Trash panda

bra, shoe and biscuit

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

July 7th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
pēc fanua pieprasījuma un VZ arī saka, ka local historian posti glābj ziemu pārciest.

tikt uz Plačkov nav nemaz tik viegli, ja kas. īpaši, ja ņem vērā, ka sanāk braukt ar ļoti jocīgu Brno ekspresi, kurā nav pat electricity socket! nerunājot par pašām dīvainākajām kupejām, ko esmu redzējusi. (es kaut kad pamēģināšu uzgūglēt, kas tas par mistisku vlak veidu tāds :D) un tā divas stundas tajā. pēc divām stundām dod skriet uz nākamo vlak, kas ir pierastais tramvajvlak, kurš pietur pie katra staba. tur vēl kaut kādas 40 min un tad jau izlaida lekt ārā no.

ies iet, vane? ieslēdzam mapy kartes, endo un strava, ies. lepni ejam. lai pēc apmēram 10 min secinātu, ka jau aizgājām nepareizi. **nopūšas** we're getting seriously better at getting lost. sākumā, protams, kā jau parasti jāiziet cauri visādiem miestiem. ir diez gan silti, bet pūtējs vismaz drusku dzesē. tad, protams, ka jākāpj kalnā un tas viss. jāiet diez gan daudz pa lauku. tas ir mazliet kaitinoši, bet ir bijis sliktāk. šoreiz vismaz nebija kā tajā walk in the park gājienā, šoreiz visu laiku mainījās ainava un bija jestri un incanti.

vēl sanāk daudz iet tā, ka uz ceļiem ir peļķes un visur apkārt ir mazi ezeri un dīķi. secinājām, ka hiking ir pašam savs subsports - peļķu slaloms. un vēl ir tāds sauklis kā - dubļi, sāc ar vienu, brien visu dienu. nobrināmies diez gan pamatīgi. bet smieklīgi. trases neiet taisni vispār, visu laiku izmetam līkumus. bet ir jestri un izklaidējoši. kas var būt svarīgāk ta?

bet tad kaut kā sākas nebeidzamas pļavas..

July 2nd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
14.jūnijs, Hradec, sēžam barčikā.

VZ: man tagad aktīvi besī akmentiņš tupelē!
kaķ: tu tagad sēdi, kas traucē atšņorēt, izbērt to huiņu un aizšņorēt?
VZ: a par ko tad es besīšos?
kaķ: par pūtēju!
VZ: ā o! **sāk aktīvi atšņorēt tupeli**

---

citās ziņās, es esmu full time employee Mega Corp jau mēnesi, saņēmusi pirmo algu, bet man joprojām nav Mega Corp epasta adreses un piekļuves jebkādiem internal sisķikiem. labi, ka actual darāmie ir in RF siķikā anyway.

Add to Memories Tell A Friend
ziniet, es bik noguru no tā local historian shit and I need a break. bet pierakstīšu tomēr vēl šito te.

arī ar visiem dubļiem, bija labs gājiens. bija kaut kādos kalnos jākāpj, bet pietiekami lēzenos. un bija jālēkā lejā pa dīvainiem stāvumiem. un mēs izgājām cauri apmēram 5 dažādiem privātiem pagalmiem, jo tur veda trase. vienā pat čuvaks savā pagalmā turēja suņus un atvainojās, ka tie mūs aprej, kamēr mēs tur cenšamies neuzkrītoši iet tālāk. bet vispār bija forši. tikai karsti un mana roka sāka sāpēt ar tetovējumu. tur nācās dažādi to notīrīt un tā. beigās pat piestājām uz pivci randomā pie-upes barčikā, jo labāk tomēr, ja ir running (clean) water. ātri izpļurkājām katrs pa pivcim un gājām breivot the last 5.6 km līdz paliktuvei.

trase over all bija the perfect combo of ahtungi (kāpelēt, lekt pāri visam kam, kāpt pāri nokritušiem kokiem, brist pa nātrēm un tas viss) un chill, kur ej patīkami gar upi vai pa mežu un ir tīri omulīgi uz brīdi. kopā nepilni 30 km.

nu, 29.37 km :D

ar paliktuvi dīvaini sanāca, jo jāiečekojas citā viesnīcā nekā mūsējā. atklājās arī, ka Pīseks ir dīvaina pilsēta, kura totāli Nemāk barčikus. it kā sabūvējuši ir, bet kaut kā tomēr nav sanācis tā īsti līdz galam. bet paliktuvē bija jauks inner garden, kur toties varēja kvalitatīvi pačillot.

nākamajā dienā mēs centāmies atrast kaut ko nebūt, kur tajā pilsētā piesēst un izbaudīt brīvdienas. bet, kad izrādījās, ka pat Kozlovna, uz kuru bija liktas lielas cerības, šajā mega karstumā dod sēdēt tikai iekšā un dārzu aizbarikādējuši, nolēmām, ka pohuj visu un aizdevāmies uz Tāboru.

un Tābora ir tāds happy place, ka nožūžojām tur līdz pat pašam pēdējam vlak uz Prāgām.

June 30th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
ziniet, aizbraukt uz Čimelici nav nemaz tik viegli pat ar vlak. divarpusstundas un vairāki kavējieni vlakiem un aaa. (vispār, pirms fashionable virus situācijas, ČD vlaki gandrīz nekad nekavēja. tagad es neatceros pēdējo reizi, kad biju vlakā, kurš nevienā brīdī nebija delayed. viens te nesen iedzina savu delay, bet vienalga pa vidu bija delay.)

bet nu, izkāpām no vlak Čimelicē un dosies iet iet uz Písek. kaut kā tur jānokļūst.

starp citu vēl, tāds nice to have iešanā iet ir tracking app. īpaši, ja tāds kā Endo, kur zaja ik pa kilometram pasaka, cik ātri nogāji šo km. ir jestri zajai attaisnoties, kāpēc šoreiz ilgāk nekā parasti. padomiņš, kas tam nāk klāt ir - pie iešanas iet, nekādā gadījumā nesekojiet līdzi, cik km vēl palikuši, tas grauj morāli un līdz ar to visu pārējo.

ir karsti, spoža saule, tas viss. sākumā sanāk bik pa miestiem, kurā vienā aizgājām nepareizi par tālu, jo nebijām sapratuši, ka jāiet tur, kur sanāk pa mājas pagalmu iet. bet nu, katrā gājienā it kā vienreiz jāiet pa svešu pagalmu. so we thought. bet tad jau mežs un mežā ir labi. vienīgais.. ir karsti, so. mežā ir ēna un tas ir labi, bet ārpus meža (ne-pilsētā) ir saule, bet toties atsvaidzinošs vējš. VZ tur mocījās nevarot saprast, kā ir labāk :D takas ir traktoru izbradātas un dahuja koku ir nozāģēti vispār. tur tajos mežos bijusi konkrēta traktoru ballīte laikam.

pa brīžiem ir arī dubļi. vienā peļķē nejauši iekāpu tā, ka atkal nošmulēju visu kāju. es vispār iešanā iet esmu šmucīgāka nekā VZ.
bet tad sanāk līst krūmos. pa šauru, ne sevišķi iestaigātu taku, kur zem zāles ir dubļi un peļķes.
kaķ: es gribētu redzēt tomēr, kur te droši likt kāju.
VZ: nu, jāpieņem, ka nekur nav droši!
kaķ: nu, ja nekur nav droši, tad rodas ahtungs, jo kaut kur tā kāja tomēr jāliek eventually.

brienam tur pa nātrēm un slapju zāli, peļķēm, nesaprotamiem augiem. kukaiņi ir episkos daudzumos. nobrienamies līdz upei, lai secinātu, ka... aizgājām par tālu nepareizi. visi nopūšas, kāpj atpakaļ augšā un naivi cer, ka nebūs jāiet pa trakākajiem dubļiem atpakaļ. skatoties telepurķī domīgi secinam, ka ir jālien vēl biezākos krūmos. cauri tur izlienot, atklājas strautiņš un tam pāri... es teicu, ka huiņa, ne tilts un tik tuvu Tāborai, kā varēja neiemācīties no viņiem tiltus? VZ piezīmēja, ka tas nav tilts, tā ir truba. bet nu neko, tas izdarīts. jāiet tālāk.

June 23rd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
kā bija Tāborā? kā jau vienmēr, kad aizbrauc uz Happy Place. nekas nesanāk kā domāts, bet viss sanāk lieliski.

Kalles koncerts bija skaists. jaunieši uz skatuves konkrēti kapteiņoja un noņirdzās. nu, starp savām plosošajām depresijas dziesmām. tiešām skaisti.
sākumā gan nevarējām atrast pareizo ieeju teātrī. jo neviens nebija iedomājies, ka teātra galvenās durvis nav oficiālā adrese. jo tā ir uz sānu durvīm. nu tām, kuras redzamas no Cool Bar. bet beigās izrādījās, ka koncis notiek backstage, kuram ir pašam savs backstage. uzvaras! cilvēku bija maz, bet tas nekas. vismaz man rokā neviens neiegrūdās.

Kalle ir tiešām fantastisks ansamblis. svētdien sēdējām laukumā un žūžojām ar sidriem, galvā skan Kalle un garām iet... Kalle!

bet nu jā. piektdienas vakars bija fantastiski. Kalles koncis tiešām, tiešām skaists. un vispār bija tik lieliski būt atkal dzīvajā koncertā. tā bija pietrūcis tas notikums kā tāds. dodiet, dodiet vēl! also, Kalle ir no Tāboras, kā jau visi zina, apskatīt viņus savā natural habitat arī bija kļova. highly recommend.

un tad sagrābāmies pivčus, pieturējām Havanā pie bārdas, devāmies uz piebukoto paliktuvi, kas saucas Dzīvoklis Pie Kaķīšiem.

ak jā, kā pirms konča sāka līt, tā lija, vispār, līdz svētdienas pēcpusdienai. bet tas netraucēja piektdienas vakarā piesēst ar pivčiem dzīvokļa terasē. netraucēja gan. tur labi bija. tikai kaut kādā brīdī palika pārāk jau slapjš. bet neko. promises, ka sestdien beidzot dos mazliet pagulēt, nevis metīs kaut kur ārā.

June 18th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
vispār tas Na Jednou bārmenis bija mazliet aizvainojoši, tiešām es neizskatos pēc zajas, kam garšo pivcis? bet nu. tas ir sorted, turpinam sēdēt Mexita, jo tupa slinkums kaut kur iet. un pivčus tepat turpina nest. viss kakbe norm, cilvēki sāk iet prom, paliek mazliet klusāks. viena zaju ballīte gan paliek tikai skaļāka. bet nu, man atkal īd mugura un sāk gribēties kaut ko ērtāku. un pēkšņi arī garām barčikam sāk skraidīt kaut kādi young people un kliedz un kliedz. kaut ko svin laikam. te visi sanīgrojas un sāk domāt par iešanu uz Elišku. ko, protams, pastiprina tas, ka barčiku vispār sāk vākt nost.

aizejot uz Elišku un iemalkojot nezināma nosaukuma pivci, tiek secināts, ka ļoti garšīgs pivcis, kura nosaukumu mēs laikam nekad neuziznāsim.

Eliška kā paliktuve ir mazi svētki, jo met ārā tikai 11 am. tikai downside ir tas, ka tur visādi un dažādi baznīcu zvanu trokšņi ik pa 15 minūtēm, kavissnelabsbļaķ. un izejot ārā tiek secināts, ka ir silti. nevienu jaku neprasās. miegaini nokāpjam uz upi un ejam tagad uz barčiku Naplavka. kā jūs uzminējāt, tā ir hipsternīca upmalā. pagājušoreiz tur norm sažūžojāmies. ejam, nananā. aizejot uz turieni, tur... ir kaut kāds ananāsu un vēl sazinkā tirdziņš un arī barčikā visi galdi aizsēdēti. brīdi pagrozamies un nolemjam iet meklēt citu barčiku. tādiem tak jābūt, vane?

nu, ir tā pašvakāk. staigājām randomā apkārt, bet viss vai nu ciet, vai ciet. tad atradām kaut kādu bernarda pivča barčiku ar terasi un nojumi. un milzu galdu ar vējabrāļiem. vispār tur bija vairāki barčiki ar bernarda pivčiem, kas izbrīna, bet priecē. vējabrāļi un māsas tur konkrēti svinēja visu ko. kinderi skraidīja vēl nezin kas. bet nu, mēs tur kafijas un pamosties mēģinam. eventually visi šie hūmaņi taisījās prom. uzkāpa uz močiem un ilgi un dikti tos darbināja, bet nekur nebrauca. viens pāriītis gan uzkāpa, atvadījās, uzlika ķiveres un aizbrauca. visi ohujā, ka tā arī varēja. palikušie divi pāri tur ilgi un dikti vēl vairoja troksni pasaulē un tā. bet eventually arī tie aizbrauca.

piezīmēšu, ka te atkal sāk nomākties un visur sāk solīt negaisu. skatos arī uz the big black cloud coming torwards us. neko, atnāca, kakbe bija thunderstorm (bez thunder un bez storm) un lietus laikā VZ uzlija ap 20 piles kopumā (virs viņa nebija nojumes). man uzlija laikam divas. neko. vēlāk ieslēdza arī prožektoru. vispār, viss kļuva arvien žūžīgāk un žūžīgāk. uzēdām brokastis un ķērāmies pie bernardiem. dakujem.

June 17th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
tātad, man sāp mugura, mēs ejam, ir noieti ap 27 km, VZ arī viss tāds samocīts. nonākam beidzot uz kaut kāda normāla ceļa. asfalts, līdzens un vispār! uhti! tas thunderstorm, kurš tuvojās un bija tepat blakus, tepat tiešām blakus, ir vienkārši dissolvējies. visi ohujā. ejot uz pilsētu, visas trases kaut kur nogriežas, bet mums jāiet taisni. nekādas meža takas, par laimi taisnākais ceļš uz vecpilsētu ir taisni un pa šo līdzeno ceļu. pret šo brīdi liekas, ka tiešām nekad, nekad, nekad vairs nenokļūsim pilsētā. vēl viens km, vēl viens, vēl, bet nekā.

beidzot nokļuvām pilsētā. te man sāk likties, ka tomēr maršurts jāpārliek uz paliktuvi precīzi. telepurķis saka, ka 2.4 km vēl. gribas nolamāties, bet nav īsti spēka. kaut kā randomā un samocīti ejam pa pilsētu. un atkal, pēkšņi, pa sarkano trasi. ahujeļi visi? anyway. ejam un besis. un visi zina, ka paliktuve Eliška un vecpilsēta ir kalnā. tur būs jākāpj. bet nu, par laimi maršruts iet pa to vecpilsētas kāpienu, kas nav tik baisi stāvs un ir tuvu Eliškai.

34.6 km
uhti
vienā piegājienā.

iečekojamies tur. viņiem bija online checkin, kuru es biju pielietojusi, bet zajas uz vietas ilgi un dikti brīnījās. neko. uzkāpjam, nolemjam, ka valuable drinking time mūsdienās ir svarīgāks, fiksi kaut ko tur sataisamies un ejam. aizejam uz texmax/ita iestādi. tur ir kaut kāda siltumnīca no āra telpas, bet pohuj. kakbe ārs, dod pīpēt un pivci. atmiņā palicis, ka tur bija tīri la. paņemam pivčus (what is it with Staro pivci šādās iestādēs?), limonādes un atpūtinam muguras. VZ ir konkrēti aizgājis zombī, es nē, jo man sāp mugura un celis.

ja jūs esat tajā Hradec Králové pilsētā, restorānā Mexita dod tīri kļovus garneļu tacos. tualete ir pārāk krāsaina gan, bet nu neko, vismaz nav pagrabā. kaut ko tur žūžojam, visi pārliecībā, ka stūrabode strādā līdz vienpadsmitiem. pusvienpadsmitos VZ iet uz bodi paņemt līdzņemamos pivčus. atnāk atpakaļ sanīgrojies - protams, ka bode ciet. gūgles rezultāti ir apšaubāmi at best. nolemju, ka pohuj, aizies līdz barčikam Na Jednou, jo es zinu, ka tur dod gardo Bernarda pivci. aizies tur paņemt līdzņemamos.

ā, vienīgais par Mexita ir tas, ka tur bija kaut kādas mega skaļas zaju ballītes, bija salīdzinoši grūti padomāt brīžiem. sarunas arī vedās savdabīgi. nē nu, noņirdzāmies, bet klusākā vietā būtu bijis labāk.

aizeju uz Na Jednou, tur čuvaks viss ohujā, ka es gribu līdzņemamo pivci. Bernards esot beidzies, bet esot šitie divi un nosauc man nekad nedzirdētus skaņu salikumus. aizdomājos par to, ka es zinu kā sauc pivčus, kuri ir negaršīgi, tie nebija neviens no tiem. nolēmu noriskēt un paprasīt 3 pudeles (pusotra litra) ar jedenāctku līdzi. čuvaks saka, ka viņam viena jau salieta. es saku, ka davaj, ņemu un vēl divas tad. čuvaks tādā ohujā, ka paprasīja samaksāt, pirms sāka liet. samaksāju vispār apbrīnojami maz par šo prieku. ā un visa saruna notiek čehiski, ja! pati nesaprotu, kā man tas izdevās. čuvaks tagad salej un eju atpakaļ uz Mexita.

June 12th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
tātad, kāpiens lejā. pēdējais pusotrs km or so tikai palicis. labi, ka pret šo brīdi vairs nebija sen lijis un nebija viss tupa dubļi. kāpiens varbūt nav stāvākais, kas izdzīvots, bet pēc visa, kas jau tajā dienā bija piedzīvots, tas bija.. nepatīkami, teiksim tā. un diez gan stāvi. pietiekami, lai būtu jākāpj daļēji sāniski. un man, protamska, ceļa saite sāk strjomīt. tā, ka liekot kāju pie zemes, tā brīžiem raujas pati uz augšu. eh. kreisās kājas celis. tās kājas, ar kuru es kāpju uz leju pirmo. teicu daudz au un nepieklājīgus vārdus. bet nu, nekas jau neatliek kā nokāpt, augšā jau nepaliks.

ieejot miestā, mūs tur atkal iztrollē, dzenot pilsētas ietvaros pa vienīgo totāli dubļu taku caur krūmiem. ballītes orgkomiteja to ieraudzīja, noņurdēja fuckthisshit un aizgāja atpakaļ iet pa ielu. iela - using the term loosely here tho. nogurums ir diez gan pamatīgs. un te nāk svarīgākais padomiņš no visiem - apavi ir the key to all this. es esmu gājusi iet skeiteru kedās, sporta zāles naikos un tagad nopirkusi tos hiking shoes. un the difference is massive. apavi ir The Key to this.

nokāpjam lejā līdz upei pa ielu, pārejam pāri un kāpjam atpakaļ augšā uz pilsētas centru. neredzas ne veikali īsti, ne kas. barčiki ir dīvaini un ciet. neko, paliktuvei klāt nāk arī picērija. Annija man teica, ka norm picērija vispār esot, just don't order the fish. :D aizejam līdz paliktuves picērijai un noparkojamies tur. ēdiens, pivcis, tas viss. man nākas ņemt arī mājas limonādi, jo cukura trūkums ir fiziski jūtams. as in, raustās asinsvadi :D bet nu, atkopjamies mazliet. tagad jāsaprot, kā tikt pie pivčiem, kad picēriju taisīs ciet. ā un iečekoties paliktuvē arī varējām turpat picērijā, samaksāt arī turpat. thank fuck.

izrādās, ka tajā jobanā Mníšek pod Brdy visas bodes taisās ciet deviņos, deviņos! ahujeļi visi? sarunājam ar bāra zajām, ka iedos mums līdzņemamo pivci, bet nu, zajām tikai viena pusotra litra pudele ir. domīgi nīgrojamies. zajas gan kaut kādā brīdī attopas, ka viņam vispār ir 3 pudeles, kurās varētu saliet mums pivčus līdzņemšanai. VZ vienlaicīgi attopas, ka vajadzēja gūglēt benzīntankus! gūgle saka, ka ir 24 h tāds viens netālu. bet neviens nezina, vai tur arī bode vaļā, protams. bet noskaņojums ir gājis uz augšu (bitter laugh). sagrābjamies no zajām visus pivčus, ko viņas var mums saliet, nolemjam, ka anyways ir vispirms jāuziet uz paliktuvi, jo somās anyway nav vietas vēl iet iepirkties tagad. uzejot augšā visi saprot, ka iet visi benzīni nahuj, papļurkās šitos mierīgi.

ilgi apspriedām atšķirību starp penziju un hoteli. nolēmām, ka visticamāk tas ir par extra services nevis size or smth. izrunājām apavu domas. vispār kvalitatīvi noņirdzāmies.

34.2 km

(plānoti bija 34.6 km, bet ar visiem improv anyway sanāca 34.2!)

no rīta, pie čekošanās ārā, secinājām, ka arī no rītiem in reception penzijā neviena nav. paraustījām plecus, atstājām keycard tur uz galda un gājām meklēt kafejnīcu Malý Mnich. miniet, vai tā bija kalnā? protams. tur tajā vietā līdzenums _nav_ modē. toties modē ir iet uz Albertu svētdienās un pirkt visu lielākajos iepakojumos possible.

June 5th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
nē nu, kaut kādā brīdī hold music beidzās un sievietes balss atsaucās. paskaidrojām, ka mums te rezervācija. saruna bija daļēji čehiski, daļēji angliski. zaja mūs iebuzzoja iekšā un teica, ka atstājusi visu vajadzīgo uz reception desk. atrodam visu vajadzīgo, VZ mazliet pastrādā. jā, prikiņ, es visu to insanity nostaigāju ar laptopu somā. hehe. jāiet laikam uz barčiku, mūsdienās valuable drinking time ir diez gan ierobežots. un pa ceļam galvenajā laukumā redzējām barčiku un vjetnamiešu bodi. ā, un divus bankomātus.

aizejam uz barčiku, piesēžam ārā, ar domu, ka, ja nu kas, ies iekšā, bet pagaidām tepat pasēdēs. gluži kā Nymburkā, arī te atrodam ballīti piesēdušus pilsētas smalkākajā iestādē. pabrīnamies par cenām, novērtējam atzinīgi, ka tur dod Bernarda pivci un omulīgi piesēžam. apteksne paskaidro, ka mums zem galda ir sildītājs, kuru varam ieslēgt, ja nu kas. ēdiens, ja kas, it kā padārgs priekš mazpilsētas, bet omg lielisks. ja jūs kādreiz atrodat sevi pilsētā Stříbro, noteikti ejiet uz Restaurace Excellent. despite the facepalm name un mazliet cringe interior, tiešām kvalitatīvi laba iestāde, truly recommend. then again, tur nav diez ko daudz citur, kur aiziet. VZ vispār pat skumji nopūtās un teica, ka labprāt izzāģētu šito barčiku (un paliktuvi arī, vispār) un ievietotu kādā citā, sakarīgākā pilsētā, kur ir vēlme atrasties kā pilsētā vispār.

piezīmēšu to, ka kaut kādā brīdī VZ palūdza man ieslēgt to sildītāju (kontroles kloķis nez kāpēc bija tikai manā galda pusē). tad es uz to paskatījos vairāk. em. tur ir divas sildīšanas nodes, apkārt tiem ir visādi metālu režģi un tā. it kā sekjūri. kloķis ir grozāms uz riņķi un uz augšu ir simbols 0, tad griežot ir I, II, 0 pretī augšas 0, tad II, I un esam atpakaļ augšā. mani mazliet konfūzēja viss, bet nu, ieslēdzu uz I. iedegās viena no nodes un omulīguma faktors gāja uz augšu atkal. ļ ok exp. nosēdējām beigās līdz pat pašai slēgšanai tur ārbarčikā. pa vidu gan apmeklējot vjetnamieti, lai iegādātos pivčus un cig līdzņemšanai.

paliktuvē noskatījāmies earlier that day notikušo Katarzijas livestream gigu no Lucernas, nosmējāmies kvalitatīvi un sestdiena izdevusies. health apps at the end of the day teica 33.4 km
33.4 km - nav ko sev pārmest indeed.

svētdienā tur negāja viegli ar izčekošanos no paliktuves, jo zaja atkal bija kaut kur aizgājusi. bet nu. aizgājām atpakaļ uz restaurace excellent un tiešām kvalitatīvi pavadījām laiku ar kafijām un tad jau vīntonikiem (pirms brokastīm) (un pēc). laikapstāklis gan bija drusku huiņa, bet barčikam normāla nojume un labi aizžūžojāmies. atkal izdomājām daudz labu ideju, ja kādu atcerēšos, pierakstīšu. vēl tur bija kaut kāds čuvaks, kurš ar milzu fotoaparātu bildēja statuju, bija tūristi, bija sazinkas. dīvaini cilvēki tajā pilsētā. tur pat mēs ar VZ laikam bijām gandrīz normies, uz visu to frīku (ne šī vārda labajā nozīmē) fōna. un tad tas fotkātājs vēlāk atgriezās, pjanijs AF and driving, piesēda un vēl pafotkāja, patērzēja ar kaut kādu kinderu. ļoti dīvaina pilsēta, nezinu, vai recommend, ja ne tas barčiks.

kad pienāca laiks vlak uz Prāgām, paņēmām tiešo ekspresi uz Smichov, bet tur laikam bija kāds nopietns ahtungs noticis, visus derailoja (literally) un aizveda nahuj uz centriem, uz galveno staciju. tad gājām cauri centram uz burrito vietu, gājām un brīnījāmies, cik viss ir tukšs un kluss. ātrākais, kā iziets cauri Vaclavska, ever! tādas, lūk, bija brīvdienas.

June 2nd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
tātad pārgājām pāri tam tiltam, runājot nepieklājīgus vārdus. un tad atkal, protamska, jākāpj kalnā. pret šo brīdi visas takas principā ir zemes takas un jāturas gar upi. es jums, cilvēki, pavisam nopietni saku - nekad, nekad neiedomājieties, ka iešana gar upi pa mežu būs lēzena. nopietni saku - nebūs. unless tie veloceļi gar Nymburk :D visur citur tas nozīmē kaut ko pavisam citu.

ejam gar upi, besīdamies par tiltu, bet drīz vien nāk jaunas ciešanas. kāpt gar upi mežā pa trasēm diez gan stāvos kalnos nupat. vienā brīdī nīgri teicu, ka nujā, uzkāpām tur tajā stāvumā, tagad uzreiz jākāpj lejā, nav tās uzvaras uzkāpuma sajūtas pat. pat tik daudz nedod izbaudīt. kāpelējam tur ar obviozāko konstanto jautājumu "viņi te visi ahujeļi?" augšā un lejā. kaut kādi tilti tur, kuri ir increasingly vairāk un vairāk salūzuši. (nospriedām, ka Tāborā gan tā nebūtu! tur bija daudz tiltu, vairāki pāri nekam, bet toties visi la kondīcijā!) tad kaut kādā brīdī atkal pazūd taka. atkal nav strīpiņu nekur un telepurķos kartes arī saka, ka mēs biš off tomēr. kaut ko meklējam randomā, bet es nejauši ieraudzīju atkal zilu bultiņu. saklaigāju VZ, ka atradu trasi atkal. viņam tuvojoties, saku, it's a bit brutal. skatamies abi lejā, tur tāds stāvs kāpiens lejā. tāds, ka konkrēti bail stāvums. sajūta, ka jānokāpj pa vertikālu smilšu taku lejā.

te nāk nākamais secinājums - kāpt pa drastisku stāvumu augšā ir daudz vieglāk nekā lejā. 1) augšā kāpjot ir vairāk balansa, 2) galva nepaniko, jo kāpjot augšā, fokusējies ātri salikt kājas tur, kur vajag for immediate steps, kāpjot lejā - tu redzi to dīķi, kurā iekritīsi. VZ te teica: "re, tavs atalgojums par uzkāpšanu augšā!" atbildēju, ka varēja jau tā nepūlēties.

bet nu, kaut kā nokāpām. lai saprastu, ka atkal pazudis the trail. pa kaut kādiem jocīgiem dubļiem izkāpelējāmies tur vēl, atpakaļ uz trail tomēr. gājiens turpinās gar upi un ļoti apnicis pret šo brīdi kāpelēt pa kraujām augšā un lejā. iestājas zināma nebeidzamība, nīgrums un tas viss. Butovā papisām, kur varēja aiziet taisnāk - classic :D nu neko. turpinam iet, sāk kļūt skaidrs, ka we actually are pressed for time about now. bet kaut kādā jocīgā veidā tas visu safokusē.

ejam ar cerību nekavēt pārāk tur ierašanos. kāpjam augšā, lejā, gar kraujas malu, turamies pie upes. kaut kādā brīdī vispār nākas kāpt iekšā upē. tajā brīdī tiešām atvieglojums, ka nelīst, jo tikām cauri sabrienoties pa dubļiem pēdas platumā no ūdens līmeņa sākuma, nevis. tajā brīdī gan vienkārši ir draivs iet uz priekšu un uz priekšu un uz priekšu. tāds nīgrs dzinulis, ka tak beidzot jāaiziet, nu! grūti aprakstīt to visu, it kā visu laiku ir ahtungi, bet smadzene vairs nepaniko, ir vienikārši jau beidzot jāaiziet. ar dīvainu atvieglojumu secinu, ka pilsētā Stříbro kāreiz ieiesim no vecpilsētas puses un paliktuve kāreiz ir pie galvenā vecpilsētas laukuma.

nonākot pie tilta uz pilsētu, nedaudz ohujā visi, ka atkal telepurķu kartes rāda, ka we're way off. bet nu, mums jāiet pāri tiltam un tilts ir tikai viens - te, kur mēs stāvam. tur, kur pēc kartes domām būtu jāiet, tur nav tilta un lejā - augšā es negrasos kāpt. pie paliktuves durvīm nonākam 4 minūtes pirms deadline.

6.2 km pa Prāgām
27 km in 4 h 40 mins pa visu to.

un tagad kaut kā jātiek iekšā paliktuvē, kur ēkas durvis aizslēgtas un uz zvana pogu klausamies hold music. norm. classic.

June 1st, 2020

Add to Memories Tell A Friend
(postu nācās izvākt un biš pārrakstīt, jo atcerējos, ka tur pa vidu vispār bija arī visāds excitement)

kā jums liekas, kas notika weekendos? pareizi - iešana iet!

vispirms pierastie 6.2 km uz Smichov staciju. to mēs noejam nupat jau gandrīz biedējoši ātri. neko, speed limitus vēl nepārsniedzam, viss legāli. tad jau kavējošs vlak uz Pilzeni, kur jāpārsēžas reģionālajā uz nekurieni Kozolupy. ekspresīgais vlak tā kavēja, ka mazajam reģionālajam nācās mūs gaidīt. ir bik neērti, ka sanāca tā, ka tas mazais tramvajvlak tupa mūs gaidīja. bet nu. visi izdzīvoja un izkāpa Kozolupy.

sākas viss ceļš, protams, ar kāpšanu lejā no kalna. **nopūšas** besī kāpt no kalna, jo tad drīz būs jākāpj atpakaļ augšā. I shit you not! pa ceļam ejot uzēdam brokastis, jo vlakā joprojām jāsēž ar masku, tur nevar ieturēties. kaut kā ejam tur, cauri visādiem miestiem. tad jāiet gar upi, tur it kā viss normāli, viss kā parasti, bet ir mazliet tā pašauri uz takas un neiepist upē. šur tur safrīzoju uz mirkli, jāatzīstas. bet tad nonākam kaut kādā nesaprotamā pļavā, kur nav ne trases strīpiņu (būtu jābūt), arī telepurķi saka, ka we're quite off the trail. mēģinam aptuveni iet tur, kur būtu jābūt the trail, bet tur ir nocirsti koki un aizaugusi pļava, bļaķ, nu. kaut ko brienam pa pļavu aptuvenā virzienā uz, visu laiku cenšamies saprast, kur vispār jāiet. kur te ir bijis paredzēts iet. tad saprotam, ka mums vispār vajadzēja būt mazupes otrā krastā un iet gar actual upi. bet tur ņihuja nesaprast. ieraugam, ka trase atgriežas šajā krastā aiz tā tur grāvja. **nopūšas** aizbrienam pa pļavu līdz turienei, atrodam sevi atpakaļ uz trases. tā. turpinam iet gar upi, tur, kā jau parasti, kraujas un šauras takas un skērī šit. VZ prātīgi piezīmē, ka labi, ka šodien nelīst. te pa dubļiem būtu bijis nelabi mazliet.

nākamā vieta, kur nokļūt ir Buben. facepalm. neko. aizejam uz turieni, bet nu maldīšanās nupat sanāk tāda aizdomīgi vairāk nekā būtu gribējies / ir pierasts. trases strīpiņu zīmētāji nav bijuši uzdevumu augstumos. bet nu, paliek mierīgāk lēnā garā. kad iziet uz ielas iet, tur jākāpj kalnos, bet nu tādos samērā slow burners. it kā par pārāk chill. un tad kaut kur pie 12-14 km sākās patiešām interesanti.

vispirms bija milzu nebeidzams kalns kaut kur ap miestu Pňovany, kurā spēj tik kāpt. kad uzkāpām, skatījāmies uz skatu lejā un VZ teica, ka vismaz ir tāda uzvaras uzkāpuma sajūta vispār. bet nu tad pa ielu sāka braukt vāgeni pretī un sabojāja to uzvaras sajūtu :D tad tur kaut ko gājām, atklāju, ka man vienā no kartē ieliktajiem punktiem ir bags. tad bija iespēja izvēlēties, iet 14.5 km pa sarkano trasi un kāpt kalnā, pie kura kartē atzīme 509, vai iet tālāk pa ceļu un tur gar upi un tā, zemāki kalni, bet vairāk km. nolēmām pieturēties pie initial plāna - gar upi un garāks gājiens.

te jāpiezīmē, ka ši visa iešanas iet ballīte pirmoreiz bija time-slotted. mums bija plānā ap 27 km un tas jānoiet mazāk kā piecās stundās, jo no rīta jocīgi vlak connections un vakarā paliktuvē jāiečekojas laicīgi.

ok. ejam. izrādās, ka Pňovany stacija ir kaut kur lejā no kalna pie upes, apmēram 4-5 km no paša miesta. drusku apņirzdāmies. aizbraucot uz turieni, efektīvāk gandrīz liekas vai nu kāpt vlakā un braukt uzreiz citur, vai tuvāk aiziet citur. bet nu, smieklīgi viss bija tikai neilgu brīdi, jo tad nonācām pie Tilta. šitā tilta. tur... nu. panikas lēkmes mijas ar neizpratni, ejot tam pāri un cenšoties neskatīties sev zem kājām, vai kur sper soli. aktīvi runājam par to, cik paaudzēs un kā tieši vajag nolādēt tos, kuri piedalījušies šajā projektā. bet little did we know, tas ir tikai total excitement sākums. noieti pret šo brīdi ir 17 km un te vēl būs notikumi, par kuriem neviens neko vēl joprojām nenojauta. ar jaudu.

May 27th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
stāstā paliku pie rīta tajā nesapotamajā grillnīcā. tur čuvaks visādi aizmirsa masku un to visu regulāri. reizēm vienkārši sakliedzās ar mums no barčika. neko, nav tā, ka mēs kaunētos par saviem radleriem, kafiju un tēju. bet ir tā sajūta, ka nu nav skaidrs vispār nekas. Pilzene it kā liekas normāla izvēle, bet tas laikapstāklis ir a bitch. bet braukt mājās arī liekas padošanās. un kuram gan patīk padoties? bet nu grillnīcā palikt nav option. tas čuvaks ir kaitinošs. un čuvaks ar diviem sunčiem, kuriem dod komandas dīvainā English, arī aiziet. cilvēki ir dīvaini un wtf tur pamatā. un pūš. neomulīgi pūš.

laiks iet un drīzākie vilcieni prom no šejienes sāk tuvoties. teicu VZ: es balsoju par Pilzeni, unless tu esi dead set on braukt uz Prāgām. VZ teica, ka nav dead set. neko. nopirku tix uz Pilzeni, uz vlaku 13:08. dadzērām, samaksājām un devāmies uz staciju. protams, lai aizietu uz staciju, jānokāpj no kalna lejā, jāpāriet pāri upei un jāuzkāpj, bļaķ, kalnā. pretī stacijai ir clearly kaut kādu krīzi neizdzīvojis restorāns Pie Stacijas. un vlak kavē. kaitinoši. salst un besī.

ierodoties Pilzenē visi apjūk, bet nu dodamies vecpilsētas virzienā. uz brīdi mazliet līst. "sen nav lijis" un pūš un ir besīgi. bet kaut kā atrodam parasto Pilzenes barčiku. tam ir āra, tā āra parasti sanāk aizvējā un viņiem ir normālas nojumes, in case. piesēžam pie galda, paņemam pivčus, paņemam rijamo. norm. kaut kādā brīdī sāk līt un besīt. bet vēlāk vispār spīd saule. nav tā, ka silti, silti, bet nav neomulīgi. beidz arī pūst, vismaz mums virsū. it kā bija doma laicīgi braukt uz Prāgām, bet kaut kur pēcpusdienā vispār paliek tik patīkami, ka aizžūžojamies tur ar pivčiem un apm.

uz brīdi barčikā piesēda kaut kādi Ceļotāji. nu kaut kādi jauni Ceļotāji, kuri paņēma 3 ēdienus uz sešiem, vai cik tur viņi bija. sadalīja porcijas. katram tikai viens pivcis arī. un visādi dīvaini knapinājās. spriedām, ka nu ok, ir dzīvots un ceļots taupības režīmos, neko nepārmetam. bet, draudziņi, ir lētāki barčiki tepat ap stūri, kur jūs dabūtu krietni vairāk par to pašu naudu.

bet nu, kaut kad jābrauc uz Prāgām jau tomēr. aizdodamies uz Prāgām vakarā, aizejam pēc burrito, taksis kalnā uzved. mazliet savācamies pa mā, jo gribas izņemt slapjās drēbes no somām un tā, bet pēc tam satiekamies iedzert un pačillot vēl ar pivčiem. la weekends. la. svētdienas rādījums manā health appā ir 7.5 km.

May 25th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.

Add to Memories Tell A Friend
nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

May 24th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Protams, ka ir jāiet līkums līkuma pēc. Man ir jaunas hiking shoes, kuras it kā der. Need to offroad them for science! Woot. Also, protams, kad nogriežas iet mežā / pļavā, kāpt kalnā, tad sāk līt tā, ka vienā brīdī neko nevar redzēt. Lietus ir pamatīgs un skropstas tā konstanti aizlijušas, ka vispār neko. Nuok. Takas malā ir kaut kādas mājiņas, kuru nojumēs sēž ļauži un izbrīnīti mūs vēro. La viņiem, viņi redz. Kaut kādi vēl romantiķi ar lietussargiem tur. Maskas, starp citu, sen tiek nestas rokā un šajā brīdī ir izmirkušas slapjas viscaur. Tieši tāpat kā krekli un maikas. Nē nu. Ies tak! Izlienam pa pļavu, pa krūmiem. Un tad jāgriežas diez gan strauji gandrīz atpakaļ. Protams, ka atkal jākāpj kalnā. Dubļi un slapjums ir mūsu viss šobrīd. Un nopūtas.

Kaut kādā brīdī tho dod kāpt lejā. Piezīmēšu, ka tas nav tik ļoti labāk. Joprojām viss diez gan slapjš un līst. Manu jauno apavu ūdensizturība padodas. Pārsvarā, jo zeķu augša ir sen slapja un samirkusi arī iekšā. Eh. Samocītas pēdas pieder pie lietas, tur neko laikam. Also, man kreisā tupele visu laiku atšņorējas, āāā! Visādi kāpelējamies. Nokļūstam vēl kaut kādos krūmos, bet vismaz līst mazāk. VZ aizpīpē. Es arī izvelku cigareti un šķiltavas. Bet manas nešķiļas. Nešķiļas vairs arī VZ škiltavas. Pēc zināma moku laika, under protest, aizpīpēju no viņa cig. Visi sanervozējas. Apsver domu tuvākās 2 stundas uz maiņām chainsmoke, bet nu... laikam nē. Ejam. Beidzot arī Žebrák.

Ejot pa pilsētu uz sejas jāliek atpakaļ maskas. Ja kas, slapja kokvilnas auduma maska ir ļoti efektīvs voice modulator. In case jums vajag kādu kidnap. VZ korekti piezīmē, ka vispār nepamanīja, ka beidzis līt. Bet šis prieks anyway nav ilgs. Also, maskas joprojām ir slapjas viscaur. Tāds savdabīgs rūdījums. Un visi pa ceļam manītie ļauži uz mums skatās ar izteiktu izbrīnu.

Kaut kādā brīdī ejam pāri tiltam, es aizpīpēju. Visi ohujā - manas šķiltavas strādā! VZ arī izvelk cig un cenšas aizpīpēt. Man tikmēr atšņorējas tupele, ar cig zobos cenšos to sasiet. Pagriežu galvu pret VZ un saku, ka jūtu a Withnail moment tagad. VZ piekrītoši apstiprina. Kamēr tieku galā ar tupeli, VZ beidzot izdevies piedarbināt viņa šķiltavas.

Aiz Žebrāka, protams, sanāk atkal iet krūmos. Bet vismaz krūmos nav jātur uz sejas slapa maska. No krūmiem izejam atkal nesaprotamā miestā, kurā nekavējoties apmaldamies. Bet salīdzinoši ātri arī atrodamies. Tā kaut kā, daļēji pa krūmiem, daļēji pa ielām, ejam cauri nesaprotamam daudzumam miestu. Līst uz maiņām ļoti vai mazāk ļoti.

Kaut kādu ceļu ejot vispār papišam, ka bija jānogriežas pa zemes ceļu. Skatoties kartē, kļūst skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz to. Citādi sanāk jau neveikli. Nuok. Tur atkal, protams, zemes ceļš, kalns, līst, dubļi. Uz zemes tiek ieraudzīta nomesta spēļu pistole. Noņirdzamies, ka kāds kritis kaujā aizstāvēt savu kraju. Nobildēt, protams, nevar. Telepurķi abi ar mokām dīlo ar kartēm. Nebeidzamais slapjums spaida ekrānus un vispār arī nupat stīvi un nosaluši pirksti, kas nepalīdz operēt devaisus.
Powered by Sviesta Ciba