Trash panda

ak sapņu pilsēta Tābora, ak sapņu pilsēta Tābora. it's an end of an era priekš sapņu pilsētas Tāboras.
nav jau tā, ka nekad tur vairs nebrauks. nav jau tā, ka neatradīs citus barčikus un jaunas lietas, ko darīt. bet samērā tomēr an end of this particular era. bet sāksim šo stāstu no sākuma, vai?

bija tāds ahtungs, ka man mūsu te cibiņas Tvarja uzzīmējās čatos pirms mēneša or so, ka tak būšot Tāborās. ņē, šoreiz nebraukšot Prāgās, būšot Chebā un Tāborās, lai ballītes orgkomiteja nobraucot TvarjHotajus skatīt Tāborās. ballītes orgkomiteja tādi drusku neizpratnē, bet nu, laika vēl daudz, kaut kad citad izlems. tikmēr kaut kur pa vidam lieliskā grupa Květy izsludina, ka tieši tad būs Tāborās. visi saberzē roķeles un lēmums pieņēmies pats. izdodas noskōrot kaķīšu paliktuvi (es tā saprotu, ka par to ir kaut kāda neskaidrībiņa - kaķīšu paliktuve saucas kaķīšu paliktuve, jo tā saucas Apartmány u Koček un tur ir nīgri kaķīši, kas vazājas pa terasi un tā), kas ir maziņš brīnumiņš. bettē, te ir neliels prikols. so, visiem bij doma, ka aizlaidīs trešdienā un ceturtdien atpakaļ uz Prāgām. darbi n' shit y'know, bet kaķīšu paliktuve bukojas uz 2 nights as a minimum. neko, visi nopūšas, būs divas naktis tad, I guess.

vlakā uz Tāboru nenotika tā īsti pilnīgi nekas reportēšanas vērts. kas arī vispār ir aizdomīgs brīnumiņš. ja neskaita to, ka viņi ceļ jaunu staciju Prāgās. vlak staciju, protams. tur pat šiltītes ar nosaukumu vēl nav. bet vlak viss tāds sabremzējas. VZ: jā nu, ka jau stacija, tad apstāties vai? **nopūšas** it did. fucking vlak, nesaprot VZ sarkasmu, ņem un paklausīgi piestāj. bet nu. citādi viss mierīgi, vane.

iečekojamies kaķīšos un ies tagad uz galveno laukumu mēģināt paspēt uzēst pirms giga. kaut kā viss visur bija aizsēdēts, pat aizgājām uz Kozlovnu, bet arī tur bija pilns. due to time and hunger pressure piesēdām Zelta Lauvas barčikā. tīri tā, lai ēstu negaršīgu picu, dzertu negaršīgu pivci un klausītos kā Květy dara soundchek. īstenībā, for personal reasons, es nezinu kā garšoja pica, bet es zinu, ka uz VZ picas bija olīva, bet uz manējās nē. neko, tur pievienojas Tvarja, arī iedzert negaršīgu pivci, tikai mazākā tilpumā.

Květy gigs ir galvenā laukuma bezmaz vidū. viens no tiem Stanek pasākumiem. un savā ziņā konceptuāli tas ir līdzīgs tam festam psihenē, kur kaut kad biju. tas ir pasākums ģimenēm ar bērniem un suņiem (un spainīti zupas, kā tur vienai zajai), kas nāk ar paladziņiem, piesēž un tērgā. vispār tas viss ir, lai varētu patērgāt ar draugiem no otras kalna puses, kas sen nav satikti (jo kurš grib kāpt tai kalnā??), dzīvās mūzikas fōnā. pie tam, Květy (kā zinādami, vai :D) izlēma šoreiz spēlēt nevis savas dziesmas, bet tur kaut kāda beigta čuvaka grupas kaverus savos īpašajos aranžējumos (lololol). nē nu ok. Star bija viss tāds sajuties rokeris un izskatījās, ka samērā pašam pat jestri liekas. vismaz uz vienu vakaru :D Mileniālis sita bungas, jo buņģierim laikam nepatīk šis projekts un negribēja nākt uz darbu. nespēju pārmest. for (my) personal reasons, stāvējām vairāk pūļa aizmugurē nevis vidū vai priekšā. bet nu, cik manīju tur Star izdarīšanos, drusku vīlos cilvēkā :D neko, nav mana problēma anyway. izfeispalmojušies, izeyerollojušies, paskatījušies uz wtf cilvēkiem, spainīti zupas un tā, kaut kur pie beigām nolēmām iet meklēt Hotaju, kurš allegedly atrodas Cool Barā.

es izstāstīt nevaru, cik ļ uzsila iekšas patīkamībā, kad apteksnis ballītes orgkomiteju atpazina uzreiz un sveica un nopriecājās un tāds viss. tas tomēr ir tāds warm and fuzzy feeling. aw.

tagad visi kolektīvi atcerēsimies episko miestu Tábor! gājiena sākums, tālākais gājiens, ballītes live reporti no paša miesta

clearly, kad es šitos biju rakstījusi, man nebija īsti bijis iedvesmas. es nezinu, vai man tagad ir Pareizā, bet mēģinās te papildināt arī jau uzrakstīto.

es kaut kā ļ skaidri tagad atceros to mežu, kurš bija pārāk mežīgs priekš VZ. un tos dubļus, par kuriem nebija skaidrs, kā pēc sausas nedēļas var vispār būt tik daudz dubļu! un es atceros kā tur (covered sākuma postā) bija, kad slalomojām pa dubļiem un gar taku, jo taka pārāk dubļaina. un visi tagad aizgājuši un nokļuvuši vietā, kur jāpieņem lēmumi - 5 km līkumu līkuma pēc, vai iet taisni un izlaist līkumu. es pat diez gan vizuāli atceros, ka tur bija tā kaut kā, ka izlēkājāmies pa dubļiem un nocirstu koku zariem, lai aizietu līdz stabam, kur krustojas tās trases un ir bultiņas ar norādēm. uz priekšu taisni izskatās vēl vairāk dubļu un dahuja zaru uz zemes, kas nekā neatvieglo lēkāšanu pa dubļiem. un ir tīri jauka diena, nav vēl tik vēls, izies to līkumu tak! kas vainas līkumam? nu, ja neskaita, ka kalnā.

visi nopēta bultiņu norādes, paskatās kartē un mazliet noskumst, jo, lai tiktu iet uz to tiltiņu, kas vestu mūs šajā lieliskajā līkumā, ir jālēkā daļēji atpakaļ pa tiem zariem un dubļiem, kavissnelabs! bet nu neko. we are brave and we stick to that! tur tā taka mūs sāk vest kakbe tādā kā kalnā, bet tiešām ir pietiekami lēzeni, lai nebūtu kaitinoši. tad tas kļūst par samērā ceļu pat, ne taku. norm. saule spīd, ejam, nananā. Dlouhá Lhota ir tā vieta, kur drusku papisām savu pagriezienu. bet tur tā gar kaut kādu ezerdīķi, tur visādi var papist dažādas idejas un norādes.

tad tur bijām tai mežā, kur jālēkā pāri huiņām atkal bija. atliek tikai cerēt, ka šī prasme nav totāli zudusi pa ziemas sezonu. tad tur gar ezeru jāiet un tas viss. un, kur ezers, tur, protamska, atkal upītes un lēkāšana. bet te radās tā dzeltenās trases problēmiņa. es atceros, kā es tur gāju pa priekšu, visa tāda zirnekļu mūža darbu iznīcinātāja un sapinusies visos iespējamos krūmos. brikšņi kļūst tikai biezāki un rodas tādas jocīgas pārdomas, kā vispār te strīpiņu zīmētāji vispār bija izbridušies, lai sazīmētu strīpiņas. I shit you not, man tagad gribas minēt, ka viņi tās strīpiņas sazīmēja ar kaut kādu drōnu un paši noņirgušies, kā sapisuši godīgiem gājējiem iet dienu! pie tam, mapy.cz kartē vispār trasi rāda, ka iet drusku citur, nevis tur, kur strīpiņas. bet tur, kur mapy.cz karte grib, lai mēs ejam, tur.. nu.. vēl mazāk var paiet. ahujeļi vispār visi?? kas visiem kaiš? anyway.

kaut kādā brīdī griežos atpakaļ un saku VZ, ka šitas neproduktīvi un jādomā citi risinājumi turpinājumam. par laimi VZ ir tiešām saprātīgs hūmanis un piekrīt. kaut kā klupdami un pīdamies ejam atpakaļ uz kaut kādu nebūt vietu, kur vispār var paiet. man jau sāk konkrēti apnikt zirnekļutīkli tā, ka nu nevienu tādu redzēt negribas, kur nu vēl brist cauri. ir tomēr kaut kāds limits arī zirnekļutīklu plosīšanai. un kājas ir atkal saskrāpētas tā pizģec, ka arī tas sāk piebesīt. sāk prasīties kaut ko saprotamu nevis.

tad nu staigājam tur gar to grāvja malu un pārņem arvien lielāka un lielāka bezcerības sajūta. un skumjas par to, ka laikam būs jāpaliek te uz forever. domīgi domājam, vai nevar kaut kā iet vēl vairāk atpakaļ un nelekt uz šito grāvja pusi vispār. bet vizuāli inspicējot situāciju tiek secināts, ka tā nebija opcija, jo mēs nevis bijām pareizajā pusē, bet uz saliņas starp diviem grāvjiem. un arī aizlecot tur atpakaļ, mums būtu jāmaldās mežā un jāmeklē cita pārlektuve ļ, ļ off the trail. un visi pēc rožulauka/egļārija piedzīvojumiem atceras, ka tas ir too risky of a move. jābūt kaut kādai nebūt pārlektuvei tepat tak, nu! I mean, zaļajai trasei jābūt kaut kur tur, 3 soļus grāvja otrā pusē. ziniet to sajūtu, ka kaut kas ir tik tuvu, yet tik nesasniedzams? well, iešanā iet, ja tā ir trase uz kuras nokļūt, tas ir specifiska veida noskumums.

pa šito grāvja malu nav īsti tādu labu vietu, kur atsperties, vai otrā malā ir pārāk stāvi landing spots. mērķis tomēr ir pārlekt, nevis ielekt grāvī. y'know. call me old fashioned, bet tiešām. ir kaut kādi pāri pārkrituši koki, bet parasti vai nu tiem nevar tikt klāt, vai arī tur būtu pārāk akrobātisks triks pat priekš izmisušiem gājējiem. so, ieraudzīt to efektīvi paslēpto tiltiņu, tas bija Tāds Atvieglojums, ka es izstāstīt nevaru. Tāds Atvieglojums, ka pat ne sevišķi činkstējās par to, ka tas tiltiņš bija "tiltiņš", kas neradīja nekādu, pilnīgi nekādu uzticību tā stabilitātei un actual funkcionalitātei. bet vienalga pielietojām un tikām pāri! urā! un tā arī bija - daži soļi kalnā un mēs esam uz ielas, kura lepni rāda, ka ir zaļā trase! jānosvin, vai?

datums šim varoņdarbam ir 12. septembris. kas ir svarīgi tāpēc, ka nav tā, ka ļ ilgi turas dabiskais apgaismojums. un, lai cik arī viss nebūtu smieklīgi sakarā ar mežu, kurā nevar ienest puķes, ir tomēr jāmēģina kaut kā nokļūt galamērķī, pirms.. nu. paši saprotiet.

te es nedaudz izlaidīšu daļas, tās ir kakbe pieminētas postā nr 2 par gājienu. and I'll jump to the place where I left it.

redz, ballītes orgkomiteja ir kaut kāds pilsētas svētku izraisītājs. es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tie miesti jūt dīvainu urge for impromptu pilsētas svētkiem, kā mēs tur tuvojamies. un te arī bija. fucking karnevāls or whatever. es nezinu, es neesmu baigi kursā, kurš ir kurš svētku veids. mana dzīves svinēšana mēdz atšķirties no. tur sanāca pat mest kaut kādus līkumus no trases, jo ielas bija vai nu ciet, vai tik skaļas, ka no. bet nu pilsētā jau tas sekjūrāk, nu novirze no plānotās trases. soļojam pa kaut kādu mazmiestu rindu, līdz nonākam pie upes. metas jau diez gan patumšs un atliek tikai nopriecāties, ka tālākais ceļš vispār ir pa pie-upes veloceļu. tie parasti ir relatīvi draudzīgāki iešanai pa tumsu. arī, ja pilsētas svētki. nē nu ok, par godu visiem tiem nenormālajiem svētkiem, uz veloceļa vispār bija diez gan daudz visādu gājēju, kas viegli iereibuši tur soļoja un turpināja svinēt.

kaut kādā brīdī veloceļš gan kļūst gandrīz neapgaismots vispār, jo tur ir vairāk meža nekā miesta. bet ko nahuj daudz vajag redzēt anyway? ir pietiekami redzams virziens, kurā jāiet un soļo tik. not a lot of rocket science calcs there. pa ceļam arī tika novēroti daži kaķīši. spriedām, ka Tábora vispār ir izteikti vairāk kaķīšu nekā sunču miests. par spīti visam. un, ka tā ir laba miesta pazīme, viennozīmīgi. un tie nav īsti stray cats, tie ir kaķīši, kam ir mājas, bet arī vēlme staigāt brīvībās! ļ la. žēl, ka neva nofotkāt, jo pārāk tumšs tur bija. also, ir tumšs un kaut kad ir deadline iečekoties paliktuvē, also vēl būs jātiek pie rijamā un negribas nosalt. pa dienu varbūt bija +30, bet pēc saulrieta tas neturas sevišķi ilgi. tad nu, braši soļojam gar upi, tumsā un gaidās uz kalnu.

Tábora ir kalnā. un neviens no ballītes orgkomitejas vispār nebija pirms tam ienācis Táborā pa šo pusi. so, nav īsti skaidrs, uz ko gatavoties. ja neskaita, ka uz kāpienu, protams. pastaigājām cauri tur Táboras zemkalnes šito te.. nē nu, visi it kā bija kursā, ka tāda pilsētas apdzīvotā daļa arī ir, bet tas nekad nebija bijis tā konkrēti iečekots. nu ok. tagad ir :D un tad visi ierauga to ielu, pa kuru jākāpj augšā. ielu, pa kuru brauc vāgeni, nav ietves, cilvēki pa to kāpj lejā. uhhhh. tas nebija viegli nekādā veidā. un tas, ka bija noieti drusku zem 30 km jau, tas arī nekā nepalīdzēja. then again, ballītes orgkomiteja jau sen ir kursā, ka labāk stāvs kāpiens beigu daļā nevis jau pašā sākumā. beigu daļā tāpat beigts un ko tur vairs. bet nokilloties jau pašā sākumā - tas neveicina morālo šito te. nu jūs zinat.

bet nu jā, kas atliek. elsdami un pūsdami kāpjam augšā, cenšoties izlikties cik casual af nu vispār ir iespējams. nu, visu to lejākāpēju acīs. jo man liekas, ka pat vietējiem iedzīvotājiem nemēdz tik dumjas idejas nākt galvā, kā kāpt pa turieni augšā. bet nu - mēs tādi, mēs brave!

tā pēdējā paliktuve, ko mums tur izdevās noskōrot, bija dzīvoklis. vecpilsētā, uz galvenā laukuma stūra. atrast pareizo stūri bija daudz grūtāk nekā man gribētos to atzīt. it kā visi pazīst Táboras galveno laukumu, bet šitas bija fucking confusing. beigās nācās zvanīt paliktuvei uz telepurķi, lai saprastu arī to, kur te, bļaģ, ieeja. tur bija vienlaicīgi par daudz un par maz ieeju. un tad zaja mūs lepni apgaismo par to, ka mūsu mazā un pieticīgā dzīvoklīša vietā, due to unexpected changes, viņi mums bezmaksas apgreidā iedos lielāku dzīvokli. joprojām atceros sevi skumīgi sēžam virtuvē un nožēlojam to, ka mugursoma ir guļamistabā, jo baigais gabals jāiet pakaļ mazgāšanās piederumiem uz. tur bija daudz par daudz vietas, daudz par daudz. toties vannasistabā bija ziepes un milzu skaits ķermeņa losjona mazo iepakojumu. nekādu dušželeju vai šampūnu toties :D nē nu. poshness be like that - win some, lose some. toties pa logiem skats uz galveno laukumu.

stats: 30.49 km, elevation gain 243 m, moving time 5 h 7 min.

un tā īpaši (ne)pārsteidzošā atklāsme, ka šoweekend visi svin Tábor 600.

tātad, te nu mēs esam. sabridušies kaut kādos brikšņos, satinušies zirnekļu tīklos, ar konfjūženu dzeltenās trases sakarā, bet ar apjausmu, ka jānokļūst *tur* uz zaļās trases un pa vidu ir liels grāvis un upīte. ne sevišķi pārlecams tas viss.

staigājam pa vienu grāvja malu un skumīgi skatamies, ka nav īsti labas pārlektuves. ir kaut kādas, kuras būtu, ja tām nebūtu pārkrituši pāri nelabā vietā koki. jobani, jobani koki. bet nu, ko citu ekspektēt in a les (les - mežs čehiski, pēc my only fan pieprasījuma). V lese (mežā) visādas koku nedienas iespējamas. skumīgi staigājam un sāk mesties nīgrums. uz visiem kokiem, zariem, zirnekļu tīkliem un čiekuriem. tur ir vēl vieta, kur it kā varētu lekt, bet landing place ir pārāk vertikāls :D bet kaut kādā brīdī man izdodas pamanīt viltīgi paslēptu tiltiņu. o! uhti!

lepni pārsoļojam tam pāri (ok, tas bija strjomīgi, ja godīgi, tur tie baļķi knapi turējās kopā un adrenalīna leveļi bija augstāki nekā gribētos. bet nu. tagad otrā pusē. jāuzkāpj tur augšā un jādomā tālāk, I guess. kāpjot VZ pamana zaļo strīpiņu un iestājas neliels atvieglojums tomēr. esam atkal tur, kur ir trase un route un var iet iet. tur vispār tā taka par ir mazliet akmeņu ceļš un tas tobrīd liekas labāk nekā brikšņi as well. un nosoļojam tagad atpakaļ uz zilo / sarkano trasi, no kuras vispār nogriezāmies, lai izmestu šo līkumu.

dubļi un purvi un viss vispār. un turpināsim pa zilo trasi tomēr. tur, kā jau pierasts, atkal ir dubļu un peļķu slaloms. I kid you not, ārā ir bemaz +30 un mēs lēkājam apkārt un pāri dubļārijiem. wtf is this shit? un nav tā, ka visa nedēļa bija bijusi ahujenna lietaina. bet ir labi v lese. les is gut. apm. iestājas gan mazliet nogurums, bet soļojam un lēkājam. noejam gar kaut kādiem ezeriem. un tad vēl. ahtungi ir, bet ir arī mērķis nupat. un sāk palikt mazliet vēlāks pēcpusdienā un visi ir mazliet mindful, ka ne tikai jāpaspēj uz paliktuvi līdz deviņiem, bet arī tāda lieta, ka tumsā svešā mežā nebūtu tik omulīgi, kā lokālajā, saprotiet.

pie tiem ezeriem un tā, tur sākas dīvainas barjeras un visiem ātri pazūd sajēga, vai mēs esam iegājuši, vai izgājuši. un jāiet arī cauri kaut kādam dabas piemineklim, kurā nevar ienest puķes. VZ teica, ka kurš anyway grib uz les nest puķes.

bet nu, nonākam pie kaut kāda kāpiena lejā. visi zina, ka Tābora ir kalnā un tāpēc visi nočeko vēlreiz, vai tiešām jākāpj lejā un vai nevar pa augšu aiziet :D bet iepriekšminēto iemeslu dēļ nākas nopūsties un doties vien kāpienā lejā. jo nav pietiekami laika un iespēju tagad visu pārplānot. un nokāpjot visi uzzina, ka nokāpuši, lai kāptu uzreiz atpakaļ augšā anyway. izbrienamies vēl pa les, lai ietu iekšā tuvākajā miestā. lai turpinātu atlikušos kilometrus pa miestiem vairāk nekā nē.

pagājušajā weekendā mūs apbalvoja ar lielisku laikapstākli un pēdējo piebukojamo reasonably priced paliktuvi mūžam valsts izteikti populārajā miestā Tábor. nolēmām neiet pa to cursed trasi, kuru esam gribējuši noiet jau divus gadus pēc kārtas un atradām citu, no citas puses vispār, bet toties gandrīz viss pa mežu. izklausās bliss.

bija arī. nu. jā. bija. bestest.

kaut kā aizvlakojam uz miestu Chýnov. (starp citu, tā kā es jūtu, ka visi cibās beidzot iemācījušies čehu vārdu "vlak", tad jāsāk mācīt jauns! nez, kuru tho.) pārmaiņas pēc vlak pat nekur nekavē īsti un viss ir kind of smooth. izkāpjam no vlak un ir Izteikti Silti. soļojam cauri miestam. VZ brīnās, cik tur daudz barčiku un tā. ka vispār proper miests pats par sevi tur sanāk! saskaita 3 jēzuliņus pirmajos divos kilometros. also, tur var sēdēt pie saldējumnīcas un skatīties ielu! iela, iela, iela. tad dod iet pa lauku.

goda vārds, man ir izveidojusies jau instinktīva suspicion pret kukurūzas laukiem. mēs ejam pa pļavu gar kukurūzas lauku. pēkšņi lauka vidū ir kaut kāds.. dubļārijs / purvs. mēģinam tur kaut kā apiet, bet atrodam sevi arvien jaunā un jaunā dubļārijā. wtf? no kurienes? eh. sabridāmies diez gan nesaprotami. un tur arī tā zāle, ka nevar redzēt, vai kāp peļķē vai tikai dubļos. bet nu, izlaipojam. VZ gan papisa, ka vienā vietā ir grāvis un iesmēla tur tupeli. es toties, kaut tiku brīdināta, ka ir grāvis, papisu grāvi un neko nesasmēlu par laimi. un tad jau tālāk pa pļavu un ielu, jo kaut kā līdz mežam ir jātiek, piekritīsiet taču.

mežā toties ir forši. nē nu, tur kaut kur jāuziet kalnā, bet tādas īstas kāpšanas nebija. nu, mežā nebija. visi zina, kā ir Táborā. bet tur mežā.. atkal dubļi. ziniet, cilvēki, tas ir tiešām ņipaņatnaja huiņa, kā tik sausā laikā var būt tik daudz dubļu? šur tur ir jālec pāri dubļu grāvjiem vai mini upītēm. vai satraktorētiem dubļiem. ziniet, es kaut kad vairākas nedēļas atpakaļ biju teikusi, ka fuck kalnus, lekt pāri huiņām ir my new thing. I didn't even know how correct I was. oh well, vismaz jaunas ciešanas :D un jaunajos šortos tas bija super ērti.

daļu no gājiena pa mežu vispār nevar iet pa taku, jo tur.. dubļi, peļķes un satraktorēts purvs. lēkājam pa sūnām, čiekuriem un nokritušiem zariem. VZ kaut kādā brīdī ieminas, ka nupat mežā ir par daudz meža. es, personīgi, nepiekrītu, bet mēs visi zinam, ka VZ ir asfalta fans. nu, kamēr pa to nebrauc vāgeni, that is. dubļu slalomā tur izlavierējam cauri nesaprotamam meža brīdim, lai secinātu, ka te ir tā vieta, kur jānogriežas no sarkanās trases, lai izmestu 5 km līkumu līkuma pēc. beidzot tiekam pāriet pāri otrajam tiltiņam! uhti!

tur sanāk iet drusku uz augšu, bet joprojām nav īsti kāpiens. ejam un kaut ko noņirdzamies. un nejauši aizejam nepareizi, papišam pagriezienu. neko. visi nofeispalmo un iet iet pa pareizo trasi tomēr. tas liekas produktīvāk. atkal paliek it kā vairāk mežīgi. spriežam, cik labi, ka izlēmām iet šo līkumu, jo te ir samērā normāls gājiens. jo tur, pa sarkano trasi tālāk ejot būtu bijuši vēl vairāk dubļi un šitie. nē nu, labi, ka tā parunājām :D izlēkājamies vēl pāri visādiem grāvjiem. pie viena es mazliet nofrīzoju, bet savācos tomēr. esmu atklājusi, ka bailes var izkliedēt ar sanīgrošanos. nez kāpēc, bet šie divi mindseti nevar būt vienlaicīgi. nīgrums pārspēj bailes.

bet nu nav tā, ka nav nekādu dubļu. tomēr, šķiet, ka ir mazāk. tagad ejam pa dzelteno trasi, lai nokļūtu uz zaļās. un kartē rāda vienu ceļu, strīpiņas uz kokiem sazīmētas savādāk nekā kartē. un strīpiņas mūs ieved kaut kādā nenormālā briksnī, kur neviens hūmanis sen nav bijis tuvumā. atvainojos visiem zirnekļiem, kuru mūža veikumu es tur nejauši saplucināju. tiešām, sorrz, guys. bet nu, kaut kādā brīdī tiek saprasts, ka nāksies situāciju risināt uz savām kreatīvajām galvām.

Posts, kuru es centīšos updeitot as we go.

Ziniet tās ciešanas, kad negribas nest mugursomā jaku, bet ir aizdomas, ka ar krekljaku vien nepietiks?
Jo cik daudz smaga hlama vispār gribas nest līdzi ta?
Bet salšana arī neliekas tik jestri?
Meh.
Anyway. Drīz jābeidz ciest un jādodas.
...
Vlakā:
kaķ: tur cilvēki urbj kalnu. Ar urbi. Kalnu.
VZ: tur tiešām izmisumam jābūt, ka nav vairs ko urbt.

...par gājienu rakstīšu atsevišķi, bet gribas piezīmēt, ka vairākas nedēļas atpakaļ nejauši izmestais apgalvojums, ka lekt pāri upītēm būs the new thing (the old being kāpt stāvos kalnos), izrādījās pārāk patiess.

Bet toties atkal sākusies pilsētas svētku karma. Haha. Ha. Biju jau atradinājusies iegūglēt pilsētas webu pirms doties, lai uzzinātu. Pat divi pilsētas svētki, vieni uz mūsu trases. Haha. Ha.
Iedzers vēl, vai.

Ak jā - atkal sākusies nejaušo bez papildus maksas apgreidu sezona. Un ar to nākošās papildus nopūtas.
...
Ziniet, ballītes orgkomiteja ir lieli Tábor Cool Bar fani. Un, sakarā ar pilsētas svētkiem, aizsēdējāmies Havana iestādē, jo nebija ticības, ka Cool Bar būs brīvas vietas. Bet nu, kad Havana vērās ciet, atnācām iečekot. Pfft, vajadzēja nākt uzreiz. Te mierīgi un patīkami. Un, kas vēl patīkamāk, bāra čuvaks atzīmējās, ka atceras mūs! Nospriedām, ka tomēr atstājam labu iespaidu bāros. Patērējam produktus, aizsēžamies, nejūtamies entitled vai citādi neuzvedamies kā Nepatīkama Pacientūra. Te ir ļ labi, ja tikai elles aparātu (jukebox) nebūtu ieslēguši. Oasis so far bija labākais.
....
Ok, atnāca pjanaja zaja un sāka aurot līdzi Queen. So much for mierīgi. Cerams, ka viņa nezinās nākošās dziesmas. Vai ies prom. Vai abi, protams.

Sunday:

Vakar tā zaja aizgāja sēdēt ārā un dziedāt, toties cits mataina čuvaks atnāca pajautāt, vai mums nav sēnes. Tiešām nav? Nu neko, aizgāja. Vispār tur vakar bija metaļoru vakars. Nospriedām, ka tas ir labāk par 80s shit.

Šorīt paskatījos pa logu lejā uz hipsternīcu un aizdomājos, vai nevar palūgt, lai aizsit mums tur to vienu brīvo galdu. Bet nu, man nav pietiekami skaļa balss. Īpaši agri no rīta. Bet, kad visi nokāpa lejā no tā oversized dzīvokļa, galds jau bija aizņemts. Staigājām pa vecpilsētu meklējot vēl kādu kafijvietu, kur neuzpistos uzreiz ar ēšanu. Jo nu, ir pārāk agrs. Tiek nolemts iemēģināt paiet pa ielām, pa kuram vēl nav iets.
VZ: pat nezinu pa kuru iet tagad
kaķ: jā, pa kuru ielu iet vilties.

Bet tomēr hipsternīcā atbrīvojās galdiņš. Sēžam galvenajā laukumā, klausamies izcili sliktu dzīvo muzikālo ansambli, jo Táborai 600 un mums atkal dēļ tā jācieš. Brīvdiena :)
....
kaķ: es nekad neesmu sapratusi, kas vispār ir tā “svētku gaisotne”.
VZ: svētku gaisotne parasti ir cringe, nopūtas un baloni.
kaķ: bet... kāpēc visi sev to nodara?
VZ: es nezinu, tiešām.

Tad pēc stundas bez sliktās grupas laukumā (spriežot pēc baznīcas zvaniem), atkal atnāk izteikti sliktais ansamblis.
VZ: tas arī iederas svētku gaisotnē.
kaķ: man bija tādas aizdomas. Es nebiju droša, bet aizdomas bija.

kaķ: cik daudz cilvēku staigā visi tādi pazuduši svētku gaisotnē, nezina ko iesākt.
VZ: jā, atnāca uz svētku gaisotni, a ko nu tagad?

Also, šodien Tábora izskatās pēc kaķīšu un metaļoru pilsētas (nu, ārpus tā cringe, nopūtām un baloniem). Tas ir kļova. Tábora ir lieliska vieta.
...
Atnācām uz Cool Bar. Kūlīgais barčiks ir tiešām kūlīgs. Te atkal tas pats bāra čuvaks, kurš bija eksplicītā sajūsmā mūs atkal redzēt te. Mēs viņu vispār arī, labs apteksnis tomēr. Normalizējām atkal brokastu burgerus. Te tie ir fantastiski.

Bet ko es gribēju teikt? Pasēžot dažas stundas galvenajā laukumā un vispār tas, cik daudz būts Táborā, tik daudz seju ir atkal un atkal redzētas, ka brīžiem gribas gandrīz sākt sveicināties. Visi tak visus zina, nu! Diez gan smieklīgi. Also, starp šīm sejām ir Thom Yorke wannabe, young Neil Gaiman un vienkārši tik redzētas sejas. Laba brīvdiena, aga. Un šajā barčikā arī nav svētku gaisotnes, so ir pavisam omulīgi.

...
Nav viegli live-cibot lietas, izrādās. Tāpat kā būt hūmanim ar fotoaparātu ballītē. Ja gribas actually piedalīties, kaut kā jocīgi sanāk.
In any case, Cool Bar beidzot ņem karšu maksājumus. Es viņus joprojām mīlu.

VZ **kasa sunīti**: Dēmoniņš (šis mazais sunītis ar lielām ausīm) laikam aizmirsis, ka pagājušoreiz nepadalījos ar burgeri.
kaķ: da cik tur tajā galviņā ietilpst! Sen jau aizmirsis.
VZ: jā, tik daudz noticis jau.

Tagad jau vlak uz Prāgām. Centīšos uzrakstīt iešanas iet postu pa nedēļu. Un vispār laikam visu paturēt atstāstos. Was fun experiment, thanks.

VZ: tavu somu arī uzlikt augšā?
kaķ: pag, man vajag atrast lādētāju.
kaķ **atrod lādētāju, meklē telepurķi**: man te kādreiz bija...
VZ: ko uzlādēt?
kaķ: jā, telepurķis, kas nāca līdzi lādētājam.

tā, kur es tur paliku, pirms aizgāju darīt the household version of chess boxing (which is working cleaning).

ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.

tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.

tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.

pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.

vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.

izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.

bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.

aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.

tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.

tātad sestdienas vakarā pēc Kozlovnas aizgājām vienkārši uz Cool Bar, ko visi zina, ka tā ir ballītes orgkomitejas izteikti iemīļota burgernīca. tur viss bija labi - nīgra bāra zaja, purinošs elektronikas industriālis, tas viss. nu un neizbēgamie piedzērušies idioti. neko, iemalkojām pivčus. es fonā sastrīdējos ar JBJ līdz tādam, ka sajutos, ka visa vizīte atcelta. also, kas svarīgi, sāku arvien konkrētāk iegūt mazā, slimā nabadziņa organisma stāvokli. iesnas, klepus, viss pārējais. tomēr, tas nav iemesls beigt iemalkot. bet nu eventually visi nogura un gāja uz penziju Daša migt.

svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.

sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.

kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.

daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.

bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.

piektdienas vakarā kaut kā tizli sāku klepot. sestdien no rīta jau jutos mazliet aizdomīgi, bet kuru tas spēj atturēt?

sēžam tādi vlak uz Soběslav, kas ir aiz Tábor uz tās pašas līnijas. plānā ap 25 km pa dubļiem, jo solīja drausmīgu lietu un pizģec. izbraucam tagad cauri Tábor, pēkšņi vlak apstājas tāds pagriezienā viss sasvēries. kaut ko padīdamies pa krēsliem. pēc kādām padsmit minūtēm ČD apps saka, ka ahtungs tāds, ka kāds palecis zem vilciena. kavēšanās gan jau būšot 2 stundas. es pie sevis aukstasinīgi aizdomājos, cik ilgi man tas UK parasti bijis jāgaida un ilgāk par stundu dienasgaismā parasti nav. pēc vēl kādām minūtēm uzrodas vilciena zaja un apstiprina, ka vispār sola divas stundas. ballītes orgkomiteja nopūšas, padomā un nolemj kāpt ārā, to ļaujot. esam netālu no Tábor, aizies tur, iečekosies penzijā Daša un tad domās tālāk. izrādās, ka vlak nav apstājies stacijā, kā to apgalvo ČD apps. nop. vlak apstājies kaut kur randomā vietā un no tā ir jālec ārā. un leciens diez gan norm sanāk, īpaši tādam neapm garuma radījumam kā es. neko, kaut kā izdevās izlekt un nenopisties pa akmeņiem lejā.

VZ tagad kaut ko tur pabaksta kartē un saka, ka vispār varam iet pa sarkano trasi atpakaļ uz Tábor. orgkomitejai nav pat jādomā - tā darīs. ārā, protams, ka solītā negaisa un lietus vietā ir spožs prožektors un mazliet bezgaiss. pa ceļam novērojot cilvēkus, kas izgājuši ielās, tiek secināts, ka vispār mēs nebijām vis Tábor mikrorajonā, bet vispār ārpus šīs varoņpilsētas gan! neko. ejam. pēc kāda brīža, kad pamanījām sarkanu bultiņu, kas veda no veloceļa iekšā laukā, tomēr tiek noturēta sapulce. tiek nolemts tomēr iet uz pilsētu taisnāk nevis tur, kur priekšā neizbēgami redzami kalni.

nokļūstot pie uzraksta Tábor, tiek pamanīts, ka uz staciju var aiziet pa divām dažādām trasēm - zilo un zaļo. paskatoties kartēs tiek izlemts par labu zaļajai, jo tā liekas kļovāka. tā, protams, pamanījās mūs ievest kaut kādā jobanā mežā, kur bija gan superšaura taka, gan nātres, gan dubļi, tos abus apsveicām ar sajūsmas pilniem saucieniem. bet nu kaut kā tam visam tikām cauri, paši tādi apm. bettē, tas neievilkās.

šī ģeniālā pilsēta ir pa pusei kalnā, pa pusei - nē. un dienā, kad sāc lēnām justies kā mazais nabadziņš, mugursomā ir vairāk priekšmetu nekā parasti, ir grūti uzņemt skābekli, tad jūs pamēģiniet pa tām pilsētas trepēm uzkāpt augšā. death awaits. bet nu, uzkāpām. atradām arī penziju Daša, secinājām, ka ap 10 km noiets. pie penzijas ieejas uztrollējām telefoniski čuvaku, tikām pie atslēgas, nodušojāmies, izgājām medīt pusdienas. tad ČD beidzot izziņoja, ka tas vlak, no kura mēs izlecām, ir beidzot nonācis gala pieturā. ieskatoties ČD appā tiek secināts, ka vlak ticis tupa pēc 172 minūšu reported delay time terminēts turpat. ballītes orgkomiteja parausta plecus, nomurmina kaut ko par plānošanas bezjēdzīgumu un iet uz Kozlovna uzēst.