Tu esi kādreiz domājis, kā ir atgriezties pie kaut kā, kas tavas dzīves laikā ir bijis modē? Ar to domājot nevis personiskas esošās un bijušās aktualitātes, kas var cikliski apnikt un atkal iepatikties, bet gan to, kam atpazīstamību un tīkamību nodrošina tā vispārpieņemtība, norma.

Ko tur sevi mānīt, šādām plašākā līmenī formētiem un uzturētiem estētikas priekšstatiem ir zināma ietekme uz katra indivīda noteiktā brīža uzskatiem par skaisto un skanīgo. Ietekme, protams, nav tieša, un cilvēki tā brīža modi var dažādi pārinterpretēt un pieskaņot atbilstoši savām individuālajām estētikas jūtām un piederībai kādai no sabiedrības grupām.

Kad kaut kas ir modē pirmo reizi tavas dzīves laikā, ir liela iespēja, ka tas vai nu tev drīz vien pats no sevis "iepatiksies", jo vienkārši šķitīs ietveram kaut ko laikmeta garam raksturīgu, atbilstošu — vai arī vispārpieņemtības spiediena dēļ tev vismaz nāksies samierināties ar to, ka "tādi nu viņi tagad staigā apkārt" un "to viņi tagad klausās".

Kad mode nomainās, aizgājusī estētika nereti izskatās ja ne smieklīga un neadekvāta, tad vismaz zaudē pievilcību. Staigāt apkārt drānās, kas izgājušas no modes, ir sliktāk nekā staigās drānās, kas nekad nav bijušas modē. (Konkrētā laika aktualitāšu nomaiņa patiesi skaisto un brīnišķīgo, protams, ietekmē mazāk, bet par to nav stāsts.) Piemēram, cik briesmīgs tagad šķiet 90. gadu sākuma meinstrīms ar eiropopu, eirorepu, džemperiem/rūtainajiem krekliem un frizūrām.

Taču briesmīgs pašai "modei" laikam tas laikam taču nemaz nešķiet. Pirms pāris gadiem pamanīju, kā atdzimst puišu frizūras ar īsiem sāniem un garākiem matiem aizmugurē (gan jau tam ir savs īpašs nosaukums). Pamatskolas gados daudziem bija līdzīgi griezumi, un personīgi man būtu grūti iedomāties, kāpēc lai es atkal vēlētos izskatīties pēc pusaudža. Arī eiropops, kas laikam jau nekad kopš tā laika īsti miris nav bijis, pēdējos gados atgriežas ar joni. Par laikiem, kuri, kā reiz cerēju, ir beigušies, bet tomēr nav, atgādināja arī Eirovīzijas uzvarētāja Lorīna. Tuc, tuc, tuc.

Kāda stila pirmais vilnis (vismaz stila sekotāja dzīves laikā piedzīvotais pirmais vilnis), lai cik jocīgs sākotnēji nešķistu, vairumā gadījumu ir tīri labi paciešams. Bet, kad tas pēc pārdesmit gadiem atgriežas, es netieku vaļā no sajūtas par vispārēju neadekvātumu.

http://feeds.nationalgeographic.com/~r/ng/photography/photo-of-the-day/~3/HpvXWhlCQ0Q/

http://photography.nationalgeographic.com/photography/photo-of-the-day/sherpa-monastery-nepal/#4506

This Month in Photo of the Day: Adventure and Exploration Photos

A Sherpa carries luggage in the vicinity of the Tengboche Monastery, Nepal.

(This photo and caption were submitted to My Shot.)

See more of Your Nepal Trekking pictures »
Go behind the scenes of a Sherpa school »
See pictures of historic Everest climbs »

bet mēs jau keksiņus izcepām

sagurusi pati no savas nevarības. tikai izrauties. tikai drusciņ, un tad jau viss būs atkal labi, es zinu.

es nekad neesmu bijis tāds īpaši stabils stārķis. bet šoreiz pati nezinu, no kā tāds nogurums.

varbūt lietus sezona vainīga. bet pat tā saņēmusies nozust, es te vienīgais mākonītis.

Pēkšņi atklāju, ka bomžus tagad sauc par bomāriem.

1) vai "о" tur ir divskanis, kā vārdā "bomis"?

2) nesaprotu izcelsmi.

un ceturtdien vakarā - pēc ļoti ilgas saskaņošanas - gājām uz jaunās mākslas festivālu. bet vispirms a. ēda turku bureku, un vajadzēja sagaidīt g., kura atnāca neģīmī, tikai tas nevienu nepārsteidza.
mums bija karte; tas nozīmē, ka mākslai bija jābūt atrodamai, bet tā jau tikai šķiet. "sākam spēlēt spēli "kurš pamanīs mākslu"", tak nevajadzēja, tur, kur bija jāmeklē, bija tādi spīdīgu vadu vijumi. (ajeletes instalāciju, starp citu, tomēr neuzgāju.)
sākums bija prognozējama vilšanās - bet ne liela, jo neko dižu tak negaidīju, un vienmēr var priecāties, cik atvērto dārzu kokos skaisti spīd laternītes, un tās ieliņas, tie vecie, brīnišķīgie nami - kā nosapņoti, liekas, tādu nemaz nevar būt. un tad - tajā dārzā aiz sauszemes haizivs, dārzā, kur es jau sen-sen gribēju ietikt - bija videoārts, no kura negribējās iet prom, un aiz stūra, pēc ešera kāpnēm (pirmajām ešera kāpnēm) gulēja meitene un lika sev klēpī spīdīgus sešskaldnīšus, bet kā viņa gulēja un kā lika: pa īstam. "ieliec tu arī!" - "tas ir priekš izraēļiem," es smejos, jo es tak nevaru. bet viņi var.
un vēl drusku uz leju bija vēl viena meitene, nivejas krēmā un smiltīs, pie mūra un lapās, un lapu stīga mutē, un tur nu es spiedzu un ķiķināju, creepy! manas biedrenes teica, tieši tā izskatās vārds creepy! bet man šausmīgi patika, un tad jau patika viss, jo viss jau bija māksla, atvērtas durvis tumšā dārzā, kaķis, kas nobīstas un mūk no videoārta, meitēns, kas steidzas, apstājas, iesit sev pa pieri un aizskrien atpakaļ, šito pašu ieliņu puišeļi, kas braši iesaistās, tirgodami marokāņu gardumus un saldas sulas bundžas.
silta tumsa, šķībs mēnessirpis, aizvien tālāka draņķīga mūzika, mājās gaida atšķirta grāmata.

Vai kaut kur onlainā var noskatīties Ilgais ceļš kāpās? vai arī kaut kur mistiski ir paslēpti kaut kādi torrenti?

Pārējo pēc tam izstāstīs, ziniet, miegs nāk un tā.

Eirovīzija - tas ir šovs ar fluoriscējošām apakšbiksēm, kura dziesmas tu ne tikai nespēj atcerēties, bet pat nedzirdi, jo smejies neticībā, ka šo visu skaties. (Moldova izrādās... a man likās, ka Vācija joprojām)
(Bet mēs visi protams par Grieķiju. Vienkārši, lai redzētu, kādus trusīšus un no kurienes viņi izvilks, lai to visu pēc tam sarīkotu)

Vasaras sajūta - gulēt dienvidū un klausīties, kā aizkaros sīc muša.
Nu, un, protams, pļauta zāle, vakarā nākot mājā.

Es šodien:
- Biju uz operu (kruta bija Lučija).
- Apsēdos kapos uz soliņa, kas nedaudz ielūza.
- Pasēdēju kapos uz soliņa, kas sagāzās ar visu mani virsū.
Labi, ka kapos ir baltas smiltiņas, nevis melnzeme. Un es noteikti ka esmu mājās atnesusi kapu smiltis. Ar tām varēja kādam nāvi pieburt, ja? Kā tas jādara?

Kur martkorčegs ar saviem eirozīvijas dziedoņu aprakstiem?

miers|pidfoto

Visu dienu pa Cēsu priekšpili. Tika šauts no pils tilta pa mērķiem grāvī, uz kustīgiem dēlīšiem stāvot no dažādām pozīcijām, pa maiksti, pa gaisā mestiem mērķiem... Muskuļos viegls nogurums.

Brālis mani nosauca par muzikālu analfabētu un lika noklausīties šos:

John Cage: Water Walk

Hauschka at NPR: Random Gifts

Un pēc tam šito: Hauschka - Ping

Pirmie iespaidi pozitīvi, taču grūti verbalizējami.

Atcerējos vienu roflkopteri no vaķerdienas - izrādās, ka vienam čalim ir sort of fetišs uz nabam. Ķip - var būt perfekta sieviete - izskatīga, gudra, interesanta un kādatikvēlne, bet! Ja naba atrodas neproporcionālā augstumā (lai kāds tas arī nebūtu) - viss, čalim novīst asnavaķeļna

Ir viens ielūgums uz "Kas te es te" un "Bērnu pasauli", kas notiek Ķīpsalā. Tas ir vienai personai, bērniem līdz 4 gadiem ieeja par velti. Atrodos pie Stomatoloģijas institūta. http://www.bt1.lv/bt1/bp/ Vari rakstīt uz ruta et inbox.lv

velkot kājā čību, kājā kaut kas briesmīgi sāpīgi iekoda. kas to būtu domājis, ka čībās mēdz dzīvot irši. tagad man ir ļoti liels kājas mazais pirkstiņš. un man liekas, ka šai jaukajai dienai vajadzēja beigties citā, jaukākā veidā.

kaut gan tā arī īsti nevar teikt, man tomēr ir arī kūciņa un užavnieks.

bet vispār moskīti šovasar ir nevaldāmi aktīvi. vienreiz pārtraucu rakšanu dārzā, jo likās, ka sajukšu prātā no melnā sīcošā un kodīgā odu mākoņa. un man ir vairākas reizes licies, ka nosmakšu no jaudīgā pretodu baloniņu aromātu parfīma ap mani. nekur un nekā no viņiem nav miera, nekur un nekā.

APOLLO. Tuvojoties mācību gada beigām un iestājoties siltajam laikam, jaunieši kļūst aizvien agresīvāki.