicens abus uzņēma savā dzīvoklī. Bet tajā pašā naktī tika arestēts arī Laicens. Viņam cietuma durvis atvērās tikai pēc tam, kad viņu ar revolucionārā proletariāta balsīm ievēlēja buržuāziskajā saeimā.
/Otto Grīnbergs "Atmiņas par revolucionāro cīnītāju" Liesma Nr.8 (01.11.1958.)/

*) 1928. gada augustā, kad Latvijas Komunistiskā partija vadīja strādnieku politisko streiku pret buržuāzijas uzbrukumiem revolucionārām arodbiedrībām, tad mani arestēja pēc runas lielā strādnieku mītiņā Rīgas cirkus telpās. Tas ir aprakstīts mūsu literatūrā. Toreiz man 20. augustā vajadzēja runāt no rīta Valmierā strādnieku sapulcē, pievakarē Rīgā. Otrs runātājs Rīgā bija rakstnieks Linards Laicēns. Mītiņa sākums cirkā sakrita ar vilciena pienākšanu no Valmieras. Kā nācu no Rīgas stacijas, tā devos uz strādnieku mitinu. Sapulces dalibnieki spēcīgi dziedāja Internacionāli. Internacionāles skaņas mani ļoti saviļņoja, kā arvien. Man tūlīt ari deva vārdu. Runas konspektu toreiz aiz konspirativiem motiviem neviens mēs nelietojām. Runu vajadzēja improvizēt uz vietas tribīnē. Runas saturs bija ļoti satracinājis buržuāzijas varas pārstāvjus, kuri dežurēja mītiņā un atzīmēja manu runu. Es vēlāk tiesas lietā redzēju šis atzīmes. Jau nākošajā dienā mani notvēra sievas brāļa dzīvokli politapsardzes špiki un ieslodzīja. Kameras drīz pildījās ar 22. augusta politiskā streikā arestētiem strādniekiem. Mani nosūtīja uz Centrālcietumu. Drīz man sekoja ari Linards Laicēns un Andreis Kurcijs. Viņus abus pēc mēneša ievēlēja par deputātiem buržuāziskajā Saeimā un tāpēc tie bija jāatbrīvo no cietuma. Es paliku vieninieku kamerā un studēju Marksa «Kapitālu» Pētera Stučkas tulkojumā.
/Biedrs Grīnbergs sarunā ar vēstures nodaļas diplomandu A. Heniņu un jauno autoru I. Lasmani. "Cīņas un darba gadi" Padomju Students Nr.11 (30.04.1957.)/

*) Visai raksturīgi ir atzīmēt, kā izturējušies vakar ielu sadursmes gadījumā neatkarīgo un kreiso arodnieku līderi. Tā, piem., Linards Laicens itin mierīgi ar fotogrāfa aparātu ieradies pie apgabaltiesas, lai uzņemtu kādu viņam interesējošu skatu. Papildināt savu bildīšu kolekciju Laicens ņēmies taisni tajā bridi, kad apgabaltiesas apkārtnē viņam paklausīgie strādnieki cieta sadursmēs ar policija, vīpsno "Soc." Šo strādnieku priekšgalā neredzēja ne Laicenu, kuru policija gan aizturēja par neatļautu fotografēšanu, ne Kuršinski, ne Grinbergu u.c. Kāds arodnieku lideris kādā ielas stūri, juzdams tuvojošos sadursmi, pirmais metas prom, atstājot strādniekus viņu liktenim. — Pie minētās informācijas tomēr atzīmējams, ka vairāku kreiso vadoņu šāda ārēja bezdarbība (resp. miermīlīga darbība) būs bijusi tikai maska, lai segtu to aktīvo līdzdalību streika vadībā. Par to liecina ari tas, ka vakar priekšpusdiena politiskā pārvalde apcietinājusi "neatkarīgo sociālistu" vadoņus Dr. Kurciju- Kuršinski, Galenieku un Grinbergu. Viņi atzīti par galveniem vainīgiem aizvakardienas nekārtības, jo tie uzaicinājuši strādniekus uz pretlikumīgam demonstrācijām un teroru. Sevišķi smagi tiem būs jāatbild par demonstrantu pulcināšanu pie Rīgas apgabaltiesas.
/Stingri soļi pret nekārtību cēlājiem. 1928.08.24 Latvijas Kareivis/

*)Neatkarīgo sociāldemokrāta mītiņā Rigas cirku ar runām uzstājas šis partijas līders Grinbergs un Jaunzems un atvaļināto karavīru biedrības vārdā Ķikurs un zināmais Pauls Richters, kā ari kreisais arodnieks Linards Laicēns, kurus klausītāji uzņēma ar lieliskām ovācijām. Visi kā viens musināja klausītājus pret valdibu un iegalvoja nepatiesību, ka kreiso arodnieku organizāciju darbība apturēta tikai tāpēc, ka tās esot strādnieku organizācijas un valdība gribot atņemt strādniekiem viņu tiesības. Katram zināms, ka valdība apkaro tikai komunismu un ka strādnieku stāvokli un tiesības neviens nav domājis aizskārt. Sevišķi ņēmās Richters — valdiba lai neķeroties pie strādniecības, jo tad strādniecība apturēšot visā valsti visu kustibu kā esot apturējusi Rigā ielu dzelzceļu kustību. Viņa uz vienu mājienu apturēšot (?) dzelzceļu kustibu, elektrību, ūdensvadu un visu, visu. To strādniecība izturēšot, bet buržuji neizturēšot. Visi runātāji neapnīkdami kliedza par izrēķināšanos ar strādniecību un sauca, ka strādniecībai jādarot tas pats, jāslēdzoties vienā frontē, gataviem uz cīņu. Visumā šis mītiņš neatšķiras ne ar ko no 1905. gada revolucionāru mītiņiem pat ar draudiem valdībai un visai pilsonībai.
/Musinātāji darbā. 1928.08.17 Jēkabpils Vēstnesis/

*) Wakar islaists no zentralzeetuma Otto Grinbergs, kuru arestēja 21. augusta naktî şakarà ar wina runu zirkus mihtiņâ 20. augustā un ar darbibu L. Neatkarigo şozialistu partijas zentralkomitejâ. Grinbergs teek apwainots us Sodu likumu 122. un 102. pantu pamata. Pehdejais par pagahjuşchà gada ekskursiju us Padomju Saweenibu. — Grinbergs wisu laiku atradees zentralzeetuma 2. korpusa pagraba stabwa kamerā wisstingrākā isolazijâ, kaddos apstahkļos saslimis ar lozitawu reimatismu. Grinberas atşwabinats pret 25 000* rbļ. leelu droschibas garantiju.
/Otto Grinbergs wakar atswabinats 1928.11.16 Darbs un Maize/

*25 000 rbļ jeb 5000 latu. piķi viņam aizdeva būvuzņēmējs Aleksandrs Kažoks, kuru esmu minējusi iepriekš.