Trash panda

man ir jautājums: kāpēc ar vāgenu aizbraukt ārpus savas mītnes pilsētas tīri tā pastaigāties tajā galā, piesēst konkrētā barčikā, tad tajā pašā dienā braukt mājās skaitās norm un ok, tā dara, bet, ja brauc ar sabiedrisko, tad vairs nē?
es saprotu Latvijās vlaki netiek uzskatīti īsti par sab tr. jo nu.. viņi nekur īsti neved :D bet nu ir citi tak starppilsētu transporta līdzekļi. kāpēc tas ir tik abnormāli, ka man gribētos aizbraukt ar vlaku uz Dečīnu, pastaigāties, piesēst pie Karla un tad tajā pašā dienā braukt mājās? vai kā tur Brno visi frīkojās, ka es atbraucu uz vienu ballīti - ierados ar vlaku tās dienas vakarpusē, sataisījos, uzballēju pa sūdīgākā ever ķiņa pirmizrādi un nākamajā rītā braucu mājās. piezīmēšu, ka ar vlaku aizbraukt uz Dečīnu varētu būt ātrāk, energoefektīvāk un lētāk nekā ar vāgenu.

also, ballītes orgkomiteja atkal kaut ko definējusi dienās te bija.

VZ: Nu – tagad mēģina apēst, arī samērā neizbēgams brīdis
kaķ: es nez. have you tried running away from being eaten? :D
...
VZ: Vot, tur nav skaic, vai tu skaities aizbēdzis, vai nē. Vai tie ir atsevišķi bēgšanas instances, vai viens bēdziens ar slēpšanās elementiem :D
kaķ: nu jā, tur paliek tā tricky saprast, kurā brīdī tas resetojas un kļūst par atsevišķu notikumu jau. hmmm.. moš, kad izlien no aizbēgtuves un kaķītis nemetas uzreiz virsū, bet kaut kād vēlāk sāk rotaļu no sākuma? jo kakbe kaķītis ir the game master te, ne?
VZ: Jā, tur laikam atkarīgs, vai kaķītis ir joprojām on a mission, vai distraktējies un dara kaut ko citu, un pēc tam nāk ēst no jauna :D
kaķ: vot. man liekas, ka that's kind of the def of success for slēpšanās / aizbēgšana. vai tavs ķērājs ir izbeidzis konkrēto ķeršanas procesu vai nē :D
VZ: O, tas arī kakbe laikam nodefinēts. Mazums noder definīcija :D
kaķ: nu! ļ norm def imo :D tiešām, ja nu noder :D kaut kur bezmaz jāpieseivo :D

un vēl pēdējā lieta, aizvakar bija pirmā diena šajā rudenī, kad es uzvilku zeķbikses ejot ārā.

as I still feel a bit fucked up, parakstīs kādus burtus, vai :D es zinu, ka es tur visādus stāstus parādā pabeigt vai pat iesākt. bet ziniet? vakar bija fucking amazing diena.

ballītes orgkomiteja vakar iztaisījās kaut kā no mā ārā. aizdevās vispirms uz Novy Smichov šopingcentru pārtraukt manas attiecības ar Vōdafōnu un atdot viņiem piederošos priekšmetus. tur izstāvējāmies rindā tik ilgi, ka uznāca miegs. un tad čuvaks kādas 15 mins pildīja formas un noņēmās visādi komputātōrā. mēs tikmēr runājām par to, ka Soņkas un Āboļis ir apmēram pēdējie telepurķu ražotāji, kam ienācis prātā, ka there is a market for telepurķi, kas nav Milzu. ka ir hūmaņi, kam varētu gribēties tāda izmēra telepurķi, kas ietilpst kabatā un pie vajadzības ir operējams ar vienu roku. es zinu, visi ohujā un es atvainojos, ka tādas jocīgas vēlmītes. ā, also čuvaks tur jau pašā sākumā pajautāja viss tāds, vai mēs ekspektējam, ka šis tagad piedāvās kaut kādus special deals etc? :D nop, nē, thx.
anyway, nu, pēc 30 dienām manas un Vōdafōna attiecības beidzot būs beigušās.

pēc visa tā excitement aizgājām uz Smichov staciju un pēc departures listes apskatīšanas nolēmām aizdoties uz Dobřichovici. tur picērija, ziniet. hehe. norm. aizbraucām, pažūžojām picērijā ar gardu ēdienu un labiem pivčiem. bet nu, sametās vēsi un tas viss. brauks atpakaļ uz Prāgām, vai. izkāpjot stacijā nevar saprast, vai doties atpakaļ uz mūsu kalnu, vai uz Brāļiem. VZ paziņo, ka vispār viņam uz tualeti vajag. tiek pieņemts lēmums aiziet uz Brāļiem atrisināt steidzamos jautājumus un pie pivča izlemt tālāko plānu bez nevajadzīga urgency. izklausās norm, vane?

nu, ja neskaita to brīdi, kurā ejam gar kaut kādu jocīgu barčiku, par kura gaismām vienmēr garāmejot feispalmots un tā, a tur.. prikiņ! Jana! obļa visi ohujā. vispār visi. Jana, protams, ka mūs ievelk šajā barčikā, jo viņa tur tagad, izrādās, strādā. nēnu. ok. :D proč ne!

es nezināju, cik ļ, ļ, ļ man bija pietrūcis sēdēt tukšā barčikā un tērgāt ar VZ un Janu. es pat actually pārkāpu sev pāri un izdevu skaņas čehiski. ziniet, tas ir visgrūtākais, teikt lietas valodā, kuru sūdīgi pārvaldi un apzinies, ka tas, ko tu tagad teiksi, visticamāk būs kaut daļēji gramatiski nepareizi. tas ir drausmīgs bloks smadzenē. bet vakar nolēmu to get over my fucking pride un censties runāt ar Janu. izrādās, ka es māku vairāk čehiski nekā man likās. protams, ka kļūdu bija dahuja un reizēm bija kāds vārds jāprasa VZ, vai pat gūgltransleitam. bet pohuj. es actually patērgāju ar Janu un VZ čehiski. un it was good. yes.

also, ja jums liekas, ka tas ir jocīgi satikt uz ielas Janu during viņas smoking break un tikt ierautam jaunā barčikā, kurš par laimi šovakar ir tukšs? you ain't know shit. jo vakar neesot bijis tukšs vis! vakar barčikā bijuši dahuja cilvēki. nu un putns. un I don't mean Mike Bird, no. like actual putns. tusējis pa bāra leti un tas viss. konkrēti bijis atnācis uzballēt. Jana gan piezīmēja, ka neesot nopircis nevienu dzērienu, kas gan ir nepieklājīgi samērā imo.

life is one laughs, one cries, life changes all the time. un šodienas pohiņa man rada samērā apm emocijas, jo es zinu, cik kļova bija tas viss, kas izraisīja said pohiņu.

ziniet ko. nosvinēsim šo dienu uzrakstot burtus cibā, vai!

par kaut kādu dzīves apdeitu varu teikt, ka nekas nav mainījies - pasaule ir besīga un tupeļu ražotāji ir idioti. bet davaj es paturpināšu kaut ko iesāktu darakstīt. liekas daudz jestrāk un iedvesmojošāk nekā atrast papēžtupeles, kas man patiktu no skata, bet vienlaicīgi liktos, ka es tajās varēšu paiet un man nenomirs kājas. also, ne sandales **drūmi paskatās pa logu ārā** anyway, spēj tikai izvēlēties, kuru no iesāktajiem stāstiem aprakstīt. šķiet, ka nejūtos gatava iejusties un rakstīt par actual iešanu iet, varētu tad to Hlinsko pastāstīt.

pārlasījusi savu iepriekšējo postu (skatīt te), jūtos puslīdz atcerējusies, kā tur bija. cerams, ka rakstīšanas procesā atcerēšos as it went on.

tātad, ballītes orgkomiteja iesoļo pilsētā un noskumst. mēs atrodamies kaut kādā vienā nomalē ar lokālo rajona nosaukumu Blatno, bet mūsu paliktuve ir pavisam citā nekurienes nomalē named Kouty. un, kas ir vispār daudz kaitinošāk par to, ka paliktuve ir nomalē nevis centrā, kā bija solīts (yes I know, I should have fact checked the location of, nevis paļauties uz bukingkoma vague measurements), bet drīzāk tas, ka no current location nomales uz destination nomali nevar, bļaķ, aiziet pa taisno. ir jāiet ar norm līkumu caur centriem. my efficiency obsessed brain does not approve of such shit. bet nu, ziniet kā, nav jau tā, ka tāpēc uzreiz maģiski varēs tā nedarīt. **nopūšas, iet** vane :D

pa ceļam pamanam kaut kādu standalone māju, kas ir kaut kāds bowling barčiks. tur visi sagājuši pļurkāt un ņammāt, cik var redzēt no āras. pohuj, feispalms, ejam. vispār varu tikai atviegloti uzelpot, ka miesta ietvaros, lai tiktu pāri upītei, bļaķ, Chrudimka var tomēr pielietot tādu jauku man made construction kā tilts. te es jums gribu liriski atkāpties un atzīties, kas ir The Def of Tilts according to ballītes orgkomiteja. tātad Tilts. saprotiet, tas nav viegli skaitīt, cik tiltiem mēs pārejam pāri iešanā iet, ja nav līdz galam skaidrs, kas skaitās un, kas tomēr neskaitās tilts. problemātika ir nu, obvioza. jo tiltam ir jāiet pāri kaut kam, vane. bet cik ļoti tas plays a role? un trīs baļķi - nu ahujeļi, tas nav tilts. I can assure you, it does not feel like tilts. margas - are those mandatory? bet nu, ballītes orgkomiteja ir apņēmīgi un uz rezultātu orientēti. need to define this shit once and for all. tātad.
Tilts, noun, apzīmē man made construction, kas iet pāri kaut kam, be it upe / iela / bedre / whatever, bet ir nu tiešām actual inženiertehnisks objekts, actually plānots un būvēts. also, a self contained construction, it could theoretically be just lifted up and removed from the terrain. tilta ceļa segums not relevant. un atšķirība starp tiltu un tuneli ir tieši tajā, ka tunelis ir somewhat integrated in the terrain, tur ir izrakts cauri, bet tilts ir tilts ir tilts neatkarīgi no.

lūk. pārejam tātad pāri tam jobanam tiltam. un aizsoļojam uz kaut ko, kas relatīvi izskatās pēc centriem, bet nu nevar būt, ahujeļi. anyway, ies atpakaļ pāri citam tiltam, lai dotos jau uz to jobanu paliktuvi, ka vissnelabs. viss tur hihihhaha, atkal jākāpj, bļaķ, kalnā, slimi visi. un tad kartes saka, ka jānogriežas. nuok. izvēlē starp nogriezties un iet kalnā, es kakbe parasti atbalstīt izvēli nogriezties. bet vispār, izrādās, ka tas ir kaut kāds totāls the fuck. tur jāiet līkumi līkumu pēc. kas ir šim miestam, ka nevar tupa uzbūvēt ceļu no - uz. visam jābūt kaut kādiem nesaprotamiem un bezjēdzīgiem līkumiem un nekur nevar tā norm ņemt un aiziet. besī ārā. anyway. nogriežamies un sanāk atkal kāpt lejā. un principā, manuprāt, bezmaz iziet ārā no pilsētas atkal. the fuck? neko. ok. ejam. tur kaut kādas nesaprotamas būves, citas paliktuves, kaut kādi western stila wtf-i. atceros sevi esam nogurušu, izbesījušos un samocītu nīgrojamies par vispār visu. līdz, protams, es ieraudzīju paliktuves ēku. tie fucking idioti ir atraduši stāvāko mazkalnu rajonā un lepni uzbūvējuši fakin paliktuvi pašā tās huiņas galā. viņiem savus pacientus vispār nav žēl?? Vispār? Necik? besī. un tad vēl tur reception nevar atrast. iegājām restorānā un es apsēdos nomirt pie bāra letes. tikmēr tur pie kases aparāta grozās 3 zajas un kaut ko casual af čato un lēni baksta kaut kādus darbus un kaut ko tur. visiem uz mums pohuj. tas arī nepalīdzēja visam global besim. bet nu, eventually jau arī mums tika uzmanībiņa, istabas atslēgas un vague norādes, kur iet.

kā tur bija actual paliktuvē, to es tā īsti nez kāpēc vairs neatceros. vai nu bija tik cringe, ka smadzene izbloķējusi, vai tik neitrāli, ka nav nekā, ko actually baigi atcerēties. atceros, ka gaiteņi un trepes bija kaut kā dīvaini. bet nu neko. apliesies ar ūdeni un ies meklēt barčiku. ziniet. tur Hlinsko viņi ņēmuši un nahuj uzrakuši savu vecpilsētu :D liela daļa barčiku ir vispār closed down. citus vispār nevar nekā nahuj atrast. tur mistika un bedres, vot, kas tur. un not the alluring mistika either. no. huiņa. bet nu, kaut kad jau visi padodas un sāk proper skatīt gūgleskartes. atradām vispār pat kaut kādu steak house un nolēmām, ka miests ir tik nekurienīgs, ka gan jau varam atļauties viņu cenas. par laimi tur bija arī cits, sakarīgāks ēdiens arī. un pivcis norm. kas vainas! also, bija arī outside area, kur sākumā norm izsēdējāmies, līdz palika auksti un turpinājām sēdēšanu iekšā. piezīmēšu, ka lēmums iet sēdēt iekšā kaut kā nejauši vispār sakrita ar īsu brīdi pirms aptekšņi novāca un aizvēra ciet āru anyway. so, that was good timing.

klau, mēs tur Hlinsko pēc tam atradām to sportsbāru, kur bija čība pie sienas un guļošs čuvaks pie bāra?

UPD.:
saņēmu ziņu no VZ: Man tikai gribas piepisties pie tilta def, jo tās def galvenais skaistums bija iziešana no pretējā. Ka pohuj, pāri kam, kā un kāpēc un no kā viņš ir būvēts, svarīgi ir tikai tas, lai viņu var nojaukt nerokot zemi! :D
Un jā, meklējot telepurķī Hlinsko – atrodas pikča ar čību :D La barčiks bija vispār **uznostaļģē**

Random reportāžas no weekenda, kas nevienam neko neizsaka, sērijā, nevaru atturēties no:

Teplicē ir kubāņu ēstuve / barčiks, kas ir krustojums starp SpB un Brāļiem, ja neskaita to ēdiena daļu. Un viņiem ir pati, pati labākā SpB feature - tur pie bāra ir tieši tādi beņķi kā SpB bija! Es biju fucking aizmirsusi, ka sēdēt barčikā var būt actually fiziski ĒRTI! Jajebu, laime, apm ņurd un vispār uhtis! Also, Gambrinus :)

kad es lecu kājās, lai iegrozītu beņķi savā mīļotajā pozīcijā, kā var ērti sēdēt un atbalstīt kājas, VZ arī pieleca, ka SpB beņķi un arī secināja, ka ā, tāpēc tik ērti!

Un hipsternīcā dod flat white ar sojas dzērienu. Will come again.

ak sapņu pilsēta Tābora, ak sapņu pilsēta Tābora. it's an end of an era priekš sapņu pilsētas Tāboras.
nav jau tā, ka nekad tur vairs nebrauks. nav jau tā, ka neatradīs citus barčikus un jaunas lietas, ko darīt. bet samērā tomēr an end of this particular era. bet sāksim šo stāstu no sākuma, vai?

bija tāds ahtungs, ka man mūsu te cibiņas Tvarja uzzīmējās čatos pirms mēneša or so, ka tak būšot Tāborās. ņē, šoreiz nebraukšot Prāgās, būšot Chebā un Tāborās, lai ballītes orgkomiteja nobraucot TvarjHotajus skatīt Tāborās. ballītes orgkomiteja tādi drusku neizpratnē, bet nu, laika vēl daudz, kaut kad citad izlems. tikmēr kaut kur pa vidam lieliskā grupa Květy izsludina, ka tieši tad būs Tāborās. visi saberzē roķeles un lēmums pieņēmies pats. izdodas noskōrot kaķīšu paliktuvi (es tā saprotu, ka par to ir kaut kāda neskaidrībiņa - kaķīšu paliktuve saucas kaķīšu paliktuve, jo tā saucas Apartmány u Koček un tur ir nīgri kaķīši, kas vazājas pa terasi un tā), kas ir maziņš brīnumiņš. bettē, te ir neliels prikols. so, visiem bij doma, ka aizlaidīs trešdienā un ceturtdien atpakaļ uz Prāgām. darbi n' shit y'know, bet kaķīšu paliktuve bukojas uz 2 nights as a minimum. neko, visi nopūšas, būs divas naktis tad, I guess.

vlakā uz Tāboru nenotika tā īsti pilnīgi nekas reportēšanas vērts. kas arī vispār ir aizdomīgs brīnumiņš. ja neskaita to, ka viņi ceļ jaunu staciju Prāgās. vlak staciju, protams. tur pat šiltītes ar nosaukumu vēl nav. bet vlak viss tāds sabremzējas. VZ: jā nu, ka jau stacija, tad apstāties vai? **nopūšas** it did. fucking vlak, nesaprot VZ sarkasmu, ņem un paklausīgi piestāj. bet nu. citādi viss mierīgi, vane.

iečekojamies kaķīšos un ies tagad uz galveno laukumu mēģināt paspēt uzēst pirms giga. kaut kā viss visur bija aizsēdēts, pat aizgājām uz Kozlovnu, bet arī tur bija pilns. due to time and hunger pressure piesēdām Zelta Lauvas barčikā. tīri tā, lai ēstu negaršīgu picu, dzertu negaršīgu pivci un klausītos kā Květy dara soundchek. īstenībā, for personal reasons, es nezinu kā garšoja pica, bet es zinu, ka uz VZ picas bija olīva, bet uz manējās nē. neko, tur pievienojas Tvarja, arī iedzert negaršīgu pivci, tikai mazākā tilpumā.

Květy gigs ir galvenā laukuma bezmaz vidū. viens no tiem Stanek pasākumiem. un savā ziņā konceptuāli tas ir līdzīgs tam festam psihenē, kur kaut kad biju. tas ir pasākums ģimenēm ar bērniem un suņiem (un spainīti zupas, kā tur vienai zajai), kas nāk ar paladziņiem, piesēž un tērgā. vispār tas viss ir, lai varētu patērgāt ar draugiem no otras kalna puses, kas sen nav satikti (jo kurš grib kāpt tai kalnā??), dzīvās mūzikas fōnā. pie tam, Květy (kā zinādami, vai :D) izlēma šoreiz spēlēt nevis savas dziesmas, bet tur kaut kāda beigta čuvaka grupas kaverus savos īpašajos aranžējumos (lololol). nē nu ok. Star bija viss tāds sajuties rokeris un izskatījās, ka samērā pašam pat jestri liekas. vismaz uz vienu vakaru :D Mileniālis sita bungas, jo buņģierim laikam nepatīk šis projekts un negribēja nākt uz darbu. nespēju pārmest. for (my) personal reasons, stāvējām vairāk pūļa aizmugurē nevis vidū vai priekšā. bet nu, cik manīju tur Star izdarīšanos, drusku vīlos cilvēkā :D neko, nav mana problēma anyway. izfeispalmojušies, izeyerollojušies, paskatījušies uz wtf cilvēkiem, spainīti zupas un tā, kaut kur pie beigām nolēmām iet meklēt Hotaju, kurš allegedly atrodas Cool Barā.

es izstāstīt nevaru, cik ļ uzsila iekšas patīkamībā, kad apteksnis ballītes orgkomiteju atpazina uzreiz un sveica un nopriecājās un tāds viss. tas tomēr ir tāds warm and fuzzy feeling. aw.

pandēmija kārtējo reizi man pierāda, cik es esmu patiesībā piezemēts cilvēks.
cibās un manu draugu lokos un vispār internetos pilns ar to, kā cilvēki aktīvi Gaida un vispār braukšanas uz citām valstīm, e.g. Itāliju, Grieķiju, Ungāriju, kur tur vēl manīts.
ziniet, kur man gribas? uz Brno :D tas ir kaut kāds wtf absurds :D es neuzdrīkstos īsti gribēt uz sapņu pilsētu Tāboru, vai beidzot apskatīt to Šumperkas vecpilsētu. nē, man tupa gribas uz Brno, jo tur 1) nav grūti tikt, var pat noskōrot vlaku no Smichov, 2) tur nav kamā vilties aizbraucot, jo tas miests ir zināms kā samērā wtf anyway, 3) laikapstāklis (within reason) nav noteicošais faktors Brno vizītei, 4) tas neprasa nekādu sevišķu piepūli ne fiziski, ne loģistiski, ne intelektuāli, ne emocionāli* :D

* un nē, tam tiešām nav sakara ar Star no turienes grupas :D

tagad visi kolektīvi atcerēsimies episko miestu Tábor! gājiena sākums, tālākais gājiens, ballītes live reporti no paša miesta

clearly, kad es šitos biju rakstījusi, man nebija īsti bijis iedvesmas. es nezinu, vai man tagad ir Pareizā, bet mēģinās te papildināt arī jau uzrakstīto.

es kaut kā ļ skaidri tagad atceros to mežu, kurš bija pārāk mežīgs priekš VZ. un tos dubļus, par kuriem nebija skaidrs, kā pēc sausas nedēļas var vispār būt tik daudz dubļu! un es atceros kā tur (covered sākuma postā) bija, kad slalomojām pa dubļiem un gar taku, jo taka pārāk dubļaina. un visi tagad aizgājuši un nokļuvuši vietā, kur jāpieņem lēmumi - 5 km līkumu līkuma pēc, vai iet taisni un izlaist līkumu. es pat diez gan vizuāli atceros, ka tur bija tā kaut kā, ka izlēkājāmies pa dubļiem un nocirstu koku zariem, lai aizietu līdz stabam, kur krustojas tās trases un ir bultiņas ar norādēm. uz priekšu taisni izskatās vēl vairāk dubļu un dahuja zaru uz zemes, kas nekā neatvieglo lēkāšanu pa dubļiem. un ir tīri jauka diena, nav vēl tik vēls, izies to līkumu tak! kas vainas līkumam? nu, ja neskaita, ka kalnā.

visi nopēta bultiņu norādes, paskatās kartē un mazliet noskumst, jo, lai tiktu iet uz to tiltiņu, kas vestu mūs šajā lieliskajā līkumā, ir jālēkā daļēji atpakaļ pa tiem zariem un dubļiem, kavissnelabs! bet nu neko. we are brave and we stick to that! tur tā taka mūs sāk vest kakbe tādā kā kalnā, bet tiešām ir pietiekami lēzeni, lai nebūtu kaitinoši. tad tas kļūst par samērā ceļu pat, ne taku. norm. saule spīd, ejam, nananā. Dlouhá Lhota ir tā vieta, kur drusku papisām savu pagriezienu. bet tur tā gar kaut kādu ezerdīķi, tur visādi var papist dažādas idejas un norādes.

tad tur bijām tai mežā, kur jālēkā pāri huiņām atkal bija. atliek tikai cerēt, ka šī prasme nav totāli zudusi pa ziemas sezonu. tad tur gar ezeru jāiet un tas viss. un, kur ezers, tur, protamska, atkal upītes un lēkāšana. bet te radās tā dzeltenās trases problēmiņa. es atceros, kā es tur gāju pa priekšu, visa tāda zirnekļu mūža darbu iznīcinātāja un sapinusies visos iespējamos krūmos. brikšņi kļūst tikai biezāki un rodas tādas jocīgas pārdomas, kā vispār te strīpiņu zīmētāji vispār bija izbridušies, lai sazīmētu strīpiņas. I shit you not, man tagad gribas minēt, ka viņi tās strīpiņas sazīmēja ar kaut kādu drōnu un paši noņirgušies, kā sapisuši godīgiem gājējiem iet dienu! pie tam, mapy.cz kartē vispār trasi rāda, ka iet drusku citur, nevis tur, kur strīpiņas. bet tur, kur mapy.cz karte grib, lai mēs ejam, tur.. nu.. vēl mazāk var paiet. ahujeļi vispār visi?? kas visiem kaiš? anyway.

kaut kādā brīdī griežos atpakaļ un saku VZ, ka šitas neproduktīvi un jādomā citi risinājumi turpinājumam. par laimi VZ ir tiešām saprātīgs hūmanis un piekrīt. kaut kā klupdami un pīdamies ejam atpakaļ uz kaut kādu nebūt vietu, kur vispār var paiet. man jau sāk konkrēti apnikt zirnekļutīkli tā, ka nu nevienu tādu redzēt negribas, kur nu vēl brist cauri. ir tomēr kaut kāds limits arī zirnekļutīklu plosīšanai. un kājas ir atkal saskrāpētas tā pizģec, ka arī tas sāk piebesīt. sāk prasīties kaut ko saprotamu nevis.

tad nu staigājam tur gar to grāvja malu un pārņem arvien lielāka un lielāka bezcerības sajūta. un skumjas par to, ka laikam būs jāpaliek te uz forever. domīgi domājam, vai nevar kaut kā iet vēl vairāk atpakaļ un nelekt uz šito grāvja pusi vispār. bet vizuāli inspicējot situāciju tiek secināts, ka tā nebija opcija, jo mēs nevis bijām pareizajā pusē, bet uz saliņas starp diviem grāvjiem. un arī aizlecot tur atpakaļ, mums būtu jāmaldās mežā un jāmeklē cita pārlektuve ļ, ļ off the trail. un visi pēc rožulauka/egļārija piedzīvojumiem atceras, ka tas ir too risky of a move. jābūt kaut kādai nebūt pārlektuvei tepat tak, nu! I mean, zaļajai trasei jābūt kaut kur tur, 3 soļus grāvja otrā pusē. ziniet to sajūtu, ka kaut kas ir tik tuvu, yet tik nesasniedzams? well, iešanā iet, ja tā ir trase uz kuras nokļūt, tas ir specifiska veida noskumums.

pa šito grāvja malu nav īsti tādu labu vietu, kur atsperties, vai otrā malā ir pārāk stāvi landing spots. mērķis tomēr ir pārlekt, nevis ielekt grāvī. y'know. call me old fashioned, bet tiešām. ir kaut kādi pāri pārkrituši koki, bet parasti vai nu tiem nevar tikt klāt, vai arī tur būtu pārāk akrobātisks triks pat priekš izmisušiem gājējiem. so, ieraudzīt to efektīvi paslēpto tiltiņu, tas bija Tāds Atvieglojums, ka es izstāstīt nevaru. Tāds Atvieglojums, ka pat ne sevišķi činkstējās par to, ka tas tiltiņš bija "tiltiņš", kas neradīja nekādu, pilnīgi nekādu uzticību tā stabilitātei un actual funkcionalitātei. bet vienalga pielietojām un tikām pāri! urā! un tā arī bija - daži soļi kalnā un mēs esam uz ielas, kura lepni rāda, ka ir zaļā trase! jānosvin, vai?

datums šim varoņdarbam ir 12. septembris. kas ir svarīgi tāpēc, ka nav tā, ka ļ ilgi turas dabiskais apgaismojums. un, lai cik arī viss nebūtu smieklīgi sakarā ar mežu, kurā nevar ienest puķes, ir tomēr jāmēģina kaut kā nokļūt galamērķī, pirms.. nu. paši saprotiet.

te es nedaudz izlaidīšu daļas, tās ir kakbe pieminētas postā nr 2 par gājienu. and I'll jump to the place where I left it.

redz, ballītes orgkomiteja ir kaut kāds pilsētas svētku izraisītājs. es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tie miesti jūt dīvainu urge for impromptu pilsētas svētkiem, kā mēs tur tuvojamies. un te arī bija. fucking karnevāls or whatever. es nezinu, es neesmu baigi kursā, kurš ir kurš svētku veids. mana dzīves svinēšana mēdz atšķirties no. tur sanāca pat mest kaut kādus līkumus no trases, jo ielas bija vai nu ciet, vai tik skaļas, ka no. bet nu pilsētā jau tas sekjūrāk, nu novirze no plānotās trases. soļojam pa kaut kādu mazmiestu rindu, līdz nonākam pie upes. metas jau diez gan patumšs un atliek tikai nopriecāties, ka tālākais ceļš vispār ir pa pie-upes veloceļu. tie parasti ir relatīvi draudzīgāki iešanai pa tumsu. arī, ja pilsētas svētki. nē nu ok, par godu visiem tiem nenormālajiem svētkiem, uz veloceļa vispār bija diez gan daudz visādu gājēju, kas viegli iereibuši tur soļoja un turpināja svinēt.

kaut kādā brīdī veloceļš gan kļūst gandrīz neapgaismots vispār, jo tur ir vairāk meža nekā miesta. bet ko nahuj daudz vajag redzēt anyway? ir pietiekami redzams virziens, kurā jāiet un soļo tik. not a lot of rocket science calcs there. pa ceļam arī tika novēroti daži kaķīši. spriedām, ka Tábora vispār ir izteikti vairāk kaķīšu nekā sunču miests. par spīti visam. un, ka tā ir laba miesta pazīme, viennozīmīgi. un tie nav īsti stray cats, tie ir kaķīši, kam ir mājas, bet arī vēlme staigāt brīvībās! ļ la. žēl, ka neva nofotkāt, jo pārāk tumšs tur bija. also, ir tumšs un kaut kad ir deadline iečekoties paliktuvē, also vēl būs jātiek pie rijamā un negribas nosalt. pa dienu varbūt bija +30, bet pēc saulrieta tas neturas sevišķi ilgi. tad nu, braši soļojam gar upi, tumsā un gaidās uz kalnu.

Tábora ir kalnā. un neviens no ballītes orgkomitejas vispār nebija pirms tam ienācis Táborā pa šo pusi. so, nav īsti skaidrs, uz ko gatavoties. ja neskaita, ka uz kāpienu, protams. pastaigājām cauri tur Táboras zemkalnes šito te.. nē nu, visi it kā bija kursā, ka tāda pilsētas apdzīvotā daļa arī ir, bet tas nekad nebija bijis tā konkrēti iečekots. nu ok. tagad ir :D un tad visi ierauga to ielu, pa kuru jākāpj augšā. ielu, pa kuru brauc vāgeni, nav ietves, cilvēki pa to kāpj lejā. uhhhh. tas nebija viegli nekādā veidā. un tas, ka bija noieti drusku zem 30 km jau, tas arī nekā nepalīdzēja. then again, ballītes orgkomiteja jau sen ir kursā, ka labāk stāvs kāpiens beigu daļā nevis jau pašā sākumā. beigu daļā tāpat beigts un ko tur vairs. bet nokilloties jau pašā sākumā - tas neveicina morālo šito te. nu jūs zinat.

bet nu jā, kas atliek. elsdami un pūsdami kāpjam augšā, cenšoties izlikties cik casual af nu vispār ir iespējams. nu, visu to lejākāpēju acīs. jo man liekas, ka pat vietējiem iedzīvotājiem nemēdz tik dumjas idejas nākt galvā, kā kāpt pa turieni augšā. bet nu - mēs tādi, mēs brave!

tā pēdējā paliktuve, ko mums tur izdevās noskōrot, bija dzīvoklis. vecpilsētā, uz galvenā laukuma stūra. atrast pareizo stūri bija daudz grūtāk nekā man gribētos to atzīt. it kā visi pazīst Táboras galveno laukumu, bet šitas bija fucking confusing. beigās nācās zvanīt paliktuvei uz telepurķi, lai saprastu arī to, kur te, bļaģ, ieeja. tur bija vienlaicīgi par daudz un par maz ieeju. un tad zaja mūs lepni apgaismo par to, ka mūsu mazā un pieticīgā dzīvoklīša vietā, due to unexpected changes, viņi mums bezmaksas apgreidā iedos lielāku dzīvokli. joprojām atceros sevi skumīgi sēžam virtuvē un nožēlojam to, ka mugursoma ir guļamistabā, jo baigais gabals jāiet pakaļ mazgāšanās piederumiem uz. tur bija daudz par daudz vietas, daudz par daudz. toties vannasistabā bija ziepes un milzu skaits ķermeņa losjona mazo iepakojumu. nekādu dušželeju vai šampūnu toties :D nē nu. poshness be like that - win some, lose some. toties pa logiem skats uz galveno laukumu.

stats: 30.49 km, elevation gain 243 m, moving time 5 h 7 min.

un tā īpaši (ne)pārsteidzošā atklāsme, ka šoweekend visi svin Tábor 600.

Pilzenes barčiku posts!

for context - sestdiena bija trešais oktobris 2020, valstī vēl bija vaļā barčiki, bet tikai līdz 10 pm. iesoļojot Pilzenē, toreiz sāka līt un, kad gājām meklēt barčikus sestdienas vakarā diez gan konkrēti lija. tāpēc bijām gūglē paskatījušies, kas te cerīgākie virzieni, kur iet meklēt pusdienas un pivci.

ended up in Buffalo Burger Bar. kas, dīvainā kārtā, nebija choice no 1, bet, ņemot vērā, ka citas izvēles vispār bija ciet un bija lietus, nolēmām iet tur. kas izrādījās izcili pareizs lēmums no ballītes orgkomitejas puses. vispār, ja jums gadās trāpīt Pilzenē, kad nav baigais pandēmijas vilnis un barčiki ir vaļā, rekomendēju aiziet. grilnīca ir diez gan busy, so atrast brīvu galdu tur reizēm ir vairāk veiksmes gadījums nekā. bet noteikti ir to vērts.
bildēs tur izskatās mazliet tā padrūmi un savādi. bet vispār tas pustumšais barčiks ir tīri omulīgs. tur var dabūt visādus TexMex ēdienus un, protams, ka burgerus. ēdiens tiešām palicis atmiņā kā kaut kas lielisks. truly. dažas apteksnes runā arī angliski. kas atkal veido šo nu jau gandrīz pierasti awkward situāciju, kurā čehu apteksne runā ar mums angliski, bet mēs viņai atbildam čehiski. sieviešu tualetē gan tur ir amerikāņu cringe stila saukļi un vēl nezin kas in the lines of "Smile you're losing weight" un virs kabīnēm "Good girls" vai "Bad girls". bet nu, amerikāņu stila iestādījums bez amerikāņu cringe arī būtu huiņa, ne amerikāņu stila iestādījums. vispār vērtēju diez gan augstu šo iestādi un ceru tur kādreiz atgriezties indeed.

svētdienas rītā gan liekas, ka iet uz grilnīcu nevienam te nav jaudas. jo nu, tur uzreiz uzpišas ar ēdienu un to visu. bet te samocīti un nepamodušies organismi, kuriem nepieciešama kafija un rūpes. nevis stūķēt sejā burgerus. ārā spīd dabiskais prožektors un klīstam pa Pilzenes ielām, domīgi pētot mūsu iespējas. kas ir daudz skumīgākas nekā pierasts. jo, ja arī valstī barčiki ir vaļā ierobežotu laiku, daļa tomēr nav papūlējušies baigi vērties. vai vismaz ir ciet svētdienās. jo kurš svētdienā iet uz barčiku, ahujeļi? un nu, ballītes orgkomiteja arī ir picky bastards un kurš katrs kafijužņiks arī te neder. bet nu. vienreiz pasoļojam garām vienai kafejnīcai, kurai pat ir āra galdiņi. bet tad otrreiz nonākot turpat nolemjam dot šai iestādei iespēju sevi pierādīt. āra galdiņi, pie tam, ir tieši apspīdēti ar dabiskā prožektora stariem. jo ceturtais oktobris nav pati siltākā diena gadā, saprotiet paši. te katrs stars, katrs fotons no svara.

tātad iekārtojamies iestādē Caffe Hardy. I know, nosaukums ir cringe un atkal liek domāt par amurikāņu kultūru. bet tā nav realitāte. tur dod garšīgus rīta dzērienus. kafija ir ļoti garšīga un home made limonādes arī ir fucking bliss. tās limonādes... uhh. tur bija kivi limonāde, kas vienkārši bija the bestest samiegotam un pohainam cilvēkam. dzērieni tiešām lieliski. ar apteksni var abpusēji sarunāties valsts valodā, kas atvieglo, jo ir pārāk agrs priekš valodu diskotēkas. čillojam saules staros, malkojam lieliskus dzērienus un feispalmojam par citiem ļaužiem. šī konkrētā cafe ir izteikti patīkama vieta, kur ar to visu nodarboties. ik pa brīdim garām pabrauc kaut kādi mistiski autobusi, katrs uz arvien absurdāku vietu. uzrodas citi pacienti kafejnīcā un tie vispār uzvedas izteikti dīvaini. also, rodas sajūta, ka šajā kafūzī visi viens otru pazīst un pazīst jau gadiem. gadu desmitiem. viņu dzimtas viena otru pazīst. anyway, not my problem, honey. kas ir mana problēma tho, ka eventually sagribas tās jobanas brokastis. kas mazliet sakrīt ar to, ka dabiskā prožektora leņķis pret zemeslodi mainās virzienā, kas not in our favour. un bez tiešiem stariem virsū, ārā nav nemaz tik omulīgi vairs.

bada dzīti un gūgleskartes noskumdināti aizejam atpakaļ uz grilnīcu atrisināt brokastu jautājumu. jo tā šķiet vieglākā no pieejamajām opcijām. tiek uzēsts gards ēdiens, bet secināts, ka negribas kaut kā te uzkavēties jo nu. cik jau var? nevar tā ņemt un pārdozēt barčiku pie pirmatklāšanas! nolēmām atmest gūgles kartes un pavazāties. es neatceros, kas tieši un kā mūs noveda uz.. bet!

MōōVement Cafe! lūk šis ir Atklājums pilsētā Pilzene. tas barčiks pilsētā pat tā īsti neiederas. tas ir tāds mazliet hipsterīgs, mazliet nolaists, mazliet kļovs, mazliet viss no barčika, kas ballītes orgkomitejai patīk. un ar sunci! visi zina, ja barčikā ir barčika suns, tad tas ir la barčiks. tas tiešām tā strādā.
piemetamies pie galdiņa, bārmenis noprasa, ko malkosim pa gabalu un gādīgi mums salej prasītos pivčus. suncis arī nāk draugoties. tas bija lielisks suncis :D viņam patika uzmanība un kasīšana. un, kad es noguru kasīt, viņš gāja pie VZ uz kasīšanu. kad VZ nogura, tad nāca atpakaļ pie manis. bet nu, bārmenis sunci aizsauca prom. kaut ko vēlāk runājām, ka laikam jau barčika suncim būt hiperdraudzīgam ir tāda bieži vien apšaubāma kvalitāte. jo nu, nevar paredzēt, kādi tie barčika pacienti būs, vane. bet nu, ballītes orgkomiteja ir lieli barčika sunču fani un labprāt sakasa zvēriņus.
pivcis ir gards un barčiks ir izteikti omulīgs. tas ir tiešām equal parts of - neuzbāzīgi forša hipsternīca un mazliet nolaists dzīves nogurušu cilvēku establishment. visur kur kaut kādi augi, mēbeles ir koka un gaišas. viss ir patīkami vienkāršs, mierīgs un jauks (šī vārda labākajā nozīmē). barčikā it kā sarodas kaut kādi citi pacienti, bet viņi ir hipsteri - klusi, pieklājīgi un viņu ir maz. netraucējoši. malkojam pivčus un pēkšņi vairs nemaz, nemaz negribas atpakaļ uz Prāgām. tur sieviešu tualetes atkal ir brīnumiņš. (ja jums negribas iet uz iestādi, kurā ir dīvainas vismaz sieviešu tualetes, neejiet uz barčiku ar mani :D) sieviešu tualete ir arī disabled people tualete. tur vienā stūrī ir pods, aprīkots ar tām stangām etc. un blakus, otrā stūrī ir koka krēsls. for all your sitting down needs. ūdens noraušanas sistēmai ir pazudis tas plastmasas dekors un ir divi dīvaini puļķīši. strādājoši, tho, kas svarīgākais anyway. uz spoguļa ir ar flomīti uzrakstīts "elektrický sušak na ruce je v predsíni" (elektriskais roku žāvētājs ir gaitenī). un pie sienas otrā pusē ir pussaplēsta lapa, kura lasās "prosíme n...zhasínat Díky =) Mōōvement". nu tā kaut kā. ballītes orgkomiteja tik ļoti izbauda šo fantastisko barčiku, ka aizsēdējāmies tur līdz pēdējam brīdim, kad vēl tikt mājās. tik ļ aizsēdējāmies, ka izdarījām savus vakara pivča un pusdienu ēdiena pirkumus Pilzenē, jo Prāgās viss būtu nokavēts. tas barčiks bija tiešām kaut kas Truly Amazing un Bliss un tagad man gribas atkal uz turieni.

ka jau satrakojos rakstīt burtus pa dienu, tad paturpinās šitos divus - pirmais un otrais.

tur otrajā pēdējā paragrāfā vispār ir izlaistas pāris lietas, kas man nākušas tagad atmiņā. nu ok, atmiņā, tas tā savdabīgi. jo, ja godīgi, bez Endo / Stravas un mapy.cz route planning history, neko te neviens neuzrakstītu. bet skatot to visu proper nāk atmiņā relevant details par. tātad.

tātad. Dobřany.
Dobřanos ejam pāri laukam, traktori visur. joprojām it kā nelīst, bet gaiss ir diez gan mitrs. nav īsti auksti arī, nu uz lauka, kur prožektors no debesīm hujārī tieši virsū. tas jau la. bet tad tur jāiet pa to ielu, pa kuru laikam nākas iet tāpēc, ka mežā milzu kalni, tur tomēr koki, ēna un ir mazliet chilly. mitrs un čillīgi. līdz ar to, atkal gaziljons knišļu gaisā. nu jajebu, cik knišļu var būt visur gaisā? viņi cenšas visur uzlīst, pielīst, ielīst. kaut kas tuvināts chainsmoking ir vienīgais veids, kā dīlot ar šo situāciju. es jums nopietni saku, ja jums draud nokļūt kaut kādā kukaiņīgā situācijā - just smoke. take up smoking, continue smoking or atsāciet. tas būs visefektīvākais un visjēdzīgākais veids kā dīlot ar šo situāciju.

ejam tātad pa šo brīnišķo ielu jau ārpus Dobřany. un nav skaidrs, kāpēc apmēram 1-2 km mapy.cz gribējuši, lai mēs ejam ar līkumu pa lauku, nost no ielas, lai uzietu atpakaļ uz tās pašas ielas. wut? neko, pagriezienu tāpat papisām. un, skatoties pa gabalu, likās, ka prātīgs lēmums. tur vēl visādi brikšņi, īstas takas neliekas, ka ir, also, gan jau viss slapjš anyway. un vēl vairāk kukaiņu, noteikti! vēl tur izdodas atkal nejauši papist kaut kādu rnd līkumu līkuma pēc en route, ko nemaz nebūtu gribējies darīt.

neko. Okres Plzeň-město, cik saprotu, ir mazmiestu kopums. te tajā Lhota beizdot sola dot iet atkal pa nemarķēto, bet tomēr zaļo trasi. es gan konkrēti sakonfuzējos tur. tur sanāk iet nost no ielas, uz kaut kādu side taku. bet beigās tur laikam bezmaz cita iela sanāca un viss bija obvious. assumptions, eh. toties tur, kartē skatoties, bija parciņš ar nosaukumu Náves. čehu valoda ir brīnumiņš. neko, soļojam pa zaļo trasi un nananā. vēl kaut kāds random lauks, kam jāpāriet pāri un kaut kur Valcha tiek saprasts, ka esam tuvāk Pilzenei nekā likās.

te ir toties additional prikols ar to, ka vai nu var iet pa taisno, vai ar apmēram additional 5 km scenic route. atcerēsimies, ka ir oktobris, nav eksplicīti Silti, metas vakars un satumst arī ātrāk nekā vasarā. kritiskajā brīdī, kad iziets cauri vēl pāris laukiem, jo pa taisno tur tupa nevarēja, tiek pieņemts lēmums nebūt atklāti stulbiem. tad ir visādi tilti, ieeja pilsētā un nupat jau actually salst. tur piepilsētā, krēslā pa tiltiem un šosejām, tur efektīvi pūš un vairs nav sildošās prožektora gaismas. un tad jau Berlīnes stilā - jāiet taisni, taisni un taisni pa pilsētu. cauri kārtējai Žižkovai. Strava saka, ka paliktuvi nevarējām atrast gluži efektīvi, tur pamaldījāmies drusku apkārt. bet atradām tak!

par paliktuvi man nav pilnīgi nekādu atmiņu, ja kas. visticamāk tāpēc, ka būts tik daudzās, kurš viņas var atšķirt vairs? unless mauzoleji vai kas cits especially freaky.

beigās 27.11 km! diez gan norm priekš 4 h 20 min.

ā. un vēl sāka līt. that didn't help. tālāk šodien ar VZ esam puslīdz salīmējuši atmiņas par barčikiem. bet to laikam anyway citā postā. pieminēšu to, ka bija ļ laba grilnīca, ļ omulīga cafe ar āra sēdināšanu, kamēr spīdēja dabiskais prožektors virsū, bet tur svētdienās nevāra. un episkais barčiks MooVement, ar lielisko sunci. bet nu jā - par to visu savākšos citā postā. jo tie barčiki ir posta vērti vispār.

šodien totāli negribas strādāt. iespējams tāpēc, ka darbu ir vairāk nekā smadzeņu spēka, so smadzene atsakās vispār jebkam tur ķerties klāt. tā vietā es nolēmu, ka tagad panostaļģēšu par vasaru un Kutná Hora barčikiem. tas kakbe skaitās mans pagājušās vasaras cibposta parāds.

for context - stāsts sākas šitente un turpinājums ir šajā postā.

so, tur nu mēs sēdējām, āra barčikā un domīgi domājām, kurp doties. tiek ņemta palīgos gūgle, jo nu. paši saprotiet. it kā ballītes orgkomiteja māk rnd atrast barčikus, bet reizēm vajag vismaz virzienu vai ko tādu. gūgle saka, ka šajā nevaldāmi tūristiskajā miestā ir divi late night barčiki relatīvā tuvumā. viens tepat ap stūri. bettē, saprotiet, kad skatās uz to vietu, kur gūgle saka, ka ir barčiks, nemaz neizskatās, ka tur jebkāds izklaižu establishment būtu uzorganizēts. ja es pareizi atceros, tad sapulcē nolemtais plāns bija - VZ aiziet iečekot tur to barčiku, vai tas tur vispār ir, tad visi pieņem lēmumu vai iet tur, vai iet uz otro. VZ aiziet, secina, ka tiešām ir barčiks, whoknew, un aizies tur, vai. ja kas, vienmēr jau ir tas plāns b.

vispār teikšu tā, ka šis ir labs barčiks par kuru te pandēmijā nostaļģēt un cerēt, ka tas vēl pastāv un kādreiz tiks atvērts publikai, kur konsumēt gardus dzērienus vēlās vakara stundās.

saucas šī iestāde Bar 22. es vairs neatceros, vai tur bija kāds obviozs iemesls tam skaitlim, bet nav jau arī tik svarīgi. tas ir viltīgi paslēpts, ka jāiet caur kaut kādiem vārtiem kaut kādā tur iekšpagalmā, tad atrodas citas durvis, kur ir actual barčiks. barčiks vispār nav īsti pagrabā, bet tajā ir tāda samērā omulīga alus pagraba atmosfēra un interjers. tādas neitrālas krāsas atsegtu ķieģeļu sienas, kaut kādi random un nesaprotami, bet neuzbāzīgi dekoratīvie elementi. krāšņs pudeļu krājums plauktos un daudz bronzas krāsas trubu. nezinu, cik funkcionālas tās bija tho.

ballītes orgkomiteja piemetas sēdvietās pie barčika. es neatceros kuru, bet man liekas, ka tur deva kādu no labajiem pivčiem. un pivču krānu šitajā te, tur ir arī viens ar atzīmi "Placebo" un varavīkšņu krāsu displeju. nē nu, kaut kā jau ūdens krāns bija jāatzīmē, piekritīsiet.

par aptekšņiem / bārmeņiem tur. nu, mēs ar VZ savā starpā nerunājam čehiski. vismaz ne daudz :D jo nu, ir tik daudz citu valodu, kurās izteikties! so, pienāk apteksnis un angliski mums jautā, ko mums ieliet. ballītes orgkomiteja toties ir pieradusi ar bārmeņiem tomēr komunicēt čehiski (Jiržiks un Alejandro ir izņēmumi for reasons). atbildam čehiski, ka rekur pivci novērtētu, ja mums ielietu! bārmenis viss apm salej pivci un ar angļu pieklājības frāzi noliek kausiņus mums priekšā. pateicamies viņam čehiski. un tā tas turpinājās visu atlikušo vakaru. bārmenis, kurš obviously bija čehs, ar mums sarunājās angliski, mēs viņam atbildējām čehiski. bet nu - galvenais jau rezultāts! bārmenis notirgojis pivči un ballītes orgkomiteja iemalkojusi brīnišķu dziriņu omulīgās telpās. ko vēl pasaulē var vēlēties? (**slepus notrauš asaru**)

atceros, ka kaut kad vakara gaitā tur saradās vispār diez gan daudz visādu citu cilvēku, kuri izdeva skaņas un tas viss. pīpēt jāiet ārā tajā iekšpagalmā. tur bija kaut kādas jocīgas konstrukcijas, ko varētu nosaukt par sēdvietām un galdiņiem dažādos augstumos. bet vispār par laimi skaļākie un neciešamākie cilvēki kakbe vispār piemetās sēdēt ārās un iekšā nāca tik, cik atjaunot pivča krājumus kausiņos. toreiz vēl runājām, ka parasti iziet uzpīpēt ir iziet uz brīdi klusumā, bet te sanāk otrādi. iziet uzpīpēt ir konkrēti iziet skaļumā uz brīdi.

publika bija diez gan plaši pārstāvēta tur. tur bija dīvaini tūristi, gan nesaprotami hetero pāri, gan lokālie frīki, sazinkas! kā jau late night barčikā bieži vien gadās un ir samērā ekspektējami. atceros, ka man tur ļoti patika un bija ļ skumīgi, ka svētdienā viņu ver vaļā tikai ap to laiku, kad jau jāsāk taisīties atpakaļ uz Prāgām.

in any case, v recommend.

svētdiena gan pagāja atkal tajā galvenā laukuma barčikā pamatā, tur bija neaptverami kvantumi vāciski runājošu tūristu pēcpensijas vecumā un visādi citi dīvaini tūristi, par kuriem nav nav skaidrs, kas notika viņu dzīvēs, ka viņi nonāca šeit. par to gan grūti nostaļģēt. also, man liekas, ka Kutná Hora bija tā pilsēta, kur nolēmām uzēst vēlāk citā barčikā, bet tur bija atkal viss iekšpagalmā un aptekšņi nodarbojās ar dīvainu mēbeļu stumdīšanu un lampiņu skrūvēšanu un vispār nesaprotamu huiņu. vismaz man liekas, ka tas bija tur, ja? :D


----

tehniski ņemot parādu liste ir kaut kas apmēram šāds tagad: Olomouc tripa Luckas daļa, Dobřichovice kāpiens, salīšana apkārt kalnam, prikols par krokodiliem. izskatās, ka Tābora kaut kāda nepabeigta un Pilzenes gājiens arī, tas, kas gar psiheni, nepabeigts stāv. un Stochov - Kladno vispār nav nekur pieminēts pat :D es nesolu neko no tā jebkad uzrakstīt, bet ja nu kas, lai man kaut kur semi-recent postos ir liste, ja nu uznāk atkal vēlme bakstīt burtus :D

uznāca iedvesma parakstīt vismaz daļēji tālāk pieseivoto draft par Olomouc. so, here goes.

tātad. Olomouc trips bija nākamajā weekendā (kaut kad vasarā :D) pēc tā Havlíčkův Brod un kājas sapišanas. ballītes orgkomiteja nolēma iedot kājai weekendu off un izdarīt jau sen gribēto aizbraucienu uz Olomouc pie Hurricane L. domāts - darīts.

protams, ka Hurricane L piektdien aiztesās pie vecākiem uz Šumperk. bet kas jau sīkums. tāpat sestdienā ieveļamies tur pēcpusdienā un gribas pačillot. atrodam kaut kādu Bernard Bar un piesēžam tur, kamēr paliktuves saimniekotāja uzrodas sakaros. tai tur arī nav miera, nemāk īsziņas, tikai zvanīt. nu nopietni? zvanīt un runāt ar mani čehiski nav the most productive idea anyone has ever had. seriously. bet nu, tagad aizejam un gaidam saimniekotāju kaut kur, kur karte saka, ka ir paliktuve. pašu paliktuvi neredzam. nu neko, tāpat bijām paņēmuši dzīvokli, ne hoteli, so no stress. ieraugu kaut kur pielīmētu uzrakstu un konkrēti noņirdzos, nofotkāju un ieliku instagrammas ar "Duck Flat" rimbuli. hihi, haha.

uzminiet, kādā paliktuvē mēs palikām? Duck Flat, kas izrādījās vesels mini short term īres apartamentu komplekss. **nopūšas, facepalm** un saimniekotājzaja nekā nesaprot, par ko mēs visi tādi ķiķinoši un mulstoši. bet nu, apmainamies ar visādu infu un zaja aiziet. neko. jāiet uz barčiku, vai? ā nē, vispirms pastaigās.

Olomouc ir tāda lieliska pilsēta, kur viss ir fucking adorable. neaprakstāmi. piemēram tas, ka viens otram gandrīz blakus ir divi laukumi - viens mazliet augstāk un viens mazliet zemāk. augstākais saucas Zemais Laukums un zemākais saucas Augstais Laukums. that kind of a thing. paklīstam pa vecpilsētu, kura ir ļoti maziņa, bet toties smieklīga. ir dīvaini zīmuļu veikali, īru barčiks, tā Bernardnīca, dīvaina un nesaprotama statuja. un protams, fucking protams, ka galvenajā laukumā vispār šobrīd uzslējuši pilsētas svētku skatuvi un tās tirgotāju teltis. jo nu, kad citad svinēt kaut ko ta, ja ne tad, kad ballītes orgkomiteja ieradusies? izstaigājamies tur visādi, bet nu mana kāja ir bik sapista un ir aukstāk nekā būtu gribējies. aizejam atpakaļ uz Bernardnīcu. iemalkojam tur, bet nu. sākas pilsētas svētki un visi galdiņi sarezervēti un mūs aizdzen uz kaut kādu kaktu pie durvīm. barčiks arī atrodas tieši svētku laukuma malā, so lieliski var klausīties visu to neaprakstāmi slikto vietējo čehu popsu.

vairs neatceros, vai barčiku vēra ciet agrāk, vai troksnis kļuva neizturams, vai kas tur bija, bet nolēmām iet un meklēt citu barčiku. bet nu, ir pavēls un šķiet, ka vienīgā nepiebāztā iestāde, kas vēl ir vaļā, ir tas īru barčiks. ar naivu cerību pēc īru sidra, ieejam tur. es sajutos kā partially time / space travelled uz kaut kādiem Londonas īru barčikiem. atgādināja veco labo LSpB, tikai mazāk nolietotu un nobružātu. teicu VZ, ka tas nav īsts īru barčiks, ja tas nav nobružāts un nolietots un nekur nelīp pie grīdas. tur joprojām ir izkārtnes par St Patrick's day. nu, kad vēl svinēt februāra Patriku, ja ne vasarā? un arī normāla īru sidra viņiem īsti nebija. toties bija kaut kāds ļoti dīvains jauniešu pārītis. tagad tā vairs neatceros, kas tieši viņiem kaitēja, ja neskaita trokšņa izdošanas jaudu, bet tur kaut kas bija. in any case, vismaz bāra zaja bija nīgra un viņai viss besīja :D un Hurricane L solīja būt atpakaļ Olomouc tikai svētdienā, bet nu pa dienu vismaz. bet nu, bija samērā jestri. cilvēki ir dīvaini un alkohols palīdz aptvert pilsētas dīvainību vismaz konceptuāli.

man gan bija dīvaini murdziņi pa nakti par Olomouc un to paliktuvi un kaut kādu ļoti dīvainu situāciju ar šo te dzīvokli, kurš bija bigger on the inside, also a fucking maze.

bet nākamajā dienā visi pamostas ar doom sajūtu, jo Hurricane L tak būs jāsatiek. visiem ir relatīva puscerība, ka nebūs jādīlo ar to visu, bet vienalga gribas, lai būtu. tikai vispirms prasās kaut kādu drosmi. vai vismaz kafiju.

vakar ballītes orgkomiteja ielika somā 4 sintētiskos dzērienus un devās mežā, lai pie nelielas pastaigas iedzertu Pie Riepas, vai kā tamlīdzīgi. kā rezultātā ballītes orgkomiteja, satraumēta ar to, cik mežā daudz cilvēku, apgāja 10 km apkārt kalnam un beigās sintētiskos dzērienus ieliku atpakaļ lecskapī, aukstākus nekā izņēmu. iet ir labi. iet ir ļ, ļ la. un kaut kur pa ceļam VZ stāstīja, kurā tur miestā šobrīd ir vissliktākie fashionable virus stats. un mēs abi zinājām, ka esam bijuši tajā miestā. un runājām par to, vai tas ir tas
VZ: nu kur tev kāja sāpēja, tur nekā nebija tajā miestā.
kaķ: nu tur bija tas pīļu dīķis.
VZ: ā jā. nē nu, es zinu, ka mēs runājam par vienu un to pašu miestu, bet man nav ne jausmas, vai tas ir tas miests.
(paskatījos šodien savu local historian postu sēriju - ir, jā)

atradu arī savu iešanas / vizināšanās parādu listi un domīgi domāju, ka kakbe atceros šos notikumus, varbūt jāmēģina pierakstīt tomēr. atradu, ka man pat ir šādi tādi drafts par Olomouc vispār. that could help.

par laimi nākamais les ir daudz mazāk nātrains. vismaz uz takām. I mean, tur ir actual takas! that seems like a nice improvement. it kā joprojām nemarķētās takas, bet daudz vieglāk izejamas. kukaiņu gan ir atkal ļoti daudz. nedomāju, ka jebkad iešanas iet procesā esmu tik daudz pīpējusi. bet nu, tas ir efektīvākais veids, kā kaut cik atkauties no. ar ķīmiju viņus tur visus, ar ķīmiju! bet vispār šitas les uz jau piedzīvotā fona, man nav palicis sevišķi atmiņā. :D

izejot no les, nonākam Chlumčany miestā. kas, izrādās, principā ir kaut kāds Rako industriālis. nācās noiet kaut kādus 2-3 km pa ielu, lai tiktu apkārt tai mega industriālajai ēkai un turpinātu mums vajadzīgajā virzienā. tāds, lūk, līkums. apejot tur apkārt, attpoamies uz ielas, kurai nav ietves vispār. un pēkšņi no nezin kurienes, ir uzradušies visi pasaules veļikotāji. un mums, kas nupat izsoļojuši ārpus Chlumčany, nav vispār ne mazākās poņas, kur viņi visi tā dodas. jo... tur nekā, izņemot Rako, nav. like, srsly - nav. nu, ja neskaita sen aizaugšas sliedes un pārdomas par to, kā vlaki cenšas izlauzties brīvībā no industriālā area un roam free pa valsts sliedēm.

pret šo brīdi vispār ir ļoti patīkami silti un omulīgi. tap, tap, tap, ejam. vērojam veļikotājus un arī milzu lauku, par kuru nav skaidrs, kas tur aug. mana pirmā doma bija, ka bietes, bet nebiju tā līdz galam pārliecināta. pēc kāda brīža VZ izteica versiju, ka vispār smaržo pēc zirņiem. ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz lauku atkal un vispār liekas, ka zirņi tomēr izskatās savādāk. tāda, lūk, disonanse. bet arī no šīs domas visu laiku sit ārā mazi, lidojoši knišļi.

bet nu, tuvojamies milzu psihiatriskajai slimnīcai. veselam slimnīcas kompleksam, one might say. kurš veroties vaļā iebraukšanai no 5:30 AM. nospriežam, ka jābūt trakam, lai tik agri kaut kur dotos. VZ piezīmē, ka gan jau uz to paļaujas. un tad.. slimnīcas teritorija, protams, ir norobežota ar žogu un sētu un tā. un daļa no sētas ir metāla restots žogs, nevis mūris. pie žoga vienā pusē sēž padzīvojusi zaja un no termosa lej otrā sētas pusē esošam čuvakam krūzītē dzērienu. tur kaut kādi Romeo un Džuljeta sajutušies un romantiski taisa pikniku, katrs savā sētas pusē, bet tomēr kopā. nospriedām, ka romantiķiem vispār ir tendence romantizēt un bez maz izgudrot šķēršļus, lai varētu romantizēt. nu tur, pat, ja dzīvotu pretī mājās, gan jau būtu slinkums kāpt dušā un doties kaut kur. tā vietā sūta viens otram selfijus un vienlaicīgi klausās Wish You Were Here.

anyway. iesoļojam Dobřany. tur labieši, y'know. tur viss la un ok. Dobřany. beidzot arī dod vairs neiet pa ielu pēc laika. nogriežamies uz zaļi marķētas trases un ejam pa mazām gājēju ielām un tad atkal šķērsām pāri laukam. vērojam traktoru. un ejam. ja kaut kas tika darīts daudz un dikti, tad tas bija iešana pa laukiem un traktori visapkārt. bet nu ilga iešana pa marķēto zaļo trasi nepienākas. spriežot pēc tā, ka kāreiz biju ielikusi koriģējošo punktu, lai ietu pa ielu, alternatīva noteikti bija izteikti nelabs kalns.

starp citu, man liekas, ka pret šo brīdi ir saskaitīti 3 jēzuliņi pa ceļam un kaut kāds viens vai divi tilti. neko, soļojam pa ielu, daudz pīpējam un noņirdzamies par huiņām. un iesoļojam Okres Plzeň-město. atcerējos tādu lietu. mums te ir webs, kurā karte sadalīta reģionos un par katru reģionu ir savu brief stats. piezīmēšu, ka esmu novērojusi, ka Okres Plzeň-město bieži vien ir sliktāki stats nekā pašai Plzeň. "Tā viņiem arī vajag," nosaka VZ, vērojot dīvainas un neglītas mājas. bet te atkal dos iet pa zaļo trasi! žēl, ka bez strīpiņām uz kokiem, tho. :D un man sāk rasties confusion par trasi.

kurš teica, ka oktobrī nevar iet iet? pfft.
ballītes orgkomiteja savācās sestdienas rītā, aizdevās uz Smichov staciju un iekāpa vlak, lai dotos uz Přeštice.

ziniet, iet iet koncepts vispār pastāv, lai būtu the lifeline. šajā mūsdienu pasaulē, kurā gribas izvilkt exceli un sarēķināt, cik maksātu nodibināt beidzot The Church of VZ, kurā internally nepastāv nauda un tāds formāls trading or hierarchy, iet iet ir apmēram vienīgais glābiņš.

kaitinošie jaunieši par laimi izkāpa ātri no vlak un turpinājām ceļu mierīgi un dzirdot savas domas. jaunieši tur bija sarunās pieminējuši vairākas pilsētas. ballītes orgkomiteja ir bijusi visās no šīm pilsētām. hehe. kids these days. bet nu, izkāpjam tagad tajā dīvainajā miestā Přeštice. izejam no miesta, sākas kaut kāda dīvaina brišana pa laukiem. tur kakbe lauks, vēl lauks un vēl lauks. un ej tikai. ej. cauri un pāri un šķērsām un visur. tur, kur it kā ir ceļš, bet tāds aptuvens un nekonkrēts. sanāk vairāk iet pēc telepurķa appa kompasa un tādām lietām. nevis ceļiem vai takām. pa ceļam satiekam daudz traktoru. daži taisa putekļārijus, daži iedzen kāpt pļavā. bet nu, kaut kādā brīdī parāda kokus un virziens saka, ka mums tur jāiet.

koki, les, urā! :D tā likās. kakbe. ieejam les pa normālu taku kakbe, bet tad jānogriežas. piezīmēšu te, ka so far ejam pa nemarķētām takām, kas nav it kā legit trases, bet vienkārši kartē esošās takas, daļa no mūsu planned route. un tad jānogiežas. VZ pat nofotkāja, kā izskatās tas, kur mums jāiet. jo nu, tā pat nav taka vai nekonkrēti aptuvens ceļš. nē, tur ir atstarpe starp kokiem, kur ir mazliet zemākas nātres un tās wild rozes.

šie ir tie brīži, kad jebkurš normāls cilvēks ar normāliem izdzīvošanas instinktiem pagrieztos un ietu prom vai pa citu ceļu. bet ballītes orgkomitejai izdzīvošana ir exactly this. neko, bridīs cauri, ko tur daudz. ik pa brīdim atskan kādi auauau vai fuck vai citi nepieklājīgi vārdi, kad nu kārtējo reizi kāds tomēr ietrāpa ar kāju / roku nātrē vai iepinas rožu zaros / stīgās (?). visur ir sarosījušies kukaiņi, kam ka tik rāpot pa mums. un nātres. un rozes. un neredzas, kur likt kāju. ir arī dubļi. bet nu, par dubļiem visi bija kursā, ka būs. tomēr - oktobris, y'know. te karte atkal saka, ka jānogriežas. saskrāpētie un sadzeltie hūmaņi saskatās, paskatās un secina, ka laikam turpinās tomēr iet taisni. tas kakbe ir aptuvenais virziens, bet tur, kur jānogriežas, tur ir blīvs egļārijs un nekur tur neizlīst. eh. nuok. redzēs, kā tur tālāk.

I mean, apart from nātres un rozes un kukaiņi, that is. soļojam un spriežam par to, ka vispār nav līdz galam skaidrs, if and how mapy.cz seko / neseko līdzi tam, kā mainās terrain over time. jo clearly, ja arī kādreiz tur bija tāda taka, tagad tagas nav tur, bet ir te. kartē, savukārt, ir tikai tur un nav te. un, ar visu to mežu izciršanu un tādām darbībām, tak visu laiku viss šitas tā efektīvi tomēr mainās. Māte Daba tak nepalaidīs garām iespēju visus uztrollēt!

un tad visi tādi saskrāpēti, mazliet īdoši un niezoši un auauau, izlienam no les uz ielas miestā Zastavka (pietura). te es piezīmēšu, ka oriģinālā doma bija iet no Zastavkas, nevis Přeštices, bet uz Zastavku pa sestdienas dienu vlak neiet vispār. mums nācās braukt uz Přeštice, jo tā bija tuvākā vieta, kur tomēr pietur vlaki. nē nu, la, ka atnācām :D izies cauri tām trīs mājām, paskatīs vēl traktorus un dosies atpakaļ v lese otrā galā.

tātad, te nu mēs esam. sabridušies kaut kādos brikšņos, satinušies zirnekļu tīklos, ar konfjūženu dzeltenās trases sakarā, bet ar apjausmu, ka jānokļūst *tur* uz zaļās trases un pa vidu ir liels grāvis un upīte. ne sevišķi pārlecams tas viss.

staigājam pa vienu grāvja malu un skumīgi skatamies, ka nav īsti labas pārlektuves. ir kaut kādas, kuras būtu, ja tām nebūtu pārkrituši pāri nelabā vietā koki. jobani, jobani koki. bet nu, ko citu ekspektēt in a les (les - mežs čehiski, pēc my only fan pieprasījuma). V lese (mežā) visādas koku nedienas iespējamas. skumīgi staigājam un sāk mesties nīgrums. uz visiem kokiem, zariem, zirnekļu tīkliem un čiekuriem. tur ir vēl vieta, kur it kā varētu lekt, bet landing place ir pārāk vertikāls :D bet kaut kādā brīdī man izdodas pamanīt viltīgi paslēptu tiltiņu. o! uhti!

lepni pārsoļojam tam pāri (ok, tas bija strjomīgi, ja godīgi, tur tie baļķi knapi turējās kopā un adrenalīna leveļi bija augstāki nekā gribētos. bet nu. tagad otrā pusē. jāuzkāpj tur augšā un jādomā tālāk, I guess. kāpjot VZ pamana zaļo strīpiņu un iestājas neliels atvieglojums tomēr. esam atkal tur, kur ir trase un route un var iet iet. tur vispār tā taka par ir mazliet akmeņu ceļš un tas tobrīd liekas labāk nekā brikšņi as well. un nosoļojam tagad atpakaļ uz zilo / sarkano trasi, no kuras vispār nogriezāmies, lai izmestu šo līkumu.

dubļi un purvi un viss vispār. un turpināsim pa zilo trasi tomēr. tur, kā jau pierasts, atkal ir dubļu un peļķu slaloms. I kid you not, ārā ir bemaz +30 un mēs lēkājam apkārt un pāri dubļārijiem. wtf is this shit? un nav tā, ka visa nedēļa bija bijusi ahujenna lietaina. bet ir labi v lese. les is gut. apm. iestājas gan mazliet nogurums, bet soļojam un lēkājam. noejam gar kaut kādiem ezeriem. un tad vēl. ahtungi ir, bet ir arī mērķis nupat. un sāk palikt mazliet vēlāks pēcpusdienā un visi ir mazliet mindful, ka ne tikai jāpaspēj uz paliktuvi līdz deviņiem, bet arī tāda lieta, ka tumsā svešā mežā nebūtu tik omulīgi, kā lokālajā, saprotiet.

pie tiem ezeriem un tā, tur sākas dīvainas barjeras un visiem ātri pazūd sajēga, vai mēs esam iegājuši, vai izgājuši. un jāiet arī cauri kaut kādam dabas piemineklim, kurā nevar ienest puķes. VZ teica, ka kurš anyway grib uz les nest puķes.

bet nu, nonākam pie kaut kāda kāpiena lejā. visi zina, ka Tābora ir kalnā un tāpēc visi nočeko vēlreiz, vai tiešām jākāpj lejā un vai nevar pa augšu aiziet :D bet iepriekšminēto iemeslu dēļ nākas nopūsties un doties vien kāpienā lejā. jo nav pietiekami laika un iespēju tagad visu pārplānot. un nokāpjot visi uzzina, ka nokāpuši, lai kāptu uzreiz atpakaļ augšā anyway. izbrienamies vēl pa les, lai ietu iekšā tuvākajā miestā. lai turpinātu atlikušos kilometrus pa miestiem vairāk nekā nē.