Mazliet paslimoju, mazliet mocos ar bezmiegu, jo mazliet paņēmu brīvu (cik nu brīvu, slimības lapu bez ārsta zīmes), mazliet pievērsos kultūrslāņa revidēšanai un rušināšanai, jo viens ārējais disks (gadus padsmit sens) sāk mazliet signalizēt par drīzu gala atdošanu, tad nu pa brīdim cilāju vecus failus, vecus dokumentus, vecus foto, vecus video.
Pa laikam pašķirstu vecus Cibas ierakstus. Patīk atcerēties, bet nepietrūkst to laiku, ir labi, kā ir. Neko jau no tiem veciem laikiem nevar mainīt. Varētu jau teikt, kā ir, tā jādzīvo, bet gribētu gan atzīmēt, ka man ļoti patika prezidenta jaungada uzrunas vēstījums. Ir jārīkojas. Nevajag samierināties, grimt paštīksmē, pašapmierinātībā.
Arlabunakti, mazo draudziņ.