Vai Disneja komiksu tēls Goofy latviskajos tulkojumos bija Gūfijs vai bija latviskots? Un ja latviskots, tad kā?
Tencinu ļoti.

Kur dabūt lētu skrituļdēli akurāt līdz pavasarim? Varbūt kādam ir?

2015: (Indija) - Stretama Londonā - Šveice - (Brikstona) - Pendža Londonā (2 dzīvesvietu maiņas)
2016: Pendža - Foresthila Londonā (1 dzīvesvietas maiņa)
2017: Foresthila - Portsmuta - Bordona (2 dzīvesvietu maiņas)
2018: Bordona (0 dzīvesvietu maiņas, toties piedzima sīkā)
2019: izskatās, ka Bordona - Epsoma (1? dzīvesvietas maiņa)

Nu kā saka, vēl nav viss skaidrs, bet šodien bijām skatīties vienu R. darbabiedra dzīvokli, kurš taisās pārcelties. Ja viņa namsaimniece piekritīs, tad, iespējams, jau vasarā (?) dzīvosim tur. Ja nē, tad, visticamāk, uz rudens pusi tāpat uz Epsomu pārcelsimies, tikai būs jāmeklē caur aģentūrām kaut kas. Lai R. nevajadzētu katru dienu uz darbu stundu turp, stundu atpakaļ kratīties.

Pagaidām šķiet ļoti labi - Epsoma apvieno Bordonas zaļumu un Portsmutas dzīvīgumu, un iespēju man vienai pašai bez R. un mašīnas arī kaut kur kādreiz nokļūt, bet nav tik šausmīgi smirdīgs gaiss kā Londonā (es brīnos, kā es tur dzīvojot, to nejutu. Tagad, pēdējoreiz, kā aizbraucu, izkāpu ārā no transporta, aš elpu aizsita, un gribējās turēt degunu ciet), un arī cilvēku, lai gan daudz, tomēr, ne tik daudz.

Man ļoti īstenībā patika, un lai gan jebkura pārcelšanās, nozīmēs par vienu istabu mazāk (jo tuvāk Londonai ir vienmēr dārgāk), līdz ar to, nāksies atbrīvoties no mantām, bet tas vismaz motivēs tikt vaļā no krāmiem.

Un patiešām ir zaļš un skaisti pilsētā. Varētu kaut rīt.

gribas uzrakstīt par to, kā sieviete, kura mani piedzemdēja, ik pa laikam reportē ar pikčām to, kādas fotkas ar mani viņas pirmais vīrs tur viņu kopīgajā kabinetā. pie tam, viņš viņas tur fiziskā formātā rāmī. pārsvarā fotkas no kaut kāda aizvēsturiska laika posma, visticamāk tupa nospertas feisbukos. bet mani šausmīgi besī tas, ka es nezinu kā viņus savā blodziņā saukt. man roka neceļas uz viņiem referēt kā uz maniem... nu šitiem. normāli es viņus saucu vārdā vai uzvārdā. bet neliekas smuki tā darīt kaut kādās cibās. laikam paliksiet neuzzinājuši... oh wait.

( burtiņi un bilde )

Mūsu Breksita haoss ir tas, kas notiek, ja cilvēkiem uzdod neskaidru jautājumu. Kameronam ar savu Ītonas un Oxfordas izglītību (filozofijas, politikas un ekonomikas BA, starp citu) vispār vajadzēja prasties labāk.

Ko jūs domājat par šī matemātiķa skatu uz Breksita otro referendumu?
http://www.democraticaudit.com/2019/02/21/a-mathematical-view-of-the-will-of-the-people/

Also zinkas ir krīpī? Ka man tagad youtube ir pilns ar ieteikumiem par to, kā DžP ir tam vai citam kaut ko asprātīgu pateicis. un patiešām patiešām vienīgais, kas pēdējā laikā ir noticis, ir ierakstīt cibā par DžP un feisītī saņemt no viena komentāru par DžP.

ō, nu, tagad zinu, ka dzīve ārpus cibas tomēr eksistē :) bet ir grūti nerakstīt, kā smejies, jo turpina notikt visādas muļķīgas lietas.

piemēram, viendien jōga-latēs mūsu rasta instruktōrs kolins ļāva mums iesildīšanos izveikt dajebkādā frīstailā, ar noteikumu, ka uzreiz pēc būs planku sacensības. mans persōnīgais rekords savulaik bija tāda ļurīga 5minūte, kur nevar saprast, vai pirkstgali svīst vai jau enterējuši raudāšanas stadiju. tamēr, prikaļi, mums tur nodarbībās ir viena tāda "večiņa", tāds angļu božijs oduvančiks - un viņu, protams, sauc mārgareta - noturēja planku kādas minūtes 11, un viņa pat nebija rekordiste. uzvarēja viens ķīniešu onkuls denijs, kam 74 gadi - 17.5 minūtes, minčuki, vot tas ir pizģec. mēs, protams, visi zaļie gurķi pēc tam kritām jo dziļā depresijā. es izspiedu savas 6 minūtes un pēc fakta birstošie kompelmenti tomēr sarūgtinājuma nemazināja. pie tam mārgareta ir drusku mazāka par mani un šausmīgi viegliņa - 1reiz tikām sapārotas stiepšanās vingrinājumiem un es viņu netīšām apgāzu. viena viņas kāja bija manā rokā un man kaut kur pazuda līdzsvars, izbira drošvien, un es dabūju redzēt mārgaretu tā slo-mo lēni sasveramies un padodamies gravitācijai, bet kolins pieskrēja ķert un man nebija nevienam jāuzsauc mākslīga gūža, noice. es viņai tik un tā drusku patīku, we're cool.

vai, piemēram, vienudien veikalā stāvēju rindā un vīrietis man aiz muguras, sarausis pirkumus abām rokām un pieturēdams ar zodu, tā pavisam pieklājīgi palūdza iepirkumu kalna galiņā'i vēl uzkraut vienu šokolādes olu no plauktiņa mums blakus. grēks neizpalīdzēt, protams, un devu jauneklim zināt, ka viņam zem zoda ir vieta vismaz 2 olām, ja vaj'g.

un vēl man bija diezgan zajebis valentīndiena. pēc treniņa gāju ciemos pie šeinija, kas mums bija pagatavojis vienu no maniem mīļākajiem indiešu ēdieniem - spinātu saag paneer, aj jezus. pēc tam gultā ar miera pīpi nostījāmies 12 angry men, kas bija visnotaļ ahujenna :) un mēs viens otram v-dienā uzdāvinājām virsjakas, mhm, pie tam zaļas, abas.. joprojām netieku vaļā no uzmācīgajām domām par to, ka vajadzētu taču beidzot šķirties, bet tagad vismaz saprotu, ka tās ir vienkārši manas uzmācīgās domas un sāku apjaust, no kura dibuā tām aug kājas. nēnē, mēs nebūsim kopā forever, bet es jūtu, ka caur šo visu moš būšu beidzot ievākusi gana daudz datu par savu stulbumu un turpmāk zināšu, ka tie grābekļi, uz kuriem tik naski gadiem ilgi esmu kāpusi, skaicka birst no manām miesīgām piedurknēm un bikšu starām. tas neattiecas tikai uz manām romantiskajām attiecībām, šitas attiecas uz pilnīgi visām.

sportam un labai diētai vēl klāt nākusi daudza staigāšana un viskādas literatūras lasīšana. nezinu, porkē man bija jānodzīvo līdz šitik sirmam vecumam, lai saprastu, ka sevi ir dahuja jāsaudzē un ka mans ķermenis ir fokin' ameizing pat tad, ja nava ideāls. tas estētiskais ideāls kļūst arvien vairāk pohuj.

Ūpis ik pa brīdim Āpsi apber ar imagināru kanēli.
tādas mazas skaistas performances

Ja neesat cieši pārliecināti, ka otrā pusē arī ir kāds Apple brālības liecinieks, tad nav jēgas to cilvēku otrā pusē iepriecināt, apbēdināt vai sarūgtināt ar tā dēvēto emodžiju palīdzību, jo ziņa, kas izskatās "🥳🥳🥳🥳🥳🥳🥳🥳🥳", nedz iepriecina, nedz sarūgtina, nedz apbēdina.

Lūk, tirgus izpētes nolūkos, jo mums ar projektu vadītāju domas krasi atšķīrās, vēlos jums jautāt, kā jums šķiet, vai kartiņa ar uzrakstu "Apsveicu! Dēliņš (meitiņa)!" nav tāda kā diezgan sarkastiska, un izsūtāma gadījumos, kad vēlies kādam īpaši ieriebt?

Čalis banots par to, ka spēlē viņam ir pārāk daudz ložu. Pēc onlainā pavadītām 900h...

K. no rīta manī pamodināja no sapņa, kurā satiku Soņu. "Satiku" gan nav īsti pareizs vārds, drīzāk ieraudzīju - es biju daudzstāvu mājas kāpņutelpā visai augstā stāvā un raudzījos uz viņu cauri kāpņutelpai kaut kur apakšējos stāvos, tātad manas zemapziņas dzīlēs, kur viņa gulēja kādu durvju priekšā un skatījās uz mani, un es kādam sapņa līdzbiedram saucu - re kur Soņīte! Tajā brīdī tiku pamodināta, un šī vardarbīgā manis atraušana no iespējas viņu beidzot atkal satikt man tik ļoti sāpēja, ka visai ilgi, turpat pusstundu, gulēju un histēriski raudāju spilvenā. Uz K. jautājumu, ko viņa man īsti nozīmē, varēju atbildēt tikai to, ka Soņa man ir kaut kas tāds, kas varētu man pārdot reliģijas ideju - ja tas nozīmē iespēju kaut kad dzīvē pēc nāves atkal ar viņu satikties. Ar Soņu kopā bijām sešus gadus, kopš viņas nāves pagājuši jau četrarpus, bet viņas atstātais caurums sirdī laikam tā arī neaizaugs. Varbūt mūsu attiecībās bija kaut kas no blood magic - mēs tik vairākkārtīgi viena otrai glābām dzīvību, ka mūsu dvēseles pa daļai savijās kopā, vai arī varbūt tā bija tā īstā mīlestība, tā viena, kas ietver vispilnīgāko jūtu spektru - prieku, uzupurēšanos un sāpes. Savulaik JJ bija uzrakstījis mazu stāstiņu par Soņu izrādei "Zvērīgā mīla", kas gan beigās izrādē neiekļuva - ar viņa atļauju ielieku te arī jums kā veltījumu visiem, kas atceras Soņu.

( Zvērīgā mīla )

dikti gribāāās siltumnīcu, bet nav,kur likt, da i vīrs turpina tiepties par to,ka neglīti

Tagad, kad šis tas no galvenā jau apdarīts, varu mēģināt atsaukt atmiņā pagājušo nakti.

# Esmu aizbraucis uz MT. Ne ta pirms ziemas ūdeņus izslēgt, ne ta vienkārši apraudzīt. No ārpuses viss ok, bet ieeju mājā, un uzreiz ir skaidrs, ka nepavisam nav. Nez kāpēc pirmajam pievēršu uzmanību ledusskapim, kas stāv vaļā, bet ir līdz pusei piekrauts ar kaut kādiem produktiem. To, ka no griestiem aumaļām gāžas ūdens, turklāt karājas norauti elektriskie vadi, nez kāpēc pamanu tikai pēc tam. Bet tad jau redzu, ka verandā no dušas telpas ir izvilkta un salauzīta dušas kabīne, tualetē vairs nav ne poda, ne izlietnes, pat ne flīzes uz sienām, turklāt visās sienās ir izdauzīti pamatīgi caurumi, virtuvē vairs nav ne jaunās plīts, ne izlietnes utt. Vārdu sakot, nofenderēts ir viss, ko vien iespējams nofenderēt, bet pārējais ir vai nu vienkārši salauzts, vai sabojāts "meklējot sienās apslēptas dārglietas". Tas pats arī šķūnī – tur, kur stāvēja zāles pļāvējs, trimeris u.tml. verķi - pilnīgs tukšums. Bet tas vēl nekas - pāri sētai stiepjas diezgan rūpīgi izrakta tranšeja, no kuras jau izcelta tur acīmredzot bijusi caurule (realitātē nekā tāda nav). Pārrakts arī ceļš, pazudusi betona caurtekas caurule (arī tādas tuvumā nav). Skaidrs, ka jāzvana policijai, ko arī daru (ar viedtālruņiem sapņos pēdējā laikā galīgi neiet, tie vienkārši mēdz neklausīt, ne fotografēt, ne filmēt, ne reaģēt, turklāt ir uzradusies kaut kāda ļoti nelāga aplikācija, kas to visu liedz īpaši mokošā veidā – manuprāt, tā ir kaut kāda pilnīgi jauna sapņu tēma). Sazvanu policiju un mēģinu paskaidrot, kur atrodos, bet tad pamanu, ka no maza šķūnīša (realitātē MT tāda nav) skursteņa kūp dūmi. Laukā iznāk garmatains bārdains vīrietis no galvas līdz kājām ģērbts tādā fluoriscenti sarkanā ūdensdrošā tērpā, viņš nes pār plecu pārmestu baļķi, kas apaudzis ar rozā piepēm. Mana saruna ar policiju pievērš viņa uzmanību, viņš mani pamana. Mēs katrs pa šaura kanāla (tāda MT nav, protams) savu pusi paralēli ejam vienā virzienā. Es kliedzu klausulē, kā atbraukt līdz notikuma vietai, bet redzu, ka viņam ir rokā cirvis. Laimīgā kārtā man brīvajā rokā ir pagadījusies kuvalda, tomēr es redzu, ka arvien tuvāk nāk vieta, kur kanāls beigsies, un mums būs jāsastopas. Šajā brīdī blond mani pamodināja, jo miegā jau biju uzvedies pārāk skaļi, lai gan mana saruna ar policiju viņai bija izklausījusies vien pēc nesakarīgas kunkstēšanas.

P. S. Vēl tur uz brīdi parādījās kaut kādi lādzīgi kaimiņi, tēvs ar dēlu, tādus nekad neesmu sastapis, bet tie ātri pagaisa. Kopsavilkums – latviešu jaunāko laiku topošo filmu scenāriju lasīšana atstāj zināmu iespaidu.

# Pēc tam sēdēju vai nu laikraksta redakcijā, vai reklāmas aģentūrā, un piepeši pie manis ieradās trīs – sieviete ar bērnu un vīrietis ar vienu kāju un kruķiem. Visi trīs apgalvoja, ka esot policisti un esot atnākuši, jo es esot pastrādājis kaut kādu noziegumu (ne ta braucis dzērumā, ne ta vēl kaut ko). Man jau viņi uzreiz šķita aizdomīgi un pieprasīju uzrādīt apliecības. Vīrietis no kabatas izvilka maku - aptuveni tādu pašu kā manējo, kas sprāgst pušu no dažādām lojalitātes kartēm - un nosvieda uz galda. Es smiedamies izbēru tā saturu un norādīju, ka īstie policisti nemēdz mētāties ar šādiem makiem, bet - un te bija veikls žests, atdarinot kustību - no kabatas izvelk tādu acumirklī atveramu apliecību vai žetonu. Kas notika pēc tam, es neatceros.

# Jo jau nākamajā mirklī mežonīgā ātrumā skrēju lejup pa līkumotām un šaurām akmens kāpņu ieliņām, kādas mēdz būt šur tur senos laikos būvētās pilsētās Itālijā vai pat Šveicē. Tur jau kaklu varēja nolauzt, bet es turējos godam. Brīžiem pa priekšu, brīžiem nopakaļ, ja man gadījās uzminēt kādu taisnāku ceļu, skrēja kaut kāda sportiska paskata meitene, taču manam skrējienam ar viņu nebija pilnīgi nekāda sakara - viņa vienkārši tur rēgojās, bet man bija jātiek galā pašam.

Uff. Tāda bija šī nakts, lai gan, iespējams, pat tas vēl nebija viss.

Ā, jā, jāpiefiksē nākamībai, ka es esmu dzīva, nebija baigi dramatiski (lai gan pa vidu taisīju bērniem gan kēksiņus, gan lazanju), nekāds superīgais kognitīvais lēciens paša gavēņa laikā nebija, šodien normāli strādājas, bet visu laiku riju kā cūka. nu riju visādas sajēdzīgas lietas daudzmaz*, bet laiku pa laikam ieskanas kaut kāds organisma alerts "hei, ja tu neapēdīsi tās pupiņas ar tunci TAGAD, tad varbūt pēc stundas nebūs omg omg"

*vītinātās kabanos desiņas though. :D

(welcomēti visi komentāri iz sērijas "akdies kā tu to dari nepareizi un tā tu paliksi VĒL resnāka"... jk, fuck off ar saviem komentāriem :).)

/bet vispār, tbh, ja pirms šī pasākuma nebūtu bijusi atteikšanās no pievienotajiem cukuriem, tad tas būtu bijis pilnīgi bezjēdzīgs pasākums, IMO. vismaz man.

Vai Swedbank Latvijā ir SEPA instant transfer?

vakar kardiogrammas ārste, labu gribot, slēdziena vietā teica dzejisku "šī ir veselākā sirds, ko es šodien redzu, kaut visiem pacientiem būtu tik veselas un stipras sirdis!"
un man nevis uzreiz tā priecīgi (lai gan arī tas), bet bēdīgi par visiem ar mani rindā gaidošajiem, kuriem, kā izrādās, ir sliktas sirdis.

Pirmā kūla degot. Ventspils rajonā jā, tur sniegu aplietu ar naftu var saukt par kūlu