tā, kur es tur paliku, pirms aizgāju darīt the household version of chess boxing (which is working cleaning).
ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.
tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.
tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.
pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.
vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.
izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.
bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.
aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.
tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.
ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.
tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.
tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.
pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.
vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.
izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.
bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.
aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.
tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.