Naida deviņminūte. Nē, nu labi, kāds tur naids. Ļoti negribas par slikto domāt, tāpat jau galvā grozās. Tā bija tikai vienkārša kultūratsauce uz “1984”.

Nu re, deviņās minūtēs ietilpst arī pārdomu brīži (vai to vispār vajag rakstīt un ko tieši es taisījos rakstīt). Sagurums.

Iespējams, man kā tajā klasiskajā salīdzinājumā – ja tev rokās ir āmurs, tad visur tu saskati naglas – pēdējā laikā lasu šādu tādu akadēmisko literatūru par garīgo veselību un, protams, neviļus sevi pētu. Pēdējās nedēļās bieži gadās, ka nevaru atsaukt atmiņā, ar kuru cilvēku esmu par ko runājis – atceros aptuveno sarunas tēmu, bet nekādi neatceros cilvēku. Tas man liek domāt, ka varbūt kādi par atmiņas funkcionēšanu atbildīgi neironi mani pieviļ. (Neesmu drošs, vai runa ir par neironiem, neatsaucieties uz mani šai sakarā.) Bet joma interesanta.

Varbūt es komunicēju ar pārāk daudz cilvēkiem? Nevar būt. Komunicēju pārāk pavirši? Klausos pārāk neuzmanīgi? Neatceros cilvēku vārdus?

Upd.: nejauša, ne manis taisīta situācijas ilustrācija video formātā.