Grūti atrast laiku skriešanai. Vieglāk ir garajos vakaros (kad ir garo gaišo vakaru sezona). Agrāk mēdzu iet skriet pusdienlaikā, bet tad sāku skaitīt minūtes, piem., ir jau baigi forši aizbraukt līdz mežam (tuvākā stāvvieta pie meža mazliet vairāk kā 10 minūtes ar auto, kas gan nav īpaši ekoloģiski), bet neskaitot pašu skriešanu (vidēji 45 min darbadienās), vēl jau ir iesildīšanās, pārģērbšanās (atvainojiet, piedodiet, mājās strādājot, mēdzu neiet dušā pēc skriešanas), beigās tāpat salasās kāda pusotra stunda. Tā jau mums darbā neviens uz pirkstiem neskatās, bet nu darbs ir jāizdara un šādos darba periodos, kad darba ir vairāk kā saprašanas, katra minūte ir svarīga. Nu, un tajās dienās, kad esmu birojā (3 no 5 dienām nedēļā), es neesmu gatavs doties skriet – manai pašapziņai vēl mazliet pietrūkst, lai droši šiverētu apkārt sporta tērpā pa biroja gaiteņiem. (Tā jau es varētu gan.) Birojā jau gan arī tas, ka tur ļoti ērti ir skriešanas vietā iet paēst silto ēdienu. Eh, vēl neesmu izlēmis, vai ar šādu tūļāšanos un neizlēmību es būšu gatavs šogad saņemties pirmajam pilnajam maratonam – viens mums te maija beigās.