Bija plāns vīkendā gan pastrādāt virsstundas, gan piestrādāt pie dzīvokļa uzturēšanas, gan atpūsties. Ko es no tā izdarīju? Protams, aizgāju staigāt pa mežu. Tikai svētdienas rītā attapos, ka par manu mežonīgo vēlmi strādāt liecina tas, ka darba dators no piektdienas pēcpusdienas nebija izņemts no auto bagāžnieka. Bet nu svētdien tomēr godīgi dažas stundas pasēdēju, komentējot un ķimerējot savu tulkojumu, bet, kad tas piegriezās, pievērsos dažiem (izņēmuma-kārtā) papīra darbiem. Relatīvi produktīvs vīkends, bet nu galva arī bija/ir jāatpūtina.

Viens no nākamās nedēļas darbiem: dabūt kaķi pie ārsta (man ir nelāgas priekšnojautas, vispār neko neēd).

Gandrīz saistīti ar iepriekšējo punktu: kaut kā kārtējo reizi saskatu sevī un savās darbībās to, kā savu dzīvi risina mani vecāki. Es gan joprojām nesaprotu, kā tieši tādas rīcības iemācās, bet iemācās. To esmu atšifrējis jau tiktāl, ka nu jau mēs ar māsu esam sākuši analizēt vecāku rīcību no tādas apvērstās perspektīvas, ka padomājām, kā mēs paši rīkotos, lai tad saprastu vecāku motīvus un lēmumu pieņemšanas ķēdītes.

Grūti atrast laiku skriešanai. Vieglāk ir garajos vakaros (kad ir garo gaišo vakaru sezona). Agrāk mēdzu iet skriet pusdienlaikā, bet tad sāku skaitīt minūtes, piem., ir jau baigi forši aizbraukt līdz mežam (tuvākā stāvvieta pie meža mazliet vairāk kā 10 minūtes ar auto, kas gan nav īpaši ekoloģiski), bet neskaitot pašu skriešanu (vidēji 45 min darbadienās), vēl jau ir iesildīšanās, pārģērbšanās (atvainojiet, piedodiet, mājās strādājot, mēdzu neiet dušā pēc skriešanas), beigās tāpat salasās kāda pusotra stunda. Tā jau mums darbā neviens uz pirkstiem neskatās, bet nu darbs ir jāizdara un šādos darba periodos, kad darba ir vairāk kā saprašanas, katra minūte ir svarīga. Nu, un tajās dienās, kad esmu birojā (3 no 5 dienām nedēļā), es neesmu gatavs doties skriet – manai pašapziņai vēl mazliet pietrūkst, lai droši šiverētu apkārt sporta tērpā pa biroja gaiteņiem. (Tā jau es varētu gan.) Birojā jau gan arī tas, ka tur ļoti ērti ir skriešanas vietā iet paēst silto ēdienu. Eh, vēl neesmu izlēmis, vai ar šādu tūļāšanos un neizlēmību es būšu gatavs šogad saņemties pirmajam pilnajam maratonam – viens mums te maija beigās.

Šobrīd gan man nav tāda cieši laba stāsta, ko pastāstīt, tāpēc vienkārši aizpildīšu laiku (9 minūtes). Vienubrīd man bija doma (atkal) paspēlēties ar ChatGPT un mēģināt viņam iebarot manu [Cibas] rakstīšanas stilu un pierunāt, lai uztapina ierakstu manā stilā, bet pienāca vakars un atkal jau ir sajūta, ka labāk būtu iet gulēt (ja vien atkal neuzradīsies kāds pusaudzis ar lūgumu palīdzēt, piemēram, ar latviešu valodas mājasdarbiem; parasti tas notiek ne ātrāk par 23...). Vispār šovakar galvā skan Dziesmusvētku repertuārs – ja pirms nedēļas mēģinājumā kaut kā neizdevās iesildīt balsi un viss skanēja briesmīgi (es pagaidām runāju tikai par sevi), tad šodien skanēja tīri labi, man arī patīk tās dziesmas, ko šodien dziedājām (Jāņuvakars un Jāņu dziesma, Ciānas bērni, Sit kociņu un kaut kas vēl šodien tur bija). Ar nepacietību gaidu, kad varēsim kāpt uz skatuves – īstenībā mēģinājumus un burziņu gaidu vairāk kā noslēguma koncertu (jo pēc tā viss būs atkal beidzies). Klausos gan, ka diezgan liela iespēja, ka 11. tramvajs nebūs gatavs vālēt pāri Brasas tiltam – kā, nez, visi pārvietosies...? Nu, labi, tad jau redzēs.

Vispār gaidu arī marta vidu, kad beidzot tas monstrozais darbs būs piebeigts. Man jau gan patīk intensīva darba periodi, bet ilgstoši to nevar izturēt. Atvaļinājumu arī gaidu un jau sāku plānot.

Runājot ar vecākiem, klausos, ka vairāk par manām gaidām mans tēvs ir burtiski sācis skaitīt dienas līdz pensionēšanās dienai. Arī neatceros, kad viņš par kaut ko būtu tik [vokāli] gaidījis. Prieks par viņa pozitīvo noskaņu.

Viens no šejienes dzīves aspektiem, kuru bija grūti aptvert (nepretendēju, ka tagad būtu pilnībā to aptvēris, bet ir uzlabojumi) – to, ka pilsētvide ir telpiska ne tikai divās dimensijās, bet (vismaz?) trijās. Pirmkārt, dažādi līmeņi – ja pārvietojos pa “augšpilsētu”, apmēram uztveru ielu tīklu un orientējos, bet lejā pie upes, ņemot vērā tās līkumus un to, ka savienojumi ar augšpilsētu ir relatīvi maz (stāvo klinšu dēļ), tik pēc ilgiem orientēšanās centieniem (piem., skaidrīšanu* šurp-turp gar upi) pamazām esmu apguvis, kas un kur ir kas. Otrkārt, vēl arī viņi šeit ir pamanījušies apgūt pazemi. Metro gluži viņiem te nav, pārāk maz iedzīvotāju, bet stāvvietu problēmu viņi te risina ar masīvām daudzstāvu garāžām (centrā), kas ir pilnībā pazemē. Šķiet, nevienai no tām neesmu aizbraucis līdz zemākajiem stāviem, bet parasti norādes uz kādiem -4 .. -5 stāviem ira. Plus vēl ar tādām attāli novietotām iebrauktuvēm. Nesen runāju ar dažiem “vietējiem”, kuri te jau daudz gadu dzīvo un kuri arī šo nebija nemaz apguvuši (un nebija atraduši, kā tur iekļūt). Centrā ir viens tāds laukums, kur agrākos laikos bija autobusu drūzma, tagad tas joprojām ir sab.trans. mezgls, bet uz tā ir patīkama paskata celtnes, pazemē -1 pārtikas veikals un tālāk -2 un vēl kādus 3-4 stāvus zemāk – autostāvvietas.

* Nu, ok, pārrakstījos, bet smieklīgi sanāca, gribēju rakstīt “skraidīšanu”.

Tādu gandrīz kafijas galda grāmatu par tēmu “Histoires de cartes” ar apakšvirsrakstu (vai lielo virsrakstu) "Map Stories" (vispār grāmata franču valodā, lai gan uz vāka daudz lielākiem burtiem ir virsraksts angļu valodā, dīvaini, bet nu katram savs). Bet ļoti simpātiska grāmata, atmodināju sevī paslēpto ģeogrāfu (kurš tā arī līdz ģeogrāfijas studijām netika).

Ja vārdnīcu plaukti mani joprojām uzrunā, tad no kaut kādiem laikiem, kad naudas vispār nebija, iegājies paradums pacilāt veikalā vārdnīcas un nolikt atpakaļ. Jo īsti jau nevajag, visas vārdnīcas pamatā ir elektroniskas. Bet joprojām patīk un savu vārdnīcu kolekciju arī atvilku uz šejieni (un arī turpinu papildināt).

Bet tas mans tūlītējais lēmums... tai pašā mirklī, kā ieraudzīju "karšu stāstus" ([vēstures] stāstus kartēs), tā uzreiz sākās pārdomas, ka varbūt man to vārdnīcu arī tik ļoti nevajag. Vārdnīcas pirkšanas vietā gan metos tirdīt pārdevēju, lai iesaka kādu literatūru vieglajā valodā (grāmatu vieglajā [franču] valodā par Arsēnu Lupēnu jau dabūju, bet vēl neesmu pieķēries), tad nu dabūju arī kādu citu grāmateli ar 13 stāstiem – nevienu autoru gan neatpazinu, bet tagad esmu apmierināts ar sevi, atliek tikai lasīt.

Pieturzīmju Piebilde: piedodiet, pārmērīgi pārpildīju pasāžu pavisam pilnu pieturzīmēm.

Tai rajonā, kur mums notiek kora mēģinājums, šodien bija kaut kāds... sazin kas. Nezināmu iemeslu dēļ visas stāvvietas pilnas, vietu nav. Kāds jau kora čatā brīdināja, ka jābrauc meklēt citu stāvvietu, bet nu, kā nu kurais to uztvēra. Es aizbraucu, vietu tiešām nav, braucu uz citurieni un gāju uz mēģinājumu ar kājām (no citurienes). Grūti izstāstīt deviņās minūtēs, bet tas tāds dzīvojamais rajons, kur nav caurbraukšanas ielu. 15 min pēc mēģinājuma sākuma ienāk kāda koriste ar ziņu, ka ārā policija liekot sodus* – trešdaļa kora metas ārā pārparkoties. Vēl 15 min vēlāk aiz mums paveras durvis, un tajās parādās 3 policisti, kuri sāk stāstīt, kas nu tagad būs (evakuatoru ieskaitot). Tā arī nesapratām, kas bija iemesls, kāpēc tur viss pēkšņi bija pilns ar mašīnām, un policija ieradās, jo laikam jau tie bija kādi vietējie iedzīvotāji, kas ar situāciju bija neapmierināti. Es tik varētu iedomāties, ka tur varētu būt bijis kāds pasākums, bet turpat blakus ir liels iepirkšanās centrs ar milzīgu pazemes autostāvvietu vismaz trīs stāvos zem zemes (šķiet, neesmu nekad braucis zemāk par -3). Tur augstākajos stāvos reizēm trūkst vietas, bet vienmēr kaut ko var atrast zemāk. Varbūt viņi braukuši uz netālu esošo ekspo centru – kas nez varētu būt bijusi meses tēma, lai būtu sapulcināts tik liels daudzums ar tādiem, kas negrib maksāt par iepirkšanās centra stāvvietu (bet tur tāpat 3 h bez maksas). Vārdsakot, mistika.

* Piezīme Pēcāk (P.P.): sodus par parkošanos ārpus marķētām stāvvietām – tajā dzīvojamā rajonā pie iebraukšanas ir zīme, ka parkoties atļauts tikai marķētās stāvvietās. Laikam ir bijis precedents.

Naida deviņminūte. Nē, nu labi, kāds tur naids. Ļoti negribas par slikto domāt, tāpat jau galvā grozās. Tā bija tikai vienkārša kultūratsauce uz “1984”.

Nu re, deviņās minūtēs ietilpst arī pārdomu brīži (vai to vispār vajag rakstīt un ko tieši es taisījos rakstīt). Sagurums.

Iespējams, man kā tajā klasiskajā salīdzinājumā – ja tev rokās ir āmurs, tad visur tu saskati naglas – pēdējā laikā lasu šādu tādu akadēmisko literatūru par garīgo veselību un, protams, neviļus sevi pētu. Pēdējās nedēļās bieži gadās, ka nevaru atsaukt atmiņā, ar kuru cilvēku esmu par ko runājis – atceros aptuveno sarunas tēmu, bet nekādi neatceros cilvēku. Tas man liek domāt, ka varbūt kādi par atmiņas funkcionēšanu atbildīgi neironi mani pieviļ. (Neesmu drošs, vai runa ir par neironiem, neatsaucieties uz mani šai sakarā.) Bet joma interesanta.

Varbūt es komunicēju ar pārāk daudz cilvēkiem? Nevar būt. Komunicēju pārāk pavirši? Klausos pārāk neuzmanīgi? Neatceros cilvēku vārdus?

Upd.: nejauša, ne manis taisīta situācijas ilustrācija video formātā.

9 minūtes... c'est parti*. Izdomāju jaunu taktiku cibošanas atsākšanai – iepriekš biju izdomājis kaut kādu atrunu, ka cibošana aizņem daudz laika (jo man vajag tekstu pārrakstīt un labot un īsus štruntus (parasti) nepatīk publicēt). Bet tad es izdomāju, ka cibas 20 gadu jubilejai par godu vajadzētu saņemties, plus tomēr man šķiet, ka šis medijs tomēr ir aizņēmis svarīgu vietu manā dzīvē, un kaut ko kaut kā vajag pierakstīt.

Nesen Ikejā redzēju ķīniešu smilšu pulksteņus, un aizdomājos, ka vajadzētu tos ieviest – apgriez pulksteni un tad dari savu darāmo, kamēr laiks iztek. Nobremzēju un nenopirku, bet ideja galvā palika.

Šovakar, kad pēc produktīva vīkenda, bet emocionāla vakara uznāca atkal pārdomas, ka "vajag kaut ko iecibot, bet negribas tērēt laiku", izdomāju, ka īstenošu to ideju ar cibu. Smilšu pulksteņa nav, bet telefonā iestaigāta taciņa ar pāris klikšķiem uzlikt 9 minūšu taimeri (tik ilgi rītos vāru auzu pārslu putru). Vārdsakot, uzliku sev 9 minūšu ierobežojumu šim ierakstam (rakstīšanai).

* franču izsauciens, kad sāc kaut ko darīt, piemēram, sāc rakstīt kontroldasrbu**, pārbaudes darbu, semestra beigu pārbaudījumu.... ko, nez, tas man atgādina?... Ak, jā, rīt jābūt darbā 8:15 uz franču valodas pārbaudes darbu! Merde ! C'est fini. <= te bija 9 minūtes iztecējušas, bet sk. nākamo piezīmi par un ap.
** steigā pieļauta drukas kļūda, ko pēc 9 minūšu iztecēšanas pārlasot pamanīju, bet [ko] nolēmu paturēt sev par biedinājumu un par mācību, ka laika ierobežojums nenozīmē, ka drīkst darīt pavirši. Šis būs būt mācība, ka jāieplāno arī pārlasīšanas (un pārbaudīšanas un labošanas) laiks. Šo zemsvītras piezīmi atļāvu sev ārpus atļautā laika, jo tā ir nepieciešama papildu informācija ieraksta lasāmībai. Trīsreiz ļauju minēt, kurš autors riskēja (un dzēra šampanieti) un nepārbaudīja svešvārdu pareizrakstību un lietošanas autentiskumu.