*

šodien neeeenormāli sapriecājos, kad ieraudzīju savu kabatslakatu tantīti. esmu jau par viņu rakstījusi. tāda maza, veca sieviņa, kas uz Dzirnavu/Barona pa retam tirgo papīra kabatslaktiņus, agrāk arī pildspalvas. viņas ieraudzīšanu vienmēr uzskatu par labu zīmi un nekad neesmu pagājusi garām par pašuzliktu uzcenojumu nenopērkot salvetītes. šausmīgi sen nebiju viņu redzējusi, domāju, ka varbūt tantītes nemaz vairs nav... šodien eju un jau pa gabalu redzu - zaļais lakatiņš spīd. biju tādā sajūsmā, ka ne tikai nopirku divas salvetīšu paciņas par latu, bet saņēmos ar sieviņu aprunāties. izrādās viņai ir jau 92 gadi. pēdējā laikā kājas sāpot, tāpēc nenākot vairs bieži stāvēt uz ielas. patērzējām brīdi un bija tik silta un gaiša sajūta.
nezinu kas man ir ar to tantīti, bet man tiešām, tiešām vienmēr milzīgs prieks viņu redzēt.