Placebo Rush

Where feelings come to die

pasaule griežas

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

View

Navigation

May 25th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Es varbūt nevaru saņemties piezvanīt Mr Cave un aiztekstot Molko, lai uzsāktu savu Placebo Rush projektu. Toties ar mani mēdz notikt tik kolosālas lietas, ka pat neticas.

May 24th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Labi, ka arī Edinburgh ir jākāpj kalnā. Kas būtu mana dzīve bez kāpšanas kalnā? Also, arī urbšana bija.
Un bija arī viss kas totāli fantastisks un šķiet tik pazīstams un tuvs.

- ja vakarā notiks kaut kas briesmīgs, es iešu lekt no tilta.
- man tagad ko, jāmeklē tev tiltu būs?

Bet es esmu nomodā kopš 7 no rīta, ja neskaita stundiņu lidmašīnā. Laikam varētu pagulēt tagad.

May 21st, 2018

Add to Memories Tell A Friend
It’s easy to be “in tune with ones feelings” if one mainly feels grumpy. More amused or less amused, but grumpy.

Vispār cibas starptautiskā festivāla orgkomiteja vadīja svētdienu kāpjot kalnā, pastaigājoties pa nekurieni, kāpjot no kalna lejā, lai secinātu, ka nekurienē kaut kā šķita omulīgāk. Izķērām arī EtF, aizgājām gar upi uz hipiju vietu.

Vēl augstākminētā orgkomiteja visu laiku ģenerē biznesa idejas un ar skumjām secina, ka tās laikam būs grūti monetizēt pietiekamos apjomos. Nu piemēram, vakar tika secināts, ka visos ķiņos no portāliem lien ārā tikai nepatīkams viss kaut kas. Tad nu man radās ģeniālā ideja, ka jātaisa ķinis, kurā no portāla lien ārā kaut kas patīkams. VZ gan korekti aplauza ar to, ka diez vai izdosies ar to nopelnīt visu pasaules naudu, jo gan jau, ka visi ieklasificēs to kā kaut kādu art house, rādīs mazos cinema un huiņa vien sanāks. Nopūtāmies un secinājām, ka pagaidām laikam tā kastīšu locīšana ir vispotenciālākais.

Bet dažādu iemeslu dēļ domas vēršas pie trešdienas lidojuma un tam sekojošajām brīvdienām.

May 20th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
ballītes orgkomiteja vakar pamodās un saprata, ka ir jāiet. tika izveikts research un dažādas diskusijas, no kurām es sapratu apmēram pusi. bet nu, pie kaut kāda rezultāta jau tas noveda. aizgājām vispirms uz Alberta bodi, tad VZ man tāds pajautāja, pa kuru ceļu iet ārā no rajona, jo esot četri, visgarākais esot caur ieleju, tad caur turieni. te es viņu apstādināju un teicu, ka pa ieleju tak. kāpjot ielejā toties bija milzum daudz veļikotāji, kuri minās pa kalnu uz augšu, daudzi redzami cieta.

ieleja, protams, ir forši, visādi gājām un gājām un gājām. tad gājām tur un gar klinti, gar būdiņu. tad pa ierasto veloceliņu, uz kura bija mazāk veļikotāju. laiciņš bija tāds, ka ļ nopriecājos, ka uzvilku šortus un ļ plānu krekliņu. bet nu iešana jau vispār lieliska bija. kas tur slikts var būt. pieminēšu vēl to, ka bija jāiet pāri divām upēm pa tiltiem, kuriem gājēju ceļš ir zem vāgenu ceļa. un uz viena no tiltiem beidzot uzzināju dažādas savas dzīves prioritātes. jo, mīļie draugi, tilts bija vienkārši metāla tādas redeles, kurām var redzēt cauri. aha. un tad es uzzināju, ka milzīgas bailes iekrist upē tomēr prioritāšu sarakstā ir drusku zemāk nekā besis iet atpakaļ. kad beidzot nonācām Zbraslavā, tur nekavējoties tika patērēts vīntoniks. orgkomiteja arī vienojās, ka ir pārāk agrs iet uz barčiku un nolēma aizsoļot līdz Radotinai. Radotina tagad ir mana trešā apmeklētākā pilsēta šajā valstī. esmu tur bijusi divreiz. tika izlemts iet pa sarkano trasi, lai nebūtu jāiet pa ielu bez gājēju ietves. sarkanā trase mūs uzdzina kalnā, lai nekavējoties novestu lejā un... liktu iet pa ielu.

pēc tam gan pavizinājāmies vilcienā un aizgājām uz barčiku. tur tika saprasts tas, ka zaja gulēja koridorā uz grīdas, kāds nesa sarkanvīnu, paklupa, salauza zajai kāju un vēl iešļakstīja vīnu matos. rezultāts redzams. ilgi sēdēju un domāju par to, vai es kādreiz esmu iešļakstījusi sev vīnu matos. sounds like something I would do, doesn't it? bet nenāk konkrētas epizodes galvā.

vienā brīdī uzradās arī L uz vienu dzērienu. jestri.

also, jau trešo reizi (all together) saņēmu no TrakZ ziņu, ka viņas druška, tautā zināma kā Torte, atkal mani redzējusi. TrakZ dievojās, ka Torte neesot viņas secret spy. es toties apsveru domu pajautāt, ko Torte darīs šodien, lai ietu darīt kaut ko citu un citur.

May 7th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
vakar saņēmos un aizbraucu ar Gariju pie Borgija uz countryside. uz village, kurā nav mobilā signāla. mūs tur visādi puķu piestādītā dārzā sabaroja, sadzirdīja, izveda pastaigā pa pļavām, mazliet mežu un visādām takām. bija tiešām ļoti zaļš un skaists. tiešām bija patīkami un lieliski. nosmējāmies visi. vakarā sabaroja ar korejiešu ēdieniem. desertā pasniedza mojito sorbertu. uh! tad Garijs aizskrēja mājās. es paliku pa nakti. man tur bija sava istaba un sava vannasistaba (ar zirnekli vannā).

šodien pamodos un drusku mocījos ar saņemšanos celties. jo nu, biju ļ nogurusi no socializēšanās. Borgijs visu laiku runā. bet nu, vismaz man maz jārunā. kaut ko šodien atkal aizgājām izstaigāt, arī pa vineyard. visādi jestri bija atkal. tad uzradās Kens, kurš bija totāli pārsteigts mani tur ieraugot.

tagad gan jau atpakaļ Lielmiestā, atpakaļ mājās. rīt laikam atgriezīšos arī darbos. bet kāpēc mājās joprojām ir alus krīze?

April 23rd, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Kamēr te pa lidmašīnu slaistos, varētu cibā ierakstīt par pēdējām dienām. Neatceros, ko tur pēdējo rakstīju, bet labāk par sestdienu vispirms.

Karoč kaut ko tur nīgrojāmies no rīta tādi. Nogurums, miegs, kas tas viss. Tad atcerējāmies, ka EtF solījās kakbe ar tām brokastīm. Viņa gan lietoja vārdu brančs, bet es tā vārda bīstos, jo tad vienmēr snieg. Bet sestdien dīvainā kārtā nesniga. EtF tur kaut ko nananā vēlāk, tad nu aizgājām ar VZ iet. Nu, tādā virzienā uz centriem vai kas nu tur civilizācijā izgudrots. Gājām ielejā, tur visi bija atnākuši paēst, jo nu, pie dabas un cilvēku nav (laikam pirmoreiz, nē otroreiz redzēju tik pilnu ieleju). Tad kaut kāda viena sieviete ar visādi noteipotu kāju nemācēja satiksmi. Vairākiem veļikotājiem bija strauji jābremzē tā, ka jālec nost no veļika, jo viņa tur tupa ignorēja faktu, ka eksistē citi cilvēki. Pat es esmu more aware of my surroundings. Bet nu ko. Silti, saule gandrīz reibina, brīžiem pat karsti paliek. Ejam. Pārgājām arī pāri elles tiltam, jo negribējās ar laivu vizināties. Tur bija veļikotāji, kurus mēs apdzinām vismaz divreiz. Neko. Ejam. Pie baseina parādījās sajūta, ka tad nekad nebeigsies. Mēs vienkārši for the rest of eternity iesim pa šo ielu. Un Vyšehradu arī krietnu brīdi neredzējām, tur laikam pasaules gals, vai vienkārši melnais caurums. Melnais caurums ar tik sliktu gravitāciju, ka mums tur pašiem jāiet. Nu, vai arī iela īstenībā ir treadmill. Bet viss jau beidzās laimīgi, nokļuvām barčikā ar āra vietām, nekavējoties piesēdām ēnā un nopriecājāmies par vīntonikiem. Tur gan tie aptekšņi tādi drusku... nu. Radās sajūta, ka ar kaut ko citu aizņemti dzīvē. Jo vispirms abi vairākreiz mums prasīja, bet mēs teicām, ka tomēr sagaidīsim EtF pirms ēdiena. Un tad, kad atnāca EtF, tad aptekšņi bija konkrēti jau apvainojušies un nenāca vispār klāt. Bet nu, eventually laikam vadība teica, ka tā nevar un viņiem tomēr mūs jāapteksnē. Un nu, jestrums bija konkrēti jestrs. Nosmējāmies vareni. Vispār ļoti lepojos. Uzkāpām arī Vyšehradā, ja kas. Un Burrito Loco pie baznīcas arī bija pareizais lēmums. Un tad jau piemājas barčiks. Tur jautājumi lieki.

Svētdien toties pamodos izteikti pārgurusi un saņurcīta. Viss bija traki grūti, mokoši un vispār sāpēja saulē piesvilusī āda. Un ko cibas festu orgkomiteja dara tad? Pirms brokastīm aiziet iet uz Radotín. Will be fun, they said. [spoiler alert!] Jūs neticēsiet, bija arī! Nu tur jāiet, nu tur. Cauri mežam uz Velka Chuchle un pa veloceliņu A1, garām mazmājiņai un tur spēj tik iet! Saule atkal silda un gandrīz nepūš. Ej un ej un tad ej vēl. Radotínā gan tika nolemts, ka vajag apsēsties uz als, jo nu, ir paiets. Piesēdām uz tieši vienu, tad aizgājām paēst salčiku pie baznīcas (tā mūsdienās dara - ēd pie baznīcas). Mirkli minstinājušies, jau minētā orgkomiteja saprata, ka vilcienam par agru, ies uz Černošici. Tur arī visādi bija. Bet nu, jāiet. Zili brīnumi pa ceļam, bet pārstāstīt jau to nevar. Nu lūk. Ejam un priecājamies, ka būsim Č, bet nebūs tajā jobanajā kalnā jākāpj. Un tad zvana Rollijs un saka, ka ahtungs un mums jāiet risināt ahtungu. A tad jākāpj tajā elles kalnā, kura pakājē vienmēr lietoju savu astmas inhalatoru, savādāk nekāda elpošana. Ir neliels nogurums, bet nu neko. Rollijam vajag. Uzkāpjam kalnā lēnām un ar mokām. Ahtungs atrisinās kaut kā pats no sevis tur. Lēnā garā nupat jau klibodama, bet nu jātiek lejā. Nebrauks tak ar busu, kas jums kaiš? Pa ceļam tiek saprasts, ka nupat jau vienkārši ies uz barčiku pie stacijas, jo gribas uz tualeti, nomazgāt vismaz rokas, aukstu alkoholisku dzērienu un apsēsties. Tik ļoti gribas apsēsties. Barčikā tiek secināts, ka Endo rāda 18 km pasākumu šodien. Orgkomiteja lepni iedzer.

Bet nu, jādodas kaķi samīļot.

April 15th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Tā bārmene tajā non-stop barčikā blakus viesnīcai ir tik kļova. Nu neaprakstāmi. Viņai tā viss riebjas! Bet redzēt mūs otro vakaru pēc kārtas gan viņai patika. (Lepna.)
Vispār tā Brno experience ir tāda drusku, nu. Jā nu. Esmu atklausījusies 90s songs un to visu. Esmu arī nostaigājusies un nosmējusies. Tagad sēžam un dzeram vīntoniku. Jo nu, a kā savādāk izdzīvot ta? Varētu pastāstīt visu ko, bet slinkums telepurķī tik daudz burtu bakstīt. Also, kurš to visu spēj atcerēties uz pasūtījuma.

Es varu jau sākt dzert?

(Mazliet vēlāk)
VZ: man liekas, ka es gribu taisīt saldējuma bodi Brno, liekas tā perspektīvi.
kaķ: jā, tā nejauši varētu nopelnīt visu pasaules naudu.

April 14th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Pirmie iespaidi par Brno ir, ka man labāk patīk Bratislava. Emm. Ē?
Viesnīca ir tāda, kurai ir divas istabas, bet gaismas slēdžu loģika šauj smadzenes.
Lai samiegojušies, bet sapratām, ka vieglāk būs aiziet uz tuvējo barčiku. A te tikai Heineken. Domājam par Tatra Tea.
Neliela histērija.
Also, sieviete lasa analogo karti, skatās pa logu, salīdzina.
Nekur nav droši.

March 23rd, 2018

Add to Memories Tell A Friend
esmu tiešām sapratusi, kā var būt draudzības, kas atrodas un notiek tikai vienā vietā. es it kā zināju, ka ir tādi darba draugi, ar kuriem draugojas tikai darbā. bet beidzot esmu sapratusi un novērtējusi, kā var draudzēties tikai lokālajā barčikā. nekādi telefona numuri, nekādas sarunāšanas, nekādas ārpuspaba aktivitātes, bet toties pabā var izrunāt visu ko, visādi uzjautrināties, gan raizes pastāstīt, gan apmainīties ar padomiem par local matters un tā. no commitment, no nothing. just here and now. and somehow it feels more genuine and more human than some of my past "close friendships".

bet nu, nav arī tā, ka tagad tikšu vaļā no visiem palikušajiem draugiem un visādi tuvajiem cilvēkiem. tāpat arī ir visādi jauni cilvēki dzīvē, ar kuriem vēlos turpināt komunicēt un ļauties tam, kas nu tur notiek.

there's a life in this madness. un nez kāpēc tā līdz galam šobrīd nav diez ko bail no priekšā stāvošās pārvākšanās.

March 21st, 2018

Add to Memories Tell A Friend
esmu pārstājusi iet uz randiņiem. tas ir pārāk nogurdinoši. nu, tā vispārpieņemtā dating game. ja es arī kaut ko vispār vēlos izveidot ar kādu cilvēku, tad tas nav tradicionālais šitas te. not doing it. man nemaz nav spēka, ko tam atvēlēt. visas tās iepazīšanās appu noņemšanās, sarakstes, randiņi, censties izlikties labākai, nekā esmu. censties to un šito. vienmēr just ekspektāciju, ka visi pirmie soļi jāsper man. vienmēr sajust to milzu pienākumu uz commitment jau pašā sākumā. viss ir tik.. nogurdinoši. un nemaz nav vēlmes atbrīvot tam resursus.

gribu dzīvot savā haosā. satikt cilvēkus by chance, runāt ar tiem, ar kuriem viegli un brīvi. dzīve ballīte, vizināšanās apkārt. lai cilvēki uzrodas paši, lai visi soļi ir abpusēji, lai lietas ir tādas, kādas tās ir.

March 20th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
atvieglojums un līksmība iestājas tajā brīdī, kad izdodas nopirkt ar vienu pirkumu biļetes, kas sevī iekļauj 3 lidostas. bet ar to es neapstājos. nopirku arī vilciena biļeti.
vēl nopirku daļu no lidtaloniem priekš jūnija visādiem eksaitmentiem.
tagad sēžu un nopriecājos par. (ja neskaita airBaltic biļešu cenas, viņi nu gan sajutušies lepni un svarīgi, aptrūkstas pat lamuvārdu.)

vēl man nav ne jausmas, kas šodien par dienu, tātad laikam otrdiena. otrdienās parasti pazūd sajēga par laiku.

skatos pa logu ārā un domāju, ka varbūt varētu pēc meetinga vēl iziet pastaigā.

March 19th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
ir pienākusi tā diena, kad es saņemu promotions epastus angliski, spāniski un čehiski.

bet es jums pat izstāstīt nevaru, cik ļ man izbesījuši baltie mēsli. tagad it kā kūst nost tai saulē. es gan biju uz bodi un izjutu skaudri to auksto vēju. nemaz negribas teikt, ka this is an improvement. un bodē tā sāku domāt, vai tik nevajag iepirkt rezerves, bet atcerējos, ka tagad jau kādu brīdi nesola baltos mēslus birdināt. pat weekendā ne! gribēju teikt, ka beidzot varētu weekendā kaut kur aiziet, bet, mīļie draugi, man jāstrādā. vēl kaut kāda zaja no tindera teica, ka Lieldienās atkal solot baltos mēslus. sāku aizmirst, kā tas ir, kad nesalst. cerība uz to, ka vēl kādreiz nesals, sen jau zudusi.

mēģinu saprast, ko darīt ar maiju šogad. bet nu, laikam vispirms jāsagaida papildus nauda kontā. bet nu darbs atkal izdomājuši, ka maija vidū rīkos to Planning pasākumu, par kuru es tā besījos februārī. nezinu kāpēc tieši viņi mūs tā trollē, bet nu. visi jūtas varoņi, ka šo te ieviesuši. tagad viss, protams, ir zajebisj un visi kļūstam par miljonāriem. nu ok, paskatoties kontā, atliek secināt, ka tomēr ne visi.

March 13th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz ahtungu es šodien lidostā vēroju. Nekad vēl nebiju redzējusi, ka tik, nu tik daudziem atņem viņu rokasbagāžas čemodānus. Tur pie tā geita apmēram trešdaļai pasažieru vienā vai citā veidā bija jāpārpakojas. Vai nu izņemt pases un tādas lietas un atdot čemodānu, vai arī sastūķēt savas daudzās somas vienā. Daudzi slikti uz to reaģēja. Tad vēl tās 10 piedzērušās čigānietes ar vienu bērnu uz visām. Tās pamanījās pazaudēt vienu somu kaut kur 5 metru pārgājienā. Tad vēl to bērnu visas staipīja kā tādu entitlement apkārt, mol, man te bērns, uzreiz visu drīkst. Tad vēl visi tie penši, kuriem anyway nekas nebija skaidrs. Divas krievietes, kuras savā starpā sakliedzās, jo apsēdās pietiekami tālu viena no otras (bija brīvas vietas tuvāk). Tad check in sieviete apvainojās uz visiem un kādu brīdi nevienu vienkārši nekur nelaida. Un visi tie pārējie brīnumi. Es tur sēdēju un klusi cerēju, ka vismaz pilots būs skaidrā.

Par pazīstamiem cilvēkiem parunāsim citu dienu.

March 9th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
nū. ik pa laikam ienāca prātā domā, ka kaut kas cibā taču jāieraksta. starptautiskais cibas festivāls, tas viss. bettē. nebija jau laika. visu laiku bija jāstaigā un tad, kad vairs nevar paiet, tad jau jādzer. pa kuru laiku ta lai kaut ko raksta?

karoč, svētdien iemācīju VZ Džemmu un arī sanāca, ka mums tur lēja pēc bāra slēgšanas. aizgājām uz mājām brīdi pēc tam, kad Džemma jau bija aizgājusi. barčiks tika atzīts par labu esam, kas jau bija gaidāms, jo tiešām ir lielisks. pirmdien padauzījāmies apkārt pa visādiem dīvainiem pathways gar mazdārziem un visādu tādu huiņu. apmaldījāmies. bet tad uzkāpām arī rajona vienīgajā kalnā, lai uzreiz nokāptu no tā lejā. nav brīnums, ka bija šitie te, nu, jāiedzer. vakarā arī apskatījām Kornelu. toties otrdien vispār gan pastaigājām pa pieaugušam. *rāda* nu tur, no Ealing Common līdz upei un tā. atkal pa mistiskiem pathways, kuri bija krietni sakoptāki, jo nu, West Lielmiests, baby. cauri kapsētai, garām skolai, cauri parkam, kurā parasti notiek indiešu kāzas. un tad gar upi un tur tā gar posh people houses, gar nolaistām laivām līdz turienei, tad gribējām iet gar upes otru pusi atpakaļ. bettē, nu, tide was rising fast and the path flooded in front of us. tāpēc jau mēs gājām pa citurieni, tur ar to apli *atkal rāda* rekur šitā tur pa Kew. arī apmaldījāmies, bet es atkal nejauši nokļuvu tur, kur gribēju. kad tikām atkal upes pareizajā pusē, parādīju dīvaini labo picēriju un vispār viss tāds uhti, sāp pēdas. bet tas jau cilvēkus neattur no iešanas uz barčiku, pat diviem nu. trešdien nolēmām, ka šodien neiesim tik daudz staigāt, lai nenogurtu pirms Elbow konča. bet tad Baker Street izkāpām un ar daudz līkumiem tā un šitā un caur Wahaca uz Wardour Street atkal aizgājām līdz upei un tad vēl mazliet tur, life was a walk in the park, tad pāri upei, tur pa visādiem warfs un gar veco Globe līdz Lielmiesta Tilta stacijai. tad O2 arēnā apmaldījāmies, jo tur totāli viss mūsu ērtībām, bet nonākot koncertzālē jau atkal bija tāds uhtī kā atkal sāp kājas. par konci grūti pastāstīt, jo koncis. bija visādi, bet nu Elbow ir Elbow.

un vakar bija ilgākais brauciens uz barčiku. kā divos izgājām, tā visādi braucām, lai nokļūtu barčikā kaut kad vakarā, neatceros, cik tur pulkstens bija vai nebija.

March 1st, 2018

Add to Memories Tell A Friend
viena kaut kāda samērā randoma sieviete man raksta reizi nedēļā, lai uzaicinātu uz vienu ballīti. es katru reizi gribu, bet man katru reizi nesanāk. šodien sapratu, ka rīt tomēr jāiet, jo citādi beigs aicināt taču. bet man vispār gribētos ar to sievieti kaut kā iedraudzēties.

citās uk ziņās. tas sniegs un sals ir sapisis diez gan pamatīgi dzīvi. ne tikai es notizlojos un nokritu un esmu ar milzu zilumu un uzplēstu roku. šodien vienkārši piezvanīja no bodes un pateica, ka nevedīs manus groceries. no, we're not rescheduling, we don't even know if we're delivering tomorrow. vilcieni tā sapisti, ka netiku uz Anmas jōgu. viss konkrēta bēdu leja. slidena, pie tam.

prah ziņās varu pateikt, ka TrakZ atrakstīja, ka grib, lai es dzīvoju.

otrās prah ziņās ar skumjām secināju, ka Editoru gigs ies secen. ne tikai tāpēc, ka sold out, bet tāpēc, ka nesanāk lidot uz to datumu (lai noķertu last minute offers from people who can't make it), jo jobanas skolas brīvdienas vienmēr sadārdzina visas biļetes līdz vājprātam. tā, ka skatos uz cenu paundos un rodas sajūta, ka viņi sajaukuši valūtas un tas vispār ir krōnās.
Powered by Sviesta Ciba