Daudz ļaunāk par e-coli "Straupei" ir tas, ka nekad neštimmē biezpiena kastītes vāciņš.

sākšu apkopot valmieriešiem raksturīgo/īpašo vokabulāriju.
pirmajā sējumā:

fūga - pohas;
čoža - sieviešu dzimumorgāni;
riktēties - rosīties, darīt kko;
+ "īm" izskaņa apstākļa un citiem vārdiem, piemēram - nostīm (nost), klātīm (klāt), cietīm (ciet).

Dzīvojot airbnb (dzīvoklī kas noīrēts caur booking.com uz laiku) ir viens neveikls moments kas lien ārā lai cik pilnīgi miteklis nebūtu iekārtots. Nevar saprast ko darīt ar liekiem plastmasas maisiņiem!

skaidrs, ka izmantot atkārtoti ir pareizā atbilde. Bet nu vienalga sarodas, it īpaši ja nav ierasto iepirkšanās maršrutu un tā. Un tad kad sarodas, tad nav īsti designated spotiņa kur tos sastūķēt. Un ārā arī īsti nemetas. Nu, nez, vienvārdsakot. Stāv uz galda.

p.s. vispār iedomājos, ka varbūt labāk būtu mest gružkastē un nemaz nemēģināt tūcīt atvilknē, jo tādā veidā būtu paš-jākonfrontējās ar šādā dabas sārņojuma faktu un tas liektu varbūt biežāk tomēr izvairīties no maisiņu pirkšanas. Bet nu arī nez. Jāizmēģina.

Akurāt spēles es neskatos, bet ziņās sekoju Bostonas grūtībām ar Ņujorku, tāpēc mani tagad sasniedza ziņa par Teituma traumu. Un traumas, kas gūtas strauji atsperoties, hurts right in the meow-meow. Pie tam vēl ir aizdomas par ahileju. Gan jau potīšu cilvēkiem ir citas jūtas, bet es saprotu, kā te var izplūst asarās par to, ka fiziski viss it kā ir labi, ja neskaita nogurumu, bet ķermenis pasaka - fuck you, you should slow down.

first they came for

Mana lūgšana ir - atrast veidu, kā runāt par "avotu", "aicinājumu", Dievu, if you will, - poststrukturālisma, posthumānisma laikmetā, - valodā, kuru ir uzurpējis fallo-logo-centrisms.
Lietu mazliet atvieglo tas, ka esmu sieviete, tātad, mūžīgais subjektivitātes, nesakarīguma dzinējs, orākuls un sviests pēc noklusējuma, mana valoda ir saduļķota un mainīga, tātad līdz iestāsies menopauze, tā spēs nest kaut nedaudz īstenības. (pēc tam, ja palikšu Latvijā, visticamāk, pievienošos vietējam matriarhātam un staigāšu ar maskas tipa meikapu)

es nesaprotu, kas ir literatūra un priekš kam. dzejnieku un jo īpaši prozaiķu klātbūtne šķiet tik pārpilna ar tādu pašpārliecinātu "mēs visi protams saprotam par ko ir runa khem khem (piemiedz ar aci)", viņi nāk istabā, šo te tik ļoti stumdami pa priekšu, ka gribas kliegt: beigsim izlikties, ka mēs runājam vienā valodā. beidziet izlikties, ka jūs domājat manā valodā. beidziet izlikties, ka jūs saprotat ko jūs darāt, ka esat "eksperts" un "vārdu kaldinātājs" nevis nomaldījies vientuļš izmisis bērniņš kas viens pats uzakmeņa kur uguntiņu un mēģina sazināties ar karodziņu vicināšanu un dūmu signāliem

varbūt valoda mani besī tieši tāpēc, ka es viņā pārāk daudz ielasu

"Speech fractures from lived reality, and the gap widens exponentially until it is no longer safe for the body to be: an experience of being me" (no skolas rakstiem)

darba dēļ netiku uz terapiju un par ietaupīto naudu nopirku smaržas. tāda tā mana finanšu pratība.

nedēļas hailaiti:
drausmīgi auksti. vismaz tulpes ļoti ilgi zied. un ķirši. bet nedīgst ārā sasētie zaļumi. kāzu jubileja - rītu sākam ar savstarpējiem apsveikumiem un paldiesiem ar bij.vīru. Latviešu mīlestība. lapsa dārzā. BF iestāda ļoti daudz sīpolus (arī puķu dobē), es iestādu drusku kartupeļus. mazliet ravēju. lakšu pesto. gruboto ar sparģeļiem un zilo sieru. velosezonas atklāšana. joprojām nevienas lakstīgalas. strazdiem bērni. zirgi sāk dzīvot 24/7 ganos. man ir universāls BF.

Nestrādā man notievēšanas metodes ar striktām diētām. Pareizāk sakot, strādā, bet tām saņemties ir nenormāli grūti. Ilgākais, ko esmu izturējusi, bija divi mēneši pēc ajūrvēdas ārstes norādījumiem, kuru laikā nometu sešus kg un uzlaboju daudzus rādītājus. Un vēl viena strikta diēta, kad mēnesi atteicos no cukura un baltajiem miltiem. Nometu kādus četrus kg.

Man riebjas brūnie makaroni (tie garšo pēc ūdenī izmērcētas rupjmaizes), man nepatīk brūnie rīsi un grieķu jogurts. Un šo sastāvdaļu esamība ēdienā vien man jau rada stresu. Pēc tam nav sajūtas, ka esi paēdis, jo esi ēdis negaršīgi un jūties kā tāds nabadziņš. Man vieglāk (un es reāli atceros, ka esmu pat visai nemanot notievējusi) ir ēst mazākas porcijas un retāk, bet to, kas man garšo. Galvenais - apzināt veselīgos ēdienus, kas man garšo. Piemēram, kādreiz kojās es regulāri gatavoju ļoti garšīgu dārzeņu sautējumu ar sautētu gaļu. Jāmēģina atcerēties vai varbūt pat kādā dienasgrāmatā esmu pierakstījusi tās īstās proporcijas.

Un vēl ir doma staigāt. Jo tās papildus nosvilinātās kalorijas nav īpaši daudz, bet pietiekoši, lai varētu atļauties izdzert latti, piemēram, un tāpat palikt ar kaloriju deficītu.

Vīrietības arhetipi literatūrā, ar kuriem es uzaugu: Cibiņš, Pastariņš, Alfons Trīcvaidziņš un Mareks Vasarraibumiņš

Skatoties uz pamestu glaunu māju bildēm, kas tagad mēdz būt specifisku tūristu galamērķi, iedomājos, cik ļoti ir mainījusies sociālā struktūra. Neskatoties uz to, ka cilvēkos nav mazinājusies vēlme dzīvot lielās un skaistās mājās, un ka tehniskās iespējas tādas uzturēt nav mazinājušās, tomēr ir zudusi iespēja tādas uzturēt, un tajās dzīvot. Viss tas, kas ļāvis tās uzbūvēt un apaudzēt ar greznām pārmērībām, vairs neeksistē. Un visas pamestās lietas, kurām teorētiski arī tagad varētu būt kaut kāda materiāla vērtība, bet kas ir atstātas elementu varā, liek domāt par to, cik strauji lietas ir mainījušās konkrētās mājas iemītniekiem.

Ironiskā kārā par pasaules lietu nepastāvību ikdienā man ne tik daudz liek domāt, piemēram, koka skulptūru būvēšana, kas pēc dažām dienām tiek nodedzinātas, bet IKEA mēbeļu skrūvēšana, kuras lielākā daļā gadījumu ir paredzēts pārvadāt tikai IKEA iepakojumā. And it makes all sense, ka pārvācoties tās tiks pamestas likteņa un nākamo īrnieku varā. Tā mēs šobrīd esam uzbūvējuš sabiedrību, kur liela daļa mantu ir trauslas un lētas, bet laiks un darbs ir dārgs. Jo yolo.

Man kabatā ir kakja asinis

nu ja zied, tad zied. tulpes un skalbes vienlaicīgi. tulpes nav vēl beigušas, kad skalbes uzsāka. noziedēs gan reizē. cūku pupai jau pākstis aizmetušās. ej nu sazin, kas man tur par gadalaiku uz balkona valda. bet vismaz ir interesanti.

Jāsaka, ka ziņas par konklāvu (to kas Vatikānā, ne kino, lai gan bieži tiek pieminēti abi šie notikumi) ir diezgan labs case study.

Austrālijas kardināls ir pastāstījis, ka konklāvā ir bijis daudz vairāk lūgšanu, nekā Holivuda to ir parādījusi filmā, un vispār ir ļoti pozitīvs par savu izolācijas pieredzi. Bet vēl ziņās cirkulē spekulācijas, ka konklāva negaidītais un ātrais iznākums ir saistīts ar to, ka konklāva ēdiens nav bijs pārāk aizraujošs.

Pirmā ziņa nāk no uzticama avota, kurš gan ir konkrētās institūcijas varas pozīcijās, un domājams, ka viņam rūp baznīcas tēls. Ne tā, ka es apšaubu, ka īstais konklāvs atšķiras no Holivudas trillera, bet vai tāpēc viena pozitīvi noskaņota kardināla publiski sniegtā informācija kļūst par objektīvu notikumu reprezentāciju? Turpretī es neapšaubu, ka noplūdes par atsevišķu kardinālu sūdzībām par ēdienu ir īstas, bet vai tāpēc mēs varam skaidri novērtēt kardinālu kulināro preferenču ietekmi uz konklāva iznākumu?

Šī ir tāda īpatnēja pozīcija, kurā nevajadzētu pavilkties uz tenkām, bet ļoti bieži neoficiālas informācijas noplūdes mums priekšstatus par faktisko situāciju padara skaidrāku. Subžanrs varētu būt hot mic situācijas, kurā politiķus mēdz pieķert pasakām lietas, par kurām viena puse ļoti sašutīs, bet otra gūs apliecinājumu tam, ka politiķis tomēr domā tieši tāpat kā viņi, tikai izvairās to paust publiski.

Dienas beigās gan ir jautājums, par ko vispār ir svarīgi būt informētam? To, vai kāds politiķis publikai melo, vai to, cik precīzi Holivuda atspoguļo kardinālu saietu?

Es neaizraušos ar politiskiem komentāriem, bet lielākā huiņa ar Šleseru, manuprāt, ir tāda, ka viņš noplacina politisko piedāvājumu. Tagad visi sacentīsies, kurš ir lielāks ne-Šlesers. Es to nesauktu par lielisku izvēli.

Drāma mani vairs nepavelk, bet novērtēju smeldzi un akustisko skanējumu.

https://www.youtube.com/watch?v=qRL24yVx6Vw

The Settlers

Saistībā ar zobu ļoti noveicās. Vakar piezvanīju uz Rīgas zobārstniecību (viņiem ir laba atrašanās vieta - pašā centrā) un vairākas reizes esmu gājusi tur labot izlūzušus zobu gabaliņus. Vakar piezvanīju un laimīgā kārtā kāds šodien bija atteicis vizīti un tā nu es tiku pie zoba labošanas necerēti ātri. Šodien salaboja, ļoti ceru, ka viss būs labi. Par pārējiem zobiem tāpat kā mana vietējā ārste teica, ka viss esot ok. Pusi sedza apdrošinātājs, tāpēc bija jāmaksā 60 EUR.