*

šodien bērēs runāja Mediņš. tas noteikti bija labāk nekā kāda tante, ar sintiņu, kura sevi uztver ārkārtīgi nopietni un stāsta kā nelaiķis ir gājis bērnudārzā, tad pamatskolā un pēc tam vidusskolā un skaita K. Apšukrūmas dzeju. Mediņš vispār neko nerunāja par aizgājēju, toties ļoti daudz runāja par to, ka redz kā - kad cilvēks nomirst, mums ir viegli apturēt visas citas darīšanas, ikdienas skrējienu un veltīt viņam laiku un atnest ziedus un kāpēc mēs to nevarētu darīt ikdienā - veltīt viens otram laiku un regulāri dāvināt ziedus kamēr vēl neesam miruši. un tad es domāju, ka pie šī konkrētā cilvēka zārka, tas ir visai ironiski, jo viņš bija viens no retajiem cilvēkiem, kurš tiešām ikdienā nesa citiem ziedus. pareizāk sakot, augļus. pa ceļam uz darbu gāja caur Centrāltirgu, sapirkās to, kas bija sezonāls un aktuāls un nesa uz teātri saviem kolēģiem. pirmās zemenes, vīnogas, melones - viskautko. turklāt vēl arī nomazgāja un nomizoja un sagrieza - piemēram, nolobīja vairākus pomelo, jo visi bija pārāk slinki, lai darītu to paši. reizēm nesa arī kūpinātas zivis. beigās pats arī novāca neapēstos atlikumus un nomazgāja traukus. un negaidīja nekādu īpašu atzinību vai pateicību. tikai skubināja ēst. reizēm, ja viņam pajautāja, kāda situācija šobrīd tirgū ar augli vai dārzeni X, viņš nākamajā dienā vienkārši to atnesa, iedeva un neprasīja par to naudu.
man šodien gribējās uz bērēm puķu vietā viņam aiznest pomelo, bet es nokautrējos par to, ko citi par mani padomās. es iztēlojos, kā mirušais par to būtu smējies. viņam bija tādi pilnīgi kreizī, skaļi un histēriski smiekli.
tā nu es neaizgāju uz Aptiekas bērēm, jo ar vienām bērēm šodien jau pietika, turklāt bija jābrauc kurināt māja. dedzinu svecīti, ēdu pomelo un lasu vecus Rīgas Laikus.