zvaigznes salikās un paspēju uz savu bērnu pirmo pirmo septembri. aizkustinoši, protams. ļoti patika gan audzinātāja gan pagarinātās grupas skolotāja. vakar Lucavsalā iepazināmies ar klasesbiedreni, kuras māsa ar vecāko gāja vienā bd grupiņā (vīrs atpazina tēti) un viņa šodien gādīgi paskaidroja skolotājai kura dvīne ir kura kad dalīja e-talonus un audzinātāja teica ka nezin kura ir kura :D
tā kā ir vēl viena padraudzene no bd, arī maniem intraventajiem bērniem viss būs o.k., jo ir aizmugure, ja vien aizmugure pati neapbižos.lol

-Vai jūs esat remontdarbnīca?
- Jā, brauciet iekšā.

Ko pateikt cilvēkam, kas tevi nokaitinājis?
"Tev nesmaržo purkšķis". 100% garantēts rezultāts katru reizi

man nepatīk dvīnes pretstatīt. bet tas ir fakts, ka vienu vairāk velk uz pucēšanos, ārišķībām ar regulāru krišanu izmisumā par to, ka kaut kas kaut kam nepiestāv vai ir nesmuki (katru nedēļu vismaz pāris lielas tematiskas drāmas) kamēr otru šis satrauc +- reizi (piln)mēnesī. un šodien izrādījās, ka tai, kas mazāk princesīga negaršo kāju nagi, jo sasvīst un putekļaini par ko Modes Upuris smīnēja bārdā

aaaaa

mammūūū! viņa man parāva matus šitajā pusē, te!
bet viņa iekoda man galvā!
neiekodu gan!
iekodi gan, es jutu tavus zobus!

aaaa

nekad nebiju domājusi, ka pienāks tāda diena, kad pirms astoņiem no rīta no pufaikcimdu pirkstiem ķeksēšu ārā kārtīgas rupjā sāls šķipsnas izmēra maizes drupačas

pagulēju diendusu (ilgu un vēlu), uzstutējos, uzvilku kleitu un ļifonu jo tas palīdz savākties. uzsildīju auzu pārslu no iepriekšējām dienām, izcepu kartupeļus, uzbliezu viss-kas-mājās salātus (redīsi, burkāns, divu veidu tomāti, gurķis, eļļa un laima sula no jokaina trauciņa, ķipa īsta), visi ēda un slavēja, lielākā daļa visus trīs ēdienus (sailgojušies pēc normālas paikas, šonedēļ štopēja maizes, pagājušajā nedēļā vakaros pārtika no piena, es arī iespītējos un atteicos izpatikt), nomazgāju traukus, uzkopu virtuvi, paēdu vakariņas, nomazgāju traukus, saliku rītdienai pusdienas, lēni padzēru tēju un starp zobu tīrīšanu (visiem pārtīram jo stomatologi tā liek) un manas tējas beigām sīkas viena otrai uz sejas sazīmējušas ar pildspalvu. vienai radošs nonsenss uz pieres un vaigiem, otrai uz vaigiem ūsas un uz pieres austiņas, jo viņa ir ķipa kkāds zvērs. labi, ka ne ar flomasteriem, jo tos vajadzētu lietot tekstila krāsošanai, ne pa kam nevar dabūt nost
šis ir tas iemesls, kādēļ mani saticīga un mīlīga sadzīvošana dara tramīgu, ja laicīgi to pamanu. kautiņu seku novēršana ir skaļāka, bet mazāk ķēpīga

šodien septiņas stundas (-30 min -15 min -15 min) bija nodarbības, pa vidu vispirms noskaidroju nokārtoju vienu birokrātisku lietu (kas mani satrieca un izsita no ritma), aiznesu papīrus, citu birokrātisku lietu nodarīju gandrīz da galam (ja neskaita to izsisto), slapju muguru bet paspēju uz transportu, mājupceļā kādu 4 enerģisku/spītīgu/dusmīgu/atriebīgu kantrīdziedātāju balāžu laikā puslīdz sakarīgā līmenī dabūju atpakaļ tās emocijas, mājās rikšiem, atsaucu bērnu no vecmāmiņas, fiksi tēju un maizītes, nedaudz sapļeku, attapos pēc kādām 10 min kad burtiski biju blenzusi sienā pilnībā uzkārusies, rikšiem ar vecāko uz bd pēc sīkām, drāma (tu man nepatīc, es negribu ka tu esi mana mamma. kāpēc jāiet ar kājām. kājāmiešana kaka. man nepatīk tētis. es gribu braukt mašīnā ko mēs šovakar darīsim, es gribu lai nav garlaicīgi, pie kāpņutelpas durvīm es gribu ēst, ko tu uztaisīji u.t.t.), drāma es nelikšu nost virsdrēbes (izmētātas pa visu koridoru) drāma es nemazgāšu rokas un ēdīšu netīrām (pārcilvēciskiem spēkiem pasīvi agresīvo 'nu tad pļūtī uz veselībām' paturēju sevī) un kāpēc nav gatavas vakariņas un aaaa es uzkāpu štrumbanšbikšu sprādzei un es neko neēdīšu, izvilku burkas zupu, uztaisīju, drusku ēda abi, kamēr šie medīja krējumu un maizes ko taisīt pie zupas vai kā alternatīvu tai uz vēdera gulēju gultā un gārdzu, jo kaut kad dienas gaitā pēc 15:00 (kā vaidēja citi) e-klasē pēkšņi uz rītdienu 1,5 m striķa, šauras zīda lentītes (brīnums, ka ne krāsainas), aplikāciju papīrs, šķēres, līme. un jāatrāda slimošanas laikā uztaisītais dzijas bumbulītis (ko es vīkendā neizdarīju, jo man dzija atdota vai nu kkādas neiedvesmojošas krāsas un vajag lai vismaz viens no mums ir iedvesmots, vai satītas uz kaut kādiem no veciem kalendāriem sagrieztiem lieliem platiem apļiem, tātad jāatplēš un jāsatin. teiksim moderni - nebija resursu). dzijas vīriņu taisīšu rīt, ja būšu spējīga, jo teorijā man atzvanīs no provinces slimnīcas, kur arī dara to psihologu un man jāiet ar to birokrātiju ja ne cīnīties, tad pateikt lielu vatafak, ko jūs mani šitā apbižojat, un tad vēl es sameklēju izbeigušāss burtnīcas matemātikā vietā jaunu un parakstīju
un man liekas, es redzēju vienu cibiņu, bet to es sapratu pēc krietna laika, jo biju stresā un bija jāpaspēj
un tagad zobi gandrīz grib klabēt, iekšā viss kratās, bet es xanax ceturtdaļu negribu, jo man jau tā nāk miegs (agrie rīti)
ar ko es lepojos - cibas laicīgi iebaidīta pirms man vispār bija bērni (paldies kihelkonnai, sw un tvarj un noteikti arī kādiem sen publiski nerakstošiem aizmirstiem jūzeriem) es jau kādu laiku krāju visādus potenciāli noderīgus sūdukus. mētājas viņi visur gan sakārtoti (makšķernieku āķu kastē), gan kastēs ar bardaku puslīdz par tēmu un bižutēriju gan ik pa laikam vienkārši kaut kur. tā nu ar burvju mākslinieka cienīgu kustību no virtuves bardaka čupas izvilku kleitai nogrieztas traucējošas zīda cilpiņas. nu, jūs ziniet tās, ko liek lai smalkas drēbes nešļūk nost no pleciņiem. lūdzu, nav par ko!
un mani pilnīgi neinteresē, ka tas zīds ir feikais un krāsa melna, jo es no kaut kādiem mistiskiem krājumiem atradu šauru striķīti ap 2m (nogriezu kā vajag) un arī drusku garāku gaišu lentīti, iespējams no kādas vecas dāvanas
nebija spēka saorganizēt ciemošanos rīt vai parīt vai aizparīt, sarunājām konceptu, bet man tas dzijas vīriņš un sadzīves proza, bet nu ja kas, tad vīkendā vienu dienu brauksim ciemos. ja nebūšu nosprāgusi, jo ļoti gribas izkāpt
/jāmēģina pašai pierakstīties pie tā klīniskā psihologa par sevi un ceturtdien jāpalielina zāļu deva, jo šitā ar diegiem nav aršana, smagi nepietiek. loģiski, ka tā/

un vēl šodien grupiņas čatā pacēla izlaiduma tēmu un kaut kad rīt vai parīt viņiem nāk sveču liešanas darbnīca (7 eiro)

Dāmas no tirdziņa pārnāca pilniem maisiem pirkumu (lielākoties saldumu) un saviem darbiņiem, kuri tā arī no maisiņa netika izņemti. Ja nu kāds sagrib pirkt?!
Nākamajā vasarā jāmēģina atcerēties vai nu iesēt salmenes un ko vai tējas jāievāc, jo cepumus es nesacepšu. Ļoti patika doma uz salmiņa uzspraust lielo maršmello, pamērcēt šokolādē un apbērt ar krāsainiem cukura kraukšķiem. Un fancy keksiņi, bet būsim reāli

nr.3 tik ļoti vajag māsas uzmanību, ka viņa nabaga nr.2 seko ar plastmasas binokli uz acīm. nu tā, ka nr.2 atvērtu grāmatu piespiedusi pie vēdera staigā pa māju un raud balsī jo negrib ka māsa skatās pār plecu, a māsa diezgan apmierināta seko ar to binokli uz acīm apmēram 20 cm atstatumā
Aaaaaa

midzinu, sēžu blakus, bakstos telefonā. sajūtu izmaiņas atmosfērā. paceļu acis, a tur dvīnes katra savā gultā klusi kā pelītes spēlē Akmens Šķēres Papīrīts
Aaaaa

Pusdivos naktī ķērciens, viss ir slikti un termometrs rāda 41,5. Tādu ciparu ieraudzīju un nosirmoju, šitā nebija bijis
nositām līdz 38+
Nepaiet ne stunda ķērciens no otras, tai gan jau pēc apslaucīšanas ar aukstu mitru dvieli bija 37,7+
Lai nu tā būtu tikai 24h vai trīs diennakšu gripa

Bijām Lucavsalā. It kā jau forši. Bet tādēļ, ka nr.2 ļoti aizrautīgi skraidīja un spēlējās ar nr.1, greizsirdības sēkla tika iesēta un lai gan pa durvīm ienākot klausījāmies radio pasaku un karsta putra jau gaidīja, ēst varēja uzreiz, ar to tomēr nepietika un tad, kad es pēc biezputras ar garšīgo Lidl ķiršu džemu un ceptiem panētiem kabačiem un suši virtuvē viena dzēru siltu saldu melno tēju (laikam pirmo reizi šonedēļ), pie manis atskrēja sabēdājies un sašutis cilvēks, kuram nr.3 bija ļaunprātīgi nolaizījusi pieri

Kā lai iemāca par consent un robežām ja to pusi laika, kad negribas lēkt Daugavā, briesmīgi nāk smiekli /bet nedrīkst/

vispirms asinsstindzinošs kliedziens un pēc tam 'mamma! viņa nolaizīja manu gultu!'

Tikko gandrīz līdz kautiņam ar matu plēšanu. Viens ieraudzījis, ka vecāku guļamistabā tapetei neliela plaisa un tur iestūķējis.. fliteri. Un laimīgs aizgājis kakāt. A man steidzami jāmierina tas, kam ķipa tas fliteris piederējis un jāgaida kad varēšu iet podu mazgāt. Rokas trīcēja ar adatu to fliteri bakstot laukā no spraugas, jā

ko darīt, ja kāds sirsnīgi raud, jo kāds cits (iespējams pēc īpašnieka aicinājuma tematā 'brīvais mikrofons') zīmējumā uzzīmē dibenu (pat līdzīgu!) un to ar flomasteru nevar aizkrāsot. smiekli nāca briesmīgi. neko baigi risināt nevarēju, jo neredzēju no a->z un prespektīva mainās, ļoti. tad nu nelaimīgajam īpašniekam mierinājumam iedevu uzlīmi, ko uzlīmēt pa virsu. jo nu jo

Sīcis šķirsta pavārgrāmatu un skaļi komentē 'maa varēsi uzcept šito? Un tādu uztaisīt' pienāk otrs, paskatās un strīdās ka šitādu nevarēšu

A ja tev būs dvīnītes?
Tad viņas dzīvos šajā mājā.
A ja tev būs ponijs Pedro?
Tad viņš dzīvos citā mājā.
Māsiņas krāsiņas uķipuķi

cirks aizbraucis, klauni palikuši. nē, nu vispār jau es šodien pa logu redzēju kā parkā bērni lamu un ko aplokā pāri žogam met sienu. tā kā ne gluži aizbraukusī, dažus īstus varēs satikt parkā.

karoče man ir sakrājušās problēmas. kaudzē un smieklīgas. sīkās grauž nagus. tā, ka visus. i roku i kāju. tā, ka nav ko nogriezt. ielien vakarā gultā, salokās faķīra pozā (kurš sēdus, kurš tikai guļus) un kož ka knakst. /brr bvē fuipēkaka veh/ un pēc tam brēc, ja iekož pirkstā (pēdējā laikā arvien retāk) vai apēsts arī ienadzis vai nagi izmirkuši un aizplīst. un sāp

šorīt viens uz līdzenas vietas parāva uz mutes. vispār jau uz foršas mīkstas taciņas. bet piere, protams, atrada betona apmalīti. brēka bija milzīga, drusku nobrāzts un nedaudz zils, jutos kā sliktākā māte bestest everest un aizvedu un atstāju b/d. lai izveidojas ieradums iet uz bd un tur palikt un puslīdz bez kliegšanas nākt mājās vakarā.

rīt fotogrāfēšanās. skaistas būs abas. gan zilā piere (ar noplēsto sarkano oda pumpas vietu nedaudz zemāk) gan zilā acs (atcerieties episko epizodi ar skriešanu mājās kakāt?)

šodien bija baseins. vakar pirms gulētiešanas beidzot Baseina Mugursomās (jo personālam tā esot ērtāk) kuras izsniedzām vīkendā un pēc tam tētis neļāva ņemt pastaigā un mamma negribēja ļaut ņemt līdzi gultā salikām Baseina Lietas. pašā vakarā biju pārgurusi, izbesījusies, par nesmuku izrunāšanos izslēdzu gaismu istabā nafig (ieslēdzot koridorā lai nav pavisam tumšs), tad sašutumā viss no baseina somām demonstratīvi lidoja uz grīdas/ bet nu labi, ne par to stāsts. viens bija dziļi aizvainojies. ne tad uz mani par vakarvakaru, ne tad uz personālu par Dievs vien zina kādiem pāridarījumiem un jau no rīta pateica, ka somu nevajag, jo baseinā neies. neies neies, nodomāju. to vēl redzēsim. tāpat kā zupu neēdīs un pēc tam brēc ka izbeigusies. vakarā man audzinātāja stāsta, ka sākumā viss jauki, dušā ieiet, nomazgājas, saģērbjas, bet baseinā atsakās kāpt. ne viņa pati, ne nodarbību vadītāja nekādi neko neesot panākušas. māsiņas krāsiņas tā arī visu nodarbību esot omulīgi nosēdējušas baseina malā uz krēsliņiem romantiski sadevušās rociņās
vakarā mēģināju šo pārrunāt un man paziņoja, ka nākamnedēļ arī neies. baidos, jo tā bija nr.2. un viņa ietiepīgumā sit pušu mūs visus kopā ņemot

Rarā! nāc! es tevi gaidu! es tev iedošu to šitā grāmatiņa tev būs nr.2 izmisīgi sauc no šīs istabas
nevaru! esmu aizņemc atbild no otras. pēc mirkļa - pagaidi! nāku!
2g4m