bra, shoe and biscuit

Where feelings come to die

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

January 24th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
tātad pagājušā svētdiena un mēs tikko izslīdējuši no Hurricane L skavām, nonākuši pie Granda un apjukumā par barčiku. VZ rodas ģeniālā doma iet atkal uz D123. tas netālu no stacijas un omulīgs. slidinamiies, ejam, tas viss. pie D123 uzzinam uzjautrinošo faktu, ka šī ir viena no iestādēm, kas nestrādā svētdienās. visi nopūšas un velk ārā gūgli atkal. tiek atrasts kaut kāds cits barčiks, bet arī tur aizejot, arī tas svētdienās ir ciet. nedaudz paskatoties, iepriekšminētā Šreka taverna ir the closest option. visi vēlreiz nopūšas un dodas uz Šreku.

Šrekā, izrādās, dod arī Radegastu. it kā 12 pivcis tik agri nav the smartest decision, bet pārlasiet visus smart decisions, kas ir šajā pagājušā weekenda cibpostu sērijā, kas pieņemti. atveru ČD appu un tagad skatos vlakus. pēc dažādām domām turpu, šurpu, tiek nolemts par labu vlakam īsi pēc astoņiem. piebukojam, nananā. cik labi, ka ČD appā tagad var maksāt ar apple pay! kaut ko tur iekrājušies visādi čati ar ļaužiem telepurķos, drusku aizejam uz brīdi katrs savos tajos. also, jāpastāsta Rūdītim tak, ka mēs Šrekā!

un tad kaut kāda pjana zaja no blakus galdiņa kaut ko pajautā. ballītes orgkomiteja visi "uh, what?" zaja tāda (čehiski, atkal visa saruna čehiski), ka davaj izejam kopā uzpīpēt. mēs tādi, čill zaja, mēs tagad nea. zaja tāda, a nu pēc 5 min? mēs tādi, nu hujzina, rekur dadzers pivci, dabūs nākamo, tad. zaja tāda, ka nu pēc 5 min? un kaut ko metās skaidrot, ka vispār jau var viena uzpīpēt, bet kompānijā jestrāk, tas viss. es tajā brīdī izzonējos, jo man bija jāčato kaut kādos čatos, jālasa tviteris un tas viss. un es tiešām, tiešām vairs nevarēju piedabūt savu čehvalodas moduli smadzenē darboties. galva jau tā visa buzzing pēc Hurricane L exp. zaj turpināja visādi runāties ar VZ. tur daudz un dikti. VZ ne sevišķi iesaistījās sarunā, bet zaju tas neatturēja runāt at him. arī tas, ka bārčuvaks zajai aizrādīja, lai beidz uzpisties random ļaudīm, neatturēja.

kaut kad jau tā pjanā zaja aizvilkās uzpīpēt tomēr. mēs ar VZ saskatījāmies un noskumām, ka mēs tagad nevaram uzpīpēt, jo prasās pēc tāda norunājiena. VZ paskaidroja, ka zaja stāstījusi kā bijusi kaut kādā negadījumā (vāgena, vai?) un seriously traumēta un tagad viņai ne tikai grūtības iet, bet arī smadzenē kaut kāda trauma. tāpēc viņa esot tāda. tikmēr atnāk bārčuvaks, parunājas ar hūmaņiem pie citiem galdiem (visi galdi mūsu tuvumā bija aizņemti). beigās viens čuvaks savāca savas mantas, atnāca apsēsties pie mūsu blakus galda un zajas priekšmetus tikmēr nolika pie viņa galda, kas bija divus galdus prom no ļ cien ballītes orgkomitejas galda. zaja atnāca no pīpēšanas un aizgāja pa taisno pie tā galda it kā nekas nebūtu bijis. visi atviegloti uzelpo.

tad jau ballītes orgkomiteja uzēd kalorijas, uzņem pivčus un nojestrojas sagurumā. iekāpj vlak, aizvizinās uz Prāgām, iegādājas cigaretes un dodas uz Jiržikbāru. tur Verka, atnāca ari Vadīms un īsi pirms pusčetriem, par spīti Verkas protestiem, ka jāpaliek, dodas pa mā beidzot pagulēt.

tāds, lūk bija pagājušais weekends.

otrdien toties notetovējos un šodien kļuvu par mentor diviem bulgāru ducklings who need to learn some cuntarsery.

January 22nd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
starp citu, bija doma pastrādāt stundiņu tai svētdienā, vane. bet laptopam bija beigusies baterija. man bija bijusi doma, kad pamostas, pieslēgt laptopu lādēties un tad Žurkā pastrādāt bik. protams, ka Žurkā visi attopas, ka laptopu aizmirsu uzlikt lādēties. VZ gan ieraudzīja elektribas rozeti vēlāk, bet tad man jau atkal bija nuinah, izdarīs rīt :D

lūk. vīntoniki Žurkā, pēc tornado Hurricane L. visi ohujā, neviens nesaprot, kas notika. noņirdzāmies. iemalkojām pāris vīntonikus, atklāju, ka izliktas pirmās pikčas no The Watch serčika. bet nu, noskaņojums ir "equal parts of doom and drink".

pēc kāda laika tiešām uzrodas Hurricane L, aphugo, piesēžas, pajautā, vai varot pagaŗšot VZ dzērienu, attopas, ka tas vīntoniks un burtiski pieplok pie tā. man tajā brīdī atraksta darba Mattie jautājumu, bet es nevaru atbildēt bez laptopa. zaja vēl pieplok pie VZ vīntonika. kaut ko runājam, bet Hurricane L runā tikai čehiski vispār. ik pa brīdim cenšas no manis izdabūt vārdus čehiski, bet es nevaru. man galvā bloks un tumbleweeds. bet es saprotu pietiekami it ka. tad pajautā, vai gribam aizbraukt uz kaut kādu barčiku kaut kur nekurienē. mēs tādi - nuok. jā. zaja esot ar vāgenu un davaj. nuokjā. samaksājam, aizejam uz vāgenu, kas izrādās ir busiņš, kravas, ar tikai trīs sēdvietām priekšā. visi sanervozējas, nopīpē cigas un neko. sarūmējas busiņā uz lācīšu sedziņas un Hurricane L mūs ved. nekurienē. uz barčiku.

pa ceļam uz nekurieni ir nekuriene. HurricaneL visu laiku saka "neboj" (nebaidies). ir zirgi un ragaini zirgveidīgie (goda vārds, es viņus neatšķiru). izrādās, ka barčikā vispār lielākā daļa barčika slēgta uz sezonu. ānuok. iedzers mazajā zālē. Hurricane L apdeito mūs ar saviem jaunumiem. piemēram to, ka vairs nedzīvo Šumperkā un mēneša beigās arī dzīvokļa līgums beidzas. dzīvojot Olomouc ar savu jauno čuvaku. tur esot labākas iespējas un vairāk cilvēku. zaja uzēd kūku, iedzer kafiju, mēs iedzeram vēl vīntonikus.visi noņirgušies. man nejauši izdevās actually tikt pāri blokam un pateikt vairākus relevantus teikumsu čehiski un aktīvi piedalīties sarunā. zaja sakoļī mūs aizbraukt pie viņas uz Šumperkas dzīvokli un tad pēc kafijas visi pa savām darīšanām.

tad nu mūs aizved (gar viesnīcu) pie Hurricane L veco dzīvokli. tur izvākts apmēram viss, palikušas tikai pamatvajadzības - virtuves virsmas, lecskapis, miga, rūteris un tādas lietas. mums uztaisa kafiju, zaja aizkurī, paņem pivci un tad nu mēs tur visi grozamies. zajas čuvaks ari tur ir. šis liekas viss tāds kluss un chill. turējās pa gabalu. tur ir jocīga lampa, vēl kaut ko noņirdzamies. tiekam pie kaktusa sulas, kas garšo tieši tā, kā es iztēlojos, ka kaktuss garšo. bet nupat gan mana, gan VZ galva jau ir totāli buzzing no čehvalodas un tā, ka Hurricane L ir pārlaimīga mūs satikt un, ja viņai būtu aste, tā vicinātos pa gaisu nepārtraukti un ātri. tiekam vēl visādi izhugoti. mani tur sabučo visādi.

bet nu ir kaut kādi četri un vispār ir gan nogurums, gan apziņa, ka jāsavācas kaut kā saprast, kā tikt atpakaļ uz Prāgām. ar mokām izraujamies no apskāvieniem un mums norāda tuvāko ceļu uz... Grandu. pie Granda visi nopūšas un nolemj, ka vlak situāciju domās barčikā. neko, ies uz barčiku, bet kuru?

un tagad man derētu ieiet dušā vispār.

January 20th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
tātad Šumperkas Dublin bar, ja? tikko ir ietiptapotas līnijas sniegā. VZ it kā drusku cieš par to, ka nekad neuzzinās, vai tā ir tā zaja, vai nav. bet izrādās, ka atbrīvojušās vietas pie bāra, uhti! also, šis ceļojums pa barčiku ir bijis arī lapiņai, uz kuras velk pivču strīpiņas :D tagad lapiņa kursā, ka there's more! bet nu jā, iekārtojamies pie bāra. es totāli apm ar šo, jo beidzot var izsēdēties visās pozās, kuras grūti nosaukt par sēdēšanu. jo, strādājot full time no mā, es esmu totāli atmācījusies sēdēt krēslā. like, actually Sēdēt Krēslā :D

tieši pretī mūsu vietām ir teļiks, kurā rāda Retro mūzikas kanālu. bet mums aiz muguras ir jukebox, kurā visādi idioti met naudu un aiztiek ekrānu un beigās cieš visi. bet kaut kādā brīdī saliktās dziesmas beidzas un aparāts aiziet randomā spēlēt dziesmas. un te mēs atkal nonākam pie disonanses, skatoties muted teļikā rāda viģiku vienai REM dziesmai, bet jukebox tikmēr spēlē citu REM dziesmu. pie tam, aptuveni vienlaicīgi sākās un beidzās. O_O

neko, ballējāmies Dublinā, viss nananā, visi līksmi. tiek aizsūtīta arī ziņa Hurricane Luckai, ka mēs pilsētā, davaj rīt sadzeram. bet nu barčikā kaut kad jau liek samaksāt un aizdzen prom. priekš cilvēkiem, kuri sāka dzert piecos, liekas, ka divos iet migt ir ok.
tikai kāpēc šie cilvēki pamodās pusdeviņos?

īsi pirms desmitiem izkasījāmies uz āru, atdevu atslēgu apkopējai un devāmies ļaunajā pasaulē. uz Sarkanās Žurkas barčiku. gūgle saka, ka vaļā no desmitiem, bet viņu websaits, ka no vienpadsmitiem. kam ticēt? neko, aizejam (gar Grandu) līdz Žurkai un tur pagalma vārtiņi ciet, baltie mēsli visur, beņķi salikti malā. neko, laikam vienpadsmitos tomēr. aizgājām pastaigā pa Šumperku. kaut kādā randomā virzienā. tur, pāri sliedēm un tad zem sliedēm un tā bija garākā stunda mūžā. nejauši attapāmies atpakaļ pie Granda. visi acis un nesaprot, wtf, kā mēs no turienes nokļuvām šeit? wtf? neko. aizejam līdz Žurkai, tur joprojām tāds pats statuss. neko, paejamies vēl it kā randomā, bet atkal nonākam pie Granda. **nopūta** neko. ies uz Žurku, nupat jau beidzot būs tie vienpadsmit. pie Žurkas izskatās tāpat. bet nu ieejam tuvāk ieejai un izrādās, ka ir citas durvis uz iekšas barčiku un uz tām rakstīts, ka vaļā no desmitiem. ballītes orgkomiteja safeispalmo par sevi un iet iekšā.

a tur neērti beņķi un galdauti! jajebu. neko. piesēdīs. Hurricane L, protams, ka sen atbildējusi, bet te nevienam nekas nav skaidrs un gribas pagūt kafiju un broakstis un iedzert, pirms dealot ar Hurricane L. cenšamies savākties par spīti visiem galdautiem un nezin kam. interjers tur ir diez gan absurds, bet nu. tam vispār kakbe visi bija puslīdz gatavi. ja neskaita, ka uz griestiem ir pulkstens, kurš actually funkcionē. kaut kādā brīdī savācamies uzņemt arī kalorijas un ļ rekomendēju turienes tacos el diablo!

bet īsi pirms tam VZ tomēr ir atbildējis Hurricane L, ka mēs te mēģinam savākties un tad davaj tiekamies? pēc dažāda exchange of messages, VZ vienā izkoļījies, ka mēs Žurkā. Hurricane L uzreiz tāda, ka o, es pēc 5 min būšu. ballītes orgkomiteja nervozi uzņem kalorijas un drusku wtf-ē. pirms brokastu beigām ierodas Hurricane L, ar totālu tornado aphugo mūs abus lidz nāvei, aphugo vēl, tad apsēžas, saka, ka vispār ies tagad pie vecākiem uz pusdienām, bet pēc stundas vai pusotras būs atkal brīva un davaj satiekamies. mēs tādi aphugoti un ap-tornadoed, mājam ar galvu un sakam, ka ok, jā, sure. Hurricane L aizdodas prom.
nez, kā tas no malas izskatījās?

bet toties mums bija iespēja nofinišēt brokastis un ķerties pie vīntonika. ar ko pagaidām noslēgsim part 2 of the insanity story.

Add to Memories Tell A Friend
ceturtdien ballītes orgkomiteja nīgrojās pa zilo bāru, vane. un tad ap vieniem naktī man radās random ideja - aizbraucam kaut kur weekendā? VZ it kā ohujā un wtf. teicu, ka kāda starpība būt te, vai citur, jo auksti būs visur. VZ viss tāds, ka nu, tā jau ir. pirmais listē bija Tābora, vane. iebakstīju bookingkomā, kas tur ar Dašu. secināju, ka ne tikai penzija Daša ir sold out, bet tur vispār apmēram viss ir sold out un palikušais maksā miljonu. kas ir otra loģiskā vieta, kas nāk prātā? protams, ka Šumperk! apskatamies, a tur dod kakbe norm istabu pa norm cenu. un nu. gudrofōni un mani trigger happy fingers ir dangerous combo. saprotiet paši, es turpat uz vietas nobukoju paliktuvi un vlak tix virzienā uz.

piektdienā pamostoties vispār bija pašai drusku ohujs, ka tiešām nobukojusi. bet nu neko. brauks, vai?

sestdienā tātad bija jāceļas 11, lai īsi pirms pusdiviem sēdētu vlak uz Šumperku. kā jau pierasts, man bija jāstrādā. neko, sabakstīju darbus vlakā. bet kaut kādā brīdī tiek piefiksēts, ka aiz loga rāda dahuja baltos mēslus, ne tikai uz grīdas un kokos, bet arī baltie mēsli turpina krist no gaisa. ballītes orgkomiteja vispār sāk aptvert, ka trips ir nobukots neizdarot pilnīgi nekādu research. un par baltajiem mēsliem piemetas nīgrums. ierodoties Šumperkā visi nīgrojas dažādos veidos un slidinās uz viesnīcu. ejot gar Grandu, rodas dīvaina sajūta, ka nepaliekam tur.

vispār tā paliktuve Pod Radnici ir kaut kā episki normāla. laikam pirmoreiz ballītes travel exp ir tāds, ka viesnīcā viss ir norm. nav ne mauzoleja, ne biedējošu items, ne totāli absurdu sisķiku, neurbj, viss ir vienkārši un norm. O_O tā arī var?

anyway, tiek secināts, ka man ir vēl jāpastrādā, bet gribas to darīt no barčika nevis paliktuvē. barčikā, draudziņi, ir omulīgāk un dod iedzert. tiek saprasts, ka uz Dublinu iet ir konkrēti par agru. neko, velkam ārā gūgli. tur tiek atrasts Šreka barčiks, bet dismissots, jo tur dod pretīga paskata zupu un vietējo Holba pivci, kas ir bvē. kaut ko atrodu, ka ir D123 iestāde, kura izskatās ļ omuliga un nananā. beet, tā ir tur pie stacijas. visi nopūšas un nolemj, ka vismaz kaut kāds iemesls paiet. izslidinamies tagad atpakaļ stacijas virzienā (gar Grandu). aizejam uz D123 un secinam, ja novāktu zsvētku dekoru, tur būtu ļ, ļ omulīgi. tagad ir tikai omulīgi. tur dod balto karstvīnu un.. Stellu. jajebu. neko. izvēlamies havčiku, es pieslēdzos darbiem. viss vispār diez gan omulīgi un ballītes orgkomiteja sāk lēnām atslābt. kad man beidzot beidzās laptopa baterija, izlēmām iet jau uz Dublinu beidzot.

Dublina toties atrodas netālu no paliktuves. slidinājāmies atpakaļ tajā virzienā (gar Grandu). bet šoreiz jau ir smieklīgāk. viss ir smieklīgāk. aizejot uz Dublinu,VZ pamana elektrības rozetes. padomāju par to, ka derētu apdarīt darbus līdz galam, bet nolēmu, ka nuinah. pivcis! vispār šoreiz Dublina bija piebāzta pilna, knapi atradām beņķus un kaut kādu sienas plauktu, pie kā piestutēties. malkojām pivci, vērojām un komentējām vienu overly drāmu pie cita galdiņa. jestrojāmies. smadzene arvien vairāk un vairāk aizgāja brīvdienu režīmā. nojestrojāmies par visu ko. betnu. 'you had to be there' un 'kurš to vairs atceras' :D

eventually tikām arī sēdēt pie galda, kur bija beņķi ar atzveltnēm. ohh, tas bija kļova. man liekas, ka mēs pat atrisinājām dažādas pasaules problēmas. bet nu, nevarēšu jums tā tagad loģiski pastāstīt. also, not giving them away for free, wtf. un tā drāma tur arī beidzot laikam aprima.
toties bijām uzpīpēt un viena zaja, par kuru VZ ir aizdomas, ka tā zaja te strādāja pagāšreiz un skaidroja viņam, kur ir bankomāts, ka jāiet gar soliņiem, bet tur nemaz nav soliņu :D tur tā zaja ar kaut kādu čuvaku stāvēja, tad zaja randomā aizgāja tip-tapot sniegā līnijas. satiptapoja līnijas. tad čuvaks laikam mēģināja pierunāt zaju iet mā, bet zajai bija svarīgāk iet tiptapināt kaut kādu vārdu. čuvaks atmeta ar roku un aizgāja viens. zaja tikmēr līksmi ietiptapināja vārdu, kuru neviens no ballītes orgkomitejas nekā nespēj atpazīt kā legit vārdu, un tad sajutās apm par padarīto un, ka beidzot var iet mā, jo šitas izdarīts.

te es pagaidām iepauzēšu burtu rakstīšanu, jo noderētu actually apdarīt darbus.

November 30th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tas poļu barčiks, ja? nu iedomājieties tacky neon signs, dahuja uzrakstu "polish" uz logiem, logi visi aplīmēti ar tonējošo hujetu. ir āra galdi un tie, protams, ka nebija aizņemti. mēs ar VZ nopīpējām, paskatījāmies viens uz otru, nolēmām, ka vienmēr var iet prom, uz to iepriekšminēto barčiku ar aziātu mūziku.

iegājām, tur ļoti nīgra poļu zaja aiz bāra bija. pāris paveci un drūma īsta mačo tēla poļu čuvaki. drusku noņirdzos un teicu VZ: "un tu vēl šaubījies, vai te būs actual poļi." piesēdām pie bāra un ļoti nīgrā zaja ļoti nepareizā nīgrumā apkalpoja mūs. paņēmām vienu poļu pivci, kas izrādījās, ka pudelēs. malkojām, darījām pēc giga postus, domājām visādas lietas un visādi vispār vienkārši iekārtojāmies. vēlāk runājām, ka abiem galvā tajā brīdī bijusi doma dadzert un iet prom, jo tomēr nepareizi viss.

tad uzradās cita zaja un nomainīja nepareizi nīgro bārzaju aiz letes. izrādījās, ka jaunā bārzaja tekoši runā angliski, par ko ballītes orgkomiteja izteikti nopriecājās. that's a first for us, really. vēl izrādījās, ka tā pati bārzaja ir flirtīga un ļoti patīkama. uzradās vēl kaut kāds lisijs polis, kurš drūmojās pie bāra savā nodabā, līdz sāka runāt ar bārzaju. mēs tikmēr tikām pie ieteikuma, ka labāk dzert poļu izlejamo pivci. tas bija level up indeed. viss pēkšņi gāja uz augšu.

ik pa brīdim bārzaja, kā izrādījās saucas Samanta, nāca ar mums runāties visādi jautri un forši. nīgrais polis, izrādās, arī runāja pietiekami ok angliski un arī iesaistījās šad un tad. apņirdzām augšā esošo penziju, vēl kaut ko parunājāmies. Samanta vispār diez gan tur visādi koļījās, lai mēs braucam vēl uz Berlīni un nākam uz barčiku. visai jestra zaja indeed.

ballītes orgkomiteja izrunājās visādu ļoti jestru huiņu un nosmējāmies konkrēti. bet ne es tā līdz galam precīzi atceros citātus, ne arī tie vairs meikotu sensu, I suppose. labs vakars. ap trijiem sākām gan miegoties un, ja ņem vērā, ka cēlāmies astoņos un bijām izveikuši jau visu ko, trīs nav slikts rezultāts. vēl mirkli pažūžojām un tad, par spīti Samantas protestiem tomēr gājām augšā uz penziju.


šeit prasās piebilst, ka, kaut arī es čehiski nespēju īsti parunāt. kā Skaistā saka: "valodas līmenis - suns. visu saprotu, neko nevaru pateikt." ok, es ne visu, visu saprotu, bet pietiekami daudz. pateikt nevaru neko nevienam, izņemot Petru, kura ir mana čehvalodas skolotāja. bet barčikā ar visiem tiem poļiem, sapratu diez gan daudz poliski. like, pārsteidzoši daudz. ar VZ pēcāk runājām un radās tāda pārdoma, ka... redz, mēs Samantai teicām, ka atbraucām no Prāgas un visi pieņēma, ka mēs esam čehi. kāpēc poļiem neradās jautājumi par to, cik ne-līdzīgā valodā mēs runājam savā starpā. un vispār, smieklīgi, ka tagad vairākiem poļiem iespaids par čehiem ir balstīts uz diviem latviešiem.

jebkurā gadījumā, es atkal noguru, bet atgādiniet uzrakstīt par poļu bāra tualeti, kas visaptveroši un pārliecinoši uzvar dīvainākās tualetes balvu.
tagad derētu savākties un aiziet pie vjetnamieša.

Add to Memories Tell A Friend
ceturtdien ballītes orgkomiteja gandrīz aizgulējās uz vlak. bet vispār savācāmies kaut kā nebūt un iekāpām vlak uz Berlīni. jūs, protams, neticēsiet, bet man bija jāstrādā. neko daudz gan nesanāca patrādāt, jo pārsvarā nebija zonas manam hotspotam. bet nu, reizēm visiem ir bad day at the office. especially if sitting on a train.

nokļūstot Berlīnē, aizgājām uz Kāzu rajonu un atradām savu paliktuvi - penziju. em. tā bija virs poļu bāra. jāok. tā bija vienkārši viens stāvs dzīvokļu mājā, kas bija sataisīts par istabām. mums bija ar privāto bathroom, kas vienalga bija ārpus istabas. bet "neviens cits nelietojot to", šī sadaļa esot nodalīta no tās, kur shared. ok. it was weird, but ok.

man, protamska, bija jāpastrādā vēl. aizgājām uz kaut kādu jocīgu bāru pāri ielai, kas bija ne mazāk dīvains. tur spēlēja dīvainu aziātu mūziku, es tiešām nezinu teikt precīzāk, pardonējiet manu ignoranci, bet es tāda stila mūziku neklausos dēļ mūzikas nevis izcelsmes. pamalkojām kaut kādus pivčus, tad visi apdarīja kaut kādus darbus un bija laiks ātri atrisināt pusdienas un doties uz gigu.

piezīmēšu, ka čillīgs hotdogs bija laba nejaušība pusdienu risinājumam. un tur varēja maksāt ar karti, pārdevēja gan nemācēja īsti pati savu karšu maksājumu sisķiku, bet viņai tur citi palīdzēja un pa visiem kaut kā tikām galā. un pat pamanījos nenoģībt. :D

tad tika ieraudzīts un saprasts, ka Jay Jay Johanson spēlē kaut kādā mega posh venue. tiny and posh. bet tur deva Pilzenes pivci. pudelēs, bet tomēr. un tur varēja maksāt ar karti, kas vispār likās unbelievable, ka divās vietās pēc kārtas Berlīnē varēja maksāt ar karti! :D

pirms Jay Jay Johansona bija iesildītājzaja. viņa nebūs mans jaunais favorītākais mūziķis. pārāk gaudulīgi dažādos veidos. aizgājām sēdēt atpakaļ barčika daļā. apspriedām kā būtu, ja uz visām lampām būtu viens un tas pats kukainis. tad izdzirdējām applausus un aizejot atpakaļ uz koncertzāli (tho, tik mazu gribas saukt deminutīvā, bet no), secinājām, ka Jay Jay beidzot iznācis uz skatuves.

par spīti tam, cik abnormāli depr ir Jay Jay dziesmas, šis koncerts kaut kā sajūsmināja, iešūpoja, ielīksmoja, tas bija milzu baudījums visādām maņām. Jay Jay pats ir camp AF un lēnā garā tā sakarīgi sapļurkājās uz skatuves. viņš kļuva arvien animētāks, arvien mazāk sasaistīts savā kautrībā. un tiešām tik skaista, tik skaista balss. un fantastiskas dziemas un ļoti laba elektronika uz viņa pults. un viss ir tiešām daiļi un skaisti. un viņa intrumentālists arī izpildīja ļoti wonderful melodijas. viss bija tiešām fantastiski skaisti. absolūti. also, kad Jay Jay nedziedāja un nebakstīja savu pulti, viņš mēdza iet un vērot savu Ēriku, kamēr tas tur izpildīja klaviermākslu un to visu. jā, tā bija māksla, tas, ko mēs tur pieredzējām.

mazliet kaitināja daļa skatītāju, kuri vienkārši uzvedās in an annoying manner. bet kopsummā tas nesabojāja vakaru.

atpakaļceļā gājām un abi wow-ojām un ah-ojām. aizdomājāmies, ka jāiet uz poļu barčiku runāt ar poļiem čehiski.

bet par to vēlāk, es drusku noguru rakstīt burtus un vispār esmu visādu tīrīšanas procesu mindsetā. protams, ir risks, ka aizmirsīšu, ko tieši gribēju par poļu barčiku rakstīt, tāpat kā aizmirsu, ko gribēju rakstīt par pagājušo svētdienu un tam sekojošajām dienām līdz, including dažāda veida pārdomas. bet it's a risk we're all going to take here.

September 17th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kamēr nesanāk aprakstīt blissful svētdienu, savā tualetes stāstu blodziņā varu atskaitīties par te iekavētajām editēm.

1) Linz.
kafe, vane. tagad ieeju tur uz dāmistabu. priekštelpā ar izlietni stāv divas zajas, viena noslauka rokas un aiziet, otra - aiziet pie spoguļa un baksta sev seju ar pirkstiem. es aizeju kabīnē, tehniskā pauze, tad iznāku. zaja stāv un baksta sev seju. viņa pabīdās nostāk no izlietnes, lai ļautu man nomazgāt rokas. tad es uzzināju, ka tur ir dīvaini oversensitīvs krāns. man nejauši izdodas atgriezt par traku un ūdens pa gaisu, protams, ka vairāk virsū tai zajai, nevis man. nomurminu atvainošanos, pagriežu mazāku strūklu, nomazgāju rokas, noslauku un eju prom. apšļakstītā zaja turpina bakstīt seju pie spoguļa.

2) Linz.
tāpati kafe. eju uz tualeti, zinādama, kā ar krānu apieties. viss tur veiksmīgi. eju ārā no sieviešu tualetes un tupa dabūju pa seju ar vīriešu tualetes durvīm. čuvaks pat nepamanīja.

3) SpB.
nomazgāju rokas, "žāvēju" pie roku sildītāja, pie tualetes durvīm (ne kabīņu, bet visas tualetes telpas) klauvē. es drusku neizpratnē, bet roku sildītājs laikam sastrjomījās, uzdzirksteļoja man uz rokām un pļuk. noslaucīju rokas kleitā, gāju ārā. aiz durvīm neviena gaidītāja.

September 15th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
piektdien VZ atrada iešanas iet maršrutu no viena mazmiesta uz otru. paskatījāmies, ka vlak ir vienos no galvenās stacijas. ok.
sestdien VZ sadingo un pamodina mani ap vienpadsmitiem, bet nu.. visi tādi drusku tādi un šitādi. tiek nolemts iet iet tomēr urbāni.
urbāni.

aizgājām uz pastu, tad iekāpām tramvajā un tad metro. aizbraucām līdz Florenc stacijai un devāmies Karlīnā. līdz upei un tad gar upi. pa ceļam tiek redzēta zaja uz veļika ar groziņu aizmugurē. groziņā, protams, ka maza formāta sunītis. viss tāds skatās visapkārt. un tad tas devaiss for all your uzkāpt un nokāpt needs. nosmējāmies. ejam. akmentiņi, tas viss. Karlīnā visur, ja arī apmaldās, nav jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. aizejot līdz Libeň, VZ sajūtas apmaldījies. nedaudz gūgles un ejam. aizgājām, protams, ka nepareizi. tur trīsreiz nācās iet atpakaļ pa to pašu ceļu. tā nav nekāda Karlīna, ja!

ejam pa ielu gar upi, VZ visu laiku skumji skatās uz leju, tur gar upi iet taka un činkst, ka grib iet tur. bet eventually arī mēs tiekam iet gar upi. proper gar upi pa asfaltu. viss norm. nananā. saule spīd, visi līksmi. bet nu, neviens nav attapis, ka jāieiet nopirkt ūdens. man tur kaut kāds aizķēries somā, bet nu, eh. iedzeram ūdeni un skumji saku: "teikt, ka we're low on water, seems a bit strange right now" un ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz upi. aizgājām līdz Trojai. tur nesaprotami laivošanas svētki. brr. ejam tālāk. tiek secināts, ka vajadzēs bankomātu. Trojā esot. nu ok. ejam uz bankomātu, a tur vēl kaut kādi svētki. kaut kāda persona dīdžejo. gribējās viņai ieteikt bārbiju listi, kas mums te sataisīta. vēl tiek secināts, ka te ir vīna festivāls un visi ir estēti ar vīna glāzēm rokās. ar kaut kādu cash kabatā ballītes orgkomiteja apm dodas tālāk. gar upi, protams. apiet zoo.

pa ceļam tiek novērota zaja uz skrituļslidām, kura izskatās, ka grib vienkārši apsēsties un sākt raudāt. bet nu, visi saprot, ka nevar, jo pēc tam huj piecelsies ar tām hujetām uz kājām. kaut kādā brīdī sanāk drusku iet uz leju un tāds kā līkums tieši lejā. zaja sāniski ar savām skrituļslidām kāpj. noņirdzāmies, ka gan jau negrib iepist upē. VZ teica, ka gribas palīdzēt. norādīju, ka zaja ir tik sakoncentrējusies uz savu darāmo, ka tur palīdzēšana tikai izsitīs no domas un beigās upē iepisīs zaja, VZ un gan jau by proxy arī es, iespējams, ka vēl daži garāmgājēji. nolēmām, ka lai jau zaja pati tomēr tiek galā.

ejot tālāk, pamanam, ka pa priekšu iet ļoti lēni cita zaja. kamēr VZ piezīmē, ka viņa laikam ir dzīvi sapratusi un tāpēc nesteidzas, zaja savelk uz augšu apenes zem savas kleitas. es skaļi secinu, ka dzīvi varbūt, bet apakšveļas izmērus gan nav sapratusi. mirklis klusuma, pārdomu un no manis iznāk teikums: "Grūti būt apgarotam, ja apenes visu laiku krīt nost!"

vēl vispār visu laiku sanāca iet garām vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. wut? neko. ok. ejam. labi ejas, saprotiet. nu un ejam tā, ejam šitā gar upi. bet man sāk rasties pārdomas par to, cik urbāni tas viss šobrīd ir. es, protams, ka kleitā un sandalēs, vane.

aizejot līdz Klecany tiek secināts, ka arī tur ir pilsētas svētki. tur vizinās ar motorlaivu, lej upē ūdeni un vispār nodarbojas ar hujovu huiņu. bet nu, ejam gar upi, fuck you that's why. un tad tiek kāpts iet gar upi pa zemes taku. man atkal rodas pārdomas par "urbāno iešanu", bet nu. VZ prātīgi piezīmē, ka tiltu ir tik, cik ir, un vlak ir otrā upes pusē. vispār vakar likās, ka visi pasaules veļikotāji bija sarosījušies un visu laiku jākāpj malā, lai tos palaistu. un sāk gribēties pivci. labi vismaz, ka ūdeni nopirkām. bet nu tilta nav un nav. nav un nav. ej tik.

aizejam tagad līdz kaut kādam čemodāna paskata kuģītim, kas it kā ved pāri upei. visi apstājas padomāt. VZ atkal paprasa gūgles kartēm padomiņa. tur saka, ka nē, nu, tomēr būs tilts drīz. tur būs Řež. visi nopūšas, salasa plūmes pa ceļam (kaķ: vai tas skaitās kā brokastis? VZ: lai var sākt dzert? kaķ: aga. VZ: skaitās!) un iet. aizejot līdz tiltam tiek mazliet drūmi retoriskie jautājumi uzdoti, ka tilts ir, a kā tur augšā tikt? ballītes orgkomiteja, protams, vieglākos ceļus nekad nav meklējusi un tāpēc atrod dīvainu maztaku, pa kuru, šķiet, ka var uzkāpt uz tilta. aizejot līdz riktīgam smilšanainam stāvumam, teicu VZ, kurš jau bija uzkāpis, ka man šobrīd galvā milzu burtiem flashing uzraksts "urbānā iešana". nopūšos un kāpju. vienā brīdī drusku jāatvelk elpa un jāizkalkulē, kur likt nākamos soļus, jo visu laiku tā sajūta, ka slīdu ārā no sandalēm. un tad es paskatos uz blakus esošo koku.

kaķ: uzmini, kas te paslēpts!
VZ: wut?
kaķ: nu es lietoju vārdu "paslēpts" very loosely here.
VZ: nujā, es saprotu, jo tu atradi.
kaķ: bet te! šitas! nu! rieksts!
VZ: O_O
kaķ: te ir rieksts!
(I'm not easily distracted un svarīgās lietas ir svarīgas)

bet nu. tilts ir la un stacija ir dīvaina un par lielisko veiksmi ar vlak kaut kad citad. tagad brokastis un jāiet atkal iet.

September 12th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
karoč tā Linz, ja.

viesnīcā aiz loga atkal notika apmēram viss un es nepagulēju īsti vispār. VZ esot izdevies kaut cik. bet beigās visi piecēlās un sāka taisīties un iztaisījās ārā pirms vispār norunātā laika. visi tādi nīgri un pohaini, nodejojušies, sāpošiem vaigiem no smaidīšanas, mazliet tā bliss joprojām iekšās, ik pa brīdim aizejot atpakaļ iepriekšējas dienas gigā. tiek atrasta tabakērija un tad jau aiziets uz to kafūzi, kur iepriekš malkoti rīta limopivči. tējas / kafijas / limonādes. skats uz lapsenēm un aiz muguras ceļ pilsētas svētkus. visapkārt kaut kādi nesaprotami ļauži. un diez gan čill sajūta. saule spīd un ir patīkami. viss tik patīkami. pilsētas laukums ar baņķieru pārgājienu. viss tāds mierīgs un omulīgs.

bet nu kaut kad jau nākas savākties un iet medīt brokastis. starp citu, nevienā no iestādēm, kurās līdz šim būts, neņem kartes, tikai cash.

tiek izstaigāts centrs un nolemts, ka ies uz otru pusi no stacijas. stacijā tiek saprasts, ka tur otrā pusē sliedēm nemaz nevar tikt. un nav jau pārdabiski daudz laika anyway, ap četriem jau vlak atpakaļ uz Prāgām. neko, ies randomā virzienā, prom no centra, vane? ballītes orgkomiteja tak māk. tiek izstaigātas visdīvainākās ielas, apskatīti visādi ļ jocīgi kvartāli. ēstuves visas (ok, visas trīs?) nosmādētas - too posh, too expensive, too serious, not enough light food, you know. klīstam. nogriežamies uz citām ielām pēc intuīcijas. attpāmies centrā vienbrīd, bet aizgājām citur. tad sākām iet pa kaut kādu ielu taisni. kvartālu pirms tā beidzas, apsveras doma nogriezties, bet VZ saka, ka grib redzēt, ar ko šitas beigsies. visi parausta plecus un iet. a tur.. tirgs! nostaigājam gar visādām tirgus ēstuvēm, tās visas arī izbrāķējot. (es nopietni saku - neejiet ar ballītes orgkomiteju ēst svešā vietā, ja ēst gribas vairāk nekā iet.) un tad tiek pamanīta burgervieta.

tur dod norm burgerus, tur dod Radler, tur stāfs puslīdz rubī angliski, lai visam pietiktu. ballītes orgkomiteja visa tādi žū žū, brokastu burgeri, viss nananā. tralalā. čilliņš un smaidīgi visi. burgeri la, radlers la, saule la, nav pat īsti, kam piepisties. un tā lieliskā brīvdienu sajūta. kuru gan mazliet downero tas, ka jābrauc atpakaļ uz realitāti. bet cenšamies par to nedomāt pārāk. omulīgi un smaidīgi.
pie iešanas prom tiek secināts, ka jobanā tirgus burgernīcā Austrijas pilsētā Linz, kur visur prasa cash, _var_ samaksāt ar karti! O_O

izkāpjot no vlak Prāgās laikam pirmoreiz ballītes orgkomiteja saskatās un secina, ka vispār gribas atpakaļ uz. vēl secinājums tāds, ka jābeidz vizināties uz Vācijām uz končiem un jāpievēršas Austrijas končiem. Austrijā vismaz māk barčikus, cilvēki.

highly recommended.

September 6th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
no barčika tiek secināts, ka uz Eels konci jāiet 25 minūtes, tā gūgle. ballītes orgkomiteja ceļas un iet. nonākot tur, caur visiem industriāļiem un vēl nezin kā, secina, ka noiets 14 minūtēs. norm, var pivci vēl paņemt. tiek secināts, ka kultūras punkts ir slēgts, viņi zvana zvanu kā skolā / operā. iesildītājus neklausījāmies, bet, cik sanāca izdzirdēt, izklausījās pēc wannabe EMA.

ieejot zālē mūs saspiež starp hipsteriem, random zajām, dīvainu famīliju un čuvaku ar akmenscietu grimasi. prātā jau drusku nīgrums, ka besīs un traucēs. hehe. uznāca Eels un visus parāva dejā. es tā aizrāvos, ka visi hipsteri pieklājīgi parāvās nostāk, lai dotu man vietu izpausties. neviens tā īsti nebesīja apkārt. un akmenscietās grimases čuvaks ar, surprise, akmenscietu grimasi aizrautīgi visu laiku applaudēja. mēs smaidījām un dejojām, smaidījām, dejojām, smaidījām, dejojām, smaidījām... you get the idea.

Eels. viņi.. nu. viņi ir jebanuti šī vārda labākajā nozīmē. viņiem ir 50+ gadi, bet viņi tā spārda, uhti! enerģija, prikoli. izrādīšanās ar kastaņetēm. tad E teica, ka esot saguris, let's play some soft rock. un mēs visi līgojāmies un smaidījām. dejojām. smaidījām pie visa tā prikoļnā depr. tad jau atkal deva lēkāt un kaut ko ahujenna hujārījamu. viņi spēlēja ar azartu, ar atdevi, ar jokiem un prikoliem, ar daudz lamuvārdiem, visu ko.

pa vidu bija tā - let me introduce the band. let's start with me! :D iepazīstinot ar basistu bija tā: "come here little buddy, come here. you know, I'm 6ft tall, but you could never tell with him next to me. I did something Prince would never do - I hired a band of giants" :D un basists tiešām bija impressive izmēra, hehe. ģitārists toties bija ar mock modeling story. jaunajam buņģierim tika vesela dziesma par little Jo. tur viss bija tik jestri. nu neaprakstāmi.

dziesmas, protams, ir.. paši zinat kādas. bet izpurināja, tā izpurināja. smaidi un dejas, smaidi un dejas. un enerģija, kas nāk no skatuves, tas tā pacilāja. beigās E teica kaut ko, ka šis viss bija proper badassery un viss tas. nekas neatlika, kā piekrist.

ja jums patrāpās Eels giga iespēja - noteikti ejiet. pat, ja jūs sen vairs īsti neklausaties ģitārmūziku. nenožēlosiet, saku godīgi.

pēc tam aizgājām atpakaļ uz Pareizo Barčiku. sēdējām, smaidījām un teicām "āāāā", "uhti", "wow", "fuck me" un tādā garā :D jutāmies neadekvāti un nesankcionēti laimīgi. lējām organismā pivčus un galvā turpinājām dejot pie tā bliss.

Paldies, Eels, tik ļ paldies.

September 5th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Linz. Got to love Linz.
Ierodoties VZ viss tāds kursā, kur jāiet. Es spēju tikai akli sekot. Viesnīca, pēc kārtīgas manis iztrollēšanas iepriekšējās dienās, atsūta ziņu ar visiem pinkodiem. Vispār, ja godīgi, es biju sajūsmā, ka nebija ne ar vienu jārunā, nebija recepcijas kā tādas. Ievadi pinkodu ārdurvīs, ievadi citu pinkodu istabas durvīm un visi uzvarējuši. Tas tajā viesnīcā bija vislabākais.

Bija vēl diez gan norm vakars, devāmies meklēt rijamo. Pa ceļam atradām ļ labu barčiku, nolēmām tur piekāpt pierijušies. Randomā piesēdām pie vjetnamiešiem, uhti, bija proper gardi. Tikai viņu grāmatvedība bija neaprakstāmi apšaubāma. Bet nu - ne mana problēma. Pēc tam palika auksti un, ejot uz barčiku, skumām, ka būs jāsēž iekšā. Bet iekšā, izrādās, ir pīpmaņzāle! Uhti! Protams, arī smooth jazz, bet to kaut kā var pieciest, jo atkal, pivcis tak labs! Uhti! VZ uzflirtē ar bāra zajām un uzzina, ka vispār pilsētā notiek mākslas festivāls. Zajas domājušas, ka mēs mākslinieki. Noņirdzāmies.

Pēc barčika viesnīcā tiek secināts, ka istabā dzirdams _viss_, kas notiek uz ielas. Viss, _viss_. Un tur bija daudz.

Nākamajā dienā tiek piesēsts uz kafiju kaut kādā kafē (aga, prikiņ), un uzreiz arī paņemts klāt Radler. Žū, žū limonādpivcis iederas šim koku ieskautajam iestādes āra barčikam pilsētas laukumā saulainā dienā. Piezīmēšu, ka sākumā tur neviens apteksnis nerunāja un īsti nesaprata angliski. Līdz beidzot uz darbu atnāca kāds pieaugušais, kurš mācēja.

Kaut kad nācās iet risināt pusdienbrokastis tho. Sagribējās proper pivci, saprotiet paši. Es jums nevienam neiesaku iet ar mums meklēt ēstuves, unless jums gribas vairāk iet nekā ēst. Bet atrisinājām, protams. Eventually. Un tad piestājām pareizajā barčikā atkal.

Un tad vakarā bija galvenais iemesls darīt visu šito. Eels koncis. Par to būs atsevišķs posts ar daudz burtiem. :) un smaidiem :)

September 4th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
- es neesmu samiegojusies..
- pašiedvesmā ir spēks.
- to arī vajadzētu sev iestāstīt.
- ar to laikam vajadzētu sākt.

September 3rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kaut kā nerakstās cibā pēdējā laikā. Viss kas te notiek, satracina un atstāj gaidot nākamo wtf. Par to Tāboru varbūt kaut kad uzrakstīšu, bet pagaidām sēžu vlak uz Linz un jau pilnīgi Austrijās.

Šorīt aizbrauca JBJ. Savā ziņā ir labi, ka jau no rīta, jo nebija tas impending doom visu dienu. Protams, downside ir tas, ka gulēta ir apmēram viena stunda. Viss bija daudz interesantāk šī vārda labajā nozīmē. Bet visam reiz pienāk gals. Tāpat kā manai vecajai ID kartei. Šodien dabūju jauno no vēstniecības.

Un man tā īsti nav ko teikt. Bet ceru, ka tas līdz rītvakaram.

August 29th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tā, kur es tur paliku, pirms aizgāju darīt the household version of chess boxing (which is working cleaning).

ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.

tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.

tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.

pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.

vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.

izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.

bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.

aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.

tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.

August 28th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tātad sestdienas vakarā pēc Kozlovnas aizgājām vienkārši uz Cool Bar, ko visi zina, ka tā ir ballītes orgkomitejas izteikti iemīļota burgernīca. tur viss bija labi - nīgra bāra zaja, purinošs elektronikas industriālis, tas viss. nu un neizbēgamie piedzērušies idioti. neko, iemalkojām pivčus. es fonā sastrīdējos ar JBJ līdz tādam, ka sajutos, ka visa vizīte atcelta. also, kas svarīgi, sāku arvien konkrētāk iegūt mazā, slimā nabadziņa organisma stāvokli. iesnas, klepus, viss pārējais. tomēr, tas nav iemesls beigt iemalkot. bet nu eventually visi nogura un gāja uz penziju Daša migt.

svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.

sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.

kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.

daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.

bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.
Powered by Sviesta Ciba