*

h) homeopātiskajā aptiekā ļoti lietišķa aptieķniece, ļoti lietišķi izdodot man atlikumu teica "Lūdzu, ezītis";
k) satiku savu mīļo kabatslakatu tantīti. sūdzējās, ka ar redzi pavisam švaki paliekot;
b) Bite ar kurjeru atsūtīja Birutas Ozoliņas jauno disku, kā atvainošanos par to, ka Dziesmu svētku laikā bija traucēti sakari. Tele2 salīdzinoši bieži bija sakaru traucējumi, bet neviens par to lielākoties ne zinis nelikās.

saulgriezēt sāku 21. jūnijā pie zirgiem. atšķirībā no pagājušā gada, šogad zirgi baigi nepavilkās uz saulgriezēšanu. bet vainadziņu Radis dabūja un drīz vien to arī pazaudēja.
( 21.06. )

tripa pirmā diena: Salaspils - Cēsis - Ninieris - Priekuļi - Smiltene - Niedrājs - Cērtenes pilskalns - Klievezers - Mācītājmuiža - Blome - Brutuļi - Vijciems - Smiltene.
( 22.06. )

diena nr2: Niedrājs - Vecsautiņu avoti - Rēveļi - Jaunpiebalga - Vecpiebalga - Inesis - Ineši - Madona - Mētriena - Podnieku Dumpju darbnīca "Brīvniekos"
( 23.06. )

trešā diena: Podnieku Dumpju darbnīca "Brīvniekos" - Odzienas ezers - Lautere - Viesiena - "Kalna Tīži" - Ērgļi - Velna klēpis - Kangaru ezers - Salaspils
( 24.06. )

v) šodien redzēju vienu no skaistākajām varavīksnēm mūžā. stāvēju staļļa durvīs un skatījos kā tā izauga no maza, maza pleķīša apvāršņa stūrī, līdz lielam un košam lokam pāri ganībām. viņai bija arī mazliet blāvāka māsiņa. nedaudz vēlāk, braucot mašīnā, katra no tām bija savā ceļa pusē, radot ilūziju, ka drīz uzbraukšu uz varavīksnes tilta. ak jā un visu vēl daiļāku darīja tas, ka perpendikulāri varavīksnēm un paralēli apvārsnim zibeņoja gari, gari un spoži zibeņi;
p) saules tēja ar peonijām ir burvīga. kopā ar sauju svaigu kumelīšu un mazliet piparmētrām. tas ūdens beigās garšo tā, kā pojenes smaržo;
a) ja iet kurpēs, pa zāli, zem augstsprieguma līnijām, tad ir tāda sajūta it kā kājās dzeltu nātres. ja iet zābakos vai pa smiltīm/asfaltu, tad tādas sajūtas nav;
d) vēl jānostrādā trīs izrādes, jāuzraksta baismi detalizēts Oblomova kostīmu saraksts priekš Krievijas (katras vienības svars, materiāls, krāsa, fotogrāfija), šis un tas jānokrāmē un mana 7. sezona JRT būs beigusies. atvaļīts solās būt garš, jo cik zinu, pie pirmās nākamsezonas pirmizrādes ir norīkota cita ģērbēja;
c) šodien visu dienu mokos ar cukura un balto miltu pohām. Vācijā tomēr saēdos krietni daudz par daudz kruasānu, preceļu un Spezi limpenes;
z) biju noilgojusies pēc zirga.

bija traka nedēļa. pavisam traka. par spīti slimības lapai nācās iet uz darbu, jo divas pirmizrādes vienā nedēļā, nav kas strādā utt. tad vēl nāca gatava mūsu jaunās virtuves grīda - piektdienspēcpusdienā vēl šuvoja flīzes, man 7dien ciemiņi nāca, vajadzēja līdz tam kautcik iekrāmēties. ir mums tagad atsevišķa virtuve. viss tādā pagaidu vairantā - griestiem paredzētie dēlīši vēl pāris mēnešus žāvēsies Saldū, škafčikiem un sienu flīzēšanai un krāsošanai naudas nav, tāpēc salasījām pa māju kaukādas nebūt mēbeles/plauktus un ievācāmies. bet plīts ir, ledusskapis ir, izlietne ir, mājīgi, mīlīgi un visā visumā nenormāli forši ir. vēl mazliet pārkārtošanās darbu un mēs būsim nodalījušies no maniem vecākiem atsevišķā mājas daļā. ar roku laikam būs ok, biju šodien uz neirogrāfiju - nav man tas karpālā kanāla sindroms. t.i. nav hronisks un tas, kas bija (ir?) visdrīzāk kaukāds akūts iekaisums.

iet ar basām kājām pa zemi ir īsta svētlaime. tiešām tāda svētku sajūta.
aizgāju uz siltumnīcu, kur pagaidām zeļ trekna virza un sētmali, kur ir mazas nātrītes un mazas gārsiņas. iegriezu salātos kopā ar importa gurķi un importa ķīnas kāpostu.

Tesas slepenais koncis vakar Aptiekā bija ļoti kruts. beeeeidzot jauna programma. tāda stounerīgāka un mazāk liriska kā vecās dziesmas. vakars bija jauks, tāpēc iedevu hepatītam brīvdienas un izdzēru veselus trīsarpus alus. mājās braucot izmantoju priekšrocības, ko sniedz tas, ka zirgs mitinās 2,5km no mājām - ap 4iem no rīta piebraucām pie staļļa paglaudīt balto deguntiņu.
šodien kā izkāpām no gultas tā atgriezāmies Aptiekā uz Hot as Shit pēcpusdienu, kurā baudīju asāko ēdienu savā dzīvē. hmm, baudīju laikam nebūs īstais vārds, jo savā negausībā uzkrāmēju pārāk lielu porciju un to visu izbaudīt es tiešām nespēju. tik vien kā lēnītēm iecilāt sevī iekšā. ēdiens gan bija tiešām ļoti garšīgs. bet ass vairāk nekā garšīgs.

man vienmēr patīk saules staru pieliets mežs, bet ziemā, kad saulīte parādās tik reti, tas rada mežonīgi līksmu svētku sajūtu iekšā. un ir tik labi uzticēties savam zirgam. pagājšziem es nevarēju vazāties bez segliem pa mežu, iet tik tāļu prom no mājām. laisties līganos un sniegu putinošos lēkšos. man bija bail no zirga un zirgam no manis. mēs neuzticējāmies. tagad mēs brienam kopā pa kupenām, zirgs ēd egļu zarus un zirgam elpa smaržo pēc Ziemassvētkiem. lēkšojam pa piesnigušo mežu un sniegs no koku zariem birst aiz apkakles. man ir tik silti uz viņa pūkainās, neapseglotās muguras. viņš bubina aizvien biežāk un prot man iedot ķepu. mēs kopā ēdam mandarīnus un debešķīgi garšīgu ķirbi.
mežs pilns zvēru pēdām. un man ir smaragds.

šodien neeeenormāli sapriecājos, kad ieraudzīju savu kabatslakatu tantīti. esmu jau par viņu rakstījusi. tāda maza, veca sieviņa, kas uz Dzirnavu/Barona pa retam tirgo papīra kabatslaktiņus, agrāk arī pildspalvas. viņas ieraudzīšanu vienmēr uzskatu par labu zīmi un nekad neesmu pagājusi garām par pašuzliktu uzcenojumu nenopērkot salvetītes. šausmīgi sen nebiju viņu redzējusi, domāju, ka varbūt tantītes nemaz vairs nav... šodien eju un jau pa gabalu redzu - zaļais lakatiņš spīd. biju tādā sajūsmā, ka ne tikai nopirku divas salvetīšu paciņas par latu, bet saņēmos ar sieviņu aprunāties. izrādās viņai ir jau 92 gadi. pēdējā laikā kājas sāpot, tāpēc nenākot vairs bieži stāvēt uz ielas. patērzējām brīdi un bija tik silta un gaiša sajūta.
nezinu kas man ir ar to tantīti, bet man tiešām, tiešām vienmēr milzīgs prieks viņu redzēt.

šī bija reti jauka nedēļas nogale. tagad jūtos nogurusi. visi kaukā tik mīļi, tik mīļi bi šajās dienās un viss tik jauki un labi ritinājās. pilnīgvai mulsinoši.
zirgs sen nebija bijis tik atvērts un klātbūtgribošs. bubināja, kad kāpu ārā no mašīnas. vēlāk pēc tam arī. un bubina viņš ļoooti reti. viņš man vispār tāds introverts, kautrīgs un dzejnieks dziļi dvēselē.

vienkārši lieliski pavadīta Mārtiņdiena (bez neviena Mārtiņa) un šī vakara atklājums - spēle Dixit (noteikti drīkst man uzdāvināt).

p.s. ja aizvēsturiskajos laikos bija interesanti tusēt un nedzert (jo dzert vēl nebija sākts), senajos laikos tusēt bija interesanti tikai dzerot, viduslaikos bija garlaicīgi tusēt gan dzerot, gan nedzerot, tad jaunajos laikos atkal ir interesanti tusēt nedzerot.

lai gan es allaž esmu sludinājusi, ka man besī tvikteris, bet tur ir divi konti, kuru autori ir vienkārši ģeniāli:
https://twitter.com/rudis_bla
un
https://twitter.com/penzonars

divtūkstošdivpadsmitais vēsturē ieies ar to, ka šai gadā esmu krietni pārsitusi visus savus līdzšinējos peldsezonas atklāšanas un noslēgšanas datumus.
atklāju 12. aprīlī, ledainā Misā, noslēdzu 19. oktobrī, ledainā Misā. var gan gadīties, ka pārnoslēgšu rīt vai parīt, ja turpinās būt šitik debešķīgs laiks.

upe gan izskatījās visnotaļ nedraudzīga. neredzēti augsts ūdens līmenis, ļoti ātra straume, kas rāva sev līdzi brūnas rudens lapas un tumši, tumši, tumši ūdeņi.

vēl es šodien braucu ar Golfu pa šoseju un biju tik ļoti ne-šeit-un-tagad, ka gribēju ielikt 6. ātrumā.
toties lēkšot forši šitādā dienā. pretī saulei un vējam. pa sausu smilšu ceļu, zirga kājām raujot dzeltenas lapas čabošos virpuļos.

( mirkļi no Dabas zirgu vasaras nometnes )

drošvien šosezon pēdējo reizi biju peldēties. turklāt diezgan īpašā veidā -
pilnīgā tumsā, basām kājām (jo vienu manu kurpi nozaga Dabas zirgu suns), pa mežu (man patīk iet pa mežu ar basām kājām, bet ne tumsā pa vietu, kur pilns ar dažādu izmēru kritušiem kokiem un zirgu mēsliem) un ļoti baidoties pazaudēt tēta svētā Volvo atslēgas.
ūdens Misā bija šaušalīgi salts un šaušalīgi labs.

vasara beidzās vakar, kopā ar Dabas zirgu nometni. telts un guļammaisi beidzot ir izkāpuši no Golfa bagāžnieka, kur bija mituši kopš jūlija sākuma. vasara ir beigusies ar siltu nedēļas nogali Plakanciema mežos.
dziesmas pie ugunskura, divas atpalikušas perseīdas, jāņtārpiņi un gredzenpavēlnieciska izjāde krēslainā mežā.
rīta joga mazliet rasainā zālē pie manas mīļās pasniedzējas (ir tik jocīgi stāvēt koka pozā, kad kilometru tālāk tīra mežu un ir dzirdami krītošu koku radīti trokšņi), pelde dzestrā upē, mācīšanās ieklausīties savā zirgā un veidot ar viņu dvēseliskas attiecības, stāstījums par gadsimtiem senām zirglietām. dziesmas pie ugunskura, kuras aprauj auļojošu zirgu nagu radītais troksnis. lupatās sarauts elektriskais gans un tumšā mežā pazudušas atsevišķas zirgu grupiņas. meklējam spīdinot mašīnas starmešus visās meža pļavās, cerot ka atspīdēs zirgu acis. atspīd. divatā vedam mājās četrus zirgus. cauri mežam, naktī, līdz vienā punktā es neredzu vairs neko, pat ne zirgus, kurus pati vedu. ir tikai pa elpojošam nāsu pārim pie katra pleca un mīksts soļu troksnis no sūnaina meža ceļa. pēc tam pārvedam vēl trīs no pavisam citas meža pļaviņas. daži atpakaļsanāk paši. sarauta un sapiņķēta elektriskā gana labošana, tamborējot to divu mazu kabatas bateriju gaismiņās. atgriežamies pie ugunskura un smejam, par to, ka katrs troksnītis liek sarauties un izklausās pēc izmukuša zirga soļiem.
7dienas rīta fizioterapteiskā pilates nepatika. likās nedabīga un pretrunā ar to, ko esmu mācījusies jogā. pēc tam klasiskās jāšanas gudrības un smalkumi, kurus gan apguvu tikai teorētiski, jo Radis bišķi saklibojies un treniņā jājams nebija. nekas, man vēl būs miljons individuālo treniņu ar Gitu. mazliet uzlīdu uz neapseglota Rada šortos, ar basām kājām un atklāju, ka man šausmīgi patīk sajūta, kas rodas ar basām kājām pieskaroties zirga sāniem. nobeigumā, kad esam sasēdušies ap galdu, lai ēstu brīnišķīgu, uz ugunskura vārītu sautējumu, atskan zvans no cilvēka, kas aizgājis pārbaudīt ganu. zirgu nav ganībās. nejauši palicis atvērts viens elektriskā gana posms. viss bars projām. kārtējais gājiens tumsā pa dubļainām, šaurām ganību takām, ar kurpēm kājās un vienā īsā striķī iesietiem diviem, lieliem zirgiem, jo paķēries pārāk maz apaušu līdzi. mežā rej lapsas, zemu virs galvām švīkstinās sikspārņi, kā traki sisina sienāži un kaut kur attālāk melanholiski brēc pūces vai vakarlēpji vai varbūt zaķi.
ar bezgalīga noguruma sajūtu pārbraucu mājās un naktī sapņoju par jāņtārpiņiem mežceļu malās.
vasara ir beigusies.

komercjāņu vakars sanāca diezgan īss, ļoti vējains un diezgan melanholisks - Launkalnē ar latvijas hārdkōra vecajiem un bārdainajiem krabjiem. pārējo laiku sanāca brīnišķīgi un neplānoti tripi ap Smilteni.
apgājām apkārt Niedrājam, info stendā uzzinājām, ka turpat mežā slēpjas vēl 6 mazāki mežezeriņi. braucām skatīt. atradām gan tikai divus, jo mums nebija kartes. pirmajā dzīvoja zalktis un tas mums uzdāvināja gaileņu sauju pusdienām. nomocījām Golfu (mums vajag džipu!!!), izbraucām no meža fantastiskā vietā, kur augsta kalna (apm 140 m vlj.) slējās burvīga viensēta. uzkāpām kalnā, ģībām no skaistā skata, nokāpām lejā. žēl, ka tā, jo pēc tam izrādījās ka aiz mājām mežā, dzīvo arī Pārkalņu naudas akmens. nekas, aizbrauksim citreiz. es gribu tās mājas sev! sajūta tai apkārteni izteikti maģiska un spēcīga. otrā kalna pusē turklāt ir pļavas, kur es varētu ganīt savus zirgus. šobrīd gan tur ganās govis.
izstaigājām arī manu mīļoto Cērtenes pilskalnu, par kuru te esmu jau daudz jūsmojusi. un mājāsbraucot iebraucām Vecsautiņu avotos - interesants veidojums, nebiju neko tādu LV redzējusi.
vispār savāda sajūta, ka tik tuvu pazīstamām un kopš bērnības zināmām vietām atrodas kaut kas tik maģisks, spēcīgs un vēl neredzēts.

( tur ārā )

dārzā smaržo pēc pojenēm, īrisiem un saulē sasilušām zemenēm

mežs tik zaļš un tvanīgs pēc lietus. un putnu balsis liekas tādas dzidrākas un spilgtākas. lēkšojot pretvējš tik reibinoši triec biezi smaržīgo gaisu nāsīs. sūnas, egļu pumpuri, ievas, mitras koku mizas un zeme.
bet upē, pēc izjādes, likās tik silts un spirdzinošs ūdens. vismaigākā no šī gada peldēm.
stirnu arī uz ceļa satiku.

im) aizvakar bijām Mārpla blīvplates raudzībās/25 gadu jubilejumā. koncis neeeenormālforšs. vakara kolorītākais tēls bija Kulakovs galīgā komā skotu kostīmā - viņš spēlēja akordeonu, bungas un daudz, lēni un nesakarīgi runāja mikrofonā. Dambim gan ļoti prasmīgi sanāca tikt ar viņu galā. vispār uzstājās visādi bijušie Inokentija dalībnieki un mans uzskats joprojām ir tāds, ka Mārpla ideālais sastāvs ir ar Šakāli un Renartu. pie nosacījuma, ka Šakālis ir skaidrā;

ppd) vakar pa dienu bijām uz Pasaku par gardeguni Ģertrūdielas teātrī. laikam no visām tur redzētajām izrādēm šī man patikās vislabāk. īsti gan nesapratu mērķauditoriju, jo tomēr tak klasiska pasaka, bet priekš bērniem mazliet ta ka par drūmu un garu. bet forši. muzons varēja būt vairāk;

ak) un vakarā atkal neeeeenormālforšs koncerts. patika viss. patika Alis P, Sīmanis arī patika (lai arī man īsti nebija sīmanīgs noskaņojums), bet Rūsa akustiski vispār bija pilnīgs ambrozijs dvēselei. kā jau kaarl to pie sevis aprakstījis nenormālsilta sajūta no tās nepretenciozitātes, vienkāršības un prieka par būšanu.

pasaulē neapšaubāmi pastāv līdzsvars. ja vetārsts par izsaukumu + papļāpāšanu + pulsa un elpošanas paklausīšanos zirgam, noplēsa 50 Ls, tad mana nenormāli foršā zobārste (ar kuru mani nevieno nedz radniecība, nedz īpaša draudzība) par kronīša pārcementēšanu ar krietnu anastēzijas devu paprasīja tikai divīti, ar tekstu - "ai, no ko es vairāk no tevis ņemšu"